Dziesmu svētku simtgade. 1973.

 

VELTĪJUMS XXVI VISPĀRĒJO LATVIEŠU DZIESMU SVĒKU UN XVI DEJU SVĒTKU DALĪBNIEKIEM

Es nāku no fotogrāfu kora. No vērtīgo, neaizmirstamo mirkļu saglabātāja kora. Mēs visi fotogrāfi kopā un katrs viens pats atsevišķi. Šajā blogā redzamie Dziesmu svētku simgades attēli ir mana vizuālā balss pirms 45 gadiem. Cik Dziesmu svētkos ar sirdi caur objektīvu esmu piedalījies, īsti precīzi nepateikšu. Nav laika skaitīšanai. Bet kādi desmit būs. Dziesmu svētku fotografēšana ir sevišķi smags darbs. Tikai tad, kad to dara, nejūt tā smagumu, jo emocionālo momentu gūzma paņem tevi visu. Uzņemot Dziesmu svētkus, nekas nav jāizdomā. Vienkārši – ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Un tad ir kadri  i tam laikam, i nākotnei. Kā šajā gadījumā ar simtajiem. Ar trim vai vairākām kamerām un visiem objektīviem, kas tev ir, vienlaicīgi. Gājiena ceļš un septiņas diennaktis ar 15 kilogramiem plecā. Padomju laikā. Digitālajā laikmetā tehniskos risinājumus veikt ir salīdzinoši daudz vienkāršāk.  Kaut gan fotoaprīkojuma smagums – “dzelži” vienlīdz smagi bija tad un arī tagad.

Piedāvāju jums atskatu attēlos, kā notika Dziesmu svētku simtgade laikā, kad Ļeņina galvu nācās stumt pirms Dziesmu svētku karoga. Arī svētku nosaukumam bija pievienota tā laika politiskā nodeva. Kaut gan pašā dziļākajā būtībā šodien notiekošiem Dziesmu un Deju svētkiem Ļeņina galvas vietā ir nepārtraukta svētku lieldraugu un ātro kredītu reklāma. Ja padomju laikā mēs pie saukļiem bijām tā pieraduši, ka tos pat neievērojām, tad tagadējo reklāmu midžināšanās kaitinoši krīt uz nerviem un traucē vienlaidus emocionālajai uztverei. It sevišķi, ja svētku lieldraugs manus draugus izlicis no savām mājām uz ielas.

Toreiz dzejnieks un publicists Imants Ziedonis nebija iecerējis rakstīt recenziju/iespaidus par simtajiem. Satiekot viņu pastāstīju, ka biju iekļuvis tūkstošbalsīgajā korī un dalījos iespaidos par tām vienreizējām izjūtām un fotografēšanas iespējām uzņemt dziedātāju tuvplānus.

Un man par prieku un brīnumu, dažas dienas pirms laikraksta galīgā maketa pabeigšanas, redakcijas pustumšajā koridorā pretī nāk aktrise Ausma Kantāne (Imanta Ziedoņa dzīvesbiedre), kas iespiež man rokā tikko pabeigtu dzejnieka rakstu – “Pēc tam”. Pēc tā nopublicēšanas laikrakstā LM, kompartijas Centrālajā komitejā tas izraisīja ļoti negatīvas atsauksmes un kritiku. Protams, visvairāk to dabūja just uz savas ādas LM galvenais redaktors Jānis Škapars, kas raksta publicēšanas laikā atradās izbraukumā. Līdz ar to saprotams, ka uzrakstītais aizgāja drukā bez būtiskām redakcionālām izmaiņām.

IMANTS ZIEDONIS

PĒC TAM

Mēs pārnācām vēlu, un es izkāru naktī žāvēties kliņģerītes. Dziesmu svētki bija beigušies. Kliņģerītes man uzdāvināja, no estrādes lejup nākot, dziedātāja. Vēl zili vanagzirņi, rudzupuķes, apvītusi paparde. Vai tad es varu tās pamest, kur pagadās?

Kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokā turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. Vainagi savilkušies kā eži, un galvas noliektas Cesvaines rozēm. Tā mēs brīdi pasēdēsim. Tumsā un atskaņās.. Vēl atskan vakardiena un aizvakardiena. Skan laukā akmenī, skan mežā ozolā. Skan stāvus piebāztā tramvajā.

Tev vajadzēja būt tur kora vidū, tas ir nepasakāmi, teica Janaitis. Tāda sajūta, ka tu esi kaut kā liela sirdī. Viņš tur bija ieticis, staigājis starp rindām un fotografējis. Tos skolotājus, traktoristus, studentus, bāleliņus, jā. To māmiņu, kas tāpat sēdēja un nedziedāja, dziesmu karos nogurusi. “Korespondents meklē kaut ko “Dadzim”,” jaunās meitas smējušās. Muļķe, muļķe, vai tad tu pati, dziesmas pilnbriedā būdama, nesaproti, kāds piepildījums ir tādā nogurušā mātē! Šo brīdi fotoobjektīvs aiznesīs nākotnē.

Tūkstošbalsīgajās rindās sēdēja vēl viens viens cilvēks, arī nedziedāja, viņu aizveda, un viņai piedzima bērniņš. Varbūt piedzima mazliet agrāk – no visām tām vibrācijām balsīs un gaisā, un estrādes dēļos. Ja tā ir meitiņa, kā viņu nosauks – Simtīte? Dziesmiņa? Lietuvieši nav pazaudējuši sendziļos meiteņu vārdus – Jūra, Egle, Dziesma. Ja latviešu dziesmu simtgades korī pedzimst viens bērniņš, vai tas pieder tikai tēvam un mātei vien?

Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusts un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu.

Abas svētku dienas pētīju diriģentus, kā gribēdams saskatīt, kas tā ir par vielu, no kuras viņi veido. Kā tie var, bur, kā tie ver visu vaļā! Vīgners grūž un grābj. It kā gaiņājas no skaņu plūdiem, tos pielaižot tuvāk un grūžot atkal prom. Saķer balsis un sviež atkal atpakaļ. Reizēm nokrata, nopurina šos plūdus no pirkstu galiem kā dravā bites no rokām. Neizskatās, ka viņš to darītu nez cik mīļi – bet paklausaties, paklausaties – kas to Rīgu dimdināja? Un no kā? No tās pašas mīlestības. Ne jau no sentimenta, to jūs Vīgnera dziesmās un žestos negaidiet. Neies jau paijāties, tad labāk paslēpj roku kabatā. Tas ir tāpat kā ar Melngaili – nav jau mums skaistāka gaiļa par to pašu Melngaili. Melns, bet kādas baltas dziesmas dzied!

Račevskis – cērt. Lec pa pieciem pakāpieniem un – cērt! Kamēr nocērt. Un dziesmu egle, aplausos krākdama, iegāžas zālē.

Bet Staņislavs Broks ķer un drebina kulakus.

Jānis Ozoliņš kori šūpo horizontāli, bet Dūmiņš rauj vertikāli, ceļ augšā, cērt galvu krūtīs, diriģenta tiltiņš līgojas. Pie viņa skrien vislielākie rožu bari.

Tāda pati augšupcēlāja ir Ausma Derkevica. Vīgners dziesmu grūda un blīvēja tepat estrādes dziļumā, citi to plūdināja pa labi un kreisi, Derkevica to met gaisā, sviež kā peldoties ūdeni saulē. Viņu aiznes uz rokām. Vispirms neļķu vainagā. Tad ar baltām pīpenēm. Tad bulgāri – sarkanās rozēs. Aiznes uz rokām, jo gaisā sviest nedrīkst. Drošības noteikumi.

Vikmanis diriģē kā ķirurgs, smalkiem pirkstiem, mazo ansīti mazliet atliecis, akurāti un mērķtiecīgi.

Gido Kokars ceļ un ceļ no sevis kaut ko laukā. Abiem brāļiem Kokariem, tāpat kā Dūmiņam, diriģenta tiltiņš līgojas.

Imants Kokars – jā, vienreizēji. Viņa žestam grūti atrast darbības vārdu. Apsēsts. Dziesmas apsēstais. Bet ne jau asais uzrāviens vien. Spēks, spēks, neapšaubāms spēks, bet paklausieties arī, cik dziļi, kā dzirdami, kā tikai nojaušāmi skan elēģija “Mūžam zili…”

  1. jūlijā LVU aulā latviešu tautas mūzikas koncertā skanēja “Aiz ezera balti bērzi”. Sudrabiņa lapiņām. Es biju redzējis bērzus sudrabiņa lapiņām, tikai dabā. (Diezgan bieži, tikai vajag vairāk pa biztalām staigāt.) Bet pirmoreiz dzirdēju un redzēju sudraba lapiņas dziesmā. Sudrabkalis bija Gido Kokars. Koris bija sudrabs. Koris bija tīrs sudrabs. Kad diriģenta roka un balsis tai līdzi izveidoja gaisā šo lapu skaņveida zīmējumus, tā bija atklāsme, kas parādās varbūt pa simtu gadiem reizi.

Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. Tās nebija piedevas tautiskajā vakarēšanā pie tautiskajiem zirņiem, tās vispār nebija nekādas piedevas ne pie kā, tā bija īsta iespējām bagāta pamodusies kokļu māksla. Meitenes spēlēja gaumīgi un patiesi, nekā butaforiska. Skolniecītes pierādīja, ka koklei ir sava bagāta, no aizmirstības izceļama skaņu pasaule.

——————————————————————————————————-

Protams, koklētājiem nav jāizkonkurē pūtēju orķestris. Kāzās, zaļumballēs, svētku gājienos un citās svinībās skanēs tauru misiņa rīkles. Koklētāji, liekas, pašdarbības masu kolektīvos tik populāri nebūs. Bet kokles mākslinieciskās iespējas ir daudz bagātākas, niansētākas, repertuārā dziļākas, tāpēc tās kultūras gājiens atsākams muzikāli nopietnākā vidē – mūzikas vidusskolās un konservatorijā. Kokli nedrīkst atstāt diletantisku strinkšķinātāju aizgādā: to nedrīkst atstāt tikai tautiskās mūzikas paspārnē vien. Tai (kā arfai) jādod muzikālās audzināšanas un repertuāra līdztiesība blakus citiem klasiskajiem un modernajiem muzicēšanas veidiem.

“Kur tu skriesi, vanadziņi” no 6. vidusskolas koklētājiem (vadība Guna Āboliņa) izskanēja pirmatnīgi skaisti. Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem? Viņi visi vēl ir jauni, vienaldzības neķerti, noraidīšanas nesabojāti. Vai kāds domā par viņu vaska spārniņiem?

Tikpat tuvu dziesmas saknītei bija bērnu koris “Rīga”. Ar “Kur tu teci, gailīti manu”, “Stādīju ieviņu”. No dvēselītes, no rīklītes, no balstiņas uzauga ieviņai deviņi zari, uz katra zara deviņi ziedi.

Vai tad tie ir tikai vārdi vien? Vai tad tas nav tautas filozofiskais vienreizviens? Vai tad tas nav tas pats tik bieži jau dzirdētais jēdziens “intensifikācija”? Garīgo iespēju intensifikācija. Liekas, skolu un citi jaunatnes kori par maz tiek intensificēti ar dziesmu un dziedāšanas filozofiju, tāpēc vecās māmiņas tik nogurušas sēž Dziesmu svētku estrādē.

Ziņģē tēvs, daiņā māte,

Man vezdami līgaviņu;

Pats prieciņu nevarēju,

Kaņepēs tupēdams.

Iznāk tāda kā vecākās paaudzes izmantošana. Tur, kur dzied skola, dzied arī visa tauta

——————————————————————————————————-

Kirova parka estrādē un Tautas mūzikas koncertā universitātes aulā dziedāja lībiešu ansamblis. Bet nedzirdējām ne Nīcas, ne Bārtas, ne Rucavas, ne Alsungas, ne Latgales etnogrāfiskos ansmbļus. Ko dara šo novadu vidusskolas un mūzikas vidusskolas? Vecie ir noguruši. Bet jaunie? Vai ieviņai uzauguši deviņi zari, vai tie paliek tikai tādi vārdi vien bez nozīmes?

Nav gaidāms, ka etnogrāfiskā dziedāšana atdzims sadzīvē tā kā vecajos pirmsrakstības gados, tāpēc šīs gara bagātības “pārķert” un jaunā kvalitatīvā mākslas izpildījumā tautai atpakaļ dot var tikai skolu un citi profesionālās mūzikas (pirmkārt – novada) kolektīvi.

——————————————————————————————————-

Dziedot mūžu nodzīvoju…

Nē, bet vēlreiz! Nodzīvo vēlreiz!

Un koris nodzīvo vēlreiz. Auni kājas – vēlreiz–, lakstīgala. Tu dziedāsi ievainē-i. Protams, tu jau vari neaut kājas, lakstīgala, bet kā tu neausi, kad visi gaida.

“Aiz ezera balti bērzi” es jau teicu, tik filigrāni izstrādātais “Sudrabiņa lapiņām” laikam koru simtgadē nav skanējis. Kokars ir magnets. Jo dabūt no dziedātāja sudrabiņa lapiņas laukā, tas ir brīnums – tik smaržīgas kā maijā pēc pērkona. Šajā dziesmā skan liels lepnums.

