Kas tas ir – DZIESMU SVĒTKI?

 

 

PRETESTĪBAS GARS UN KOPĀBŪT

Atkal klāt zināmā, pārdzīvotā sajūta, kad kopkora un klausītāju dziesma apvienojas, paliekot dvēselēs un atbalsojoties rieta debesīs. Mani māc skaudra nožēla, ka šoreiz viss jau beidzies – tautas kopābūt gars viļņa galotnē! Ja man kamols kaklā un miklums acīs, tad sāļo lāsi, citiem neredzot, spēju notraukt, kameru sejai priekšā aizlicis. Sāpīga ir atgriešanās pelēkās steigas KOPĀBŪT deficitā, kurā mēs katrs drīkstam auklēt savu cerību. Cilvēks no KOPĀBŪT nācis uz KOPĀBŪT tieksies.

KOPĀBŪT idejā, domā, darbībā, laikā un telpā – tā ir izdzīvošanas jēga.

KOPĀBŪT ir cilvēka, ģimenes, tautas, valsts un pasaules pastāvēšanas pamats.

Kādēļ mums tik grūti nākas KOPĀBŪT?

No personālizstādes Gunārs Janaitis “Kopābūt” kataloga. 1987.

Kas ir Dziesmu svētki un kā izskaidrot to nepārtrauktību kopš 1873. gada?

It kā ierasti dabīga, pati par sevi saprotama, iedibinājusies lietu kārtība. Ar apskaužamu regularitāti visos laikos, bet ne tik vienkārši vārdos pasakāma. Tikai cilvēka ar aprobežotu domāšanu var neredzēt, nesaprast to, ka tauta izdzied, izdejo savu sāpi un pretestības prieka smeldzi līdz asarām. Pakļāvīgais pretestības gars no baronu laikiem. No 1905. gada liesmām un represijām. Dziesmu svētki visos laikos bijuši kā protests un ideoloģiska pakļaušanās vienlaicīgi.

Vai Dziesmu svētku izcelsmei un noturībai varētu būt kāda saistība ar latviešu tautas kompleksiem – nelielu teritoriju lielvalstu caurvējā, mazumu iedzīvotāju skaitā, apspiestības sindromu? Spītsgara koncentrācija, tautasdziesma kā ētiskais pamatrīks savas tautas pastāvēšanai, aizstāvībai.

Un ne tikai kompleksu izpausmes forma. Dziedāšanas fenomens ir sekmējis, veidojis radošās latviešu izcilības – komponistus, kordiriģentus, viņu korus. Savstarpēji saistīta parādība. Dziesmu svētki kā vairāku gadu perioda atskaite, kā notikums, kā emocionāli augstākā kulminācija.

Dziesmu svēku pievienotā vērtība – nelielu asins kapilāru apvienošanās līdz artērijām, tālāk līdz sirdij. Kori mazos pagastos, lielās pilsētās – līdz kopkorim. Satikšanās, sapazīšanās. Dziedot iekļaujoties, lielas enerģijas vilkmē. Emocijas uz mūžu. Pašapziņas piepildījums. Iegūta ne ar ko neaizvietojamā sajūta, kas dziedātājus apvieno dziesmas spēkā, kas kopā sarado apbrīnojami daudz dziedošu dvēseļu un klausītāju. Sniedz atklāsmi tai pasaulei, kur nekā tāda līdzvērtīga neatrast.

Dziesmu svētku pastāvēšanu, sarīkošanu, manuprāt, uztur spēkā optimālais iedzīvotāju skaits, tautasdziesmu bagātība un  mūsu valsts teritorija. Līdzīgi svētki nav iedomājami lielām valstīm.

Katros Dziesmu svēkos ir sava aiziešana un atnākšana vienlaicīgi, kā virsdiriģentu vidū, tā kopkorī. 1990. gadā es korī redzu sirmu, māmuļu ar grumbu izvagotu, kas kopkorī varējusi atgriezties tikai pēc 50 prombūtnes gadiem. Saprotu, ka arī viņa apjauš – dziedāšana kopkorī notiek pēdējo reizi. Tās ir atvadas. Dzied ar asarām acīs viņa un viņas līdzbalss… Līdzīgi kā šajos XXVI, Goda virsdiriģente Terēzija Broka, ceļos nomezdamās, atvadās no sava Dziesmu svētku altāra – diriģēšanas tribīnes un kopkora.

Kas mums ir vēl augstāks par Dziesmu svētkiem?

ĢEŅ POBEDI – UZVARAS DIENA – 1985

Fotogrāfs ir tāda profesija, kam nav dota izvēle neuzņemt netīkamo, jūtās aizskarošo. Jāfotografē arī tas, kas tajā brīdī ir pilnīgi amorāls, nepieņemams, netaisnīgs un nejēdzīgs. Ja tu kalpo dokumentālai taisnībai, tas jādara, savu domu necenzējot.

Manu Dziesmu svētku emocionālie pārdzīvojumi saglabāsies arī pēc manis – manos attēlos. Kā, piemēram, 1985. gads, kad kopkori uz Mežaparka estrādes sašķēla padomju armijas sauszemes karavīri un jūrnieki ar ideoloģisko maršu krievu valodā Ģeņ pobedi (Uzvaras diena).

Dziesmu svētkus padomju laikā baidījās aizliegt un baidījās tos atļaut tādus, kādus tauta vēlējās. Tādēļ nacionālo repertuāru atmiekšķēja ar  padomju ideoloģiskām dziesmām, lai to padarītu nepārprotami padomiskāku.

Biju liecinieks arī tam, kad pēc konflikta ar Rīgas milicijas augstām amatpersonām jau pēc koncerta tukšajā skatītāju laukumā,  (mēs, fotogrāfu grupa, nepakļāvāmies tūlītējai evakuācijai), vienā mierā tiesājām savu cīsiņu porciju, jo kora skaņās fotogrāfam par ēšanu nav laika domāt. Bijai jau satumsis. Un tad no krūmiem aiz estrādes cita aiz citas brauca ārā ap 15 armijas smagās mašīnas, ar zaļa brezenta kravas kastes pārsegu. Aizmugurē uz visām bija uzraksts Ļuģi (Cilvēki). Varai bija bail no Dziesmu svētkiem un tā vajadzības gadījumā būtu gatava uzbrukt tiem fiziski.

 

KĀPĒC ES BRAUCU UZ DZIESMUSVĒTKIEM – 2018

Man patīk dziedāt, sevišķi patriotiskas un romantiskas dziesmas. Lielākā daļa, bet ne visas, koncerta dziesmas bija tādas, ko varēja no sirds dziedāt. Dažām, diemžēl, starp basiem stāvot, dzirdēju tikai basu dungošanu, kas nebija ne melodiska, ne interesanta, un kopējo efektu, cerams, dzirdēja tikai publika. Baudāma bija sadziedāšanās pēc koncerta, kas bija daļa no paredzētās pēckoncerta nīkšanas. Rīkotāji bija pat izdevuši speciālu dziesmu grāmatu, ko dziedāt pēc oficiālā koncerta. Bet tas viss nebija galvenais iemesls, kāpēc gadu apgūt koncerta programmu un uzņemties divu nedēļu ceļojumu uz Latviju.

Daudz svarīgāk bija piedalīties šajā nacionāli nozīmīgajā notikumā un izjust piederību kopā ar visiem citiem dziedātājiem. Lai to patiesi pārdzīvotu, bija jābūt uz skatuves kā vienam no dziedātājiem. Nepietiek ar sēdēšanu publikā un pasīvu klausīšanos.

Man nebija iespējas ņemt dalību lielajā demonstrācijā Atmodas laikā, kad cilvēki sadevās rokās un parādīja savu vienotību pāri visai Latvijai. Būt Dziesmu svētkos, sevišķi šajās Latvijas simtgades atceres svinībās, man bija ar līdzīgu nozīmi. Es aprunājos ar dziedātājiem, – pacienājos ar 70 grādīgu pašdarināto kopā ar diviem abreniešiem. Un iepazinos ar vēl dažiem. Bet es biju kopā ar neskaitāmiem citiem, kam bija līdzīgas sajūtas. Tā kopējā doma izskanēja dažās kora dziesmās. Tieši dziesmās mēs redzam Latviju tādu, kādu to iedomājamies, kādai tai būtu jābūt.

Nevaru aizmirst tos dziļi emocionālos pārdzīvojumus pirmajos Dziesmu svētkos, jau pēc okupācijas, 1990. gadā, kad likās, ka tiešām esam visi viena ģimene ar kopējām cerībām par nākotni. Vērojot, kā meitenes stāvēja ap ugunskuriem un ar visu sirdi dziedāja patriotiskas un romantiskas dziesmas, radās vīzija par kaut ko senu, skaistu un latvisku. No nākošajiem 1995. gada Dziesmu svētkiem man  atmiņā ir skati, kur dziedātāji no izjukušajiem kolhoziem ēda desiņas un priecājās, ka uz Dziesmu svētku rēķina ir dabūjuši brīvu darba dienu. Man, šajos Dziesmu svētkos piedaloties, varbūt bija tāda nereāla cerība piedzīvot vēlreiz kaut ko tādu, ko jutu pirmajos pēc Atmodas. Diemžēl, tādas sajūtas neatkārtosies. Bet arī šogad bija momenti, kad kaut kas līdzīgs pavizēja.

Te ir viena četrrinde no Māras Zālītes kopkoŗa dziesmas “Piena ceļš”:

Virs galvas mūžīgs Piena ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām,

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās uz mājām.

 

Andris Padegs,

ASV Ņujorkas latviešu kora dalībnieks kopš tā dibināšanas 1975. gadā.

2018. gada 16. jūlijā

XXVI – 2018

Pēc katriem Dziesmu svētkiem rodas vieni ar aprējēju talantu, otri iejūtas advokātu lomā, bet pietrūkst analītiski filosofiska vērtējuma. Kad mans teksts bija tapšanas stadijā, Delfu portālā pamanīju sestdienas naktī publicēto virsdiriģenta Andreja Mūrnieka rakstu – “Dziesmu svētki kā rituāls”, kas pamatnostādnēs sakrita ar manu jau uzrakstīto un vēl rakstāmo. Ļoti ieteiktu ar to iepazīties. Pat komentāri bija sakarīgi. Tikai tās pašas dienas vakarpusē galvenajā lapā tas tika aizvietots ar reklāmisku tiešraidi no pusaudžu tusiņa Salacgrīvā. Pieminētais raksts bija portālam Delfi neraksturīgi saturīgs, nopietns.

Kādā no Rīgas radio pārraidēm dzirdēju sarunu ar  kora “Balsis” diriģentu Intu Teterovski un intervētājs cita starpā painteresējās, cik par virsdiriģenta darbu viņš saņēmis? Kautrīgi, nevēlēdamies atklāt patieso summu, diriģents tomēr izteica – 500 eiro. Runa nav par naudu, bet par adekvātu attieksmi pret padarīto darbu. Protams, Latvijas apstākļos neviens negaida tādu novērtējumu kā pasaules diriģentam – 40 000 līdz 50 000 eiro par vienu koncertu, bet katram saprotams, ka samaksa 500 eiro par virsdiriģentu veikumu – tā ir klaja necieņas izrādīšana. Ja tajā pašā valstī gada laikā viens banku likvidators var iedzīvoties miljonos. Man nav zināms, vai Dziesmu svētku lieldraugi Swedbank un Elektrum painteresējās par virsdiriģentu apmaksas poziciju. Vai lieldraugs Swedbank sašuva tikai svētku dalībnieku reklāmtašiņas par “…dejošanu tālāk no visas sirds” un lieldraugs Elektrum sludināja “…pozitīvo enerģiju” – spēt katram apmaksāt noziedzīgo OIK. Swedbank reklāmā par dzīvības apdrošināšanas atlaidēm Dziesmu svētki vēl turpinās…

Paradoksāli, bet arī daļa varnešu piekļaujas Dziesmu svētku pretestības garam. Piekļaujas tie, kas sapratuši Latvijas īsteno situāciju. Tauta pabarota ar rituāla emocijām un īslaicīgu pašapziņas celšanos  būs atkal paklausīga. Pakurnēs, cietīs un cerēs tālāk. Bet, vai tautas pacietība ir neizmērojami mūžīga? Inteliģencei regulāri tiek pārmests, ka 4. maija vilciens palaists ne pa tām īstajām sliedēm. Vai kritizētāji neredzēja, nesaprata, ka pie pārmijām uzradās citi, – tie, kas procesus novirzīja uz sava pašlabuma, ne tik daudz valsts un tautas labklājības sliedēm.

Ir vai nav varas attieksme arī prezidenta runas vēja aizpūstajā lapiņā? Un vai pie tā vainojams pats runātājs, vējš vai rakstītāju runas variants? Latvija – kopainā nesaredzamā, bet emocijās sajūtamā joprojām uzjundī tieši Dziesmu svētku laikā. Formāli neesošā, skaitliski lielākā  Dziesmu svētku partija, iespējams šajās Saeimas vēlēšanās būtu tā, kas saņemtu vairāk nekā 50% balsu. Skatiet dziļāk!

LTV noslēguma koncerta tiešraidē nācās redzēt arī neierasti daudz tehniskā brāķa. Saprotu, ka tas ir netverami plašs sarīkojums. Tomēr, ja rādīšanas pamatā būtu bijusi izstrādāta vizuālā partitūra, atbilstoša mūzikas, dziesmu partitūrai, pārraide būtu kļuvusi emocionāli vēl spēcīgāka. Un tomēr – tik daudz skaistu un apgarotu seju!

Mūžam neaizmirstams pārdzīvojums, kā maģiski netverama smeldze, kas pacēlās virs zemes kosmosā bija Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs…” Edgara Račevska diriģējumā. Kopkora atdeve līdz virsdiriģenta plaukstas vibrācijai.

Augstākā enerģija vispārākajā pakāpē…

Gunārs Janaitis, 2018. gada 22. jūlijā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Advertisements

PAR un PRET. 4. MAIJS 1990

    4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija divu diennakšu parlamentārais darbs un tautas līdzdzīvošana. Atvainojiet, ka man diemžēl nav bijusi iespēja visus kadrus salikt kopējā hronoloģiskā secībā. Taču ar savu atlasi vēlos sniegt to dienu emocionālo sasprindzinājumu, pārdzīvojumu un – beigu beigās – pelnītās gaviles.

    Pārskatot pirms 28 gadiem paša uzņemtos vēsturiskos kadrus par 4. maija Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas norisi, pārņem atmiņas par pārdzīvoto, jo toreiz, pēc Padomju Latvijas 50 gadiem, sākās jauns posms un turpinājās 1918. gadā iesāktais. Latviešu tautas liktenis atkal bija nokļuvis krustcelēs. Kas ņems virsroku – PAR vai PRET? Hamletisks jautājums, uz kuru pozitīvu atbildi toreiz nodrošināja no Latvijas Tautas frontes ievēlētie deputāti. No 201 Augstākās Padomes deputāta PAR bija nobalsojuši 134. Tautfrontiešu vairākums iznāca pie gavilējošās tautas, bet interfronte pa sētas durvīm atstāja AP/Saeimas ēku. Tāda prieka pārpilnas sejas savā mūžā vienkopus redzēju pirmo un vienīgo reizi. Tad neviens eiforijas skartais nevarēja prognozēt, kā Latvijai būtiski svarīgais – lielais PAR īstenosies mūsu tautas dzīvē.

    Neatkarības atgūšanas laika valsti varēja salīdzināt ar nepieredzējusu pusaudzi, kas, ticis vaļā no saviem
    nīstamajiem audžuvecākiem, sāka savu dzīvi lielā neziņā par Latvijas Valsts un tautas turpmāko attīstību.

    PAR es vērtēju kā cēlmētālu bez piejaukuma. Diemžēl 28 gados vērtīgā cēlmetāla prove kļuvusi daudz zemāka, nekā tā bija Deklarācijas pieņemšanas brīdī, nekā mēs katrs un visi kopā cerējām. Jā, toreiz PAR sevī neietvēra attīstības vīziju. Brīvība ir stāvoklis, kas stagnatīvā veidā valsts labklājību nerada.

    PIRMS

    Nevaru nepieminēt problēmas, kas liela mērā sabojājušas PAR būtiskāko, radījušas šķēršļus valsts attīstībai un pat pastāvēšanai. PAR daudzās jomās kļuvis par savu pretmetu. Pozicionējot sevi kā kritizētāju–amatieri, daudz domāju – kāds būtu bijis ceļš, kāda rīcība problēmu novēršanai. Taču bez ilūzijām un veltām cerībām. Jo pastāv varas kurlums un redzes trūkums, lai nereaģētu uz pamatotu kritiku. Nepārtrauktās reformas, reformas, reformas… Daudz garākas par tualetes papīra ruļļiem, tās daudzās nozarēs nesniedz solītos uzlabojumus, tikai rada aizvien platāku aizu starp sabiedrības bagāto un nabadzīgo daļu. Runas par vidusslāni ir pierimušas. Valsts mēroga OIK afēra ar daudziem iespējamiem noziedzniekiem jau prettautisku likumu izstrādes stadijā un to pieņemšanā. Tukšie, no kartes nozudušie ciemati, slēgtās skolas, neizbraucamie ceļi… Cik lieli ir Latvijas Valsts parādi? Tiesu sistēmas gausums. Tas viss velkas gadu gadiem. Kopš Zolitūdes traģēdijas pagājuši pieci gadi, bet vēl arvien tikai pratinās apsargu, kurš, iespējams, atslēdzis signalizāciju. Vai pārmijnieks vēl nebūtu sameklēts? Vārdi par politisko
    atbildību ir tikai vīģes lapa politiķiem, lai bezatbildībā par notikušo spētu ieņemt kādu labu amatu. Teiksim – Eiropas parlamentā. Skumji. Vai politiķu atbildība nav viens no valsts attīstības virzītājspēkiem? Lielāka emigrācija Latvijas Valsts vēsturē, kad zaudēti 25% Latvijas iedzīvotāju. Kā tas saskan ar kāda politiķa proponēto veiksmes stāstu? Patriotisma trūkumā tiek vainoti tie emigranti, kuriem bijusi vēlme ar savu darbu un spējām sakārtot sev cilvēka cienīgu dzīvi. Labi, ja esi liels patriots, bet ja valsts nesekmē iespēju izpausties? Valsts skatās tavā maciņā, lai tur neaizķertos lieks eiro. Nauda. Vai alkatība pēc tās mūs nepiebeigs? Esam parādu sabiedrība, kas iekūlusies parādu jūgā nevis miljonos, bet miljardos. Ko tas nozīmē, vai kāds to analizē un prognozē, ar ko tas var beigties nākotnē? Diskusiju trūkums, caurspīdīgas analīzes trūkums cilvēciski pilsoniskas atbildības līmenī starp varu un sabiedrību.

    Iekšpolitikā pieļautās kļūdas – pārāk šauri skatījuma leņķi, kas visus neatkarības gadus līdz šodienai saglabā politiskās darbības nepietiekamo kvalitāti. Nemākulīga integrācijas politika. Izgāzusies demogrāfijas politika. Politiķu solījumi, kas pēc ievēlēšanas pārvēršas melos un ievēlēto personu savtīgos nolūkos. Partiju kopsaiste koruptīvos darījumos. Politiķiem nav ar ko lepoties, ne pašmājās, un kur nu vēl pasaulē… Vai esam pārliecināti, ka tādi politiķi prot stūrēt valsts kuģi attīstības kursā?

    Šo sarakstu var turpināt garu garo. Trūkst politiskas gudrības. Ir vairāk izrādīšanās un biezu politisko putu, ko labprāt ņemas izplatīt masu mediji. Tā vietā, kur būtu nepieciešama analītiska, kritiski konstruktīva pieeja.
    Savulaik Jānis Greste esot uzsvēris trīs savstarpēji saistītas pamatlietas – atcerēšanās, domāšana, darīšana. Ja tās nav attiecīgi pareizā secībā un proporcijā, trūkst vēlmes domāt un darīt, tad attīstības nams būs ar lieliem defektiem – cauru jumtu, nestabiliem pamatiem un šķībām durvīm.

    Latvieši pārāk lielu enerģiju un daudz laika velta pagatnes atcerei, bet pārāk maz domā un gudri rīkojas valsts attīstības labā. Par nākotnes vīziju nemaz nerunājot.

    Demokrātija. Padomju laikā katrs slepus varēja domāt to, ko nedrīkstēja skaļi sacīt, toties tagad runā un raksti, ko vēlies. Tikai – vai būsi sadzirdēts, uzklausīts no tiem, kam šo vēsti labuprāt esi domājis? Eksistē it kā divas paralēlas pasaules – varas pasaule un tautas pasaule.

    Sistēmas pareizība vai ačgārnība? Mēs tik labi orientējamies pagātnes ačgārnībās, bet tik nedroši jūtamies pašreiz notiekošajās, ja to visu pieciešam. Bez kopības. Sabiedrības pasivitāte un bezgalīgā pacietība ar tādējādi radīto ļaunumu vēršas pret mums pašiem.

    LATVIJAS NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJAS PIEŅEMŠANA

     

    Kā izdarīt tā, lai prātā nenāktu doma – vai latvieši maz pelnījuši savu valsti? Tā jau ir pēdējā robeža, kad, skaļi izsakot šo jautājumu, vari saņemt vislielāko nosodījumu. Mēs taču pirms 28 gadiem sākām jaunu dzīvi – PAR!

    Rudenī aitu baram priekšā izkārs reklāmas, lai aicinātu nodot balsis par tiem pašiem vēžiem. Varas ganību turētāji vilinās katru vēlētājaitiņu savā aplokā (lasi – partijā!), solot labu barību un nesāpīgu apcirpšanu. Pēc tam sekos teksts – jūs taču paši viņus ievēlējāt! Bet piedāvājiet metodi, kā ievēlēt citus, tos īstos? Kā kardināli mainīt situāciju, lai PAR atgūtu sākotnējos ideālus, cēlmetāla sākotnējo provi? Kāds sacīs – Janaitim viss ir slikti. Tas nebūs korekts apgalvojums.

    Prast lepoties ar savu valsti, ja ir par ko. Es lepojos ar latviešu literatūru, kas iziet pasaulē. To apliecinaja latviešu rakstnieku grāmatu ceļš Londonā. Tas nekas, ja pašu mājās par dižpārdokli uz laiku kļūst Saplēstās pežmežģīnes, kas nav nekāds kompliments pircēju gaumei, intelektam. Es nevaru lepoties arī ar individuālistisku degradāciju, kad savu vājumu vērtē augstāk par veselā kopumu. Es lepojos ar Baltijas mākslas izstādi Parīzē, Orsē muzejā. Lūk, ko nozīmē ideja – Baltijai kopābūt! Baltijas ceļa atkārtojums, tikai augstās mākslas formā.
    Jā, es varu lepoties ar latviešu izpildītājmāksliniekiem, mūziķiem, komponistiem, kas izskan pasaulē. Kultūra kā Latvijas Valsts atpazīšanas zīme, starp citu, arī kā ekonomikas sastāvdaļa. Jā, Latvija ir bagāta ar radošām parsonībām literatūrā, mākslā, mūzikā, zinātnē, tautas mākslā…

    Tad ko lai darām? Neļaujamies mūs padarīt par vienādiem robotiem, neļaujamies vadīt mūs tikai vadītājiem vajadzīgā virzienā, neļaujamies barot sevi ar solījumu meliem un visu to produktu reklāmu, kas mums nemaz nav nepieciešami. Neticam statistikas
    izgudrojumam – vidējā alga, ja varai pietuvinātu uzņēmumu darboņi savās ienākumu deklarācijās atskaitās par simtiem tūkstošu eiro gadā, toties izglītības ministrs paziņo, ka skolotājiem algu pielikumam 30 eiro apmērā naudas nebūšot.

    Ar ko es noteikti gribētu lepoties? Ar graustu likvidēšanu visā Latvijas teritorijā. Graustu no padomju laikiem. Tā tiešām būtu valsts mēroga dāvana simtgadei! Ievērojami nopietnāka par samāksloti sakonstruēto Likteņdārzu, kur man piedāvā nopirkt akmeni ar manu vārdu, lai to bradātu svešas kājas.
    Jā, es lepotos, ja mūsu valsts attīstītos gudrāk, skaistāk, pašiem sev un pasaulei lietderīgāk! Jo PAR Latvijas vēsturē tomēr ir un paliks kā pamats, uz kura būvēt patiesu labklājības valsti. Lai tik nav par vēlu…

    GAVILES

     P.S. Šajās dienās pienāca ziņa, ka Latvija svītrota no demokrātiskāko valstu saraksta, bet noslīdējusi par pakāpi zemāk.

    Gunārs Janaitis, 2018. gada maijs

     

     

     

     

Vēstule IMANTAM ZIEDONIM

iz-janaitis-001250140004

Esi sveiks, Imant!

Šķitās, ka mana uzruna kādam var likties dīvaina. Bet kādēļ gan tā tāda nevarētu būt? Varbūt kāds padomās – bet Tu taču…Jā. Manuprāt, Tu nevari tā vienkārši pazust Ragaciema kāpā ar dzirnakmeni pagalvī, pazust uz mūžu smiltīs starp triju priežu panteona saknēm, kā tikai nesen, mūža sākumā no savas cietējmātes klēpja nācis.

Nupat, nupat kā es piedzimu.

Nupat mani autiņos tīs.

Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Mēs stāvam zem ceriņiem. Ziedošiem, ziliem.

Un dudina pērkons, drīz līs.

Tava roka uz manas. Manas roka uz tavas.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Es pabeidzu rakstīt, nolieku spalvu,

Mazliet vēl roka trīs.

Es paskatos pulkstenī – nakts jau ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Jau nes mani projām. Neizbēgami

Smiltis pār mani līs.

Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Pa kuru laiku es dzīvojis esmu?

Vai mūžs bija garš vai īss?

Ne par matu nav rādītājs izkustējies.

Kā bija, tā ir – pustrīs.

IZ/1969   “Kā svece deg”

Tik ļoti vēlētos ar Tevi parunāties, par ko esam klusējuši. Jo tad, kad visi bijām kopā, vēl nebija šodiena. Es rakstu šo vēstuli Tev un arī lasu skaļi. Lai dzird tie, kas to vēlas dzirdēt.

Latvija iet uz katastrofu. Kā vilciens, kam teju drīz beigsies sliežu ceļš, bet neviens nezina – kad tas notiks. Priekšā ir purvs. Un vai spēsim no tā izvairīties? Pirms vairāk nekā 25 gadiem, trešajai Atmodai sākoties Ieva Akurātere dziedāja tautas sajūtu himnu –

Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās.

Bez zemes savas tā cīnās un dalās.

Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās,

Pat savā zemē tā neaug kā nākas.

Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,

Dalītai, šķirtai tik skumji skan dziesma.

Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,

Dalītai, šķirtai dziest lēnām mums liesma.

Kam vajadzēja mainīties, lai šīs dziesmas doma nebūtu tik aktuāla arī šodien?

Un pret savas tautas dziesmu

var tikai savējie.

Un pret savu tautas dziesmu

cits nevar it neviens.

Jo cits nezin, kā bārenis

pie ābeles stāvēja

Un kāds no tā laika mūs

kopā sien pavediens.

 

Un tu pacel roku,

un tu brūķē mēli lieki,

Un tu saki: tas viss

ir māņi un pagātnē placis.

Un seši mazi,

maziņi bundzinieki

Jāj pa ceļu bungodami,

pazaudējuši mātes acis.

 

Jo pret savas mātes dziesmu

var tikai savējie.

Tie paši, kam jauna dzīve

un jauni nami.

Tikai tie var pa īstam samīdīt

savas mātes dziesmu –

Pašu auklētie, pašu auklētie

pekaināmi kājiņāmi.

IZ/1974   40 gadi pagājuši, kopš dzejolis rakstīts. “Caurvējš”

Nu nav padomju laiki Latvijā vēl beigušies! Jo Tu jau zini, ka pa tuksnesi jāklejo vismaz 40 gadus, lai iztīrītu verdziski piedrazotas smadzenes un sakārtotu domas nākotnīgai dzīvošanai. Ja tāda jaušās. Par nākotni to saku. Pašlaik velkamies kā pa tukšu trokšņu tuksnesi, meklējot zudušo cilvēcību.

Materiālās elles tauriņi ar dolāra vai eiro daudzsološajiem spārniem ir ne tikai mūsu plānajos maciņos un kredītkartēs. Tiek radīti apstākļi, lai tauriņu kāpuri salīstu mūsu galvās, lai drupinātu mūsu smadzenes, prātu. Ar visādām modernām grabažām mūs vilina, viļ un sadala. Materiālās pasaules uzbrukums mūs vēlas padarīt atkal padevīgu vergu masā. Tagad Tu saproti, kā mums te iet…

Bet kaut kas blāv,

Vēl kaut kas gaiši blāv.

Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.

Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,

Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.

IZ/1970.   “Kā svece deg” Dzejoļa fragments. Pēdējais pants.

Kaut gan Tu piederi Latvijai – mums visiem un katram atsevišķi, tomēr atļaujos atgādināt, ka Tu esi privatizēts, prifondizēts – tā varētu teikt. Man smagi panest Tava vārda bružāšanu nevietā. Lai gan atņemt mums Tevi, Tavas publicētās domas un dzeju nevar neviens. Tu esi kopā ar mums, kamēr esam mēs un ilgāk. Lietot Tavu radošo mantojumu, manuprāt, nozīmē arī to, ka mums jāgodā Tevi ne mazāk, kā Tu godāji mūs. Mums jāatcerās, ka Tu padomju laikā biji redzamākais latviešu tautas aizstāvis. Tava tauta bija Tava galvenā doma. Un tagad, mūsdienās, Tava vieta tautas aizstāvībā ir tukša – neaizņemta, kaut pseidoaizstāvju mums atliku likām.

Nedusmo, ja atkārtoti rosinu Tev piemiņas zīmi Tukumā uzlikt. Jā jūtu, Tu pats kautrētos un burkšķētu. Bet, vai šoreiz mums un Tukuma pilsētas vadībai noteikti būtu jāpakļaujas Taviem iebildumiem? Tavs Tukumdzejolis uz mājas gala sienas lieliem burtiem uzrakstīts un pirms dažiem gadiem, kādā karstā vasaras dienā ar svinīgi ceremoniju vaļā vērts. Bet, vai ar ķiršiem vien tā var tikt cauri? Vai var noreducēt piemiņu Tev ar paša dzejoli uz sienas, ar ķiršu kociņu iestādīšanu, kas publiski pavairoti ziņu rindās? Un, ja nu ķiršu dārzu papildina ar Tev veltītu bronzas tēlu-zīmi? Bet tā ar ķiršu kokiem vien… Mēs taču neesam tik nespēcīgi, vāji, imūni un nesapratnīgi. Nesaprotu, ar ko Tu sliktāks domātājs par Raini?

Nu jau Tu varētu atzīties – vai Tu atnāci pats, vai Tevi mums atsūtīja kāds Augstāks spēks. Kaut Tavu māti godāja Anna, ne Marija un tēvu Jānis, ne Jāzeps. Kaut jūra Tev nepatika, tā bija tuvu. Pie kādas atziņas es nonācu, lasot Tavu bērnības atstāstu par Dieva ieraudzīšanu. Šī atziņa gan nedaudz disonē ar Jāņa Rokpeļņa izcilajā priekšvārdā izteikto apgalvojumu – “Latviešu tautai piedzimst lielākais kristīgais dzejnieks Imants Ziedonis”. Manuprāt Tavs stāsts par Dieva ieraudzīšana kādā Zemgales laukā apstiprina to, ka katram latvietim, ko kristieši mēdz dēvēt par pagānu, Dievs ir visur – lauks, mežs, jūra, dzīvība. Man pašam šķiet, ka Dievs ir mūsos un mēs esam netaisni tad, kad brēcam uz Dievu, – kā viņš pieļauj pasaulē tādas traģiskas lietas, notikumus. Bet to jau mēs – cilvēki darām. Teritorijas un varas dēļ nepārtraukti karojam, agresīvā atriebībā un naidā, un vēl Tavā vārdā griežam galvu cits citam nost… Dievs ir mūsos, katrā no mums. Bet arī Nelabais ir mūsos. Tikai kādās proporcijās laikā, kad pasaule jūk prātā?

Tu raksti –

“Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā – zaļā vakara migliņā milzīgs lauks… Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu.

Un, kad mēs braucām prom otrā dienā no ciemiem un braucām garām šim āboliņa laukam, es teicu mātei, ka Dievu var audzēt. Viņa brīnījās par tādu runu. Es teicu, ka tajās mājās to audzē. Viņa nesaprata: tā tāda bērna runa.

Bija saule, kad braucām prom gar lauku, vairs nebija zaļās miglas, skrēja bites, un es domāju, ka arī bites no lauka ir Dievs. Mēs apstājāmies, tēvs turēja zirgu, un mēs ar mammu pārkāpām pāri grāvim: viss lauks sanēja no bitēm un vēl kādiem siltiem un saulainiem kukaiņiem. Es teicu: Dievs dūc. Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu.Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.”

Mans nodoms nav uzsākt diskusiju, vai pretstatīt latvietības Dievu pret kristietības Dievu. Jo Dievs ir viens. Vai tā ir vai nav latvieša izpratne un sajūta par Dieva esamību, kas mūsu dzīvesziņā neiznīkst un turās no tāliem gadsimtiem?

Esmu pamanījis, ka mūsdienu sabiedrībā atrodas personas (pareizāk būtu nožēlojami ļautiņi), kas Tevi joprojām krustā sit, kā komunistu un padomju laika labumu izmantotāju. Visos laikos atrodas tādi, kas staigā ar naglām un āmuru kabatā, meklēdami krustā sišanas objektu.

Atvadu reizē Doma baznīcā, kad Tava balss bija apklususi uz mūžu, mācītājs Juris Rubenis cita starpā savā sprediķī tēlaini atzina: “Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs, brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves, un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis. Cilvēks Ziedonis ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Ziedoni, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.”

Vai būtu vēl jāmeklē argumenti, ka latviešu tautas ģeniālajam Domātājam, Dzejniekam – Imantam Ziedonim zīmei-piemineklim Tukumā jābūt. Iespējams, mums pašiem to vertikāli vajag vairāk nekā Tev…

P.S. Tu biji tas, kas man sagādāja pašas smeldzīgākās fotoreportāžas uzņemšanu manā mūžā. Tad, kad pēdējo reizi biji Doma baznīcā un Tevi mīlošie, cienošie, apbrīnojošie stāvēja visgarākajā rindā pēc Tava atvadu autogrāfa, bet Tavās mierīgajās rokās rakstāmā vietā bija baltu rožu klaids. Kad pavadītāju skumjo seju asarās Tu atspīdēji pēdējo reizi… Man bija vajadzīgs vismaz gads, lai atgūtos. Un vēl tagad…

Gunārs, tas pats, kad kopš 1969. gada satikāmies.

Rīga/Āgenskalns – Tukums/Bibliotēka, 2016. gada 17. decembrī. Dienas vidū.

 

 

VAI LATVIJAS BOJĀEJA IR NENOVĒRŠAMA?

Bojaeja

BRĪNUMS

Latvijas valsts ir vēl nenovērtēts brīnums. Tautai ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir sava valsts, valoda, karogs, himna, ģerbonis. It kā viss būtu, izņemot gudrības valsts pārvaldē mūsdienu posmā. Pirmais – augšupejas posms – 22 gadi pirms Otrā pasaules kara, otrais posms – “varēja būt vēl sliktāk”, 25 gadi pēc PSRS sabrukuma. Pasaules laika mērogā brīvvalsts pastāvēšanas periodi ir tikai vēsturiski mirkļi. Lai tie neaizmiglo mūsu prātus par Latvijas valsts pastāvēšanas iespējām un bezrūpīgu dzīvotspēju nākotnē. Nav jābrīnās, ka pasaules valstu dažādību bagātajā pļavā zemsedze mainās strauji. Un zieds, kas krāšņi ziedējis vakar, rīt tur vairs nebūs atrodams.

DROŠĪBA

Jā – ir tāda aptuvena šķietamība, ka tauta Latvijā dzīvo drošībā. Drīzāk tā eksistē neziņā un nedrošībā par savu rītdienu, nākotni. Ja katrs indivīds mēģina tikt galā ar savām problēmām darbā un sadzīvē, tad globālo pārmaiņu notikumi nedrošības svaru kausā ieliek savu daļu. Pacietīgi mierīgs – vēl nav apliecinājums, ka stabilitāte valda katra psihē laikā, kad tiek noārdīti priekšstati par normālu dzīvi – pavirša attieksme pret valsts pamatvērtībām – valodu, kultūru, ģimeni, darba tikumu, godīgumu. Ierēdniecības uzkundzēšanās. Aiz likumu, lielāku un mazāku kabinetu noteikumu gūzmas, – neuzticēšanās indivīdam, nepalaižot garām iespēju to “audzināt” ar ierēdņu izstrādātu sodu programmu, kas cilvēciskā aspektā nedod cerētos rezultātus. Nogurums no nepārtrauktas cīņas par savu eksistenci. Nedrošību vairo pavirši motivētas izmaiņas likumos, kas skar visas sabiedrības šķērsgriezumu – mazāk varnešu augšas, bet visvairāk pacietīgos nodokļu maksātājus. Stabilitāte vērojama tikai finanšu līdzekļu izsaimniekošanā un korupcijas nevīstošajā plaukumā. Nekaunīgākie ir parādā tiem, kas kautrējas parādu atprasīt. Stabilitāte vērojama arī valsts ekonomiskajā atpalicībā un ārējā parāda pieaugumā.

TERITORIJA

Ja valstī nesaprātīgas likumdošanas un nesaprātīgas pārvaldes rezultātā tiek radīti neapmierinoši ekonomiskie sadzīviskie apstākļi, tad vairojas pamesto māju skaits, vairojas pamestu pagastu skaits, iznīkst tauta. Teritorija atbrīvojas krūmiem un bēgļiem. Vai tā ir apzināta rīcība vai stulbums? Laikā, kad Latvijas iedzīvotāji mūk no savas valsts, tajā pašā laikā Latvijas robežu šķērso bēgļi no tālienes. Ar saviem nosacījumiem un prasībām. Tā ir nejaušība vai globāla projekta sastāvdaļa? Informatīvajos video par bēgļiem redzamo jauno vīriešu vairākums rada asociācijas par armijas iebrukumu Eiropā no austrumiem.

PRĀTS

Notikumi pasaulē mūsdienās ir tik cieši savstarpēji saistīti. Viens no otra izrietoši. Kādēļ mēs neprotam izvērtēt lietu būtību cēloņsakarības to sākotnējā stadijā? Kādas sekas nākotnē varētu izraisīs tagadnes notikumi, darbības un pretdarbības? Ja arī uzrastos kādi erudīti prognozētāji, vai sabiedrība viņos ieklausītos? Šķietamība, lai to pieņemtu, prasa pamatojumu. Uz kādu rezultātu nākotnē mēs šodien dzīvojam? Sekas līdzšinējai rīcībai. Beidzot atklātībā parādās spriedumi un brīdinājumi par Eiropas kopējo drošību, par atsevišķu valstu identitātes apdraudējumu.

PARTIJAS

Darbības imitācija un solījumi nākotnes izteiksmē. Turpinās padomju laika propagandas garā lietotā solījumu prakse. Tiek sludinātas utopijas un maldi par “veiksmes stāstiem”. Solījumu karogs visaugstāk plīvo ik pēc četriem gadiem pirms Saeimas vēlēšanām. Ne vairs valdošā partija Latvijas simtgadei par mērķi izvirza plaukstošu un izglītotu tautu, kura vēlas dzīvot savā zemē. Kādas nievas! Veidot ilgspējīgus novadus un reģionālās attīstības centrus. Kas tie tādi – reģionālas nozīmes attīstības centri? Reģionālas nozīmes dzīvība vai nāve? Nu ko bāra bērni, uzdziedāsim bez saulītes vakarā… Mums tiek solīts, ka varavīksne izpletīsies pār visu Latviju! Tomēr der paturēt prātā, ka mums nedraud dzīve tādā Latvijas valstī, kur tauta, cilvēks ir cienījamākais objekts, galvenais… Vai likuma fragments – “Vara pieder tautai” spēj mierināt to tautu, kas šo likumu nespēj realizēt dzīvē!? Tad kā realizēties savas valsts patriotismam, ja tam nav atbilstošas valsts?

ISLĀMS

Fanātiskā islāma reliģija darbojās un izplatās viltīgi, agresīvi, kā miljonu pakļaušanas instruments, solot katram ticības pieņēmējam mūžīgu dzīvošanu. Arī katram pašnāvniekam, kas kopā ar sevi uzspridzinās nevainīgu cilvēku simtus, tūkstošus. Lai ticīgie arī mūsdienās pakļāvīgi darītu to, uz ko Korānā pirms daudziem gadsimtiem norādījuši piramīdas virsotnē esošie. Fanātiska reliģiozitāte rada draudus sabiedrībai. Miers būšot tikai tad, kad visu pasauli pārvaldīs islāms. Ideja par visas pasaules pārvaldīšanu varas sabojātās galvās klaiņo ilgstoši. Droši vien tā nav radusies kādā psihiski slimo dziedinātavā, bet gan diktatoru slimajās smadzenēs. Padomju laikā Ļeņina saukli “Pobeda komuņizma ņeizbežna” – Komunisma uzvara ir neizbēgama – rakstīja lieliem burtiem uz augstu ēku sienām. Šķiet, šajās abās doktorīnās nav atšķirību. Neesmu tik gudrs, lai saprastu – kādēļ pasaulē tik nežēlīgi viena ticība apkaro citu ticību vai nogalina neticīgos. Un tas tiek darīts it kā Allaha vārdā!? Vai miers būs tad, kad Vatikānā uzcels mošeju? Vai Vatikāns pēc 50 gadiem arī būs islāmā, kā to savās kangariskās idejās pauž kāds provokators par Latviju, kas pēc 50 gadiem būšot islāmticīga valsts? Provokatīvas spriedzes uzturēšana elektroniskajos portālos tiem ir kā medusmaize. (Arī katastrofas mazas un sevišķi lielās, kurās daudz bojā gājušo asiņu un tuvinieku asaru). Vinstons Čērčils savā darbā “The River War” rakstījis, ka “islāms cilvēkā ir kā trakumsērga sunī, ielūkojoties 14 gadsimtus garajā vēsturē”. Vai ar Saeimas deputātu delegācijas viesošanos islāmticīgo lūgšanu namā Rīgā netika pārkāpti korāna nosacījumi – tur vīriešu vidū taču tupēja sieviete ar plikiem ceļgaliem!?

Kangaru latviešiem nav trūcis visos laikos. Jau sākot ar krustnešu ienākšanu Latvijas teritorijā. Islāms sola nograut, aizmirst visu Latvijas mākslas un kultūras radītāju vārdus un darbus! Tie ietu bojā līdz ar Latvijas valsti. Mūzikas nebūs, jo mūziku islāms atzīst par kaitīgu. Islāma vietā daudz kā nebūs, kas latviešiem bijis gadusimteņiem. Latviskās dzīvesziņas, kultūras, Latvijas valsts un tautas iznīcības draudi ir reāli. Cik vainas pašos, cik alkatība, cik okupācijas laika sabojātā domāšanas sērga, cik islāma draudi. Domājošu indivīdu moka sāpes un atstāj cerība.

SECINĀJUMS

Uzdodot jautājumu, kas ir pārdomu virsrakstā “Vai Latvijas bojā eja ir nenovēršama?”, varu izteikt savas domas, kas mani nodarbina jau ilgāku laiku. Un, proti. Atcerēsimies, ko Rainis savulaik teicis un mēs bieži mēdzam citēt: “Pastāvēs, kas pārvertīsies!” Tad cik lielā mērā mums būtu jāpārveršas, lai pastāvētu? Līdz nepazīšanai? Tad kāda jēga tādai pastāvēšanai?

Ja viss arī turpmāk notiek kā līdz šim, ar tām pašām partijām un ar tiem pašiem politiķiem, tad beigas agrāk vai vēlāk ir garantētas. To nepārprotami apliecina valdošo ciniskā attieksme pret tautu un valsti. To nepārprotami apliecina Latvijas nabadzīgā vieta citu valstu vidū. Mums katram būtu jāatbild uz jautājumu – kā labā tik daudz dzīvību uz Latvijas neatkarības altāra upurējuši tie, kas atdusas Brāļu kapos Rīgā, Lestenē…Un uz Krievijas gulagiem izsūtīto kapos? Kas mūs un Latviju var glābt no bojāejas? Godīgi, gudri cilvēki, kas nekāro iesaistīties mūsdienu politiskajos, bieži vien ar kriminālu piedevu saistītajos procesos. Reformām būtu jābūt tik taisnīgām un lielām, kas šķiet neiespējamas.

Gunārs Janaitis, 2015. gada novembris

 

Banalitātes džungļos…

Pārsteigumu pilni var būt ne tikai džungļi. Izrādās – pārsteigumu gūt var  arī ieejot tepat kādā….veveveikalā RRRīgā! Pēc diviem gadiem, kad  Rīga būs Eiropas galvaspilsēta, paredzams sevišķi liels pieprasījums pēc suvenīriem. Iespējams tādēļ kāds šķūņveidīgais lielveikals ir laikus sagatavojies šim notikumam, vienlaicīgi uzrāpjoties augstākās banalitātes virsotnē. Atzīšos – man to ieraugot aizsitās valoda… Vai šie “šedevri” nav pelnījuši būt izstādīti vienkopus? Demokrātijas apstākļos, kad pagaidām katrs var runāt ko grib, acīmredzot arī izlikt pārdošanai var jebkāda veida plastmasas atkritumus ar uzrakstu “Latvija”. Un, ja nu tā ir tīša ņirgāšanās, Latvijas vārda piesmiešana!? Mēdz sacīt – visam ir savas robežas. Man vairāk nav ko teikt…

 

Ārpus jebkuras saprāta/gaumes robežām te izlikti pārdošanai arī ar nacionālo tematiku nesaistīti suvenīri. Protams, bez pasaules džungļu elka Merilinas te neiztikt…

%d bloggers like this: