ČURĀŠANA TEĀTRĪ

Jaunizceptā buržuāzija nav mierā, ja tai liedz traucēt teātra izrādes. Čurāšanas un kavēšanas dēļ. Kādas teātra apmeklētājas sūdzējušās TV raidījumam “Bez tabū”, ka pēc tam, kad bērns izrādes laikā izvests pačurāt, atpakaļ izrādē nav ielaistas. Viena no dāmām jutās ļoti aizskarta, jo esot nopirkusi biļetes par vairāk nekā 60 latiem… uz še tev!  Bet, vai tie pārējie skatītāji tur zālē sēž par tīru velti?

Neliela atkāpe. Ir jau redzēts, kā Dziesmu svētkos vieni klausās, bet otri Gaismas pils laikā ar saviem šašlikiem kā pēc notīm drasē pa priekšu tiem, kas tomēr vēlas klausīties.

Tad, lūk, abu dramatisko teātru darbinieces – Līga Rimšēviča un Indra Rubene TV raidījumā tika tincinātas, – kādēļ iziet drīkst, bet atpakaļ ienākt izrādes laikā vairs nedrīkst.

Neliela atkāpe. Pats nesen redzēju gimeni Operā, kas zālē ienāca ar sulas bundulu un ēdamo, lai labāk spētu izbaudīt izrādes priekšnesumu. Bet arī tur uzraudzītājmeitenes ir acīgas un ģimenei palūdza gastronomiskās lietas kārtot ārpus zāles.

Nacionālais teātris par saviem līdzekļiem nodrošinājis izrādei turpināt sekot foajē ar video starpniecību. Kur ir robeža? Viena egoiste. Bet, ja jau trīs bērni gribēs čurāt un atpakaļ atgriezties? Vai zālē sēdošajiem nebūs tiesības protestēt par traucējumu baudīt izrādi? Vai aktieriem nebūs tiesību protestēt par viņu traucēšanu tēla radīšanas laikā?

 Katrai teātra biļetei otrā pusē skaidri uzrakstīts – pēc trešā zvana zālē ieeja liegta. Protams, lielākā daļa teātra apmeklētāju bez speciālas skaidrošanas to saprot, ka ar sadzīvisko egoismu nav pieņemami traumēt ne aktierus uz skatuves, ne skatītājus zālē. TV raidījums to skaidri un gaiši tā arī nepasacīja, lai nezaudētu (neapvainotu) nepamatotu sūdzību uzturētājus, jo tādā veidā iespējams zaudēt kādu “Bez tabū” sižetu.

Neliela atkāpe. Tie, kas vēl atcerās padomju laika Filharmonijas vadītāju biedru Šveiņiku, kurš jau tajos laikos nelaida nevienu zālē, kad koncerts bija sācies. Man pašam reiz gadījās nokavēt un teikšu atklāti – biju priecīgs, ka netiku zālē, lai citiem traucētu. Koncerta pirmo daļu noklausījos foajē.

Kā man pastāstīja Dailes teātra darbiniece Elīna Grāve, tad cīņa ar kavētājiem vēl nav galā. Un nav zināms, kad tā varētu beigties.

Precizitātes ievērošana – tas ir savstarpējās cieņas apliecinājums. Cieņu teātra kasē līdz ar biļeti nepārdod. Tā ir tik, cik katram ir. Un varētu būt vēl vairāk…

Advertisements

SALJĒRI NOGALINA SEVI. PIRMS MIRST…

Apstākļu sakritība ir process, kas var radīt neprognozējamu rezultātu.

Atzīstos, ka ejot skatīt Pītera Šefera izrādi „Amadejs“ Dailes teātrī par izsenis apbružāto tēmu, man bija savs standartpriekšstats – atkal rādīs kā Saljēri nogalēja/nenogalēja Mocartu. Teātros esmu samērā bieži kā fotogrāfs un tādēļ šaubījos vai maz kā skatītājs es te iederēšos. Izrādes laikā skatīšanos traucē tā samaitātības pakāpe, kad nepārtraukti jādomā, kurā brīdī un no kura skatu punkta man vajadzētu iedarbināt fotokameras slēdzi. Domāju, – nu pamocīšos. Tāpat jau visām mokām reiz pienāk gals!
Un, ja tuvs cilvēks sarūpējis divas biļetes, tad atteikt, – tā jau būtu bezkaunība.

Auto noliekam pie kases izbūves sienas, kur redzama manis uzņemtā lielformāta reklāma izrādei „Noslēpumainā zvaigzne“. Kafija ne vairs bufetē ar zviedru galdu, bet no termosa augšējā foajē par tādu summu, kad ar santīmiem nav jākrāmējas. Arī programma vienā cenā ar kafiju. Trešais zvans. Skan balss norāde par mobilo telefonu izslēgšanu. Tie, kas prot izslēgt, to arī izdara. Filmēt un fotografēt bez administrācijas atļaujas – aizliegts. Esmu bez fotokameras. Varu mierīgi sēdēt savā vietā. Norādes secīgi vienādas un tik pierastas. Kā jau katras izrādes sākumā.

Scenogrāfija atvērta, priekškara nav. Sākas pirmais cēliens ar samērā gariem monologiem. Un reizumis arī dialogiem. Iepriekšējā naktī gulēts par maz. Nogurums. Kauns un izbrīns par paša smagajiem plakstiem… Izdevīgāk tomēr būt fotogrāfa lomā, jo tad skaidri apzinies savu pienākumu. Jā, kāds ir skatītāja pienākums?
Cita starpā parādās interesanti, vēl neredzētas formas gaismas uzzibsnījumi virs skatuves, bet pērkons izrādē nav paredzēts… To aizvieto Mocarta mūzika mūsdienīgā skaļumā un izpildījumā.
Kad pirmais cēliens izciests, apsēžamies augšējā foajē atžilbšanai. Vakara gaismā pētam, cik lielā mērā sabojāta arhitektūra tām ēkām Brīvības ielā, kas atrodas pretī teātrim. Redzam arī tos, kas nolēmuši iztikt bez otrā cēliena. Viņi aiziet. Daži auto, kas nav iekļuvuši citu noparkoto braucamrīku gūstā, aizbrauc. Man pavīd cerīga doma – viduvējas izrādes pēc pirmā cēliena skatītāji nemēdz pamest. Tikai sevišķi labas. Izcilas, ko paši īsti nesaprot. Vai manu domu prognoze piepildīsies?
To mēs vēl pilnībā nenojaušam.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Līdz ar Artūra Skrastiņa/Antonio Saljēri pēdējā vārda izskaņu, skatītāju zāli pāršalc ne tikai jūsmīgi aplausi ar augšā paceltām rokām. Turpinot aplaudēt, lielākā daļa ceļas kājās. Tas ir viņu patiesais, iespējami lielākais cieņas apliecinājums izrādes veidotājiem. Skatītāji ir aizkustināti. Skatītāji ir izkustināti. Skatītāji ir enerģētiski uzlādēti. Pieķeros dīvainai sajūtai – kā tā var būt, – cilvēki ārpusē pat nenojauš, ka te tikko visā savā krāšņumā uzplaucis pirmreizīgs teātra mākslas pārdzīvojums! Aktieru atdeve ir viens no galvenajiem kritērijiem labai izrādei. Kur nu vēl izcilai! Māksla, jebkura, bez atdeves nepastāv…

Artūra Skrastiņa pilnvērtīgā atdeve Saljēri lomā, manuprāt, ir neapšaubāma teātra mākslas virsotne. Vai ir izskaidrojums tam, no kurienes, kādai talanta un apstākļu sakritībai jānotiek, lai savu lomu – cilvēka mūža laika amplitūdu izdzīvotu tik spilgti? Un, lai to izturētu vēl daudzas reizes. Neaizmirstama manas uztveres cietajā diskā ierakstīta/pārdzīvota aktiera jautājošā pauze visiem skatītājiem. Jo izrāde nav par teksta sākumā minēto priekšstatu – Saljeri nogalināja Amadeju vai nē. Izrāde ir par viduvējības skaudību uz ģenialitāti. Saljeri nogalināja sevi, pirms pats mira. Mūsdienīgi. Aktuāli visos laikos. Atliek tikai cerēt, ka kritiķi savos vērtējumos spēs iekļaut arī izpratni – par ko ir izrāde.

Šķiet šī ir pirmā reize, kad publiski atzīstos baudas gūšanā teātra izrādē, ka ar bloga „TādaIrDzīve“ starpniecību man ir radusies iespēja uzrunāt tos, kas te šajā brīdī viesojas un ceru, šo tekstu izlasīs līdz beigām. Vēl tikai divas lietas – scenogrāfija un programmas buklets. Nē, trīs lietas. Arī režisors.
Kā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas lielāko veiksmi uzskatu prasmi izvēlēties un lietot tādus izteiksmes līdzekļus, lai atrautos prom no ilustrācijas un nokļūtu/ievestu skatītāju nosacītības filosofiskajā telpā. Arī telpas darbībā. Tā jau ir „Amadeja“ otra virsotne. Man nav tiesību publiski paust to, ko zinu par režisora un scenogrāfa sadarbību izrādes veidošanas laikā. Varu tikai secināt, ka scenogrāfs un režisors nav vairījušies no varianta, kas novedis pie izcila rezultāta.
Aktieru darbības un nesamākslotu kustību attaisnojums. To attiecinu uz režisoru Janu Villemu van den Bossu. Viņa noteiktību ceļā uz izrādes „Amadejs“  jēgu/kopmērķi. Kaut arī režisora roka jūtama visas izrādes laikā, tā mani netraucēja. (Tāds visai jocīgs secinājums iznāca.) Gudrs sapratīs…

Žēl, ka programmas buklets nav formā adekvāts izrādes sevišķajai kvalitātei. Ja var tā izteikties, tas ir kā parasti. Es ne tik daudz par saturu, kā formu. Arī materiālu izvēli. Līdzās informācijai un tekstam par Ilzes Vītoliņas radoši spilgtajiem tērpiem, es labprāt redzētu/lasītu atvērumu arī par „Amadeja“ scenogrāfiju. Izteikties par fotogrāfijām no manas puses nebūtu korekti.

Cik emocionāli brīnišķīgs piedzīvojums, būt par skatītāju izcilā izrādē!

 

Noskaņas ilustrācijas. Gunārs Janaitis

Amadeja Mocarta kapa vieta nav zināma. Noskaņas ilustrācijas. Gunārs Janaitis

 

 

%d bloggers like this: