Lūdzu ievērot instrukciju!

Kad 1932. gada jūlijā slimnieku un mediķu rīcībā nodeva Tērvetes sanatorijas lielkorpusu, dziednīcu atzina par vismodernāko Eiropā. Telpas ērtas un plašas. Izvietojums parocīgs. Nesmakojoša kanalizācijas sistēma.

Pagātnes dokumentos uzgāju arī pamācību:

“Atejas lietošanas instrukcija.

  1. Atejā vienmēr jāuztur tīrība.
  2. Atejas podos un pisuāros nav jāmet gruži, lupatas, izsmēķi, sērkociņi, dubļi, ēdienu atliekas.
  3. Podi jālieto, nekāpjot uz tiem ar kājām, bet jāsēžas kā uz krēsla ar pilnu slodzi tā, lai dibens pilnīgi nosegtu poda koka apmali. Ķermeņa korpuss jātur taisni un sēžoties pilnīgi nav jādod slodze uz kājām, bet, viegli atraujot no grīdas, kāju svars jāpārvieto uz dibenu, rokas turot gar attiecīgiem ceļiem. Apsēžoties nepieciešams panākt izkārnījumu nonākšanu poda caurulē, bet ne uz poda apmales, tai pat laikā cenšoties nepčurāt apmali, kādēļ nepieciešams čurājamo orgānu pieturēt ar roku, virzot to podā.
  4. Lietojot pisuāru, jāpieiet cieši klāt pisuāram, pat viegli jāatbalstās pret to ar ceļgaliem, noliecoties uz priekšu, pilnībā jāizņem čurājamais orgāns, mazliet jānoliec tas uz leju un jānolaiž mīzali līdz pēdējam pilienam. Līdz čurāšanas beigām no pisuāra nav jāatiet un mīzali pa grīdu nav jāizšļāc. Norādītajā vietā tiek radīta iespēja grīdai pie pisuāra būt sausai.”

Lielum liela daļa Tērvetes dziednīcā ieradās no laukiem, kur bija sausās tualetes būdiņas. Atbraucēji, ienākuši tādā modernismā apjuka un nezināja kā uzvesties. (Fragments no Ērika Hānberga topošās grāmatas “Mana Tērvetes ieelpa”)

No G.J. Atliek tikai piebilst, ka šī instrukcija savu aktualitāti nav zaudējusi vēl mūsdienās un varētu būt izvietojama, teātru, lielveikalu un citu sabiedrisko labierīcību interjēros. Jauku Jums dienu!

Advertisements

Imants VILKS. Reklāma, hmm…

 

Reklāma, hm, skaista tēma. Piedalīšos korī. Man ir tieši tāpat, kā to raksta GN2 komentāros: Visas firmas, kas mani apmētā ar reklāmu, es neiegaumēju nemaz, bet ja kaut kas paliek atmiņā, tad tā ir skaidra izpratne: tie nav kārtīgi cilvēki, viņi ir pārkāpuši pieklājības robežu, viņi man nav jautājuši, vai es viņu troksni vēlos redzēt vai dzirdēt, un vienīgais, kas paliek: ar tiem sadarboties nedrīkst, no jebkādas sadarbības jāizvairās. Manā apziņā viņi sevi ir degradējuši un viņi nav cienījami. Ja atceros, šo firmu preces pirkt izvairos. Piemēram, firmas “Pioneer” aparatūra.

Daudz diletantisma. Tik daudz vienīgo patiesību. Tik vienu piemēru. T.s. mūzikas raidījumos, kuros dažu reizi (reti) ir mūzika. Pēc viena skaņdarba beigām viņi tūlīt sāk nākošo. Viņi nezina, ka emociju nodzišanas, norimšanas laiks ir 3-5-8 sekundes, lai klausītājā dzirdētā mūzika radītu dziļas un skaistas emocijas, tām jāļauj izskanēt klausītāja apziņā.

Bet tie jau lētie trokšņa taisītāji. No vairākiem tūkstošiem satelīttelevīzijas kanālu esmu izveidojis 55 klausāmu (ne vienmēr) radio raidītāju sarakstu, visbiežāk tie ir Eiropas valstu “Klassik radio” (vācu), vai, piemēram, franču vai Šveices “Classic”. Ja uzliek labas austiņas, tad to mūziku un instrumentus iespējams labi sadzirdēt un baudīt. Līdzi šūpoties. Skaisti! Skaisti skan, var dzirdēt, kā autors to pārdzīvojis, dzirdējis un pierakstījis. Kādreiz to arī pastāsta. Tur reklāmas nav. Ja kāds reklāmu palaiž, tad to raidītāju no klausāmā saraksta nodzēšu.

Nekādus TV raidījumus neskatos, vienīgi Youtube kādus mākslas darbus, piemēram, nesen noskatījos franču filmu par Balzaka noveles tēmu “Šagrenāda”. Tādas filmas ir vēl daudz, piemēram, “Cietsirdīgā romance” (krievu valodā). Bez tam vēl ievērojamu mākslinieku darbi, mūzika. Piemēram, vergu koris no “Nabucco” dažādos izpildījumos, operas, talantīgu mākslinieku ieraksti.

Plašāk. Ja skarbi, tad, protams, ka tauta, masa tiek turēta mazliet līdzīgi vistu vai citu fermu dzīvniekiem. Bet tas ir vienpusīgs skatījums. Plašākā skatījumā mēs ieraugām evolūciju, instinktu vajadzību piepildīšanu, īsu uznākšanu, patrokšņošanu, un aiziešanu. Troksni gan mēs dzirdam un pat redzam. Visa dzīve ar to pildīta. Bet man ir zināmi, pazīstami daži cilvēki ar jēgu un saturu. Kad satieku, tad mācos un priecājos. Kad nesatieku, tad tramīgi lūkojos, vai kaut kur neatspīdēs gaisma? Un kad ieraugu, tad var pasmaidīt, un, ja veicas, iegūt draugu. Vai vismaz domas uz īsu brīdi.

24.04.2017.

Vēloties saprast fotogrāfiju

sena-riga-4456

Senā Rīga. No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma.

Nav vairs tie laiki, kad varēja kādu jautājumu noskaidrot vai papildināt zināšanas, no atrastā avota smeļot pilnu trauku. Tagad zelta domu graudi jāmeklē un jāatrod no daudziem avotiem, tos kritiski vērtējot.

Arī šī raksta autors savā vēstījumā, manuprāt, nonāk pretrunās un izmanto noklusējumus, kas noder viņa filosofiskās domas paušanai. Tātad ne visu uzreiz pilnībā! Svarīgi, ka teksts liek domāt par iztirzāto jautājumu no ikdienišķi netradicionāla viedokļa. Lai jums veicas fotogrāfijas jomas izpratnē.

Gunārs Janaitis,

26.01.2017.

Džons Bergers

Saprotot fotogrāfiju

 

Jau vairāk nekā gadsimtu fotogrāfi un viņu apoloģēti ir cīnījušies par to, lai fotogrāfiju uzskatītu par piederīgu tēlotājmākslai. Grūti pateikt, cik veiksmīgi šiem apoloģētiem tas ir izdevies. Pavisam droši, ka vairums cilvēku neuzskata fotogrāfiju par mākslu, lai gan viņi tās uzņem, izbauda, izmanto un novērtē. Apoloģētu argumentācijai (un sevi pieskaitu viņiem) līdz šim bijusi visai niecīga akadēmiskā vērtība.

Tagad šķiet pašsaprotami, ka fotogrāfija ir jāvērtē tā, it kā tā nebūtu tēlotājmāksla. It kā fotogrāfija (neatkarīgi no lietojuma) pārdzīvos gleznas un skulptūras tādā izpratnē, kā esam par tām domājuši kopš renesanses. Par laimi, dažiem muzejiem ir bijusi nepieciešamā iniciatīva, lai atvērtu fotogrāfijas nodaļas, jo tas nozīmē, ka dažas fotogrāfijas tiek glabātas svētā izolācijā, un publika nav pieradusi domāt par citām fotogrāfijām aiz šo dažu izstādīto darbu robežām. (Muzeji vispār darbojas kā dižciltīgo nami, kuros cilvēkus noteiktā laikā ielaiž kā apmeklētājus. „Dižciltīguma” pakāpe var atšķirties, taču, tiklīdz darbs tiek eksponēts muzejā, tas iegūst tādu kā dzīvesstila noslēpuma statusu, kas to nošķir no apkārtējās masas.)

