Nabassaite pārgriezta

 

Grāmata piedzimusi, nabassaite Jelgavas tipogrāfija-apgāda “Neputns” noliktava pārgriezta. Protams, ir starpība, vai turi rokās citu radītus bērnus vai savu. Savs ir savs, kaut radīšanas process ir sarežģītāks, grūtāks, garāks, nekā gatavais rezultāts. Pateicība izdevniecības “Neputns” galvenajai redaktorei Laimai Slavai par izturību un pacietību sadarbībā ar autoru. Un, protams, bez mecenāta Jāņa Zuzāna iedegtās finansu gaismas, attēli un burtu zīmes paliktu arhīva tumsā. Visa izdevuma iespēju sākums – Kultūrkapitāla fonda atbalsts skenēšanas darbam, bez kura potencionālais albums tā arī negatīvos gulētu līdz šodienai. Jā, un Latvijas Dzelzceļa Cargo atbalsts izdevuma tapšanā. Man personīgi tas ir kā augstais perons pasažieriem…

Ja ēdiena garša atkarīga no pavāra prasmes, tad grāmatas garša no mākslinieka pieredzes, sajūtas – kur, kā un kādā izmērā savietot attēlu ar tekstu. Izdarīt to tā, lai viss ir īstajā vietā. Ja to darījis Juris Petraškēvičs, šaubām vieta nepaliek.

Mana publiska pateicība tuvākajam palīgam Silvijai Voitei tik svarīgu sīkumsīkumu faktu lietās, kādu grāmatā ir simtiem. Redaktorei Ievai Janaitei par rediģēšanas precizitāti līdz asaru sāļumam.  Apzinos ka autori izdevuma tapšanas gaitā ir gandrīz vai neciešami  radījumi. Bet es no tā nekaunos… Tie grūtie bažu un šaubu mēneši tomēr bija skaisti!

Albumgrāmatai 272. lappuses, izmērs 23,5×28,5 cm, attēlu un teksta svars kopā ar papīru un kartonvākiem – 1,875 kilogramu.

Detalizētāks izdevuma raksturojums lasāms informācijā medijiem

“Neputns” izdod Gunāra Janaiša foto albumu “Personības un laikmets”

Fotogrāfa Gunāra Janaiša izveidotajā foto albumā iekļautie portreti tapuši laika posmā no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām. Attēlus papildina Janaiša rakstītas atmiņas, pārdomas par portretētajiem, minot dažus no tiem – Kurtu Fridrihsonu, Birutu Baumani, Lūciju Garūtu, Vizmu Belševicu, Jāni Stradiņu, Imantu Ziedoni. Albuma dizains – Juris Petraškevičs.

”Fotogrāfs Gunārs Janaitis” — tas jau ir vēsturiski nostiprinājies jēdziens. Gluži kā sava īsteni trauksmainā laikmetanotikumu un personību dokumentētāja Viļa Rīdzenieka vārds”, raksta mākslas zinātniece Laima Slava. “Jau vismaz pusgadsimtu arī Gunāra Janaiša sniegums pastāv kaut kur mūsu apziņas telpā, domājot par Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgiem tēliem, personību atveidiem, saglabātām, laika ritējuma nepielūdzamībai atņemtām sejām.”

Pats autors saka: “Albumgrāmata “Personības un Laikmets” ir notikusi. No tās nāk personību skatieni uz mums no pagātnes, nāk skatieni no sejām, ar kurām vēl esam tagadnē. Katrai sejai ir vārds, profesija, biogrāfija un mantojums savas zemes nākotnei. Kas uz pasaules ir interesantāks par seju? Lielās naudās novērtēts dārgakmens? Zelta stienis? Uzmanību piesaistošs robots? Pasaules seju neaptveramais atlass… Seja ir skatiens, seja ir doma, seja ir dzīvības kods.”

Albumā ir 128 personības 231 fotogrāfijā. Liela daļa no tām tapušas laikā, kad Gunārs Janaitis strādāja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. “”Literatūra un Māksla” bija kā tramplīns, iespēja. Es varēju ar pilnu krūti darīt to, kas man patiešām patika.” saka Janaitis. “Lai cik paradoksāli tas izklausītos, man tas bija reizē grūts, bet laimīgs laiks. Laimīgs tādā ziņā, ka bija man būtisks, svarīgs, noderīgs. Pats laikmets arī ir mozaīka, tas nav viengabalains. Ja sadalām pa desmitgadēm, tad padomju laika septiņdesmitie gadi ne tikai manā dzīvē bija gandrīz viscilvēcīgākie. Vēl gribu piebilst, ka laimes sajūta ”Literatūrā un Mākslā” bija no tā, ka tas bija patiesi progresīvs laikraksts. Mēs vienmēr jutām sevi taisnības pusē.”

Albuma ievadā Laimas Slavas saruna ar Gunāru Janaiti.

Attēli, teksts: Gunārs Janaitis

Autora asistente: Silvija Voite

Dizains, makets un attēlu apstrāde: Juris Petraškevičs

Literārā redaktore: Ieva Janaite

Apjoms: 272 lpp.

Cena “Neputna” galerijā: (ziņa būs drīzumā)

Grāmata izdota sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu, LDz Cargo un Jāni Zuzānu

Grāmatu var iegādāties „Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, labākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī interneta veikalā www.neputns.lv

 

 

 

Advertisements

IZDEVUMS “PERSONĪBAS un LAIKMETS”

 

Ir nesalīdzināmi milzīga starpība – dzīvot cita celtā mājā vai būvēt to pašam. Tas pats ar grāmatu. Parasti lietojam citu veidotas grāmatas un pavisam, pavisam savādāk, – ja pašam jākļūst par grāmatas autoru.

Grāmatai-albumam “PERSONĪBAS un LAIKMETS” paredzēts piedzimt šajā mēnesī, decembrī. Vienkopus 126 personību pulkā būs rakstnieki, mākslinieki, aktieri, komponisti, režisori, mūziķi, kuru būtību man bijis tas gods attēlot savos fotokadros. Ievadā saruna ar apgāda “Neputns” izdevniecības galveno redaktori Laimu Slavu, tad seko 240 melnbaltie un krāsu attēli ar manu pavadošo tekstu katram. Ikdienā pieņemts, ka par personībām uzskata tikai zināmus, slavenus cilvēkus, bet manā skatījumā katrs cilvēks ir personība, kas valstij un tautai nozīmīgs.

Ja grāmatu drukā Jelgavas tipogrāfijā, tad kvalitāte – patīkami rokā paņemt, ja grāmatas dizainu veido mākslinieks Juris Petraškēvics, tad tai gaumīgs  ietērps, ja grāmatu izdod apgāds “Neputns”, tad tā dara godu lasītāja grāmatplauktam.

Beigu beigās, kā ir ar mani – autoru? Vai būšu bijis lasītājam noderīgs? Par to spriest tiem, kas izdevumu turēs rokās ne tikai grāmatnīcā, ne tikai kā dāvanu saņems, bet satiksies tiešā tuvumā ar albumā esošo personību portretiem. Satiksies, atcerēsies un sajūtīs to laikmetu, kas radošo bagātību piepildīts bijis. Un ir…

Lūdzu ievērot instrukciju!

Kad 1932. gada jūlijā slimnieku un mediķu rīcībā nodeva Tērvetes sanatorijas lielkorpusu, dziednīcu atzina par vismodernāko Eiropā. Telpas ērtas un plašas. Izvietojums parocīgs. Nesmakojoša kanalizācijas sistēma.

Pagātnes dokumentos uzgāju arī pamācību:

“Atejas lietošanas instrukcija.

  1. Atejā vienmēr jāuztur tīrība.
  2. Atejas podos un pisuāros nav jāmet gruži, lupatas, izsmēķi, sērkociņi, dubļi, ēdienu atliekas.
  3. Podi jālieto, nekāpjot uz tiem ar kājām, bet jāsēžas kā uz krēsla ar pilnu slodzi tā, lai dibens pilnīgi nosegtu poda koka apmali. Ķermeņa korpuss jātur taisni un sēžoties pilnīgi nav jādod slodze uz kājām, bet, viegli atraujot no grīdas, kāju svars jāpārvieto uz dibenu, rokas turot gar attiecīgiem ceļiem. Apsēžoties nepieciešams panākt izkārnījumu nonākšanu poda caurulē, bet ne uz poda apmales, tai pat laikā cenšoties nepčurāt apmali, kādēļ nepieciešams čurājamo orgānu pieturēt ar roku, virzot to podā.
  4. Lietojot pisuāru, jāpieiet cieši klāt pisuāram, pat viegli jāatbalstās pret to ar ceļgaliem, noliecoties uz priekšu, pilnībā jāizņem čurājamais orgāns, mazliet jānoliec tas uz leju un jānolaiž mīzali līdz pēdējam pilienam. Līdz čurāšanas beigām no pisuāra nav jāatiet un mīzali pa grīdu nav jāizšļāc. Norādītajā vietā tiek radīta iespēja grīdai pie pisuāra būt sausai.”