Pirmatskaņojums “Zeme rīb, tautas jāj”. Ordelovskis drasē. Cik ilgi tā drasēs? Nē, ir! Parādās episkā kopsakara nojauta. Un – atkal pazuda? Nē, ir! Ir, ir! Tikai nojauca tas vieglais ramtam-ramtam. Bet nu ir!

Aplausi! Atkārtot! Autoru!

Šodien sper kājiņu kur sperdams, rit zīlītes ritēdamas.

Es pirmiņ teicu: kokles skanēja patiesi. Vai tad tautasdziesma var skanēt nepatiesi? Tīšām jau nu neviens nepatiesi nedzied, bet ir tādi tautiski iestrādāti šabloni, ietecētas tautiskas gultnītes, pa kurām ievadīta tautasdziesma no-mo-no-fo-nizējas. Piemēram, Dziesmu svētkos tautasdziesma skanēja intonatīvi vienlaida. Trūka drastikas, nebija ne tādu kā “Sešu mazu bundzinieku” (bija tikai skaistās Darba rezervju bundzinieces), ne arī kāds apsegloja melnu kuili. Nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē.

Vēl viena iestaigāta šablontaciņa: tautasdziesmu apdarēs, ja tā tiek “jautrināta”, tad ar visvieglāko kaut kādu vācisku raidai-radrid intonāciju vai “pārgalviskota” ar krieviski trakulīgu – uh! oh! Paši par sevi šie jautrās dabas izsaucieni nekādu pretestību neizraisa pat labas gaumes klausītājā, bet, atkal un atkal raidairadrid paviršajam vieglumam atkārtojoties, klausītājā un sevišķi citas tautas klausītājā (un ar to mums šodien ir jārēķinās, ka mūsu internacionālajai kultūrai ir internacionāls klausītājs) rodas iespaids, ka mūsu jautrība, humors un dzīvesprieks skan viena sangvīniska rallallā līmenī. Tautasdziesma, protams, māk dziedāt arī oda balsī. Taču tā ir vismaz kamene. Mēs nedrīkstam pasniegt tautasdziesmu vienveidīgu, ar to mēs paši nobanalizējam intonatīvo bagātību.

Rupji teica, gari vilka,

Uzvilkdama gavilēja…

Skarbi sauca, rami vilka,

Kā līgoti nolīgoja…

Meitas drīzi drīzināja,

Sievas lēni lēnināja…

Ar uzviju es dziedāju…

Uzkliegdama es dziedāju…

Rudeniski es dziedāju…

Dziedu arī raudādama…

Mēs tikai dziedam. Mēs dziedam vien. Bet paklausieties, kā tautumeita žēlojas:

Dziedāt vien es mācēju,

Gavilēt nemācēju…

Ne jau es tas norādītājs. Māca pati tautasdziesma, ka dziesmu repertuāram jābūt stilistiski bagātākam:

Dzied, māsiņa, nelīdzini,

Neba segsi mugurā…

Nelīdzini, nenolīdzini intonācijas! “Rūjienieši, velna bērni, pirtī dzied pērdamies”. Citur lūdzas meita, lai nesmej viņu, viņa esot tāda delverīte. Maz delverības, maz seno laikmetu sērdienības, maz no tautasdziesmas dvēseliskās daudzveidības dzirdējām repertuārā.

——————————————————————————————————-

Un es domāju: kādu bargu ceļu tauta nogājusi simtgadē. Tur Dziesmu svētku izstādei atvesta no Valmieras Teodora Ūdera glezna – Cimze. Smaga skatiena vīrs, skolotājs, mācītājs, pater.Es tas gans, jūs tās avis. Un te Raimonds Pauls ar tautas deju revijā. Tur latviešu strēlnieku Dziesmu svētki 1918. gada 2. jūlijā un otrie latviešu Dziesmu svētki 24. jūnijā (pēc vecā stila). Tā ir vēsturiskā 6. jūlija diena.

——————————————————————————————————-

Un te pie Ļeņina pieminekļa stāv Lāčplēšu sardze, iet tūkstoši skaistos tērpos, noliek ziedus. Droši vien arī pulkveža Vācieša piemiņas vietā Lutriņos šodien pionieri noliek ziedus. Droši vien…

Raini gan neatcerējās – ne ar vienu ziedu. Reti tik tukšs bija Raiņa pieminekļa postaments kā šajos Dziesmu svētkos. Bet tepat jau viņš bija “Lauzto priežu” autors – viena pārskrējiena attālumā no gājiena.

Iet tauta. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās. Cesvaine ar rozītēm, “Juventus” ar Raiņa mīļākajām puķēm – tādām dzeltenām, es nezinu, kā tās sauc.

Mārsnēni – ar rudzupuķēm.

Rauna – ar puķuzirņiem.

Amata – ar pīpenēm.

Ogres rajons – viss vainagos!

Matīšu sievas – ar ozolu zariem.

Zilie “gaudeamusi” – ar sarkanām neļķēm.

Botāniskais dārzs – ar lilijām.

Krimuldietes – pīpeņu vainadziņos.

Sauciens no skatītājiem: “Lai dzīvo skaistās krimuldietes! Urā!” Starp koru un rajonu paplikajiem dēlīšiem parādās gaumīgākie kolektīvi – jēkabpilieši nes lozungus zaļos vainagos, Vestiena – savu emblemu ar četrām eglītēm, pāri Varakļāniem peld liela sakta. Skaisti, klūdziņām pīti ir Talsu pazīšanās vairodziņi. Rēzeknes vīri nekā nav varējuši izdomāt nosaukumu, uzrakstījuši visu garo “Slaukšanas iekārtu rūpnīcas vīru koris”. Tik un tā – šodien jau nav laika piktoties – viņiem kliedz sveicienus no pūļa: “Lai dzīvo garšīgais piens!” Urā!

Ventspils mūzikas skolas meitenes pašas sveicina – Urā, urā, urā! – šos kūtros ziņkārīgos, kam pat nav ne vainaga, ne puķes, ko iesviest gājienā.

Viļus neviļus visa iela aplaudē kolhozam “Lāčplēsis”.

Aiziet senais Umurgas karogs, un aiziet Cēsu puiši tādos tērpos, it kā nupat būtu iznākuši no filmas “Vella kalpi”.

Pūtēju orķestri tādi pasveši, tūliņ var redzēt, ka no tautas dzīlēm šie nu nav nākuši viss. Ģērbušies visvisādi un nevienu tautasdziesmu arī neuzspēlē. Tikai Valkas un Valmieras rajona pūtēji nav aizmirsuši tautasdziesmu popūriju. Konservatorija dzied “Sijā auzas tautu meita”. Iela skandē līdzi ar plaukstām. “Absolventi dzied “Āvu, āvu baltas kājas””, kāds cilvēks pārvar mūsu kautrību, izskrien un iespiež ziedus diriģentam.

Brūnie Ausekļi kliedz: VIVAT! VIVAT! VIVAT!

 

Bet režisors Miks Kublinskis uz lielās estrādes jau auž – rinda caur rindu, krāsa caur metiem, toņi gar toņiem. Es piemiedzu acis, krāsas saplūst, un rudzu lauki vien rādās, zemes brūnais un sējumu zaļais. Ugunspuķu dzeltenais. Un caur krāsu pustoņiem šī lielā, varenā mūsu pašu seģene sāk dziedāt. Kāds iešūpo šo tūkstošmutaino balsi. Kas pavēl plīvot šim tūkstošbalsu karogam?

Runā Čingizs Aitmatovs: “Es gribēju saprast, kas tas ir par spēku, kas savāc tik daudz tautas kopā. Tāpēc es atbraucu… Es biju iedomājies, ka tie ir tādi jaunatnes sanākšanas svētki… Bet es sapratu, ka Dziesmu svētkos cilvēki iet ar ar kādu augstu pienākumu… Mums nav tāda kora, bet, ja mums tads būtu, es noteikti statos tā rindās…”

Dziesmu svētku izstādē ir fotogrāfijas: rakstnieki koristi. Aspazija, Poruks, Dievkociņš, Brigadere…

 

Rainis deva dziesmas. Tagadnei un tai tālajai, tikko nojaušamai nākotnes kultūrai. Man blakus saka “Nerimstošs naids, to tikai Rainis var pateikt. Es teiktu… baigās dusmas.” Bet Rainis ir pateicis vēl daudz ko pāri naidam – Spīdolas un Lāčplēša mīlestību.

Dziesmu svētki ir Spīdolas un Lāčplēša mīlestības svētki. Kad var redzēt, kurš tuvāk Lāčplēsim, kuŗš Spīdolai. Mēs varam runāt Spīdolas, mēs varam runāt Lāčplēša valodā – tik un tā mums būs jāsaprotas.

 

Pirmpublicējums laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1973. gada 4. augustā.

Pārpublicējums blogā saīsinātā variantā 2018. gada 8. jūlijā.

 

 

Advertisements

Vēstule IMANTAM ZIEDONIM

iz-janaitis-001250140004

Esi sveiks, Imant!

Šķitās, ka mana uzruna kādam var likties dīvaina. Bet kādēļ gan tā tāda nevarētu būt? Varbūt kāds padomās – bet Tu taču…Jā. Manuprāt, Tu nevari tā vienkārši pazust Ragaciema kāpā ar dzirnakmeni pagalvī, pazust uz mūžu smiltīs starp triju priežu panteona saknēm, kā tikai nesen, mūža sākumā no savas cietējmātes klēpja nācis.

Nupat, nupat kā es piedzimu.

Nupat mani autiņos tīs.

Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Mēs stāvam zem ceriņiem. Ziedošiem, ziliem.

Un dudina pērkons, drīz līs.

Tava roka uz manas. Manas roka uz tavas.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Es pabeidzu rakstīt, nolieku spalvu,

Mazliet vēl roka trīs.

Es paskatos pulkstenī – nakts jau ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Jau nes mani projām. Neizbēgami

Smiltis pār mani līs.

Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir.

Pāri pusnaktij. Pustrīs.

 

Pa kuru laiku es dzīvojis esmu?

Vai mūžs bija garš vai īss?

Ne par matu nav rādītājs izkustējies.

Kā bija, tā ir – pustrīs.

IZ/1969   “Kā svece deg”

Tik ļoti vēlētos ar Tevi parunāties, par ko esam klusējuši. Jo tad, kad visi bijām kopā, vēl nebija šodiena. Es rakstu šo vēstuli Tev un arī lasu skaļi. Lai dzird tie, kas to vēlas dzirdēt.

Latvija iet uz katastrofu. Kā vilciens, kam teju drīz beigsies sliežu ceļš, bet neviens nezina – kad tas notiks. Priekšā ir purvs. Un vai spēsim no tā izvairīties? Pirms vairāk nekā 25 gadiem, trešajai Atmodai sākoties Ieva Akurātere dziedāja tautas sajūtu himnu –

Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās.

Bez zemes savas tā cīnās un dalās.

Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās,

Pat savā zemē tā neaug kā nākas.

Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,

Dalītai, šķirtai tik skumji skan dziesma.

Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai,

Dalītai, šķirtai dziest lēnām mums liesma.

Kam vajadzēja mainīties, lai šīs dziesmas doma nebūtu tik aktuāla arī šodien?

Un pret savas tautas dziesmu

var tikai savējie.

Un pret savu tautas dziesmu

cits nevar it neviens.

Jo cits nezin, kā bārenis

pie ābeles stāvēja

Un kāds no tā laika mūs

kopā sien pavediens.

 

Un tu pacel roku,

un tu brūķē mēli lieki,

Un tu saki: tas viss

ir māņi un pagātnē placis.

Un seši mazi,

maziņi bundzinieki

Jāj pa ceļu bungodami,

pazaudējuši mātes acis.

 

Jo pret savas mātes dziesmu

var tikai savējie.

Tie paši, kam jauna dzīve

un jauni nami.

Tikai tie var pa īstam samīdīt

savas mātes dziesmu –

Pašu auklētie, pašu auklētie

pekaināmi kājiņāmi.

IZ/1974   40 gadi pagājuši, kopš dzejolis rakstīts. “Caurvējš”

Nu nav padomju laiki Latvijā vēl beigušies! Jo Tu jau zini, ka pa tuksnesi jāklejo vismaz 40 gadus, lai iztīrītu verdziski piedrazotas smadzenes un sakārtotu domas nākotnīgai dzīvošanai. Ja tāda jaušās. Par nākotni to saku. Pašlaik velkamies kā pa tukšu trokšņu tuksnesi, meklējot zudušo cilvēcību.

Materiālās elles tauriņi ar dolāra vai eiro daudzsološajiem spārniem ir ne tikai mūsu plānajos maciņos un kredītkartēs. Tiek radīti apstākļi, lai tauriņu kāpuri salīstu mūsu galvās, lai drupinātu mūsu smadzenes, prātu. Ar visādām modernām grabažām mūs vilina, viļ un sadala. Materiālās pasaules uzbrukums mūs vēlas padarīt atkal padevīgu vergu masā. Tagad Tu saproti, kā mums te iet…

Bet kaut kas blāv,

Vēl kaut kas gaiši blāv.

Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo.

Bet priekšā lielais debess tirgus stāv,

Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.

IZ/1970.   “Kā svece deg” Dzejoļa fragments. Pēdējais pants.

Kaut gan Tu piederi Latvijai – mums visiem un katram atsevišķi, tomēr atļaujos atgādināt, ka Tu esi privatizēts, prifondizēts – tā varētu teikt. Man smagi panest Tava vārda bružāšanu nevietā. Lai gan atņemt mums Tevi, Tavas publicētās domas un dzeju nevar neviens. Tu esi kopā ar mums, kamēr esam mēs un ilgāk. Lietot Tavu radošo mantojumu, manuprāt, nozīmē arī to, ka mums jāgodā Tevi ne mazāk, kā Tu godāji mūs. Mums jāatcerās, ka Tu padomju laikā biji redzamākais latviešu tautas aizstāvis. Tava tauta bija Tava galvenā doma. Un tagad, mūsdienās, Tava vieta tautas aizstāvībā ir tukša – neaizņemta, kaut pseidoaizstāvju mums atliku likām.

Nedusmo, ja atkārtoti rosinu Tev piemiņas zīmi Tukumā uzlikt. Jā jūtu, Tu pats kautrētos un burkšķētu. Bet, vai šoreiz mums un Tukuma pilsētas vadībai noteikti būtu jāpakļaujas Taviem iebildumiem? Tavs Tukumdzejolis uz mājas gala sienas lieliem burtiem uzrakstīts un pirms dažiem gadiem, kādā karstā vasaras dienā ar svinīgi ceremoniju vaļā vērts. Bet, vai ar ķiršiem vien tā var tikt cauri? Vai var noreducēt piemiņu Tev ar paša dzejoli uz sienas, ar ķiršu kociņu iestādīšanu, kas publiski pavairoti ziņu rindās? Un, ja nu ķiršu dārzu papildina ar Tev veltītu bronzas tēlu-zīmi? Bet tā ar ķiršu kokiem vien… Mēs taču neesam tik nespēcīgi, vāji, imūni un nesapratnīgi. Nesaprotu, ar ko Tu sliktāks domātājs par Raini?

Nu jau Tu varētu atzīties – vai Tu atnāci pats, vai Tevi mums atsūtīja kāds Augstāks spēks. Kaut Tavu māti godāja Anna, ne Marija un tēvu Jānis, ne Jāzeps. Kaut jūra Tev nepatika, tā bija tuvu. Pie kādas atziņas es nonācu, lasot Tavu bērnības atstāstu par Dieva ieraudzīšanu. Šī atziņa gan nedaudz disonē ar Jāņa Rokpeļņa izcilajā priekšvārdā izteikto apgalvojumu – “Latviešu tautai piedzimst lielākais kristīgais dzejnieks Imants Ziedonis”. Manuprāt Tavs stāsts par Dieva ieraudzīšana kādā Zemgales laukā apstiprina to, ka katram latvietim, ko kristieši mēdz dēvēt par pagānu, Dievs ir visur – lauks, mežs, jūra, dzīvība. Man pašam šķiet, ka Dievs ir mūsos un mēs esam netaisni tad, kad brēcam uz Dievu, – kā viņš pieļauj pasaulē tādas traģiskas lietas, notikumus. Bet to jau mēs – cilvēki darām. Teritorijas un varas dēļ nepārtraukti karojam, agresīvā atriebībā un naidā, un vēl Tavā vārdā griežam galvu cits citam nost… Dievs ir mūsos, katrā no mums. Bet arī Nelabais ir mūsos. Tikai kādās proporcijās laikā, kad pasaule jūk prātā?

Tu raksti –

“Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā – zaļā vakara migliņā milzīgs lauks… Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu.

Un, kad mēs braucām prom otrā dienā no ciemiem un braucām garām šim āboliņa laukam, es teicu mātei, ka Dievu var audzēt. Viņa brīnījās par tādu runu. Es teicu, ka tajās mājās to audzē. Viņa nesaprata: tā tāda bērna runa.

Bija saule, kad braucām prom gar lauku, vairs nebija zaļās miglas, skrēja bites, un es domāju, ka arī bites no lauka ir Dievs. Mēs apstājāmies, tēvs turēja zirgu, un mēs ar mammu pārkāpām pāri grāvim: viss lauks sanēja no bitēm un vēl kādiem siltiem un saulainiem kukaiņiem. Es teicu: Dievs dūc. Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu.Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.”

