RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

Ja man būtu iespēja pagriezt atpakaļ atmiņu pulksteni par 36 816 480 minūtēm, tad es dzirdētu deportēto ešelona lokomotīves Auces stacijā pulksten 12.00 trīs žēli garus atvadu svilpienus. Ļoti garus. Mašīnists zināja, ko ved. Viņš deva atvadu zīmi visai apkārtnei. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un es arī, ko varēju – uzņēmu attēlā aizejošo deportēto vilcienu. Tieši pirms 70 gadiem…

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

– Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

– Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…

 

 

Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas  pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs  Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras.

Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu  teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli.

Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība.

Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens.

Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši tad jau bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai 2015. gada septembrī sagatavoja Gunārs Janaitis

Materiāls tika ievietots blogā Latvis-Latvieši, kas no turienes, man nezināmu iemeslu dēļ pazuda. Vai to nospamoja…

Tagad 2019. gada janvārī to atjaunoju šajā blogā TĀDA IR DZĪVE

Mīļā Anniņ!

Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla…

Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība. Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

Sveika Anna!

Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus!

Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem.

DILETANTA VERSIJA

LATVIJAS REPUBLIKAS NEATKARĪBAS PASLUDINĀŠANA 1991. GADA 4. MAIJĀ

PSRS REŽĪMS

Padomju laiks – Varas trīs slāņi paralēli un vienlaicīgi. Ar savstarpēju pārklājumu.

Pirmais slānis – padomju vara – dekoratīvā vara (strādnieki, kolhoznieki, Ļeņina mājsaimnieces, kas pārvalda valsti, utt.)

Par valsts galveno varas institūciju PSRS konstitūcijā un likumos bija apstiprināta tauta, kas ar vēlētu padomju starpniecību it kā realizēja savu varu.

Tā bija ilgstoša dekoratīva politiska fikcija, salīdzinājumā ar kompartijas varu un VDK ietekmi.

Jo augstākas pakāpes padomju vara, jo augstāks dekoratīvisms, kas tālāks no sadzīviskās lietišķības. Ar padomju varu, kā ar lelli spēlējās kompartija un visu šo procesu uzmanīja VDK.

Otrā – politiski/ideoloģiskā vara – komunistiskā partija, tās vadītāji ( sekretāri, politbiroji, uz augšu vērstas bezietekmes obkomi, partkomi, pirmorganizācijas, utt.)

Trešā – slepenā, ēnā esošā galvenā vara pār visu – Valsts drošības komiteja visas valsts horizontālajā un vertikālajā šķērsgriezumā. (VDK-KGB-čeka)

PSRS SAGRĀVE

Kas ar varu un viltu kopā saspiests/apvienots – PSRS valsts tapšana, tas nevar būt uz ilgu laiku. Represijas un bailes to noturēja ilgāk, nekā sākotnēji varēja iedomāties. Un arī PSRS sagrūšanas process notika straujāk, nekā to varēja iedomāties. PSRS sabruka mērķtiecīgi plānotā čekas apvērsuma rezultātā, jo tādā gadījumā PSRS valsts vērtības bija iespējams privatizēt, individuāli piesavināties.

SLEPENI. 1968-2018

Nezinu, kur manos papīrarhīvos uzradies šāds Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes dokuments Nr. 794/674s eksemplārs Nr. 92 ar atzīmi Slepens. Datēts ar 1968. gada 1. augustu. Ļoti iespējams, ka šis sūtījums bijis domāts laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijai. Citādi to nevaru izskaidrot.  Ar šī dokumenta starpniecību, man šķita interesanti jaunākai paaudzei darīt zināmu kādu raksturīgu padomjmodrības detaļu. Cita starpā šajās dienās dokuments kļūst 50 gadu vecs.

Reiz, būdams Maskavā, nopirku partatīvo rakstāmmašīnu “Erika” (čehu ražojums?) un, lai tās šrifu varētu lietot rakstīšanai latviešu valodā, aiznesu uz rakstāmmašīnu remonta darbnīcu Petjkam, kas strādāja Suvorova ielā iepretīm Rīgas stacijai. Zināju, ka visām rakstāmmašīnām, kas nonāca pie viņa remontā, tika noņemti šriftu paraugi Drošības komitejas vajadzībām. Man bija skaidrs, ka arī manas Ērikas šriftu paraugi no tā brīža glabāsies drošā vietā un nekādas proklamācijas vai “samizdata” pavairojumus izgatavot nevarēšu.

Tālāk seko augstāk minētā dokumenta tulkojums.

Ize. Nr. 794/674s

No 1968. g. 2. VIII

 

Slepeni eks. Nr. 92

Ministrijām un Latvijas PSR resoriem

(pēc izsūtīšanas aprēķina)

 

Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvalde lūdz ne vēlāk kā līdz 1968. gada 15. septembrim  izsūtīt uz Ministru padomi rakstāmmašīnu šriftu paraugus, kas atrodās centrālajā aparātā, kā arī no visiem Jūsu pakļautības uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām, mācību un brīvprātīgām iestādēm, kas atrodas tikai Rīgas pilsētā.

Rakstāmmašīnu šriftu paraugus nepieciešams izgatavot, ņemot vērā pievienotos paskaidrojumus un paraugus.

Pielikums: uz 3 lapām

 

Latvijas PSR Ministru Padomes lietu  pārvaldnieks

1. Krastiņš

(1. nodaļas apaļais zīmogs)

 

nos. 1+143 eks.

1968. gada 1. augustā

reģ. Nr. 607  ng

 

 

Rakstāmmašīnas šrifta paraugu nepieciešams izgatavot divos eksemplāros caur koppapīru, uz kancelejas papīra lapām šādā formā:

1. Iestādes vai uzņēmuma nosaukums, pakļautības sistēma un adrese.
2. Rakstāmmašīnas marka un numurs un persona, kas uz tās strādā.
3. Šrifta marka (zīme uz litera virsdaļas starp burtiem).
4. Pieci novilkumi caur lentu no katras augšējā un apakšējā reģistra zīmes.
5. Pieci novilkumi bez lentas no katra augšējā un apakšējā reģistra zīmes.
6. Piecas rindiņas brīvi izvēlēta teksta ar augšējo reģistru.
7. Piecas rindiņas brīvi izvēlēta teksta ar apakšējo reģistru.
8. Atsevišķi burti un vārdi, kopā piecas rindiņas, kas drukāti ar rakstāmmašīnai piemītošo attāluma īpatnību starp rindām.
9. Oficiālās personas paraksts.
10. Parauga izgatavošanas datums.

(Visu parauga materiālu vēlams izvietot uz vienas lappuses). Ja uzskaitē ir bojātas vai nolietotas mašīnas, uz kurām drukāt nav iespējams, nepieciešams sastādīt par tām aktu, un to pievienot pārējo rakstāmmašīnu šriftu paraugiem.

 
Uz 1. Maija vai Oktobra revolūcijas svētku laiku, rakstāmmašīnas bija jānodod glabāšanā katras iestādes-organizācijas pirmajā daļā. Pirmās daļas telpu iekārtojuma priekšnosacījums bija – ieejas durvīm jābūt metala vai ar skārda apšuvi. Darbiniekiem aizejot tās tika regulāri noplombētas.

Mūsdienās par to visu varētu pavīpsnāt vai skaļi smiet. Tikai nebūsim naivi. Mūsu darbību šodien iespējams izsekot-identificēt ar interneta/datora/mobilā telefona starpniecību. Tikmēr, kamēr nav pieņemts likums par čipa iešūšanu katrai personai pēc piedzimšanas…

 

Materiālu piedāvā – Gunārs Janaitis

29.07.2018.

Dziesmu svētku simtgade. 1973.

 

VELTĪJUMS XXVI VISPĀRĒJO LATVIEŠU DZIESMU SVĒKU UN XVI DEJU SVĒTKU DALĪBNIEKIEM

Es nāku no fotogrāfu kora. No vērtīgo, neaizmirstamo mirkļu saglabātāja kora. Mēs visi fotogrāfi kopā un katrs viens pats atsevišķi. Šajā blogā redzamie Dziesmu svētku simgades attēli ir mana vizuālā balss pirms 45 gadiem. Cik Dziesmu svētkos ar sirdi caur objektīvu esmu piedalījies, īsti precīzi nepateikšu. Nav laika skaitīšanai. Bet kādi desmit būs. Dziesmu svētku fotografēšana ir sevišķi smags darbs. Tikai tad, kad to dara, nejūt tā smagumu, jo emocionālo momentu gūzma paņem tevi visu. Uzņemot Dziesmu svētkus, nekas nav jāizdomā. Vienkārši – ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Un tad ir kadri  i tam laikam, i nākotnei. Kā šajā gadījumā ar simtajiem. Ar trim vai vairākām kamerām un visiem objektīviem, kas tev ir, vienlaicīgi. Gājiena ceļš un septiņas diennaktis ar 15 kilogramiem plecā. Padomju laikā. Digitālajā laikmetā tehniskos risinājumus veikt ir salīdzinoši daudz vienkāršāk.  Kaut gan fotoaprīkojuma smagums – “dzelži” vienlīdz smagi bija tad un arī tagad.

Piedāvāju jums atskatu attēlos, kā notika Dziesmu svētku simtgade laikā, kad Ļeņina galvu nācās stumt pirms Dziesmu svētku karoga. Arī svētku nosaukumam bija pievienota tā laika politiskā nodeva. Kaut gan pašā dziļākajā būtībā šodien notiekošiem Dziesmu un Deju svētkiem Ļeņina galvas vietā ir nepārtraukta svētku lieldraugu un ātro kredītu reklāma. Ja padomju laikā mēs pie saukļiem bijām tā pieraduši, ka tos pat neievērojām, tad tagadējo reklāmu midžināšanās kaitinoši krīt uz nerviem un traucē vienlaidus emocionālajai uztverei. It sevišķi, ja svētku lieldraugs manus draugus izlicis no savām mājām uz ielas.

Toreiz dzejnieks un publicists Imants Ziedonis nebija iecerējis rakstīt recenziju/iespaidus par simtajiem. Satiekot viņu pastāstīju, ka biju iekļuvis tūkstošbalsīgajā korī un dalījos iespaidos par tām vienreizējām izjūtām un fotografēšanas iespējām uzņemt dziedātāju tuvplānus.

Un man par prieku un brīnumu, dažas dienas pirms laikraksta galīgā maketa pabeigšanas, redakcijas pustumšajā koridorā pretī nāk aktrise Ausma Kantāne (Imanta Ziedoņa dzīvesbiedre), kas iespiež man rokā tikko pabeigtu dzejnieka rakstu – “Pēc tam”. Pēc tā nopublicēšanas laikrakstā LM, kompartijas Centrālajā komitejā tas izraisīja ļoti negatīvas atsauksmes un kritiku. Protams, visvairāk to dabūja just uz savas ādas LM galvenais redaktors Jānis Škapars, kas raksta publicēšanas laikā atradās izbraukumā. Līdz ar to saprotams, ka uzrakstītais aizgāja drukā bez būtiskām redakcionālām izmaiņām.

Dziesmu svētku parka atklāšana. Daumants Gailis ar koristēm

Dziesmu svētku parka atklāšana

Dziesmu svētku parka atklāšana

Dziesmu svētku parka atklāšana

Dziesmu svētku parka atklāšana

Dziesmu svētku parka atklāšana

Dziesmu svētku parka atklāšana

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē. Skatītājos Ausma Kantāne un Imants Ziedonis

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē. Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Rēzija, Krists un Helga Dancberga.

Mežaparka estrādē

Mežaparka estrādē

Dziesmu svētku parka atklāšana

IMANTS ZIEDONIS

PĒC TAM

Mēs pārnācām vēlu, un es izkāru naktī žāvēties kliņģerītes. Dziesmu svētki bija beigušies. Kliņģerītes man uzdāvināja, no estrādes lejup nākot, dziedātāja. Vēl zili vanagzirņi, rudzupuķes, apvītusi paparde. Vai tad es varu tās pamest, kur pagadās?

Kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokā turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. Vainagi savilkušies kā eži, un galvas noliektas Cesvaines rozēm. Tā mēs brīdi pasēdēsim. Tumsā un atskaņās.. Vēl atskan vakardiena un aizvakardiena. Skan laukā akmenī, skan mežā ozolā. Skan stāvus piebāztā tramvajā.

Tev vajadzēja būt tur kora vidū, tas ir nepasakāmi, teica Janaitis. Tāda sajūta, ka tu esi kaut kā liela sirdī. Viņš tur bija ieticis, staigājis starp rindām un fotografējis. Tos skolotājus, traktoristus, studentus, bāleliņus, jā. To māmiņu, kas tāpat sēdēja un nedziedāja, dziesmu karos nogurusi. “Korespondents meklē kaut ko “Dadzim”,” jaunās meitas smējušās. Muļķe, muļķe, vai tad tu pati, dziesmas pilnbriedā būdama, nesaproti, kāds piepildījums ir tādā nogurušā mātē! Šo brīdi fotoobjektīvs aiznesīs nākotnē.

Tūkstošbalsīgajās rindās sēdēja vēl viens viens cilvēks, arī nedziedāja, viņu aizveda, un viņai piedzima bērniņš. Varbūt piedzima mazliet agrāk – no visām tām vibrācijām balsīs un gaisā, un estrādes dēļos. Ja tā ir meitiņa, kā viņu nosauks – Simtīte? Dziesmiņa? Lietuvieši nav pazaudējuši sendziļos meiteņu vārdus – Jūra, Egle, Dziesma. Ja latviešu dziesmu simtgades korī pedzimst viens bērniņš, vai tas pieder tikai tēvam un mātei vien?

Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusts un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu.

Abas svētku dienas pētīju diriģentus, kā gribēdams saskatīt, kas tā ir par vielu, no kuras viņi veido. Kā tie var, bur, kā tie ver visu vaļā! Vīgners grūž un grābj. It kā gaiņājas no skaņu plūdiem, tos pielaižot tuvāk un grūžot atkal prom. Saķer balsis un sviež atkal atpakaļ. Reizēm nokrata, nopurina šos plūdus no pirkstu galiem kā dravā bites no rokām. Neizskatās, ka viņš to darītu nez cik mīļi – bet paklausaties, paklausaties – kas to Rīgu dimdināja? Un no kā? No tās pašas mīlestības. Ne jau no sentimenta, to jūs Vīgnera dziesmās un žestos negaidiet. Neies jau paijāties, tad labāk paslēpj roku kabatā. Tas ir tāpat kā ar Melngaili – nav jau mums skaistāka gaiļa par to pašu Melngaili. Melns, bet kādas baltas dziesmas dzied!

Račevskis – cērt. Lec pa pieciem pakāpieniem un – cērt! Kamēr nocērt. Un dziesmu egle, aplausos krākdama, iegāžas zālē.

Bet Staņislavs Broks ķer un drebina kulakus.

Jānis Ozoliņš kori šūpo horizontāli, bet Dūmiņš rauj vertikāli, ceļ augšā, cērt galvu krūtīs, diriģenta tiltiņš līgojas. Pie viņa skrien vislielākie rožu bari.

Tāda pati augšupcēlāja ir Ausma Derkevica. Vīgners dziesmu grūda un blīvēja tepat estrādes dziļumā, citi to plūdināja pa labi un kreisi, Derkevica to met gaisā, sviež kā peldoties ūdeni saulē. Viņu aiznes uz rokām. Vispirms neļķu vainagā. Tad ar baltām pīpenēm. Tad bulgāri – sarkanās rozēs. Aiznes uz rokām, jo gaisā sviest nedrīkst. Drošības noteikumi.

Vikmanis diriģē kā ķirurgs, smalkiem pirkstiem, mazo ansīti mazliet atliecis, akurāti un mērķtiecīgi.

Gido Kokars ceļ un ceļ no sevis kaut ko laukā. Abiem brāļiem Kokariem, tāpat kā Dūmiņam, diriģenta tiltiņš līgojas.

Imants Kokars – jā, vienreizēji. Viņa žestam grūti atrast darbības vārdu. Apsēsts. Dziesmas apsēstais. Bet ne jau asais uzrāviens vien. Spēks, spēks, neapšaubāms spēks, bet paklausieties arī, cik dziļi, kā dzirdami, kā tikai nojaušāmi skan elēģija “Mūžam zili…”

Virsdiriģents Jānis Ozoliņš

Virsdiriģents Jānis Ozoliņš

Virsdiriģents Jānis Dūmiņš

Virsdiriģente Ausma Derkevica

Virsdiriģents Haralds Mednis

Virsdiriģents Haralds Mednis

Virsdiriģents Haralds Mednis

Virsdiriģents Haralds Mednis

Virsdiriģents Leonīds Vīgners

Virsdiriģents Leonīds Vīgners

Virsdiriģents Leonīds Vīgners

Virsdiriģents Leonīds Vīgners

Virsdiriģents Leonīds Vīgners

Virsdiriģents Gido Kokars

Virsdiriģents Imants Kokars

Virsdiriģents Imants Kokars

Virsdiriģents Imants Kokars

Virsdiriģenti

Dziesmas lietū

Dziesmas lietū

Dziesmas lietū

Dziesmas lietū

Dziesmas lietū

Dziesmas lietū

Koru maiņa

Koru maiņa

Koru maiņa

Koru maiņa

Koru maiņa

Koru maiņa

18. jūlijā LVU aulā latviešu tautas mūzikas koncertā skanēja “Aiz ezera balti bērzi”. Sudrabiņa lapiņām. Es biju redzējis bērzus sudrabiņa lapiņām, tikai dabā. (Diezgan bieži, tikai vajag vairāk pa biztalām staigāt.) Bet pirmoreiz dzirdēju un redzēju sudraba lapiņas dziesmā. Sudrabkalis bija Gido Kokars. Koris bija sudrabs. Koris bija tīrs sudrabs. Kad diriģenta roka un balsis tai līdzi izveidoja gaisā šo lapu skaņveida zīmējumus, tā bija atklāsme, kas parādās varbūt pa simtu gadiem reizi.

Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. Tās nebija piedevas tautiskajā vakarēšanā pie tautiskajiem zirņiem, tās vispār nebija nekādas piedevas ne pie kā, tā bija īsta iespējām bagāta pamodusies kokļu māksla. Meitenes spēlēja gaumīgi un patiesi, nekā butaforiska. Skolniecītes pierādīja, ka koklei ir sava bagāta, no aizmirstības izceļama skaņu pasaule.

——————————————————————————————————-

Protams, koklētājiem nav jāizkonkurē pūtēju orķestris. Kāzās, zaļumballēs, svētku gājienos un citās svinībās skanēs tauru misiņa rīkles. Koklētāji, liekas, pašdarbības masu kolektīvos tik populāri nebūs. Bet kokles mākslinieciskās iespējas ir daudz bagātākas, niansētākas, repertuārā dziļākas, tāpēc tās kultūras gājiens atsākams muzikāli nopietnākā vidē – mūzikas vidusskolās un konservatorijā. Kokli nedrīkst atstāt diletantisku strinkšķinātāju aizgādā: to nedrīkst atstāt tikai tautiskās mūzikas paspārnē vien. Tai (kā arfai) jādod muzikālās audzināšanas un repertuāra līdztiesība blakus citiem klasiskajiem un modernajiem muzicēšanas veidiem.

“Kur tu skriesi, vanadziņi” no 6. vidusskolas koklētājiem (vadība Guna Āboliņa) izskanēja pirmatnīgi skaisti. Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem? Viņi visi vēl ir jauni, vienaldzības neķerti, noraidīšanas nesabojāti. Vai kāds domā par viņu vaska spārniņiem?

Tikpat tuvu dziesmas saknītei bija bērnu koris “Rīga”. Ar “Kur tu teci, gailīti manu”, “Stādīju ieviņu”. No dvēselītes, no rīklītes, no balstiņas uzauga ieviņai deviņi zari, uz katra zara deviņi ziedi.

Vai tad tie ir tikai vārdi vien? Vai tad tas nav tautas filozofiskais vienreizviens? Vai tad tas nav tas pats tik bieži jau dzirdētais jēdziens “intensifikācija”? Garīgo iespēju intensifikācija. Liekas, skolu un citi jaunatnes kori par maz tiek intensificēti ar dziesmu un dziedāšanas filozofiju, tāpēc vecās māmiņas tik nogurušas sēž Dziesmu svētku estrādē.

Ziņģē tēvs, daiņā māte,

Man vezdami līgaviņu;

Pats prieciņu nevarēju,

Kaņepēs tupēdams.

Iznāk tāda kā vecākās paaudzes izmantošana. Tur, kur dzied skola, dzied arī visa tauta

——————————————————————————————————-

Kirova parka estrādē un Tautas mūzikas koncertā universitātes aulā dziedāja lībiešu ansamblis. Bet nedzirdējām ne Nīcas, ne Bārtas, ne Rucavas, ne Alsungas, ne Latgales etnogrāfiskos ansmbļus. Ko dara šo novadu vidusskolas un mūzikas vidusskolas? Vecie ir noguruši. Bet jaunie? Vai ieviņai uzauguši deviņi zari, vai tie paliek tikai tādi vārdi vien bez nozīmes?

Nav gaidāms, ka etnogrāfiskā dziedāšana atdzims sadzīvē tā kā vecajos pirmsrakstības gados, tāpēc šīs gara bagātības “pārķert” un jaunā kvalitatīvā mākslas izpildījumā tautai atpakaļ dot var tikai skolu un citi profesionālās mūzikas (pirmkārt – novada) kolektīvi.

——————————————————————————————————-

Dziedot mūžu nodzīvoju…

Nē, bet vēlreiz! Nodzīvo vēlreiz!

Un koris nodzīvo vēlreiz. Auni kājas – vēlreiz–, lakstīgala. Tu dziedāsi ievainē-i. Protams, tu jau vari neaut kājas, lakstīgala, bet kā tu neausi, kad visi gaida.

“Aiz ezera balti bērzi” es jau teicu, tik filigrāni izstrādātais “Sudrabiņa lapiņām” laikam koru simtgadē nav skanējis. Kokars ir magnets. Jo dabūt no dziedātāja sudrabiņa lapiņas laukā, tas ir brīnums – tik smaržīgas kā maijā pēc pērkona. Šajā dziesmā skan liels lepnums.

Pirmatskaņojums “Zeme rīb, tautas jāj”. Ordelovskis drasē. Cik ilgi tā drasēs? Nē, ir! Parādās episkā kopsakara nojauta. Un – atkal pazuda? Nē, ir! Ir, ir! Tikai nojauca tas vieglais ramtam-ramtam. Bet nu ir!

Aplausi! Atkārtot! Autoru!

Šodien sper kājiņu kur sperdams, rit zīlītes ritēdamas.

Es pirmiņ teicu: kokles skanēja patiesi. Vai tad tautasdziesma var skanēt nepatiesi? Tīšām jau nu neviens nepatiesi nedzied, bet ir tādi tautiski iestrādāti šabloni, ietecētas tautiskas gultnītes, pa kurām ievadīta tautasdziesma no-mo-no-fo-nizējas. Piemēram, Dziesmu svētkos tautasdziesma skanēja intonatīvi vienlaida. Trūka drastikas, nebija ne tādu kā “Sešu mazu bundzinieku” (bija tikai skaistās Darba rezervju bundzinieces), ne arī kāds apsegloja melnu kuili. Nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē.

Pūtēji

Pūtēji

Pūtēji

Pūtēji

Koklētājas

Koklētājas

Koklētājas

Koncerts LU aulā

Koncerts Operā

Koncerts Operā

Dejas seja

Deja

Kopkoris

Koristes

Koristes

Korists

Koriste

Korists

Koriste

Koristes

Koriste

Koriste

Kopkoris sveic savus diriģentus!

Sumināšana…

Gaisā met Raimondu Paulu

Virsdiriģentu sumināšana

Virsdiriģentu sumināšana

Sumina Imantu Kokaru…

Filmē arī virsdiriģents Daumants Gailis

Fotogrāfu “koris”

LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis, PSRS Kultūras ministre Jekaterina Furceva, kosmonauts Hermanis Titovs, LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Krūmiņš

Vēl viena iestaigāta šablontaciņa: tautasdziesmu apdarēs, ja tā tiek “jautrināta”, tad ar visvieglāko kaut kādu vācisku raidai-radrid intonāciju vai “pārgalviskota” ar krieviski trakulīgu – uh! oh! Paši par sevi šie jautrās dabas izsaucieni nekādu pretestību neizraisa pat labas gaumes klausītājā, bet, atkal un atkal raidairadrid paviršajam vieglumam atkārtojoties, klausītājā un sevišķi citas tautas klausītājā (un ar to mums šodien ir jārēķinās, ka mūsu internacionālajai kultūrai ir internacionāls klausītājs) rodas iespaids, ka mūsu jautrība, humors un dzīvesprieks skan viena sangvīniska rallallā līmenī. Tautasdziesma, protams, māk dziedāt arī oda balsī. Taču tā ir vismaz kamene. Mēs nedrīkstam pasniegt tautasdziesmu vienveidīgu, ar to mēs paši nobanalizējam intonatīvo bagātību.

Rupji teica, gari vilka,

Uzvilkdama gavilēja…

Skarbi sauca, rami vilka,

Kā līgoti nolīgoja…

Meitas drīzi drīzināja,

Sievas lēni lēnināja…

Ar uzviju es dziedāju…

Uzkliegdama es dziedāju…

Rudeniski es dziedāju…

Dziedu arī raudādama…

Mēs tikai dziedam. Mēs dziedam vien. Bet paklausieties, kā tautumeita žēlojas:

Dziedāt vien es mācēju,

Gavilēt nemācēju…

Ne jau es tas norādītājs. Māca pati tautasdziesma, ka dziesmu repertuāram jābūt stilistiski bagātākam:

Dzied, māsiņa, nelīdzini,

Neba segsi mugurā…

Nelīdzini, nenolīdzini intonācijas! “Rūjienieši, velna bērni, pirtī dzied pērdamies”. Citur lūdzas meita, lai nesmej viņu, viņa esot tāda delverīte. Maz delverības, maz seno laikmetu sērdienības, maz no tautasdziesmas dvēseliskās daudzveidības dzirdējām repertuārā.

——————————————————————————————————-

Un es domāju: kādu bargu ceļu tauta nogājusi simtgadē. Tur Dziesmu svētku izstādei atvesta no Valmieras Teodora Ūdera glezna – Cimze. Smaga skatiena vīrs, skolotājs, mācītājs, pater.Es tas gans, jūs tās avis. Un te Raimonds Pauls ar tautas deju revijā. Tur latviešu strēlnieku Dziesmu svētki 1918. gada 2. jūlijā un otrie latviešu Dziesmu svētki 24. jūnijā (pēc vecā stila). Tā ir vēsturiskā 6. jūlija diena.

——————————————————————————————————-

Un te pie Ļeņina pieminekļa stāv Lāčplēšu sardze, iet tūkstoši skaistos tērpos, noliek ziedus. Droši vien arī pulkveža Vācieša piemiņas vietā Lutriņos šodien pionieri noliek ziedus. Droši vien…

Raini gan neatcerējās – ne ar vienu ziedu. Reti tik tukšs bija Raiņa pieminekļa postaments kā šajos Dziesmu svētkos. Bet tepat jau viņš bija “Lauzto priežu” autors – viena pārskrējiena attālumā no gājiena.

Iet tauta. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās. Cesvaine ar rozītēm, “Juventus” ar Raiņa mīļākajām puķēm – tādām dzeltenām, es nezinu, kā tās sauc.

Mārsnēni – ar rudzupuķēm.

Rauna – ar puķuzirņiem.

Amata – ar pīpenēm.

Ogres rajons – viss vainagos!

Matīšu sievas – ar ozolu zariem.

Zilie “gaudeamusi” – ar sarkanām neļķēm.

Botāniskais dārzs – ar lilijām.

Krimuldietes – pīpeņu vainadziņos.

Sauciens no skatītājiem: “Lai dzīvo skaistās krimuldietes! Urā!” Starp koru un rajonu paplikajiem dēlīšiem parādās gaumīgākie kolektīvi – jēkabpilieši nes lozungus zaļos vainagos, Vestiena – savu emblemu ar četrām eglītēm, pāri Varakļāniem peld liela sakta. Skaisti, klūdziņām pīti ir Talsu pazīšanās vairodziņi. Rēzeknes vīri nekā nav varējuši izdomāt nosaukumu, uzrakstījuši visu garo “Slaukšanas iekārtu rūpnīcas vīru koris”. Tik un tā – šodien jau nav laika piktoties – viņiem kliedz sveicienus no pūļa: “Lai dzīvo garšīgais piens!” Urā!

Ventspils mūzikas skolas meitenes pašas sveicina – Urā, urā, urā! – šos kūtros ziņkārīgos, kam pat nav ne vainaga, ne puķes, ko iesviest gājienā.

Viļus neviļus visa iela aplaudē kolhozam “Lāčplēsis”.

Aiziet senais Umurgas karogs, un aiziet Cēsu puiši tādos tērpos, it kā nupat būtu iznākuši no filmas “Vella kalpi”.

Pūtēju orķestri tādi pasveši, tūliņ var redzēt, ka no tautas dzīlēm šie nu nav nākuši viss. Ģērbušies visvisādi un nevienu tautasdziesmu arī neuzspēlē. Tikai Valkas un Valmieras rajona pūtēji nav aizmirsuši tautasdziesmu popūriju. Konservatorija dzied “Sijā auzas tautu meita”. Iela skandē līdzi ar plaukstām. “Absolventi dzied “Āvu, āvu baltas kājas””, kāds cilvēks pārvar mūsu kautrību, izskrien un iespiež ziedus diriģentam.

Brūnie Ausekļi kliedz: VIVAT! VIVAT! VIVAT!

 

Bet režisors Miks Kublinskis uz lielās estrādes jau auž – rinda caur rindu, krāsa caur metiem, toņi gar toņiem. Es piemiedzu acis, krāsas saplūst, un rudzu lauki vien rādās, zemes brūnais un sējumu zaļais. Ugunspuķu dzeltenais. Un caur krāsu pustoņiem šī lielā, varenā mūsu pašu seģene sāk dziedāt. Kāds iešūpo šo tūkstošmutaino balsi. Kas pavēl plīvot šim tūkstošbalsu karogam?

Runā Čingizs Aitmatovs: “Es gribēju saprast, kas tas ir par spēku, kas savāc tik daudz tautas kopā. Tāpēc es atbraucu… Es biju iedomājies, ka tie ir tādi jaunatnes sanākšanas svētki… Bet es sapratu, ka Dziesmu svētkos cilvēki iet ar ar kādu augstu pienākumu… Mums nav tāda kora, bet, ja mums tads būtu, es noteikti statos tā rindās…”

Dziesmu svētku izstādē ir fotogrāfijas: rakstnieki koristi. Aspazija, Poruks, Dievkociņš, Brigadere…

 

Rainis deva dziesmas. Tagadnei un tai tālajai, tikko nojaušamai nākotnes kultūrai. Man blakus saka “Nerimstošs naids, to tikai Rainis var pateikt. Es teiktu… baigās dusmas.” Bet Rainis ir pateicis vēl daudz ko pāri naidam – Spīdolas un Lāčplēša mīlestību.

Dziesmu svētki ir Spīdolas un Lāčplēša mīlestības svētki. Kad var redzēt, kurš tuvāk Lāčplēsim, kuŗš Spīdolai. Mēs varam runāt Spīdolas, mēs varam runāt Lāčplēša valodā – tik un tā mums būs jāsaprotas.

 

Pirmpublicējums laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1973. gada 4. augustā.

Pārpublicējums blogā saīsinātā variantā 2018. gada 8. jūlijā.

 

Gājiena sākuma fanfaras Pētera baznīcas tornī. Studentu pūtēju orķestris Eglīša vadībā

SPO

Kolektīvi kārtojas gājienam Daugavmalā

Kolektīvi kārtojas gājienam Daugavmalā

Kolektīvi kārtojas gājienam Daugavmalā

Gājiens

Gājiens

Skatītāji logos…

“Lāčplēša” sardze

Gājiens ar politisko nodevu

Gājiens pa Ļeņina (tag. Brīvības) ielu

Gājiens

Obligātie viesi gājienā

Gājiens

Gājiens

Gājiens

“Dzintariņš”

Gājiens

Gājiens

Gājiens

Gājiens

Gājiens

Beidzot tuvojas gājiena galvgals – Māksla pieder tautai!…

Padomju laika “galvenā, visur esošā galva”…

…ar zudībā aizgājušajiem sveicējiem…

Dziesmu svētku simtgades 1973. gada pēdējais kadrs…

 

Nabassaite pārgriezta

 

Grāmata piedzimusi, nabassaite Jelgavas tipogrāfija-apgāda “Neputns” noliktava pārgriezta. Protams, ir starpība, vai turi rokās citu radītus bērnus vai savu. Savs ir savs, kaut radīšanas process ir sarežģītāks, grūtāks, garāks, nekā gatavais rezultāts. Pateicība izdevniecības “Neputns” galvenajai redaktorei Laimai Slavai par izturību un pacietību sadarbībā ar autoru. Un, protams, bez mecenāta Jāņa Zuzāna iedegtās finansu gaismas, attēli un burtu zīmes paliktu arhīva tumsā. Visa izdevuma iespēju sākums – Kultūrkapitāla fonda atbalsts skenēšanas darbam, bez kura potencionālais albums tā arī negatīvos gulētu līdz šodienai. Jā, un Latvijas Dzelzceļa Cargo atbalsts izdevuma tapšanā. Man personīgi tas ir kā augstais perons pasažieriem…

Ja ēdiena garša atkarīga no pavāra prasmes, tad grāmatas garša no mākslinieka pieredzes, sajūtas – kur, kā un kādā izmērā savietot attēlu ar tekstu. Izdarīt to tā, lai viss ir īstajā vietā. Ja to darījis Juris Petraškēvičs, šaubām vieta nepaliek.

Mana publiska pateicība tuvākajam palīgam Silvijai Voitei tik svarīgu sīkumsīkumu faktu lietās, kādu grāmatā ir simtiem. Redaktorei Ievai Janaitei par rediģēšanas precizitāti līdz asaru sāļumam.  Apzinos ka autori izdevuma tapšanas gaitā ir gandrīz vai neciešami  radījumi. Bet es no tā nekaunos… Tie grūtie bažu un šaubu mēneši tomēr bija skaisti!

Albumgrāmatai 272. lappuses, izmērs 23,5×28,5 cm, attēlu un teksta svars kopā ar papīru un kartonvākiem – 1,875 kilogramu.

Detalizētāks izdevuma raksturojums lasāms informācijā medijiem

“Neputns” izdod Gunāra Janaiša foto albumu “Personības un laikmets”

Fotogrāfa Gunāra Janaiša izveidotajā foto albumā iekļautie portreti tapuši laika posmā no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām. Attēlus papildina Janaiša rakstītas atmiņas, pārdomas par portretētajiem, minot dažus no tiem – Kurtu Fridrihsonu, Birutu Baumani, Lūciju Garūtu, Vizmu Belševicu, Jāni Stradiņu, Imantu Ziedoni. Albuma dizains – Juris Petraškevičs.

”Fotogrāfs Gunārs Janaitis” — tas jau ir vēsturiski nostiprinājies jēdziens. Gluži kā sava īsteni trauksmainā laikmetanotikumu un personību dokumentētāja Viļa Rīdzenieka vārds”, raksta mākslas zinātniece Laima Slava. “Jau vismaz pusgadsimtu arī Gunāra Janaiša sniegums pastāv kaut kur mūsu apziņas telpā, domājot par Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgiem tēliem, personību atveidiem, saglabātām, laika ritējuma nepielūdzamībai atņemtām sejām.”

Pats autors saka: “Albumgrāmata “Personības un Laikmets” ir notikusi. No tās nāk personību skatieni uz mums no pagātnes, nāk skatieni no sejām, ar kurām vēl esam tagadnē. Katrai sejai ir vārds, profesija, biogrāfija un mantojums savas zemes nākotnei. Kas uz pasaules ir interesantāks par seju? Lielās naudās novērtēts dārgakmens? Zelta stienis? Uzmanību piesaistošs robots? Pasaules seju neaptveramais atlass… Seja ir skatiens, seja ir doma, seja ir dzīvības kods.”

Albumā ir 128 personības 231 fotogrāfijā. Liela daļa no tām tapušas laikā, kad Gunārs Janaitis strādāja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. “”Literatūra un Māksla” bija kā tramplīns, iespēja. Es varēju ar pilnu krūti darīt to, kas man patiešām patika.” saka Janaitis. “Lai cik paradoksāli tas izklausītos, man tas bija reizē grūts, bet laimīgs laiks. Laimīgs tādā ziņā, ka bija man būtisks, svarīgs, noderīgs. Pats laikmets arī ir mozaīka, tas nav viengabalains. Ja sadalām pa desmitgadēm, tad padomju laika septiņdesmitie gadi ne tikai manā dzīvē bija gandrīz viscilvēcīgākie. Vēl gribu piebilst, ka laimes sajūta ”Literatūrā un Mākslā” bija no tā, ka tas bija patiesi progresīvs laikraksts. Mēs vienmēr jutām sevi taisnības pusē.”

Albuma ievadā Laimas Slavas saruna ar Gunāru Janaiti.

Attēli, teksts: Gunārs Janaitis

Autora asistente: Silvija Voite

Dizains, makets un attēlu apstrāde: Juris Petraškevičs

Literārā redaktore: Ieva Janaite

Apjoms: 272 lpp.

Cena “Neputna” galerijā: (ziņa būs drīzumā)

Grāmata izdota sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu, LDz Cargo un Jāni Zuzānu

Grāmatu var iegādāties „Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, labākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī interneta veikalā www.neputns.lv

 

 

 

IZDEVUMS “PERSONĪBAS un LAIKMETS”

 

Ir nesalīdzināmi milzīga starpība – dzīvot cita celtā mājā vai būvēt to pašam. Tas pats ar grāmatu. Parasti lietojam citu veidotas grāmatas un pavisam, pavisam savādāk, – ja pašam jākļūst par grāmatas autoru.

Grāmatai-albumam “PERSONĪBAS un LAIKMETS” paredzēts piedzimt šajā mēnesī, decembrī. Vienkopus 126 personību pulkā būs rakstnieki, mākslinieki, aktieri, komponisti, režisori, mūziķi, kuru būtību man bijis tas gods attēlot savos fotokadros. Ievadā saruna ar apgāda “Neputns” izdevniecības galveno redaktori Laimu Slavu, tad seko 240 melnbaltie un krāsu attēli ar manu pavadošo tekstu katram. Ikdienā pieņemts, ka par personībām uzskata tikai zināmus, slavenus cilvēkus, bet manā skatījumā katrs cilvēks ir personība, kas valstij un tautai nozīmīgs.

Ja grāmatu drukā Jelgavas tipogrāfijā, tad kvalitāte – patīkami rokā paņemt, ja grāmatas dizainu veido mākslinieks Juris Petraškēvics, tad tai gaumīgs  ietērps, ja grāmatu izdod apgāds “Neputns”, tad tā dara godu lasītāja grāmatplauktam.

Beigu beigās, kā ir ar mani – autoru? Vai būšu bijis lasītājam noderīgs? Par to spriest tiem, kas izdevumu turēs rokās ne tikai grāmatnīcā, ne tikai kā dāvanu saņems, bet satiksies tiešā tuvumā ar albumā esošo personību portretiem. Satiksies, atcerēsies un sajūtīs to laikmetu, kas radošo bagātību piepildīts bijis. Un ir…

PIE KERAMIĶA KĀPOSTIŅA

ZIGMUNDS SKUJIŅŠ

GLEZNOŠANAS STUDIJĀ

JELGAVAS MĀKSLINIEKU GRUPA

KLAUNS ANTONIO

Lūdzu ievērot instrukciju!

Kad 1932. gada jūlijā slimnieku un mediķu rīcībā nodeva Tērvetes sanatorijas lielkorpusu, dziednīcu atzina par vismodernāko Eiropā. Telpas ērtas un plašas. Izvietojums parocīgs. Nesmakojoša kanalizācijas sistēma.

Pagātnes dokumentos uzgāju arī pamācību:

“Atejas lietošanas instrukcija.

1. Atejā vienmēr jāuztur tīrība.
2. Atejas podos un pisuāros nav jāmet gruži, lupatas, izsmēķi, sērkociņi, dubļi, ēdienu atliekas.
3. Podi jālieto, nekāpjot uz tiem ar kājām, bet jāsēžas kā uz krēsla ar pilnu slodzi tā, lai dibens pilnīgi nosegtu poda koka apmali. Ķermeņa korpuss jātur taisni un sēžoties pilnīgi nav jādod slodze uz kājām, bet, viegli atraujot no grīdas, kāju svars jāpārvieto uz dibenu, rokas turot gar attiecīgiem ceļiem. Apsēžoties nepieciešams panākt izkārnījumu nonākšanu poda caurulē, bet ne uz poda apmales, tai pat laikā cenšoties nepčurāt apmali, kādēļ nepieciešams čurājamo orgānu pieturēt ar roku, virzot to podā.
4. Lietojot pisuāru, jāpieiet cieši klāt pisuāram, pat viegli jāatbalstās pret to ar ceļgaliem, noliecoties uz priekšu, pilnībā jāizņem čurājamais orgāns, mazliet jānoliec tas uz leju un jānolaiž mīzali līdz pēdējam pilienam. Līdz čurāšanas beigām no pisuāra nav jāatiet un mīzali pa grīdu nav jāizšļāc. Norādītajā vietā tiek radīta iespēja grīdai pie pisuāra būt sausai.”

Lielum liela daļa Tērvetes dziednīcā ieradās no laukiem, kur bija sausās tualetes būdiņas. Atbraucēji, ienākuši tādā modernismā apjuka un nezināja kā uzvesties. (Fragments no Ērika Hānberga topošās grāmatas “Mana Tērvetes ieelpa”)

No G.J. Atliek tikai piebilst, ka šī instrukcija savu aktualitāti nav zaudējusi vēl mūsdienās un varētu būt izvietojama, teātru, lielveikalu un citu sabiedrisko labierīcību interjēros. Jauku Jums dienu!

Greizie priekšstati

Greizie priekšstati par muzeja putekļiem dzirdēti daudz, bieži un pilnīgi nevietā. Varētu domāt, ka apkopēji nevienā muzejā nav bijuši un putekļi tur krājušies jau kopš iepriekšējiem gadusimteņiem. Varētu arī domāt, ka muzeja eksponāti redzami tikai daļēji, jo putekļu kārta ir tik bieza, ka  neļauj īsti saprast – kādas vēsturiskās vērtības zem tiem slēpjas. Putekļi mēdz būt paši par sevi, bet muzeji bez putekļiem – nekad! Kaut arī mani neviens muzejs nav izvēlējies par aizstāvi apvainotajām vēsturisko eksponātu krātuvēm, es tomēr pats uz savu roku, kā sak’, šoreiz mēģināšu uzrādīt greizo priekštatu izplatītājus.

Latvijas radio raidījumā “Kultūras rondo” vadītājs, cienījamais Z.M. š.g. 29. jūnijā, reklamējot/slavējot senās  mūzikas festivāla koncertprogrammu, greizo priekšstatu savaldzināts, manuprāt izteica ne tikai ļoti netaktisku, bet nepieļaujamu salīdzinājumu, ka senā mūzika nav nekāda muzeja relikvija ar putekļu kārtu.

Līdz šim “Kultūras rondo” es biju klausījies kā kultūras raidījumu. Var jau piebilst – kam negadās…

Līgotņu Jēkaba bažas 1930. gadā