Lielum liela daļa Tērvetes dziednīcā ieradās no laukiem, kur bija sausās tualetes būdiņas. Atbraucēji, ienākuši tādā modernismā apjuka un nezināja kā uzvesties. (Fragments no Ērika Hānberga topošās grāmatas “Mana Tērvetes ieelpa”)

No G.J. Atliek tikai piebilst, ka šī instrukcija savu aktualitāti nav zaudējusi vēl mūsdienās un varētu būt izvietojama, teātru, lielveikalu un citu sabiedrisko labierīcību interjēros. Jauku Jums dienu!

Greizie priekšstati

Greizie priekšstati par muzeja putekļiem dzirdēti daudz, bieži un pilnīgi nevietā. Varētu domāt, ka apkopēji nevienā muzejā nav bijuši un putekļi tur krājušies jau kopš iepriekšējiem gadusimteņiem. Varētu arī domāt, ka muzeja eksponāti redzami tikai daļēji, jo putekļu kārta ir tik bieza, ka  neļauj īsti saprast – kādas vēsturiskās vērtības zem tiem slēpjas. Putekļi mēdz būt paši par sevi, bet muzeji bez putekļiem – nekad! Kaut arī mani neviens muzejs nav izvēlējies par aizstāvi apvainotajām vēsturisko eksponātu krātuvēm, es tomēr pats uz savu roku, kā sak’, šoreiz mēģināšu uzrādīt greizo priekštatu izplatītājus.

Latvijas radio raidījumā “Kultūras rondo” vadītājs, cienījamais Z.M. š.g. 29. jūnijā, reklamējot/slavējot senās  mūzikas festivāla koncertprogrammu, greizo priekšstatu savaldzināts, manuprāt izteica ne tikai ļoti netaktisku, bet nepieļaujamu salīdzinājumu, ka senā mūzika nav nekāda muzeja relikvija ar putekļu kārtu.

Līdz šim “Kultūras rondo” es biju klausījies kā kultūras raidījumu. Var jau piebilst – kam negadās…

Līgotņu Jēkaba bažas 1930. gadā

Kāda kultūras pieminekļa pārpalikumi

tornkapi-janaitis-9260046

 

Īstenībā manā nelielajā tekstā nebūs nekā jauna, nezināma. Vajag tikai “guglei” uzdot jautājumu – Torņakalna kapi un informatīvās atbildes būs vairākas – pavisam lakoniskas vai arī plašākas. Un galvenās no tām ir. Torņakalna kapsēta ir vecākā Rīgā (no mūsdienās redzamajām), dibināta 1777. gadā. Atrodas Vienības gatvē. Tajā atrodas vietējas nozīmes vēsturiski pieminekļi ievērojamām personībām. Republikas nozīmes arhitektūras piemineklis – Zvanu tornis (18. gs.) ir nodedzis vai nodedzināts. Līdzīgi kā Mārtiņa kapos, kuros atdusas latviešu komponists Emīls Dārziņš. Torņakalna kapi slēgti 1951. gadā. Un tagad izlasiet uzmanīgi – tajos paredzēts ierīkot memoriālo parku. Paredzēja, bet neierīkoja…

Dzejnieks, publicists, diplomāts un sabiedriskais darbinieks Jānis Peters, kā ieganstu izmantojot Krišjāņa Barona 150. jubileju spēja ne tikai publicēt rakstus par Lielo kapu problēmu, kuros atdusas Dainu tēvs, bet arī tolaik, padomju varas apstākļos kopā ar Rīgas izpildu komiteju labiekārtot latviešu dižgaru kapu vietas.

Un tomēr radās kļūda – Senču iela, kas Lielos kapus sašķēla divās daļās. Šajās septembra dienās Rīgas domē tika pieņemts lēmums par Skanstes ielas tramvaja izbūvi, kas var skart Lielo kapu apbedījumus, kaut Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija būvju nojaukšanai vai apbedījumu pārvietošanai piekrišanu nav devusi. (Bet 70 miljoni euro tramvajam ir nauda, kas var izrādīties svarīgāka par senajiem apbedījumiem un kultūras pieminekļiem). Lieliem kapiem Rīgā ir UNESKO – Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas statuss. Pirms dažām dienām 22. septembrī NRA bija lasāma Jāņa Petera publikācija par viņa mūžīgo tēmu – “Lielajiem kapiem radušies draugi”. Cita starpā viņš Lielos kapus tagadējā lietošanas izteiksmē pamatoti nodēvē par “suņu tualeti”.

Atgriežamies Torņakalna kapsētā, apzinoties kādu sen zināmu un izplatītu vērtējuma metodi/pazīmi par jebkuru pilsētu. Pietiek redzēt un novērtēt trīs objektus – kādā stāvoklī atrodas tirgus, sabiedriskās tualetes un kapi. Tie norāda, ļauj spriest par attiecīgās pilsētas kultūras līmeni.

Aizgājušajiem piemineklis vai ziedi uz viņa kapa kopiņas nav vajadzīgi – tie ir svarīgs cieņas un atceres apliecinājums mums pašiem, kas vēl dzīvi esam. Mūsu kultūrai un katram no mums – ētiski cilvēcisko vērtību uzturēšanai vispār. Ir personas, kas izmantojot mūsdienīgās tehnoloģijas iespējas ir izdarījušās ļoti lielu un atzīstamu darbu, izveidojot mājas lapu www.nekropole.info

Vēl sliktāks par kara apstākļiem, Latvijas kapsētām bija 1990. gadu sākums, kad toreizējā valdība pieļāva pieņemt/iepirkt no privātpersonām krāsaino metālu. Zagļi nesodīti apgānīja, var sacīt, visu dižgaru kapu vietas, noplēšot pieminekļiem metāla plāksnes. Kapsētās siroja arī reibumā esoši antivaroņi – krustu lauzēji, uzrakstu plākšņu sadauzītāji.

Tādēļ tas, ko man izdevās uzņemt 26. septembra vakarā Torņakalna kapsētā ir tikai pārpalikums no šī kultūras pieminekļa. Un esmu spiests domāt, kādi izskatīsies Meža kapi, Raiņa kapi un citi kapi Latvijā pēc gadiem piecdesmit, jo daudzi apbedīto pēcnācēji un radinieki būs izklīduši plašajā pasaulē…

 

 

 

L. Grasmanim – 100. Tiem, kas nokavējuši

l-grasmanis-janaitis-9230029

Laimdonis GRASMANIS (1916.12.05.–1970.02.09.) Pašportrets. akv/pap

 

Visu vasaru Edvarda Smiļģa Teātra muzejā Pārdaugavā bija atvērta Laimdoņa GRASMAŅA simtgadei veltīta izstāde. Bet bieži mēdz būt tā, ka laika skrējienā neesam paspējuši apskatīt, līdz kamēr izstāde jau ciet. Tādēļ, ejot uz muzeju paņēmu līdzi fotokameru, lai kādu nelielu daļu izstādes darbu ievietotu blogā. Ar teātra muzeja administrācijas un mantinieku laipnu atļauju.

Laimdonis Grasmanis dzimis 1916. gada 12. maijā, Krievijā. Ir atzīts latviešu teātru skatuves glezniecības meistars. Bijis Drāmas teātra (tag. Nacionālā teātra) galvenais mākslinieks. Labi pārzinājis dažādus stilus un laikmetus. Bijis mākslinieks ap 100 dažādiem iestudējumiem. Kā Rīgas kinostudijas mākslinieks strādājis filmu “Zvejnieka dēls”, “Rita”, “Sūtņu sazvērestība”, “Sķēps un roze”, “Pie bagātās kundzes” un “Vella kalpi” uzņemšanā. Mākslinieks ar lielām darba spējām akvareļa un eļļas glezniecībā. Kāpināts savā gleznieciskajā krāsainībā un ekspresijā.

 

%d bloggers like this: