Manas baltās lapas…

 

Cimdu Jettiņa latviskumu turēja sirdī kā sarkanbaltsarkano karogu. Tas viņai bija svēts, bet nekad viņa to nevicināja kā pazīšanās zīmi. Jettiņa dzīvoja latviskumā, kā koks aug zemē, tiekdamies pēc saules, savā latviskajā, skaistā valodā un domāšanā, savos cimdos, krāsiņās un rakstu zīmēs.

Māris Brancis. Ievadrindas no nekrologa “Piemiņa”

Jette Užāne (1924.07.05.- 2007.21.03.) vairāk pazīstama kā Cimdu Jetiņa no Dzērbenes “Lejniekiem” pēc smagām slimībām savu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā. Savulaik, jaunības vientuļi skaudrās dvēseles izjūtas uzticējusi savām baltajām lapām – rakstot dienasgrāmatu. Tā kļuva par viņas vienīgo, uzticamo draudzeni, kurai ar asaru tinti varēja izstāstīt visu par savām ciešanām un nepiepildītām ilgām. To nedarot, sirds būtu pušu un viņa nez vai nodzīvotu līdz sirmiem gadiem. Dienasgrāmatu pieraksti tika rūpīgi slēpti. Tikai pēc viņas aiziešanas mūžībā, dienasgrāmatu burtnīciņas Jette bija nolikusi tā, lai Elīna (Elīna Brance-Apsīte dzīvoja “Lejniekos” pa vasarām un bija kā Jettes audžumeita) varētu tās viegli atrast. Tagad dienasgrāmatu teksts ir atšifrēts un tiek domāts par izdošanu grāmatā, jo niansētais, cilvēciskais domu dzidrums un tēlainais izklāsts, dabas apbrīna, šķiet, īpaša vērtība, kas varētu būt noderīga mūsdienu lasītājam.

Ar Elīnas Apsītes gaišo atļauju tiek publicēti divi nelieli fragmenti no 1943. un 1944. gada burtnīcām. Kādēļ? Lai aicinātu padomāt par pašu lielāko cilvēces brīnumvērtību, kopā ar dzīvībai nepieciešamo Sauli, Gaisu, Zemi un Ūdeni – par Mīlestību.

Gunārs Janaitis

 

NO JETTES UŽĀNES DIENASGRĀMATAS

1943. gads

 Piektdien, 7. V

Fr. Bārda

Manas dzimtenes svētie bērzi

Stāv pulciņā zilgani bāli

Un klusi plaukstošām rokām

Svētī dīgstošo zāli.

 Ak, šodien jau man dzimšanas diena! Pirms deviņpadsmit gadiem nācu pasaulē, bet kādēļ? Lai ciestu, lai citiem liktu ciest? Tā aizgājuši visi gadi. Man šķiet es neesmu tos dzīvojusi un vai tad esmu? Nē, nē! Tā nav bijusi dzīve, es tikai esmu to vērojusi, kā citi dara, tāpēc šķiet zuduši mani gadi. Ja kāds man prasa gadus, un, ja es saku, tad man šķiet, es meloju. Man liekas, ja es teiktu četrpadsmit, tad ar būtu daudz sacīts. Šodien skumji saulaina diena, vai tāds būs mans nākošais dzīves gads? Man labāk patiktos, ja tagad trakotu sniegputeņu vētras, būtu ziema un sals, tā ir pirmā reize, kad es vēlos ziemu… Jā, šie gadi, tie ir kā jaunas, neievalkātas drānas, te ir par šauru, te par platu, liekas nav man šūdinātas. Būs galā šī diena, tik labi, ka mani neviens neapsveica, nevēlēja laimi, kuras nemaz nav, man nepatīk tāda ārišķība.

Vai man nebūs jāsaka Ibsena vārdi – visu vai neko!

 Trešdien, 14. VII

 Fr. Bārda

No stundas tās, no viņas stundas, māt,

Ir kaut kas manī pamodies,

Ko nespēju nekā vairs klusināt!

 Ak, ar ko lai saku, ko lai saku? Tas lielais brīdis pārdzīvots un gods lai ir Dievam augstībā! Tā es varu sacīt par svētdienu, man šķiet, ka tas brīdis ir bijis fata morgana manā tuksneša dzīvē. Nekas tāds nenotika par ko es baidījos, vairāk par to neminēšu, jo ir kas cits… Tikko uzceļos jau gaidu vakaru, man riebjas darbs, vienīgais ko gribu ir raudāt un to var darīt tikai tad, kad citi neredz, jo ko lai citiem saka, man bail, ka neapvaino kādu. Vakarā gultā man liekas, ka es nosmakšu aizturētās elsās… Tagad vairs nevaru spēlēt izlikšanos, tagad esmu klusa…ak, man trūkst vārdu…sacīšu īsi – esmu iemīlējusies! Tagad es zinu, kā tas notiek. Nekad, nekad es vairs neredzēšu tā cilvēka, viņš tikpat kā miris priekš manis… kā tas notika? Kā tas varēja notikt? Ak, mēs neesam pat runājuši, par rokas snieguši, tikai acis mums sastapās, cik reiz es palūkojos uz viņu, tik viņš uz mani, un reiz viņš tā savādi smaidīja…

Ak, Dievs, beigts mans sirds miers…

Continue reading “Manas baltās lapas…”

AUGUSTA PUČS. Intervija ar sevi.

 Vai Tu esi Latvijas patriots?

Vai es esmu Latvijas patriots? Vienlaicīgi – gan jā, gan nē. Noteikti  – tādas Latvijas patriots, kādai tai vajadzēja tapt 20 gados. Tikpat noteikti – , par ko tā tagad pārversta.

Puča dienas Tavā fotogrāfa praksē?

Vispirms mokoša neziņas sajūta. Par to, kas tālāk notiks. Nē, ne bailes! Ja no kā baidījos, tad tikai no fotoaparatūras zaudēšanas. Atņems, sasitīs. Tad kļūstu atbruņots, bezspēcīgs. Objektīvs – man ierocis. Locekļi sadzīs, bet aparatūru tā vienkārši tajā laikā atjaunot nebija iespējams.

Tādēļ pirmais nosacījums, kas bija jāievēro – fotografēt tā, lai pretinieks mani nepamanītu. 19. augusta rītā, kad Latvijas radio vēl nebija ieņemts, uzdzirdēju ziņu par puča sākumu. Ātri sakravāju somā fotodzelžus, iedarbināju savu žiguli un devos uz Salu tiltu. Tagad daudzas darbības detaļas atmiņā pagaisušas. Būtu bijis derīgi, kaut nelielas piezīmes toreiz izdarīt. Bet tam neatlika laika. Pats sevi tik ļoti tajos apstākļos neatceros, jo bija īpaši jākoncentrējās uz notikumiem. Pirmkārt – zināt, kur kas notiek;  otrkārt – paspēt uzņemt. Pirmos kadrus uzņēmu, kur redzamas bruņumašīnas ar Salu tilta bloķētājiem, kas acīmredzot gaidīja pavēli TV ieņemšanai. Tur sastapu savu kolēģi fotogrāfu Aivaru Liepiņu. Strādājām aiz betona pārsegumiem slēpdamies.

Vai tas atbilst īstenībai, ka Tu biji vienīgais fotogrāfs, kas uzņēma kadrus laikā, kad tika pieņemts likums  „Par Latvijas Republikas valstisko statusu“ ?

Kad pakļaujos savai intuīcijai, tad tā mēdz notikt. Ka vienīgais. Pareizāk sakot bijām divi – kinooperators Andris Seleckis un fotogrāfs Gunārs Janaitis. Visi fotogrāfi pusdienlaikā aizdrāzās, uzņemt omoniešu izdarības pilsētā. Es paliku uz vietas – deputātu zālē, jusdams, ka te kaut kam svarīgam jānotiek. Uz neilgu laiku biju izgājis aiz betona nožogojuma Komjaunatnes (tag. Jēkaba) ielā, kur varēja ienākt tikai ar caurlaidēm, lai tuvāk uzņemtu omoniešus. Tas man neizdevās, jo kāds bruņots tips sāka man sekot un es glābos Mazā Trokšņu šaurajā ieliņā. Diemžēl, es toreiz nezināju, ka omoniešiem bija instrukcija, kas neatļāva attālināties no bruņumašīnas vairāk par pieciem metriem. Līdz ar to viņa sekošana man bija ierobežota, bet aiz neziņas nepratu to izmantot. Kaut gan nebiju drošs vai fotografēšanas gadījumā viņš nelietos automātu. Man bija arī tas gods būt vienīgajam fotogrāfam, kas uzņēma Alfrēda Janoviča Rubika arestu puča nedeļas piektdienas pēcpusdienā 23. augustā. Zolītes valodā runājot – to es izsēdēju. Arī Juris Podnieks gaidīja un to nofilmēja. Tur bija arī kāda Vācijas TV, kurai Rubiks sniedza pēdējo interviju. Arī man izdevās ar viņu aprunāties. Tāds videomateriāls pastāv, bet ne pie manis. Ja es tad (arī vēlākajā laikā) būtu zinājis kādam sacīt, ka esmu uzņēmis pret Latviju noziegušos komunistu vadoņa arestu, un, ka pēc gadiem viņš Latvijas valsti pārstāvēs Eiroparlamentā – mani uzskatītu par jukušu.

Kādam nolūkam Tu uzņēmi augusta puča notikumus?

Nu gan muļķīgs jautājums. Atvainojiet. Bet, ja reiz tāds ir, jāatbild. Pirmkārt un galvenokārt – vēsturei. Otrkārt – savam laikrakstam „Literatūra un Māksla“. (Tas pastāvēja līdz 1994. g. novembrim) Un treškārt – fotomateriālus nogādāju arī uz ASV Sietlas laikrakstam, kur tajā laikā strādāja latviešu izcelsmes žurnālists Lācītis. (Diemžēl, daudzus savus uzņemtos kadrus neesmu nekad redzējis, jo nosūtītas tika neattīstītas fotofilmas.) Varu piezīmēt, ka barikāžu laikā strādāju Somijas presei kopā ar neatkarīgo žurnālisti Lizu (Uzvārdu neatceros). Tādos notikumos ir sevišķi svarīgi ne tikai visu visu uzņemt, bet fotoattēlus operatīvi laist apgrozībā informācijas telpā.

Vai par augusta puču Latvijā ir iznākusi kāda informatīvi analītiska grāmata?

Labs jautājums. Neesmu manījis. Esmu tik dzirdējis stundas ietvaros iežogotas atmiņas pa Latvijas radio (Bojārs, Kostanda, Berķis), portālā Delfi aprautus Anatolija Gorbunova atmiņas/izteikumus un portālā www.tvnet.lv  ziņas/viedokļi Otto Ozola analītisko rakstu „19. augusts – neērtās patiesības“. Šo rakstu silti ieteiktu izlasīt katram. Pamanīju arī mūsu konsekventā Latvijas valsts noliedzēja/nedrauga Alkšņa izteikumus Panorāmā, atstāstā portālā Apollo. Bet, tā kā es Panorāmu neskatos, jo mani vairāk interesē ziņas, tad pieļauju, ka varētu būt vēl citos mēdijos pa kripatai izbārstīti materiāli par augusta puču. Tas arī viss. Diemžēl Latvijā nav ne tradicijas, ne mērķtiecības politiski analitiskas literatūras veidošanā un izdošanā. Dubļu peļķēs radītos izdevumus es šādai literatūrai nepieskaitu. Un arī nelasu.

Kādas atmiņas saglabājušās par Ļeņina pieminekļa gāšanu?

Tajā laikā nebija internetā izlikta programma – kas un kur notiks. Nācās sekot pašam visai informācijai. Man fotogrāfa darba dēļ nācās sekot visai iespējamai informācijai radio un TV. Un tā piektdien, laimīgi attīstu arestēto Rubiku, kad izskan ziņa – nojauc Ļeņina pieminekli! Tas tik vēl trūka, lai to izdarītu bez mana objektīva! Biju satraucies ne pa jokam. Atkal lecu savā sarkanajā žigulī, paķerot līdzi arī savu dēlu Andreju, lai viņš būtu liecinieks vēsturiskajam notikumam. No Gorkija ielas iegriežos Kirova ielā un ar bailīgu nepacietību raugos, vai piemineklis vēl savā vietā, vai jau gar zemi? Ieraugu – vēl stāv kā stāvējis! Kļuva priecīgāk ap sirdi. Vīri, kas bija nolēmuši (paldies šiem vīriem!) nogāzt šo melno roku, nebija īsti gatavi tādam darbam, jo katru dienu jau tādus pieminekļus negāž. Statujas kājas bija iebetonētas tik labi/stipri, kā padomiskā domāšana. Lielais spēcīgais Kato krāns/pacēlājs nevarēja un nevarēja izkustināt no vietas statuju politiskās upurēšanas laukumā Rīgas centrā. Es biju ieņēmis vietu uz avāriju dienesta auto jumta. Uzņemšana punkta izvēle ir ļoti svarīgs priekšnosacījums labai bildei. Un tā nakts nāk virsū, bet šis negrib un negrib projām iet. Likās jau, ka būs jāatliek. Tad pēc pāris stundām parādījās ripzāģis metāla zāģēšanai. Atjaunojās cerības, ka iecere izdosies. Gods kam gods – vērotāju pulks bija izturīgs. Visu nakti uz kājām. Lejā ieraugu un sasveicinos ar pazīstamajiem. Ieraugu arī savu draudzni  Helēnu Hofmani no Losandželosas. Kad sāka gaismiņa svīst, enerģiskākie no pūļa sāka demontēt pakāpienus pie postamenta. Man nācās kalkulēt fotofilmas kadru skaitu, lai pietiktu līdz finālam. Kad postaments ar tukšo vidu jau gulēja Brīvības ielā, pa to lielā sajūsmā lēkāja daudzi izturīgākie vērotāji. Tam zemē gulošajam tika arī pa kādai tukšai šampnieša pudelei… Bija jau 24. augusta rīts. Pulkstenis tā ap sešiem. Mājas palicēja nakti bija pavadījusi satraukumā, jo nekādu sazināšanās iespēju tad nebija.

Fotogrāfijās augusta puča noskaņojumu iespējams redzēt atverot manu mājaslapu – www.fototrio.lv

Neesmu ne skaitījis, ne pārbaudījis – kur un kad publicēts attēls ar zemē guļošo Ļeņina statuju. Nesen pienāca ārzemēs drukāts žurnāls, kur zem manis uzņemtā/pieminētā attēla bija rakstīts, – Autors nezināms…

Vai ir kas piebilstams, ko neesmu pajautājis?

Daži patiesi kuriozi. Pirmo man atgādināja uzticamā līdzgaitniece Silvija. Es esot pacilājis cirvīti pieliekamajā un teicis: „Ja kāds nāks pēc manis vai fotoarhīva, tad par velti to neatdošu!“

Otrais – „vizītkarte“. Man bija izdevība būt klāt un izdarīt fotografēšanu, kad tika pārņemta okupētā TV ēka. Ejam kopā ar komisiju no stāva stāvā. Izlauztas durvis. Haoss telpās. Bet es, nevienam neko nebilzdams, meklēju „vizītkarti“. To „vizītkarti“, ko atstāj iebrucēji. Kopš bērnības atceros, kad pēc kara atgriezāmies savā mājā no bēgļu gaitām, mēs ar mammu plīts cepeškrāsnī atradām čupu. Fekāliju čupu. Asprātīgi, vai ne? Tā bija padomju armijas karotāju „vizītkarte“, kas te iepriekš bija mitinājušies. Tas arī bija iemesls manam izbrīnam, – atstātajā TV ēkā nekur nevaru ieraudzīt „telpisko vizītkarti“. Bet viss nostājās savās vietās, kad nogājām pagrabstāvā. Tur uz grīdas visā koridora garumā rēgojās „vizītkartes“… Nu tad jau viss ir tā, kā tam jābūt, – nodomāju.

Līdz ko atsāka darboties īstais Latvijas radio raidītājs, man kāda korespondente pavaicāja ko nebūt teikt puča sakarā. Es izstāstīju stāstiņu par vizītkarti. To, izrādās bija dzirdējuši ne tikai Latvijā. Rakstniece Margita Gūtmane, kas tolaik atradās Vācijā, mani pēc tam satiekot Latvijā aizrautīgi smiedamās atklāja, ka tas viņai bijis pirmais vēstījums no Rīgas, līdz ko ieslēgusi radio…

 Vairāk attēlu Augusta pučs skatāmi http//fototrio.lv/ sadaļā – Gunārs Janaitis