Ja es sabojātu kādas citas personas mantu/ierīci, tad pret mani noteikti iestātos kriminālatbildība par zaudējumu atlīdzināšanu. Bet kā ir ar “Latvenergo” meitas uzņēmuma “Sadales tīkla” elektriķiem, kas bez brīdinājuma atslēdz strāvas padevi, kas nenodrošina nemainīgus sprieguma parametrus, kas šajās dienās Ventas ciemam sabojājuši ap 60 elektroiekārtu?
Man personīgi “Sadales tīkla” elektriķi nodarījuši zaudējumus par 550,- latiem, jo bez brīdinājuma īslaicīgi tika atslēgta strāva un datora cietais ārējais disks tika sabojāts – caursista diska elektroniskā iekārta. Datu atjaunošana un jauna diska iegāde man izmaksāja pāri par pieci simti latiem pluss, laika un nervu patēriņš.
Rakstot savu pretenziju “Latvenergo”, es neloloju ilūzijas, ka man zaudējumi tiks atlīdzināti. Savā vēstulē es jautāju – kādi dokumenti man jāiesniedz, lai tas notiktu. Mēneša laikā atbilde gan pienāca, bet par dokumentiem t.i. uz manu jautājumu atbilde netika sniegta.
Esmu sapratis, ka monopolista “Latvenergo” rīcību, kas vērsta pret patērētāju interesēm, aizsargā Ministru kabineta noteikumi Nr. 914. Vēlētos zināt kāds numurs ir tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas aizsargā mani/mūs, kā patērētājus no “Latvenergo” piegādātās strāvas brāķa kvalitātes, no izvairīšanās atlīdzināt radītos zaudējumus.
Atbildes vēstulē man tiek piedāvāts, lai uzstādu neatkarīgus barošanas avotus un spriegumu stabilizējošās ierīces. Bet kādēļ tik nekvalitatīva elektroapgāde – par to ne vārda. Teikumi atbildes vēstulē ir kā glumi zuši, kas piedāvā “veiksmīgu sadarbību”. Mēs jums brāķi – atvienojumus, pārspriegumus, – jūs mums samaksu par paugstinātiem tarifiem. Monopolista cienīgs piedāvājums!
Te viens patiess komentārs, kas rakstīts sakarā ar Ventas ciemā notikušo eletroierīču sabojāšanu:
Tie ir valsts monopoluzņēmumi, ar kuriem pat veltīgi sākt runāt. Šie korumpētie uzņēmumi var atslēgt elektrību un pēc tam atrunāties, ka par to ir bijis paziņots, pazemināt spriegumu, kad ienāk prātā. Runāt cilvēcīgi saprotamā valodā nav vērts ,tā ir cīņa ar vējdzirnavām, gluži kā mūsu valdība. Abi taču ēd no vienas bļodas.
Ziema nemaz tik tālu nav. Uzsnigs sniegs un “varonīgie elektriķi” steigsies palīgā bezelektrībā esošajām mājsaimniecībām, jo tas, kas nebūs izdarīts vasarā, ziemā veikts jau skaitīsies varonība. Un droši vien par augstāku samaksu.
21.gadsimts. Latvenergo Sadales tīkli
Atļaujos izteikt nožēlu “Latvenergo” preses pārstāvei Ivitai Biderei, kas tagad (taču ar pašas piekrišanu) izlikta pamatotas kritikas amortizācijai. Līdz šim es viņu zināju kā enerģisku un godīgu darba darītāju.
Vēstule no “Latvenergo”Smiltene. Te strādājuši “Sadales tīkla” speciālisti.Arhitektūras piemineklis – baznīca Velēnā. Esmu dzirdējis, ka pasaulē ražojot arī kabeļus elektropievadei.
Latvijas skaistākās vietas – Daugavas senleju pie Kokneses, Pērsi un Staburagu kopā ar tā laika padomju krievu hidrostaciju būvēšanas speciālistiem appludināja Latvenergo. Tagadējais pensionārs Jānis Jermacāns 32 gadu vecumā piedalījās Staburaga appludināšanā, kā betonēšanas darbu vadītājs laikā, kad būvēja Pļaviņu HES. Tagad viņam ir ideja – ar betona sienu dažu desmit miljonu latu vērtībā atsegt Staburaga klinti. Par to visu sīkāk raksta “Latvijas Avīze” (26.06.2012)
Var tikai pabrīnīties, ka idejas, kas robežojas ar nereāliem, dārgi nevajadzīgiem murgiem, sabiedrībā var tikt uztvertas kā IDEJAS, bet nevis kā MURGI. Saprotama ir tendence ar tāda rakstura materiāliem celt laikraksta tirāžu, bet nav saprotama šādu materialu reālā jēga. Tikai uzkāpt uz vēsturisko atmiņu varžacīm, lai sāp? Uz to latvieši nav mudināmi. Viņi jau ilgstoši, vēlēdamies sasniegt labāku dzīvi, nemitīgi skatās tikai uz atpakaļ. Un klūp, klūp, klūp…
“Ja 80 metrus no krasta būs betona dambis, tā būs drausmīga bedre, kurā saule neiespīdēs, jo šis ir tumšais krasts. Murgs un izsmiekls. Daugava jau pietiekami saķēzīta un vēl vairāk nevajadzētu”, uzskata rakstniece Māra Svīre. Šāda domai pilnībā piekrītu. Savulaik, kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Pļaviņu HES tikai gatavojās celt, laikrakstā “Literatūra un Māksla” izvērsās plaša un asa diskusija. Tad rakstniece Vera Kacēna savā publikācijā piemēra pēc piedāvāja Esplanādē audzēt gurķus, ja jau praktiskums daudz svarīgāks par neizmērojami nozīmīgu un izcilu Latvijas likteņupes Daugavas skaistuma iznīcināšanu. Pašsaprotami rodas jautājums – kurā pusē toreiz bija Jānis Jermacāns? Acīmredzot, – Esplanādes gurķos.
Ar Pļaviņu HES būvniecību tika nošauti divi zaķi uzreiz – Latvenergo dabūja elektrību un latviešu tautai tika atņemtas, pagrūstas zem ūdens viņu zemītes svētākās un skaistākās vietas. Aizvietojumā bija jānāk Staļina noindētā Ļeņina vārdiem – “Komunisms – tas ir padomju vara plus elektrifikācija.”
Likumsakarīgi dīvaini šķiet tas, ka līdz šim vietā, kur nogremdēts Staburags, nav izvietotas lielformāta fotogrāfijas klimatiskā aizsargnoformējumā, lai sabiedrisko gidu nastu neuzliktu tikai un vienīgi uz tur dzīvojošajiem rakstniekiem – Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku. Zinu, ka mākslinieciski un vēsturiski vērtīgus Staburaga attēlus ir uzņēmis Bruno Alsiņš. Arī citi fotogrāfi. Kam to vajadzētu gribēt izdarīt? Katrā ziņā Latvenergo to nevēlas, jo aizņemts ar tarifu celšanu.
“Latvijas Avīze” aicina – Vai vajadzētu Staburagu celt ārā no Daugavas vai tomēr ne? Tas ir jautājums Latvijas sabiedrībai.
Atļaujos piebilst/jautāt vai šodien nav nekā svarīgāka, ar ko būtu jānodarbojas Latvijas sabiedrībai? Mūsdienās dūņās un sanesumos grimusī Staburaga klints nākotnē atklāsies. Tas notiks tad, kad Pļaviņu HES turbīnas būs stājušās un Daugavas ūdens būs atguvis kādreizējo normālo līmeni.
Tāds laiks pienāks. Tikai kā sauks to valsti, kur tas būs noticis…
Tāda Ir Dzīve... 