Runāsim skaidri. Gleznām un skulptūrām, kādas mēs tās pazīstam, nedraud nekādas stilistiskas nelaimes, nekas tāds, ko profesionāļi uztvertu kā kultūras dekadenci – patiesībā šīs mākslas formas mirst, jo šajā pasaulē neviens mākslas darbs nevar izdzīvot, nekļūstot par vērtīgu īpašumu. Tas liecina par gleznu un skulptūru nāvi, jo īpašums, atšķirībā no laika, kad īpašuma jēdziens nepastāvēja, šobrīd neizbēgami tiek pretstatīts visām pārējām vērtībām. Cilvēki tic īpašumam, taču būtībā viņi tic tikai īpašuma sniegtajai drošības ilūzijai. Visi tēlotājmākslas darbi neatkarīgi no to satura un skatītāju individuālās uztveres šobrīd uzskatāmi ne vairāk kā vien par konservatīvisma pasaules gara stutēm.

Pēc savas iedabas fotogrāfijām ir neliela vai vispār nav īpašuma vērtības, jo tām nav retuma vērtības. Fotogrāfijas galvenais princips iemieso to, ka rezultātā iegūtais attēls nav unikāls, bet – tieši pretēji – ir bezgalīgi reproducējams. Tādējādi divdesmitā gadsimta terminoloģijā fotogrāfijas ir redzēto lietu reģistrs. To saistību ar mākslas pasauli nevajadzētu vērtēt augstāk par kardiogrammu māksliniecisko vērtību. Tā mēs sevi padarītu brīvākus no ilūzijām. Mūsu kļūda ir iedalīt lietas mākslas kategorijā, ņemot vērā noteiktus radīšanas procesa posmus. Taču, padomājot loģiski, tā mēs varam padarīt par mākslu visas cilvēka radītās lietas. Tāpēc lietderīgāk ir kategorizēt mākslu pēc tās sociālās funkcijas. Māksla funkcionē kā īpašums. Savukārt fotogrāfijas lielākoties atrodas ārpus šīs kategorijas.

Fotogrāfijas ietver sevī liecību par cilvēka izdarītu izvēli noteiktā situācijā. Fotogrāfija ir fotogrāfa izvēle, ka šis konkrētais notikums vai objekts ir tā vērts, lai to redzētu arī citi. Ja viss šajā pasaulē esošais tiktu nepārtraukti fotografēts, katra fotogrāfija pati par sevi kļūtu bezjēdzīga. Fotogrāfijas priekšmets nav pats notikums, nedz arī attēlošanas spēja. Fotogrāfija jau no paša sākuma ir ziņojums par notikumu, ko tā fiksē. Šī ziņojuma svarīgums nav pilnībā atkarīgs no paša notikuma svarīguma, taču tas nevar būt arī pilnībā neatkarīgs. Atšifrēts fotogrāfijas vēstījums savā būtībā saka: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu.

Tas vienlīdz spēcīgi attiecas gan uz patiesi neaizmirstamām fotogrāfijām, gan visbanālākajiem momentuzņēmumiem. Vienu no otras atšķir tikai pakāpe, kādā fotogrāfija spēj izklāstīt šo ziņojumu, pakāpe, ar kādu fotogrāfija ļauj skaidri saskatīt un izprast fotogrāfa izdarīto izvēli. Te mēs nokļūstam pie fotogrāfijas nesaprastā paradoksa. Fotogrāfija ir automātiska fiksēšana, izmantojot konkrētā notikuma atstaroto gaismu, taču tā izmanto konkrēto notikumu, lai izskaidrotu tā fiksēšanu. Fotografēšanas process ir novērojuma pašvērtības apzināšanās.

Mums jāatbrīvojas no apjukuma, ko rada nepārtraukta fotogrāfijas salīdzināšana ar tēlotājmākslu. Katrā rokasgrāmatā par fotogrāfiju ir stāstīts par kompozīciju. Labai fotogrāfijai noteikti jābūt lieliskai kompozīcijai. Taču šis nosacījums ir spēkā tikai tad, ja par fotogrāfiju domājam kā par gleznas imitāciju. Gleznošana ir izkārtošanas māksla: tāpēc šķiet saprātīgi pieprasīt, lai izkārtojumā būtu zināma kārtība. Visas gleznā redzamās savstarpējās relācijas starp formām ir līdz zināmam līmenim pielāgojamas mākslinieka mērķim. Šis nosacījums nav spēkā attiecībā uz fotogrāfiju. (Ja vien mēs neiekļaujam tos absurdos studijas darbus, kuros fotogrāfs izplāno katru detaļu, pirms uzņemt attēlu.) Kompozīcija šī vārda dziļākajā nozīmē kā formu veidojošs elements nevar izpausties fotogrāfijā.

Fotogrāfijas formālais izkārtojums neko neizskaidro. Attēlotie notikumi paši par sevi ir neizskaidrojami vai saprotami atbilstoši skatītāja zināšanām pirms fotogrāfijas aplūkošanas. Kas tad piešķir fotogrāfijai nozīmi tieši kā fotogrāfijai? Kas padara tās minimālo vēstījumu – esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu – spilgtu un skaidri redzamu?

Fotogrāfijas patiesais saturs ir neredzams, jo tas izriet no rotaļas ar laiku, nevis formu. Kāds varētu iebilst, ka fotogrāfija ir tikpat tuva mūzikai kā glezniecībai. Esmu teicis, ka fotogrāfija ir liecinieks izpētei pakļautajai cilvēka izvēlei. Šī izvēle netiek izdarīta starp x un y fotografēšanu, bet starp fotografēšanu x vai y brīdī. Visiem objektiem, kas tiek fiksēti fotogrāfijā (no visiespaidīgākajiem līdz pašiem vienkāršākajiem), ir līdzīga nozīme un pārliecināšanas spēja. Atšķiras tikai intensitāte, ar kādu mēs tiekam informēti par klātbūtnes un prombūtnes poliem. Fotogrāfijas patiesā nozīme atrodas starp šiem diviem poliem. (Populārākais fotogrāfijas lietojums ir promesošā, izzudušā fiksēšana atmiņā.)

Lai gan tā fiksē to, kas ir redzams, fotogrāfijas dabā vienmēr ir atsaukties uz to, kas paliek ārpus kadra. Tā izolē, saglabā un prezentē brīdi, kas izrauts no laika plūsmas. Gleznas iedarbības spēks ir atkarīgs no iekšējām atsaucēm. Tās atsaukšanās uz reālo pasauli ārpus apgleznotās virsmas nekad nav tieša, bet notiek caur līdzībām. Citiem vārdiem sakot: glezna interpretē pasauli, pārtulkojot to savā valodā. Taču fotogrāfijai nav savas valodas. Cilvēks iemācās lasīt fotogrāfijas tieši tāpat, kā iemācās lasīt pēdu nospiedumus vai kardiogrammas. Fotogrāfija izmanto notikumu valodu. Visas tajā ietvertās atsauces sniedzas ārpus fotogrāfijas robežām. Tā rodas minētā laika plūsma.

Filmas režisors var manipulēt ar laiku, tāpat kā gleznotājs var manipulēt ar attēloto notikumu savstarpējo saistību. Fotogrāfs to nespēj. Vienīgais lēmums, ko fotogrāfs var pieņemt, attiecas uz brīdi, ko viņš izvēlas izolēt. Taču šis acīmredzamais ierobežojums arī piešķir fotogrāfijai tās unikālo iedarbības spēku. Fotogrāfijā redzamais ļauj apjaust to, kas paliek neredzams. Aplūkojiet jebkuru fotogrāfiju, lai novērtētu šī apgalvojuma patiesumu. Tūlītējā saikne starp redzamo un neredzamo ir atšķirīga katrai fotogrāfijai: tā var pastāvēt starp ledu un sauli, starp sērām un traģēdiju, starp smaidu un baudu, starp ķermeni un mīlestību, starp sacīkšu zirgu un sacīkstēm, kurās tas uzvarējis.

Fotogrāfija ir efektīva, ja fiksēšanai izvēlētajā brīdī ir ietverts universāls patiesības kvants, kas atklāj tikpat daudz par fotogrāfijā neredzamo, kā par to, kas tajā redzams. Šī patiesības kvanta būtība un veidi, kā to iespējams saskatīt, var būt ļoti atšķirīgi. To iespējams saskatīt izteiksmē, darbībā, pretstatījumā, vizuālajā nenoteiktībā vai kontūrās. Turklāt šī patiesība vienmēr būs atkarīga no vērotāja. Puisim ar draudzenes foto kabatā patiesības kvants „bezpersoniskā” fotogrāfijā joprojām būs atkarīgs no viņa prātā esošajām vispārīgajām kategorijām.

Tas viss var atgādināt klasisko ideju par mākslas spēju pārvērst konkrēto par vispārīgo. Taču fotogrāfija nav saistīta ar konstrukcijām. Fotogrāfijā nenotiek transformācijas. Pastāv tikai lēmums, tikai fokuss. Fotogrāfijas minimālais ziņojums, iespējams, ir krietni vienkāršāks, nekā mēs sākumā nodomājām. Tā vietā, lai uztvertu to kā: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu, mēs varat to atšifrēt kā: pakāpe, kādā es uzskatu šo lietu par aplūkošanas vērtu, ir nosakāma pēc visas informācijas, ko es apzināti neparādu, jo tā jau ir ietverta šajā lietā.

Kāpēc sarežģīt fotogrāfijas aplūkošanas pieredzi, ko piedzīvojam daudzas reizes dienā? Tāpēc, ka vienkāršība, ar kādu mēs parasti uzlūkojam savu pieredzi, ir izšķērdīga un mulsinoša. Mēs domājam par fotogrāfijām kā mākslas darbiem, kā pierādījumiem, līdzībām vai ziņu avotiem. Taču katra fotogrāfija patiesībā ir līdzeklis, lai pārbaudītu, apstiprinātu un konstruētu kopēju skatījumu uz realitāti. No tā izriet fotogrāfijas ievērojamā loma ideoloģiskās cīņās un, attiecīgi, – nepieciešamība pēc mūsu izpratnes par ieroci, ko varam izmantot paši un ko var izmantot pret mums.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

 

Teksts publicēts ar punctummagazine (Artis Ostups) piekritību.

 

 

Attieksme reiz 32

Alise-ar texstu-3332Kas ir – TAS?

   Tas prasa vidēji 5-7 minūtes no jūsu dienas laika. Tas dod – patīkamu sajūtu, vispārēju veselības uzlabošanos, izdevumu samazināšanos, pārliecību par sevi un vēl daudz ko citu. Kas tas ir? Mutes dobuma sakopšana. Es vairs nebrīnos par sabiedrības pieaugošajām veselības problēmām, jo aizvien vairāk cilvēku nevēlās rūpēties par savu mutes dobumu, kas ir tikai neliela daļa no cilvēka organisma kopumā. Bet ļoti, ļoti svarīga daļa. Ar to sākas gremošana, enerģijas uzņemšana.

Aktuāli

   Aktuālākā tēma ir bērni un jaunieši. Bērni ir kā „sūklīši”. Viņi atdarina savus vecākus. Gan ģenētiski, gan ikdienas ieradumos. Arī zobu tīrīšanu vai netīrīšanu. Bieži nākas dzirdēt – man nav paveicies ar zobiem. Ko darīt, ja jums ir ģenētiski „slikti zobi”? Ja jūs neesiet piedzimis ar lielisku balsi un muzikālo dzirdi, bet ļoti vēlaties labi dziedāt, vismaz tā, lai pašam negriežas ausīs. Ko jūs darīsiet? Jūs mācīsieties un trenēsieties, izkopsiet! Jūs tajā ieguldīsiet savu enerģiju. Tas pats ir ar zobiem. Ja Dieviņš nav iedevis jums labākos zobus (kam droši vien ir bijis savs iemesls), daba nav lutinājusi ar sauli, vitaminiem labu pārtiku un ūdeni, kas ietekmē zobu stāvokli. Tad svarīgs kļūst jūsu pašu darbs, lai situāciju vērstu par labu vai samazinātu kariesa risku līdz minimumam. Bet lielākā daļa pat nezina, kā pareizi kopt mutes dobumu vai, – kas izraisa kariesu. Kariess veidojas, ja ir četri faktori, no kuriem viens ir pats zobs. Otrs – baktērijas, trešais – ogļhidrāti (cukurs) un pēdējais ceturtais faktors – laiks. Jā, tik vienkārši! Izņemam vienu faktoru un kariess neveidosies. Skumji, bet aizvien biežāk jāizņem tieši zobs. Cilvēks bez pirksta vai rokas, cilvēks bez acs un cilvēks bez zoba… Kāpēc tieši pēdējais variants liekas vismazāk svarīgākais? Tāpēc, ka to nevar redzēt no malas? Protams, bez viena zoba var dzīvot. Vispār, arī bez zobiem var dzīvot. Jautājums ir par dzīves kvalitāti, par attieksmi pret sevi. To ir ļoti grūti mainīt. No savas pieredzes zinu, ka grūtākais ir ieviest izmaiņas, kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu. Viens sīkums var iekustināt lielākus procesus. Redzu, kā pacienti, kas regulāri apmeklē zobārstu un higienistu, mainās uz labo pusi. Ne tikai vizuāli, un es nerunāju tikai par zobiem, bet arī attieksmē pret sevi un savās sajūtās.

Darīt pareizi

   Kad vēlējos kaut ko izdarīt pa savam – ātrāk, vienkāršāk, man sporta skolotājs vienmēr teica, – Mainīties ir grūtāk nekā darīt pareizi no paša sākuma! Saglabāt sevi labā formā ir vieglāk un patīkamāk, nekā pēc tam to atgūt. Nesākt smēķēt ir vieglāk, nekā atmest. Kopt mutes dobumu pareizi ir vieglāk un lētāk, nekā pēc tam labot. Atsākt tīrīt zobus un mēli regulāri, ja tas nav darīts daudzus gadus, ir grūtāk. Pēdējā Zobārstniecības asociācijas sēdē tika runāts par ļoti svarīgu tēmu, kura pat man lika paskatīties uz zobārstniecību no cita skatupunkta. Un arī precīzāk paskaidrot situāciju pacientiem. Tad, lūk! Zobārsts neārstē kariozus zobus, jo sabojājušos zobu nav iespējams izārstēt, to var tikai salabot. Ja cilvēks zaudē aci un tā tiek aizvietota ar mākslīgo, tā nav izārstēta acs. Ja cilvēkam tiek izgriezts kāds orgāns, tas nav izārstēts. Tāpat ir ar zobu. Sabrukušos zoba audus nevar izārstēt, tos var aizvietot ar mākslīgu materiālu vai izraut zobu. Kā jebkura cita mākslīga daļa jūsu organismā, arī plombes būs jāmaina. Biežums būs atkarībā no tā, kā kopsiet savu mutes dobumu.

   Un vēl viena lieta – prioritātes. Cik absurdi ir dzirdēt – zobu higiēna vai labošana ir ļoti dārga, es nevaru atļauties – no jaunas sievietes ar mākslīgajiem nagiem, permanento make-up un pieaudzētām skropstām vai matiem. Tas mēnesī izmaksā apmēram tikpat, cik nepieciešamās divas mutes dobuma higiēnas gadā. Piedevām, zobi nebūtu jālabo, ja tie tiktu regulāri un pareizi tīrīti.

Alise-Janaitis-3087 Kādēļ tīrīt?

   Kā jau teicu – bērni ir „sūklīši”. Tāpēc, pirmais, ko jūs varat darīt bērnu zobu stāvokļa uzlabošanai – ir savest kārtībā savu mutes dobumu. Un darīt to ar prieku, saprotot, kāpēc. Šādās situācijās bieži rodas jautājums – es tīru zobus regulāri, saku bērniem, ka jātīra, bet viņi neklausa. Vai bērni klausa, kad viņiem ir netīras mutes vai rokas un jūs gribat tās notīrīt? Jūs paņemiet slapju dvieli vai pieliekat bērnu pie izlietnes un nomazgājat. Tāpēc, ka netīrumi ir redzami. Netīri zobi un netīra seja – stāvoklis līdzīgs, tikai zobi bojājas no netīrumiem, bet seja ne. Tīrot zobus ir svarīgi skaidrot, kāpēc to vajag darīt. Bērni ir ziņkārīgāki nekā pieaugušie. Var izdomāt stāstu par to, kas uzbrūk zobiem, kāpēc vajag notīrīt, rādīt, kurās vietās netīrumi slēpjas. Jābūt pacietīgiem, jāpielieto izdoma, bet tas attaisnojas. Piedevām, apmēram līdz 10 gadu vecumam, ja bērns arī pats tīra zobus, vēlams pārbaudīt, cik labi tas izdarīts. Bērns savas kustības tikai attīsta un vecāku uzdevums ir palīdzēt. Kā laikam ejot bērnu zīmējumi kļūst saprotamāki, tā arī zobi kļūst kārtīgāk iztīrīti.

Zobārsts kā bubulis

  Vai pirms došanās pie zobārsta esat izteikušies negatīvi, pat ja šķitis, ka bērns neklausās? Ja dzirdat izsaucienu – kāds ārprāts, man rīt jāiet pie zobārsta! Panika klāt. Vai jūs būtu motivēts iet pie zobārsta, ja jums līdzās kāds tā runātu? Tieciet galā ar savām bailēm un jūsu bērns baidīsies mazāk. Ja māmiņa vai tētis ar bērnu atnāk pie zobārsta pirmo reizi, nereti vecāki ir vairāk pārbijušies nekā bērni. Jāņem vērā arī multfilmu ietekme. Mana kārtējā pieredze par to, cik bērni ir gudri un savelk dažādas paralēles, bija, kad kāds puika, ieraugot uzgaidāmajā telpā akvāriju ar zivīm, sāka kliegt. Sākotnēji nesapratām kas noticis, bet tad noskaidrojās, ka animācijas filmā „Meklējot Nemo” akvārijs atradās zobārstniecības kabinetā, kur zobārsts tika atainots kā liels nepraša un tāds, kurš dara sāpes. Arī „Maša un lācis” sērijā „Saldā dzīve” zobārsti vilki nav diez ko mīlīgi. Bet šajā gadījumā vismaz tiek skaidrots, ka saldumi kaitē zobiem. Visvairāk tieši sūkājamās konfektes, kas tiek sūkātas ilgstoši (viens no četriem iepriekš minētajiem faktoriem – laiks).

  Rodas situācijas, kad nav variantu. Tas gan parasti notiek tad, ja nav laicīgi sekots līdzi zobu stāvoklim. Gadās situācijas, ka ir jāurbj uzreiz un tā ir bērna pirmā pieredze. Iesaku jau mājās izskaidrot, ka zobārsta apmeklējums var izrādīties nepatīkamāks, kā sākotnēji cerēts, bet motivēt, kādēļ tas nepieciešams. Vispārējo narkozi neiesaku. To mēdz darīt tad, kad ārstam vai vecākiem pietrūkst pacietības. Izmēģiniet citu ārstu vai klīniku, citu pieeju. Lietojot vieglus nomierinošus līdzekļus (sedāciju) var veikt zobu labošanu bez sliktās pieredzes, jo bērnam būs neliels atmiņas zudums (amnēzija) par notikušo.

Rezumējums

Lai viss šeit rakstītais nebūtu tikai manu pārdzīvojumu un novērojumu izklāsts, noslēgumā pievienošu ieteikumus, ko būtu svarīgi darīt jau mājās pirms zobārsta apmeklējuma.

  • Rūpēties par saviem zobiem ( neizlaižot zobu tīrīšanu pat lielā nogurumā);
  • Sekot līdzi bērna zobu stāvoklim kopš tie parādās;
  • Ļaut tīrīt zobus pašam un pēc tam pārtīrīt, rādīt kā to dari tu. Tīrīt mēli, to gan sākumā tikai vecāki, lai nesatraumētos. Ieviest to kā kopīgu rituālu. Izpētīt savu un mazuļa mutes dobumu – kas tur ir, vai tur kaut kas mainās, kam vispār zobi, mēle un viss pārējais vajadzīgs (tas gan nedaudz lielākiem bērniem). Var ļaut vienkārši spēlēties ar zobu birsti. Ir speciālas zobu birstes ar dažādiem galiem, lai var tīrīt pirmos zobiņus un grauzt uz tām vietām, kur nāk ārā nākošie zobi;
  • Skaidrot kāpēc zobi ir svarīgi, ka tie ir mūsu organisma sastāvdaļa un jātīra tāpat, kā mēs mazgājam seju, rokas un visu pārējo;
  • Skaidrot kā pārtika ietekmē zobus. Šeit ir tas pats stāsts par ieradumiem, ko vieglāk ir nesākt kā vēlāk izmainīt. Nedodiet ar cukuru saldinātas tējas, sulas un gāzētus dzērienus no mazām dienām. Dodiet vairāk ūdeni, kvalitatīvus saldumus, tad tos arī prasīsies mazāk.
  • Pirms vest pašu bērnu pie zobārsta, paņemt līdzi vizītē, kad tiek veikta pārbaude vai kaut kas neliels labots kādam no vecākiem vai radiniekiem, vai draugiem, kuriem pašiem nav stomatofobija (paniskas bailes no zobārstiem);
  • Iet pie zināma zobārsta, ar viņu pirms tam sarunāt ārstēšanas gaitu, stāstus par zobiņiem un netīrumiem;
  • Nemelot! Nekādā gadījumā nesakiet – tev neko nedarīs! Tad arī neko nedrīkst darīt! Ja veiks apskati – izstāstiet, ka būs spogulītis, vajadzēs attaisīt muti, vajadzēs ar spogulīti pieskarties zobiem. Varbūt būs jāuzpūš gaiss ar speciālu pūtēju. Un tā tālāk. Šeit var stāstīt daudz, un var saprast, kas tieši jūsu bērnu ieinteresē, tad to var tālāk attīstīt jau pie zobārsta.
  • Sākotnēji veikt tikai apskati, vai varbūt bērns uzreiz ļaujas arī higiēnai. Tai nav jābūt pilnīgi visu zobu perfektai nopulēšanai. Tā lai bērnam neapnīk, lai nav sāpīgi. Lai viņš var aprast ar jaunajām sajūtām, ar “zobu dakteri”. To var darīt arī spoguļa priekšā, lai pats bērns redz.
  • Ierasties pie zobārsta laicīgi, bet ne ilgu laiku pirms, lai nav ilgi jāgaida. Ieplānot apmeklējumu laikā, kad bērns parasti jūtas vislabāk. Kad viņš ir paēdis un izgulējies. Un nesatraukties, ja pirmajā reizē neizdodas. Mums visiem var būt tādas dienas, kad kaut ko ļoti negribas. Pieaugušie jau ir iemācījušies šādās situācijās rīkoties – izvairīties, atlikt, sakārtot, atcelt vai kā citādi rīkoties. Bērns var protestēt skaļi un tieši. Un tas ir tikai normāli.

Ieinteresējiet bērnus rūpēties par sevi stāstot un pats svarīgākais rādot piemēru. Jūsu zobi Jums ir nozīmīgi! Ne tikai tāpēc, ka tiem ir sava funkcija (un pilnīgi visiem zobiem), bet arī tāpēc, ka tā atspoguļo jūsu attieksmi pret jums pašiem.

 

Alise-Janaitis-3324

Zobārste Alise Leimane praktizē Rīgā SIA „META” zobārstniecībā, „Māra Bērziņa zobārstniecībā” un jau gandrīz gadu viņai ir sava zobārstniecības klīnika „AL Denta” Cesvainē.

Katrs esam – dzīva grāmata

Andra KONSTE – Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja

 

19. maijā Ventspilī, Pārventas jaunajā bibliotēkā, Pārventas svētku ietvarā, notika neparastspasākums: bibliotēkā varēja lasīt ne tikai grāmatas ar papīra lappusēm cietos un mīkstos vāciņos, bet arī pieteikties uz tikšanos ar dzīvo grāmatu. Viena no tām biju es.

Sākumā domāju, ka būs jāatstāsta lasīto grāmatu saturs, un sabijos, ka nāksies pārvākties uz dzīvi skaistajā ēkā vismaz kā Šeherezadei 1001 nakts ilgumā, jo no 5 gadu vecuma lasu nepārtraukti, bet tad bibliotēkas vadītāja Igeta Gredzena mani nomierināja, ka būs jāatbild tikai uz mani lasošo cilvēku jautājumiem. Tas mani kā biežu sarīkojumu vadītāju iepriecināja, jo zināju, ka atbildēt ir vieglāk kā jautāt. Mazliet bažījos, vai būs tie jautātāji, jo latviešiem, un varbūt kurzemniekiem īpaši, laikam šķiet nesmalkjūtīgi cilvēku izprašņāt, ja nestāsta pats, labāk liekamies mierā, tomēr gluži tā vis nebija. Pēc iepriekšēja saraksta ik pa pusstundai nāca visdažādākie cilvēki un tiešām jautāja dažādas lietas – visbiežāk, protams, par manis vadīto Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, par rakstniekiem, vai tiešām viņi tur raksta, kāpēc tieši tur ir labi, ko viņi dara, kad neraksta, kā var saprasties ar citu valstu rakstniekiem…par privāto dzīvi nejautāja gandrīz neko.:) Ne manu, ne rakstnieku…

Un beigās aizrunājāmies par visnotaļ būtiskām lietām, kāpēc tik maz ir jauniešu grāmatu par dzīvi, bet tik daudz par vampīriem, ko darīt, lai lasošo (un, manuprāt, tas ir vienlīdzīgs ar vārdu domājošo) cilvēku skaits augtu, kādas tur būtu valsts funkcijas..nu tā…

Galarezultātā man uzdāvināja spoži dzeltenu krekliņu ar akcijas nosaukumu priekam un kafiju mundrumam, pa starpu dabūju pie viena galdiņa pat ar Lauri Reiniku, kurš uzstājās svētkos, pasēdēt J, redzēju, ka arī ar citiem cilvēkiem – grāmatām noris mundras sarunas, un secināju, ka šis bija viens labs notikums, kurš atjaunoja ticību tam, ka varam tikties ne tikai virtuāli.

%d bloggers like this: