Ierasties sapņos

Autors Ivars SĪLIS

Patlaban cīnos ar savām raibajām atmiņām grāmatu veidā. Jau sen esmu sācis rakstīt, lai atbildētu uz jautājumu: kādi īsti ir tie polāreskimosi? Vēl nezinu. Es tikai pazīstu cilvēcīgus cilvēkus. Un tādēļ vienmēr satiekoties, es visus cilvēkus vērtēju kā indivīdus un ne tikai kā piederīgus zināmai grupai, nācijai, un noteikti ne rasei. Tajā pašā laikā apzinos, ka daba, kultūra un vēsture veido tautām kopīgas izturēšanās pazīmes un vērtības.

Mana izjūta par tautiešiem veidojās bēgļu gaitās no 1945. gada aprīļa rietumos, Baltijas jūras pretējā krastā, Dānijā. Septiņus gadus nometnēs un vēlāk, kad gandrīz visi bija emigrējuši uz tāliem kontinentiem, mazajā latviešu pulciņā dāņu sabiedrībā. Un caur mātes dziesmām manos sapņos, manā fantazijā par Dzimteni. Toreiz mani elki bija jūrnieki, daži akadēmiķi un mākslinieki, bet galvenokārt jau vilņu jātnieki. Vīri, kas iziet pasaulē ar taisnu muguru, satiek citus ar atvērtu prātu un acīm, respektē citu tautu paražas, vīri uz kuru vārdu tu – un tas biju es kā mazs puišelis – vari paļauties. Čakli, izpalīdzīgi, uzņēmīgi, dzīvespriecīgi – tās dziesmas, tās dziesmas – un ar zināmu, bet ne parspīlētu interesi par kultūru.

PIEMINEKLI CELTU

1945. gada 8. maija vakars bija īpašs, jo sprāgstošo lādiņu duna bija pierimusi, gaisā virmoja kara beigas. Vācieši kapitulēja. Kaut arī Kurzemes katls vēl nebija ieņemts, naktī no astotā uz devīto maiju, karotāji apskurbušā priekā šāva gaisā no visa, no kā tik varēja šaut. Tas bija viens nepārtraukti nerimstošs haotisku šāvienu troksnis. Visā kara laikā tādā noskaņā un izpildījumā nedzirdēts. Dažādu kaujas ieroču koptroksnis tumsā, – uz zemes, debesīs.

Iepriekšējā vakarā pāri mūsu mājai ļoti zemā lidojomā, dīvaini skaļi aizrēca krievu lidmašīna. Es tajā laikā pēc motoru skaņas pazinu  vācu, krievu un amerikāņu piederības lidmašīnas. Tajā brīdī biju istabā, bet, kad izskrēju pagalmā, lidmašīna jau šķīda gabalos purvainās pļavas mežmalā. Tās lidmašīnas atliekas zeme glabā vēl šodien. Kara laika puikām krītoša lidmašīna bija sevišķs notikums. Un, ja tā nokrīt ar paša kājām sasniedzamā attālumā. Katastrofas vietās lūžņos ir ko pētīt un atrast. Visādu verķu papilnam – no kondensatoriem gari, jo gari sudraboti staniola papīri, visādi vadiņi, kas noderīgi zivju ķeršanai ar cilpu, ja laimējas, gadās arī kāds ložmetējs. Un tas īpatnējais smārds, kas nekļūdīgi norāda, ka te tuvumā noteikti ir vraks. Bojā gājušas lidmašīnas vraks. Jožu uz eksplozijas vietu, kāda nepilna kilometra attālumā.

Manu skrējienu aptur lidmašīnas nolūzušā dubultaste un spārns, kas nokrituši dažus metrus aiz mūsu ģimenes gruntsgabala robežas. Kad ātrumā esmu ticis galā ar lidaparāta detaļu apskati, turpat netālu, jau dīgt sākušajā zaļajā zālē ieraugu kādu citu priekšmetu. Tas ir melns zābaks, kas  arī tikko no debesīm novēlies. Gribu to pacelt, bet izrādās aizdomīgi smags. Zābaks ir pilns. Ar kāju, kas vēl silta un rēnajā vakarā garo…

Kad esmu notikuma vietā, tur jau pilns ar  interesentiem, kas mani apsteiguši. Kāds veikls zellis lūžņos atradis apskaužami labu guvumu – pistoli makstī pie lidotāja krēsla, bet viņam nepaveicas. Pieaugušie zelli aiztur un atbruņo. Citi tajā pašā laikā aizņemti ar gabalos sarauto lidotāju ķermeņu daļu savākšanu baltā zīda izpletņa drānā, kas izplāta uz zemes. Tā pamazām krāsojas asinskrāsā. Krūmājā un priežu zaros vējš šūpo uzvarētāju homo sapiens sovjeticos zarnas…

Tās ir kara beigas tiem, kas vēl pirms nedaudz minūtēm, uz pretinieka kapitulācijas priekiem, iespējams, bija ieķēruši sīvo (tā zināja teikt pieaugušie), un tad gājuši bojā, izšķīstot gabalu gabalos.

Tās ir kara beigas ne tikai divu tirānu apmātām tautām un tiem padomju cilvēkiem, kas līdz sava mūža beigām būs iesprūduši kara atmiņās, – kinofilmās un grāmatās.

Tās ir kara beigas, un reizē pilnīgi ačgārnas dzīves sākums mums, kas vēl dzīvos savā zemē pirmskara Latvijas atmiņās, kā arī viņi tur tālumā prom no savas dzimtenes – trimdā.

Tad es vēl nezināju, ka šajā astotā maija vakarā, bēgļu pilnas laivas steidza atstāt Latvijas krastu. Bēgļu vidū ir arī dzejniece Veronika Strēlerte, kas motorlaivā dodas pāri Baltijas  jūrai uz Zviedriju. Ar visiem saviem dzejoļiem – uzrakstītajiem un vēl rakstāmajiem. Cita starpā viņas skopajā bagāžā ir tam laikam un situācijai ne sevišķi  piemērots apģērba gabals – krāšņa vakarkleita…

Tajā vakarā es vēl nezināju, ka bēgļu pārpildītajām laivām no Kurzemes krasta saviem saimniekiem peldus līdzi seko viņu uzticamākie draugi –  suņi. Un spēkiem izsīkstot, tie cits pēc cita nogrimst jūras dzelmē…

Es viņiem pieminekli celtu.