Mans nodoms nav uzsākt diskusiju, vai pretstatīt latvietības Dievu pret kristietības Dievu. Jo Dievs ir viens. Vai tā ir vai nav latvieša izpratne un sajūta par Dieva esamību, kas mūsu dzīvesziņā neiznīkst un turās no tāliem gadsimtiem?

Esmu pamanījis, ka mūsdienu sabiedrībā atrodas personas (pareizāk būtu nožēlojami ļautiņi), kas Tevi joprojām krustā sit, kā komunistu un padomju laika labumu izmantotāju. Visos laikos atrodas tādi, kas staigā ar naglām un āmuru kabatā, meklēdami krustā sišanas objektu.

Atvadu reizē Doma baznīcā, kad Tava balss bija apklususi uz mūžu, mācītājs Juris Rubenis cita starpā savā sprediķī tēlaini atzina: “Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs, brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves, un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis. Cilvēks Ziedonis ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Ziedoni, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.”

Vai būtu vēl jāmeklē argumenti, ka latviešu tautas ģeniālajam Domātājam, Dzejniekam – Imantam Ziedonim zīmei-piemineklim Tukumā jābūt. Iespējams, mums pašiem to vertikāli vajag vairāk nekā Tev…

P.S. Tu biji tas, kas man sagādāja pašas smeldzīgākās fotoreportāžas uzņemšanu manā mūžā. Tad, kad pēdējo reizi biji Doma baznīcā un Tevi mīlošie, cienošie, apbrīnojošie stāvēja visgarākajā rindā pēc Tava atvadu autogrāfa, bet Tavās mierīgajās rokās rakstāmā vietā bija baltu rožu klaids. Kad pavadītāju skumjo seju asarās Tu atspīdēji pēdējo reizi… Man bija vajadzīgs vismaz gads, lai atgūtos. Un vēl tagad…

Gunārs, tas pats, kad kopš 1969. gada satikāmies.

Rīga/Āgenskalns – Tukums/Bibliotēka, 2016. gada 17. decembrī. Dienas vidū.

 

 

BĀKA. Kā IMANTA ZIEDOŅA muzeja simbols

JŪS MANI NEPAZINĀT… VELTĪJUMS

TAUTAS MĪLESTĪBĀ… Ragaciema kapsēta 7. marts

01.Tautas milestiba -Janaitis-3100 02.Tautas milestiba -Janaitis-3249 03.Tautas milestiba -Janaitis-3210 04.Tautas milestiba -Janaitis-3135 05.Tautas milestiba -Janaitis-3108 06.Tautas milestiba -Janaitis-3256 07.Tautas milestiba -Janaitis-3206 08.Tautas milestiba -Janaitis-3103 09.Tautas milestiba -Janaitis-3267 10.Tautas milestiba -Janaitis-3129 11.Tautas milestiba -Janaitis-3110 12.Tautas milestiba -Janaitis-3207 13.Tautas milestiba -Janaitis-3130 14.Tautas milestiba -Janaitis-3201 15.Tautas milestiba -Janaitis-3253 16.Tautas milestiba -Janaitis-3115 17.Tautas milestiba -Janaitis-3126 18.Tautas milestiba -Janaitis-3230 19.Tautas milestiba -Janaitis-3194 20.Tautas milestiba -Janaitis-3099 21.Tautas milestiba -Janaitis-3096 22.Tautas milestiba -Janaitis-3151 23.Tautas milestiba -Janaitis-3263 24.Tautas milestiba -Janaitis-3203 25.Tautas milestiba -Janaitis-3276

…DEBESĪS

Imants roka-Janaitis-7800

IMANTS ZIEDONIS

Drīz upēm skaidru

ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas,

tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās

mums būs šīs dienas trīs

bez gulbjiem un

bez sniega debesīs.

IMANTAM AIZEJOT…

01.Imants-Janaitis-7794 02.Imants-Janaitis-7797 03.Imants-Janaitis-7830 04.Imants-Janaitis-7915 05.Imants-Janaitis-7974 06.Imants-Janaitis-8015 07.Imants-Janaitis-7794

TU BŪSI, KAMĒR BŪSIM MĒS…

IMANTS ZIEDONIS PĒDĒJOS KADROS

18.02.2013. 16.50–18.07.

%d bloggers like this: