Uguņošana Rīgai

Advertisements

Kas tas ir – DZIESMU SVĒTKI?

 

 

PRETESTĪBAS GARS UN KOPĀBŪT

Atkal klāt zināmā, pārdzīvotā sajūta, kad kopkora un klausītāju dziesma apvienojas, paliekot dvēselēs un atbalsojoties rieta debesīs. Mani māc skaudra nožēla, ka šoreiz viss jau beidzies – tautas kopābūt gars viļņa galotnē! Ja man kamols kaklā un miklums acīs, tad sāļo lāsi, citiem neredzot, spēju notraukt, kameru sejai priekšā aizlicis. Sāpīga ir atgriešanās pelēkās steigas KOPĀBŪT deficitā, kurā mēs katrs drīkstam auklēt savu cerību. Cilvēks no KOPĀBŪT nācis uz KOPĀBŪT tieksies.

KOPĀBŪT idejā, domā, darbībā, laikā un telpā – tā ir izdzīvošanas jēga.

KOPĀBŪT ir cilvēka, ģimenes, tautas, valsts un pasaules pastāvēšanas pamats.

Kādēļ mums tik grūti nākas KOPĀBŪT?

No personālizstādes Gunārs Janaitis “Kopābūt” kataloga. 1987.

Kas ir Dziesmu svētki un kā izskaidrot to nepārtrauktību kopš 1873. gada?

It kā ierasti dabīga, pati par sevi saprotama, iedibinājusies lietu kārtība. Ar apskaužamu regularitāti visos laikos, bet ne tik vienkārši vārdos pasakāma. Tikai cilvēka ar aprobežotu domāšanu var neredzēt, nesaprast to, ka tauta izdzied, izdejo savu sāpi un pretestības prieka smeldzi līdz asarām. Pakļāvīgais pretestības gars no baronu laikiem. No 1905. gada liesmām un represijām. Dziesmu svētki visos laikos bijuši kā protests un ideoloģiska pakļaušanās vienlaicīgi.

Vai Dziesmu svētku izcelsmei un noturībai varētu būt kāda saistība ar latviešu tautas kompleksiem – nelielu teritoriju lielvalstu caurvējā, mazumu iedzīvotāju skaitā, apspiestības sindromu? Spītsgara koncentrācija, tautasdziesma kā ētiskais pamatrīks savas tautas pastāvēšanai, aizstāvībai.

Un ne tikai kompleksu izpausmes forma. Dziedāšanas fenomens ir sekmējis, veidojis radošās latviešu izcilības – komponistus, kordiriģentus, viņu korus. Savstarpēji saistīta parādība. Dziesmu svētki kā vairāku gadu perioda atskaite, kā notikums, kā emocionāli augstākā kulminācija.

Dziesmu svēku pievienotā vērtība – nelielu asins kapilāru apvienošanās līdz artērijām, tālāk līdz sirdij. Kori mazos pagastos, lielās pilsētās – līdz kopkorim. Satikšanās, sapazīšanās. Dziedot iekļaujoties, lielas enerģijas vilkmē. Emocijas uz mūžu. Pašapziņas piepildījums. Iegūta ne ar ko neaizvietojamā sajūta, kas dziedātājus apvieno dziesmas spēkā, kas kopā sarado apbrīnojami daudz dziedošu dvēseļu un klausītāju. Sniedz atklāsmi tai pasaulei, kur nekā tāda līdzvērtīga neatrast.

Dziesmu svētku pastāvēšanu, sarīkošanu, manuprāt, uztur spēkā optimālais iedzīvotāju skaits, tautasdziesmu bagātība un  mūsu valsts teritorija. Līdzīgi svētki nav iedomājami lielām valstīm.

Katros Dziesmu svēkos ir sava aiziešana un atnākšana vienlaicīgi, kā virsdiriģentu vidū, tā kopkorī. 1990. gadā es korī redzu sirmu, māmuļu ar grumbu izvagotu, kas kopkorī varējusi atgriezties tikai pēc 50 prombūtnes gadiem. Saprotu, ka arī viņa apjauš – dziedāšana kopkorī notiek pēdējo reizi. Tās ir atvadas. Dzied ar asarām acīs viņa un viņas līdzbalss… Līdzīgi kā šajos XXVI, Goda virsdiriģente Terēzija Broka, ceļos nomezdamās, atvadās no sava Dziesmu svētku altāra – diriģēšanas tribīnes un kopkora.

Kas mums ir vēl augstāks par Dziesmu svētkiem?

ĢEŅ POBEDI – UZVARAS DIENA – 1985

Fotogrāfs ir tāda profesija, kam nav dota izvēle neuzņemt netīkamo, jūtās aizskarošo. Jāfotografē arī tas, kas tajā brīdī ir pilnīgi amorāls, nepieņemams, netaisnīgs un nejēdzīgs. Ja tu kalpo dokumentālai taisnībai, tas jādara, savu domu necenzējot.

Manu Dziesmu svētku emocionālie pārdzīvojumi saglabāsies arī pēc manis – manos attēlos. Kā, piemēram, 1985. gads, kad kopkori uz Mežaparka estrādes sašķēla padomju armijas sauszemes karavīri un jūrnieki ar ideoloģisko maršu krievu valodā Ģeņ pobedi (Uzvaras diena).

Dziesmu svētkus padomju laikā baidījās aizliegt un baidījās tos atļaut tādus, kādus tauta vēlējās. Tādēļ nacionālo repertuāru atmiekšķēja ar  padomju ideoloģiskām dziesmām, lai to padarītu nepārprotami padomiskāku.

Biju liecinieks arī tam, kad pēc konflikta ar Rīgas milicijas augstām amatpersonām jau pēc koncerta tukšajā skatītāju laukumā,  (mēs, fotogrāfu grupa, nepakļāvāmies tūlītējai evakuācijai), vienā mierā tiesājām savu cīsiņu porciju, jo kora skaņās fotogrāfam par ēšanu nav laika domāt. Bijai jau satumsis. Un tad no krūmiem aiz estrādes cita aiz citas brauca ārā ap 15 armijas smagās mašīnas, ar zaļa brezenta kravas kastes pārsegu. Aizmugurē uz visām bija uzraksts Ļuģi (Cilvēki). Varai bija bail no Dziesmu svētkiem un tā vajadzības gadījumā būtu gatava uzbrukt tiem fiziski.

 

KĀPĒC ES BRAUCU UZ DZIESMUSVĒTKIEM – 2018

Man patīk dziedāt, sevišķi patriotiskas un romantiskas dziesmas. Lielākā daļa, bet ne visas, koncerta dziesmas bija tādas, ko varēja no sirds dziedāt. Dažām, diemžēl, starp basiem stāvot, dzirdēju tikai basu dungošanu, kas nebija ne melodiska, ne interesanta, un kopējo efektu, cerams, dzirdēja tikai publika. Baudāma bija sadziedāšanās pēc koncerta, kas bija daļa no paredzētās pēckoncerta nīkšanas. Rīkotāji bija pat izdevuši speciālu dziesmu grāmatu, ko dziedāt pēc oficiālā koncerta. Bet tas viss nebija galvenais iemesls, kāpēc gadu apgūt koncerta programmu un uzņemties divu nedēļu ceļojumu uz Latviju.

Daudz svarīgāk bija piedalīties šajā nacionāli nozīmīgajā notikumā un izjust piederību kopā ar visiem citiem dziedātājiem. Lai to patiesi pārdzīvotu, bija jābūt uz skatuves kā vienam no dziedātājiem. Nepietiek ar sēdēšanu publikā un pasīvu klausīšanos.

Man nebija iespējas ņemt dalību lielajā demonstrācijā Atmodas laikā, kad cilvēki sadevās rokās un parādīja savu vienotību pāri visai Latvijai. Būt Dziesmu svētkos, sevišķi šajās Latvijas simtgades atceres svinībās, man bija ar līdzīgu nozīmi. Es aprunājos ar dziedātājiem, – pacienājos ar 70 grādīgu pašdarināto kopā ar diviem abreniešiem. Un iepazinos ar vēl dažiem. Bet es biju kopā ar neskaitāmiem citiem, kam bija līdzīgas sajūtas. Tā kopējā doma izskanēja dažās kora dziesmās. Tieši dziesmās mēs redzam Latviju tādu, kādu to iedomājamies, kādai tai būtu jābūt.

Nevaru aizmirst tos dziļi emocionālos pārdzīvojumus pirmajos Dziesmu svētkos, jau pēc okupācijas, 1990. gadā, kad likās, ka tiešām esam visi viena ģimene ar kopējām cerībām par nākotni. Vērojot, kā meitenes stāvēja ap ugunskuriem un ar visu sirdi dziedāja patriotiskas un romantiskas dziesmas, radās vīzija par kaut ko senu, skaistu un latvisku. No nākošajiem 1995. gada Dziesmu svētkiem man  atmiņā ir skati, kur dziedātāji no izjukušajiem kolhoziem ēda desiņas un priecājās, ka uz Dziesmu svētku rēķina ir dabūjuši brīvu darba dienu. Man, šajos Dziesmu svētkos piedaloties, varbūt bija tāda nereāla cerība piedzīvot vēlreiz kaut ko tādu, ko jutu pirmajos pēc Atmodas. Diemžēl, tādas sajūtas neatkārtosies. Bet arī šogad bija momenti, kad kaut kas līdzīgs pavizēja.

Te ir viena četrrinde no Māras Zālītes kopkoŗa dziesmas “Piena ceļš”:

Virs galvas mūžīgs Piena ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām,

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās uz mājām.

 

Andris Padegs,

ASV Ņujorkas latviešu kora dalībnieks kopš tā dibināšanas 1975. gadā.

2018. gada 16. jūlijā

XXVI – 2018

Pēc katriem Dziesmu svētkiem rodas vieni ar aprējēju talantu, otri iejūtas advokātu lomā, bet pietrūkst analītiski filosofiska vērtējuma. Kad mans teksts bija tapšanas stadijā, Delfu portālā pamanīju sestdienas naktī publicēto virsdiriģenta Andreja Mūrnieka rakstu – “Dziesmu svētki kā rituāls”, kas pamatnostādnēs sakrita ar manu jau uzrakstīto un vēl rakstāmo. Ļoti ieteiktu ar to iepazīties. Pat komentāri bija sakarīgi. Tikai tās pašas dienas vakarpusē galvenajā lapā tas tika aizvietots ar reklāmisku tiešraidi no pusaudžu tusiņa Salacgrīvā. Pieminētais raksts bija portālam Delfi neraksturīgi saturīgs, nopietns.

Kādā no Rīgas radio pārraidēm dzirdēju sarunu ar  kora “Balsis” diriģentu Intu Teterovski un intervētājs cita starpā painteresējās, cik par virsdiriģenta darbu viņš saņēmis? Kautrīgi, nevēlēdamies atklāt patieso summu, diriģents tomēr izteica – 500 eiro. Runa nav par naudu, bet par adekvātu attieksmi pret padarīto darbu. Protams, Latvijas apstākļos neviens negaida tādu novērtējumu kā pasaules diriģentam – 40 000 līdz 50 000 eiro par vienu koncertu, bet katram saprotams, ka samaksa 500 eiro par virsdiriģentu veikumu – tā ir klaja necieņas izrādīšana. Ja tajā pašā valstī gada laikā viens banku likvidators var iedzīvoties miljonos. Man nav zināms, vai Dziesmu svētku lieldraugi Swedbank un Elektrum painteresējās par virsdiriģentu apmaksas poziciju. Vai lieldraugs Swedbank sašuva tikai svētku dalībnieku reklāmtašiņas par “…dejošanu tālāk no visas sirds” un lieldraugs Elektrum sludināja “…pozitīvo enerģiju” – spēt katram apmaksāt noziedzīgo OIK. Swedbank reklāmā par dzīvības apdrošināšanas atlaidēm Dziesmu svētki vēl turpinās…

Paradoksāli, bet arī daļa varnešu piekļaujas Dziesmu svētku pretestības garam. Piekļaujas tie, kas sapratuši Latvijas īsteno situāciju. Tauta pabarota ar rituāla emocijām un īslaicīgu pašapziņas celšanos  būs atkal paklausīga. Pakurnēs, cietīs un cerēs tālāk. Bet, vai tautas pacietība ir neizmērojami mūžīga? Inteliģencei regulāri tiek pārmests, ka 4. maija vilciens palaists ne pa tām īstajām sliedēm. Vai kritizētāji neredzēja, nesaprata, ka pie pārmijām uzradās citi, – tie, kas procesus novirzīja uz sava pašlabuma, ne tik daudz valsts un tautas labklājības sliedēm.

Ir vai nav varas attieksme arī prezidenta runas vēja aizpūstajā lapiņā? Un vai pie tā vainojams pats runātājs, vējš vai rakstītāju runas variants? Latvija – kopainā nesaredzamā, bet emocijās sajūtamā joprojām uzjundī tieši Dziesmu svētku laikā. Formāli neesošā, skaitliski lielākā  Dziesmu svētku partija, iespējams šajās Saeimas vēlēšanās būtu tā, kas saņemtu vairāk nekā 50% balsu. Skatiet dziļāk!

LTV noslēguma koncerta tiešraidē nācās redzēt arī neierasti daudz tehniskā brāķa. Saprotu, ka tas ir netverami plašs sarīkojums. Tomēr, ja rādīšanas pamatā būtu bijusi izstrādāta vizuālā partitūra, atbilstoša mūzikas, dziesmu partitūrai, pārraide būtu kļuvusi emocionāli vēl spēcīgāka. Un tomēr – tik daudz skaistu un apgarotu seju!

Mūžam neaizmirstams pārdzīvojums, kā maģiski netverama smeldze, kas pacēlās virs zemes kosmosā bija Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs…” Edgara Račevska diriģējumā. Kopkora atdeve līdz virsdiriģenta plaukstas vibrācijai.

Augstākā enerģija vispārākajā pakāpē…

Gunārs Janaitis, 2018. gada 22. jūlijā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dziesmu svētku simtgade. 1973.

 

VELTĪJUMS XXVI VISPĀRĒJO LATVIEŠU DZIESMU SVĒKU UN XVI DEJU SVĒTKU DALĪBNIEKIEM

Es nāku no fotogrāfu kora. No vērtīgo, neaizmirstamo mirkļu saglabātāja kora. Mēs visi fotogrāfi kopā un katrs viens pats atsevišķi. Šajā blogā redzamie Dziesmu svētku simgades attēli ir mana vizuālā balss pirms 45 gadiem. Cik Dziesmu svētkos ar sirdi caur objektīvu esmu piedalījies, īsti precīzi nepateikšu. Nav laika skaitīšanai. Bet kādi desmit būs. Dziesmu svētku fotografēšana ir sevišķi smags darbs. Tikai tad, kad to dara, nejūt tā smagumu, jo emocionālo momentu gūzma paņem tevi visu. Uzņemot Dziesmu svētkus, nekas nav jāizdomā. Vienkārši – ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Un tad ir kadri  i tam laikam, i nākotnei. Kā šajā gadījumā ar simtajiem. Ar trim vai vairākām kamerām un visiem objektīviem, kas tev ir, vienlaicīgi. Gājiena ceļš un septiņas diennaktis ar 15 kilogramiem plecā. Padomju laikā. Digitālajā laikmetā tehniskos risinājumus veikt ir salīdzinoši daudz vienkāršāk.  Kaut gan fotoaprīkojuma smagums – “dzelži” vienlīdz smagi bija tad un arī tagad.

Piedāvāju jums atskatu attēlos, kā notika Dziesmu svētku simtgade laikā, kad Ļeņina galvu nācās stumt pirms Dziesmu svētku karoga. Arī svētku nosaukumam bija pievienota tā laika politiskā nodeva. Kaut gan pašā dziļākajā būtībā šodien notiekošiem Dziesmu un Deju svētkiem Ļeņina galvas vietā ir nepārtraukta svētku lieldraugu un ātro kredītu reklāma. Ja padomju laikā mēs pie saukļiem bijām tā pieraduši, ka tos pat neievērojām, tad tagadējo reklāmu midžināšanās kaitinoši krīt uz nerviem un traucē vienlaidus emocionālajai uztverei. It sevišķi, ja svētku lieldraugs manus draugus izlicis no savām mājām uz ielas.

Toreiz dzejnieks un publicists Imants Ziedonis nebija iecerējis rakstīt recenziju/iespaidus par simtajiem. Satiekot viņu pastāstīju, ka biju iekļuvis tūkstošbalsīgajā korī un dalījos iespaidos par tām vienreizējām izjūtām un fotografēšanas iespējām uzņemt dziedātāju tuvplānus.

Un man par prieku un brīnumu, dažas dienas pirms laikraksta galīgā maketa pabeigšanas, redakcijas pustumšajā koridorā pretī nāk aktrise Ausma Kantāne (Imanta Ziedoņa dzīvesbiedre), kas iespiež man rokā tikko pabeigtu dzejnieka rakstu – “Pēc tam”. Pēc tā nopublicēšanas laikrakstā LM, kompartijas Centrālajā komitejā tas izraisīja ļoti negatīvas atsauksmes un kritiku. Protams, visvairāk to dabūja just uz savas ādas LM galvenais redaktors Jānis Škapars, kas raksta publicēšanas laikā atradās izbraukumā. Līdz ar to saprotams, ka uzrakstītais aizgāja drukā bez būtiskām redakcionālām izmaiņām.

IMANTS ZIEDONIS

PĒC TAM

Mēs pārnācām vēlu, un es izkāru naktī žāvēties kliņģerītes. Dziesmu svētki bija beigušies. Kliņģerītes man uzdāvināja, no estrādes lejup nākot, dziedātāja. Vēl zili vanagzirņi, rudzupuķes, apvītusi paparde. Vai tad es varu tās pamest, kur pagadās?

Kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokā turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. Vainagi savilkušies kā eži, un galvas noliektas Cesvaines rozēm. Tā mēs brīdi pasēdēsim. Tumsā un atskaņās.. Vēl atskan vakardiena un aizvakardiena. Skan laukā akmenī, skan mežā ozolā. Skan stāvus piebāztā tramvajā.

Tev vajadzēja būt tur kora vidū, tas ir nepasakāmi, teica Janaitis. Tāda sajūta, ka tu esi kaut kā liela sirdī. Viņš tur bija ieticis, staigājis starp rindām un fotografējis. Tos skolotājus, traktoristus, studentus, bāleliņus, jā. To māmiņu, kas tāpat sēdēja un nedziedāja, dziesmu karos nogurusi. “Korespondents meklē kaut ko “Dadzim”,” jaunās meitas smējušās. Muļķe, muļķe, vai tad tu pati, dziesmas pilnbriedā būdama, nesaproti, kāds piepildījums ir tādā nogurušā mātē! Šo brīdi fotoobjektīvs aiznesīs nākotnē.

Tūkstošbalsīgajās rindās sēdēja vēl viens viens cilvēks, arī nedziedāja, viņu aizveda, un viņai piedzima bērniņš. Varbūt piedzima mazliet agrāk – no visām tām vibrācijām balsīs un gaisā, un estrādes dēļos. Ja tā ir meitiņa, kā viņu nosauks – Simtīte? Dziesmiņa? Lietuvieši nav pazaudējuši sendziļos meiteņu vārdus – Jūra, Egle, Dziesma. Ja latviešu dziesmu simtgades korī pedzimst viens bērniņš, vai tas pieder tikai tēvam un mātei vien?

Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusts un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu.

Abas svētku dienas pētīju diriģentus, kā gribēdams saskatīt, kas tā ir par vielu, no kuras viņi veido. Kā tie var, bur, kā tie ver visu vaļā! Vīgners grūž un grābj. It kā gaiņājas no skaņu plūdiem, tos pielaižot tuvāk un grūžot atkal prom. Saķer balsis un sviež atkal atpakaļ. Reizēm nokrata, nopurina šos plūdus no pirkstu galiem kā dravā bites no rokām. Neizskatās, ka viņš to darītu nez cik mīļi – bet paklausaties, paklausaties – kas to Rīgu dimdināja? Un no kā? No tās pašas mīlestības. Ne jau no sentimenta, to jūs Vīgnera dziesmās un žestos negaidiet. Neies jau paijāties, tad labāk paslēpj roku kabatā. Tas ir tāpat kā ar Melngaili – nav jau mums skaistāka gaiļa par to pašu Melngaili. Melns, bet kādas baltas dziesmas dzied!

Račevskis – cērt. Lec pa pieciem pakāpieniem un – cērt! Kamēr nocērt. Un dziesmu egle, aplausos krākdama, iegāžas zālē.

Bet Staņislavs Broks ķer un drebina kulakus.

Jānis Ozoliņš kori šūpo horizontāli, bet Dūmiņš rauj vertikāli, ceļ augšā, cērt galvu krūtīs, diriģenta tiltiņš līgojas. Pie viņa skrien vislielākie rožu bari.

Tāda pati augšupcēlāja ir Ausma Derkevica. Vīgners dziesmu grūda un blīvēja tepat estrādes dziļumā, citi to plūdināja pa labi un kreisi, Derkevica to met gaisā, sviež kā peldoties ūdeni saulē. Viņu aiznes uz rokām. Vispirms neļķu vainagā. Tad ar baltām pīpenēm. Tad bulgāri – sarkanās rozēs. Aiznes uz rokām, jo gaisā sviest nedrīkst. Drošības noteikumi.

Vikmanis diriģē kā ķirurgs, smalkiem pirkstiem, mazo ansīti mazliet atliecis, akurāti un mērķtiecīgi.

Gido Kokars ceļ un ceļ no sevis kaut ko laukā. Abiem brāļiem Kokariem, tāpat kā Dūmiņam, diriģenta tiltiņš līgojas.

Imants Kokars – jā, vienreizēji. Viņa žestam grūti atrast darbības vārdu. Apsēsts. Dziesmas apsēstais. Bet ne jau asais uzrāviens vien. Spēks, spēks, neapšaubāms spēks, bet paklausieties arī, cik dziļi, kā dzirdami, kā tikai nojaušāmi skan elēģija “Mūžam zili…”

  1. jūlijā LVU aulā latviešu tautas mūzikas koncertā skanēja “Aiz ezera balti bērzi”. Sudrabiņa lapiņām. Es biju redzējis bērzus sudrabiņa lapiņām, tikai dabā. (Diezgan bieži, tikai vajag vairāk pa biztalām staigāt.) Bet pirmoreiz dzirdēju un redzēju sudraba lapiņas dziesmā. Sudrabkalis bija Gido Kokars. Koris bija sudrabs. Koris bija tīrs sudrabs. Kad diriģenta roka un balsis tai līdzi izveidoja gaisā šo lapu skaņveida zīmējumus, tā bija atklāsme, kas parādās varbūt pa simtu gadiem reizi.

Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. Tās nebija piedevas tautiskajā vakarēšanā pie tautiskajiem zirņiem, tās vispār nebija nekādas piedevas ne pie kā, tā bija īsta iespējām bagāta pamodusies kokļu māksla. Meitenes spēlēja gaumīgi un patiesi, nekā butaforiska. Skolniecītes pierādīja, ka koklei ir sava bagāta, no aizmirstības izceļama skaņu pasaule.

——————————————————————————————————-

Protams, koklētājiem nav jāizkonkurē pūtēju orķestris. Kāzās, zaļumballēs, svētku gājienos un citās svinībās skanēs tauru misiņa rīkles. Koklētāji, liekas, pašdarbības masu kolektīvos tik populāri nebūs. Bet kokles mākslinieciskās iespējas ir daudz bagātākas, niansētākas, repertuārā dziļākas, tāpēc tās kultūras gājiens atsākams muzikāli nopietnākā vidē – mūzikas vidusskolās un konservatorijā. Kokli nedrīkst atstāt diletantisku strinkšķinātāju aizgādā: to nedrīkst atstāt tikai tautiskās mūzikas paspārnē vien. Tai (kā arfai) jādod muzikālās audzināšanas un repertuāra līdztiesība blakus citiem klasiskajiem un modernajiem muzicēšanas veidiem.

“Kur tu skriesi, vanadziņi” no 6. vidusskolas koklētājiem (vadība Guna Āboliņa) izskanēja pirmatnīgi skaisti. Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem? Viņi visi vēl ir jauni, vienaldzības neķerti, noraidīšanas nesabojāti. Vai kāds domā par viņu vaska spārniņiem?

Tikpat tuvu dziesmas saknītei bija bērnu koris “Rīga”. Ar “Kur tu teci, gailīti manu”, “Stādīju ieviņu”. No dvēselītes, no rīklītes, no balstiņas uzauga ieviņai deviņi zari, uz katra zara deviņi ziedi.

Vai tad tie ir tikai vārdi vien? Vai tad tas nav tautas filozofiskais vienreizviens? Vai tad tas nav tas pats tik bieži jau dzirdētais jēdziens “intensifikācija”? Garīgo iespēju intensifikācija. Liekas, skolu un citi jaunatnes kori par maz tiek intensificēti ar dziesmu un dziedāšanas filozofiju, tāpēc vecās māmiņas tik nogurušas sēž Dziesmu svētku estrādē.

Ziņģē tēvs, daiņā māte,

Man vezdami līgaviņu;

Pats prieciņu nevarēju,

Kaņepēs tupēdams.

Iznāk tāda kā vecākās paaudzes izmantošana. Tur, kur dzied skola, dzied arī visa tauta

——————————————————————————————————-

Kirova parka estrādē un Tautas mūzikas koncertā universitātes aulā dziedāja lībiešu ansamblis. Bet nedzirdējām ne Nīcas, ne Bārtas, ne Rucavas, ne Alsungas, ne Latgales etnogrāfiskos ansmbļus. Ko dara šo novadu vidusskolas un mūzikas vidusskolas? Vecie ir noguruši. Bet jaunie? Vai ieviņai uzauguši deviņi zari, vai tie paliek tikai tādi vārdi vien bez nozīmes?

Nav gaidāms, ka etnogrāfiskā dziedāšana atdzims sadzīvē tā kā vecajos pirmsrakstības gados, tāpēc šīs gara bagātības “pārķert” un jaunā kvalitatīvā mākslas izpildījumā tautai atpakaļ dot var tikai skolu un citi profesionālās mūzikas (pirmkārt – novada) kolektīvi.

——————————————————————————————————-

Dziedot mūžu nodzīvoju…

Nē, bet vēlreiz! Nodzīvo vēlreiz!

Un koris nodzīvo vēlreiz. Auni kājas – vēlreiz–, lakstīgala. Tu dziedāsi ievainē-i. Protams, tu jau vari neaut kājas, lakstīgala, bet kā tu neausi, kad visi gaida.

“Aiz ezera balti bērzi” es jau teicu, tik filigrāni izstrādātais “Sudrabiņa lapiņām” laikam koru simtgadē nav skanējis. Kokars ir magnets. Jo dabūt no dziedātāja sudrabiņa lapiņas laukā, tas ir brīnums – tik smaržīgas kā maijā pēc pērkona. Šajā dziesmā skan liels lepnums.

Pirmatskaņojums “Zeme rīb, tautas jāj”. Ordelovskis drasē. Cik ilgi tā drasēs? Nē, ir! Parādās episkā kopsakara nojauta. Un – atkal pazuda? Nē, ir! Ir, ir! Tikai nojauca tas vieglais ramtam-ramtam. Bet nu ir!

Aplausi! Atkārtot! Autoru!

Šodien sper kājiņu kur sperdams, rit zīlītes ritēdamas.

Es pirmiņ teicu: kokles skanēja patiesi. Vai tad tautasdziesma var skanēt nepatiesi? Tīšām jau nu neviens nepatiesi nedzied, bet ir tādi tautiski iestrādāti šabloni, ietecētas tautiskas gultnītes, pa kurām ievadīta tautasdziesma no-mo-no-fo-nizējas. Piemēram, Dziesmu svētkos tautasdziesma skanēja intonatīvi vienlaida. Trūka drastikas, nebija ne tādu kā “Sešu mazu bundzinieku” (bija tikai skaistās Darba rezervju bundzinieces), ne arī kāds apsegloja melnu kuili. Nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē.

Vēl viena iestaigāta šablontaciņa: tautasdziesmu apdarēs, ja tā tiek “jautrināta”, tad ar visvieglāko kaut kādu vācisku raidai-radrid intonāciju vai “pārgalviskota” ar krieviski trakulīgu – uh! oh! Paši par sevi šie jautrās dabas izsaucieni nekādu pretestību neizraisa pat labas gaumes klausītājā, bet, atkal un atkal raidairadrid paviršajam vieglumam atkārtojoties, klausītājā un sevišķi citas tautas klausītājā (un ar to mums šodien ir jārēķinās, ka mūsu internacionālajai kultūrai ir internacionāls klausītājs) rodas iespaids, ka mūsu jautrība, humors un dzīvesprieks skan viena sangvīniska rallallā līmenī. Tautasdziesma, protams, māk dziedāt arī oda balsī. Taču tā ir vismaz kamene. Mēs nedrīkstam pasniegt tautasdziesmu vienveidīgu, ar to mēs paši nobanalizējam intonatīvo bagātību.

Rupji teica, gari vilka,

Uzvilkdama gavilēja…

Skarbi sauca, rami vilka,

Kā līgoti nolīgoja…

Meitas drīzi drīzināja,

Sievas lēni lēnināja…

Ar uzviju es dziedāju…

Uzkliegdama es dziedāju…

Rudeniski es dziedāju…

Dziedu arī raudādama…

Mēs tikai dziedam. Mēs dziedam vien. Bet paklausieties, kā tautumeita žēlojas:

Dziedāt vien es mācēju,

Gavilēt nemācēju…

Ne jau es tas norādītājs. Māca pati tautasdziesma, ka dziesmu repertuāram jābūt stilistiski bagātākam:

Dzied, māsiņa, nelīdzini,

Neba segsi mugurā…

Nelīdzini, nenolīdzini intonācijas! “Rūjienieši, velna bērni, pirtī dzied pērdamies”. Citur lūdzas meita, lai nesmej viņu, viņa esot tāda delverīte. Maz delverības, maz seno laikmetu sērdienības, maz no tautasdziesmas dvēseliskās daudzveidības dzirdējām repertuārā.

——————————————————————————————————-

Un es domāju: kādu bargu ceļu tauta nogājusi simtgadē. Tur Dziesmu svētku izstādei atvesta no Valmieras Teodora Ūdera glezna – Cimze. Smaga skatiena vīrs, skolotājs, mācītājs, pater.Es tas gans, jūs tās avis. Un te Raimonds Pauls ar tautas deju revijā. Tur latviešu strēlnieku Dziesmu svētki 1918. gada 2. jūlijā un otrie latviešu Dziesmu svētki 24. jūnijā (pēc vecā stila). Tā ir vēsturiskā 6. jūlija diena.

——————————————————————————————————-

Un te pie Ļeņina pieminekļa stāv Lāčplēšu sardze, iet tūkstoši skaistos tērpos, noliek ziedus. Droši vien arī pulkveža Vācieša piemiņas vietā Lutriņos šodien pionieri noliek ziedus. Droši vien…

Raini gan neatcerējās – ne ar vienu ziedu. Reti tik tukšs bija Raiņa pieminekļa postaments kā šajos Dziesmu svētkos. Bet tepat jau viņš bija “Lauzto priežu” autors – viena pārskrējiena attālumā no gājiena.

Iet tauta. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās. Cesvaine ar rozītēm, “Juventus” ar Raiņa mīļākajām puķēm – tādām dzeltenām, es nezinu, kā tās sauc.

Mārsnēni – ar rudzupuķēm.

Rauna – ar puķuzirņiem.

Amata – ar pīpenēm.

Ogres rajons – viss vainagos!

Matīšu sievas – ar ozolu zariem.

Zilie “gaudeamusi” – ar sarkanām neļķēm.

Botāniskais dārzs – ar lilijām.

Krimuldietes – pīpeņu vainadziņos.

Sauciens no skatītājiem: “Lai dzīvo skaistās krimuldietes! Urā!” Starp koru un rajonu paplikajiem dēlīšiem parādās gaumīgākie kolektīvi – jēkabpilieši nes lozungus zaļos vainagos, Vestiena – savu emblemu ar četrām eglītēm, pāri Varakļāniem peld liela sakta. Skaisti, klūdziņām pīti ir Talsu pazīšanās vairodziņi. Rēzeknes vīri nekā nav varējuši izdomāt nosaukumu, uzrakstījuši visu garo “Slaukšanas iekārtu rūpnīcas vīru koris”. Tik un tā – šodien jau nav laika piktoties – viņiem kliedz sveicienus no pūļa: “Lai dzīvo garšīgais piens!” Urā!

Ventspils mūzikas skolas meitenes pašas sveicina – Urā, urā, urā! – šos kūtros ziņkārīgos, kam pat nav ne vainaga, ne puķes, ko iesviest gājienā.

Viļus neviļus visa iela aplaudē kolhozam “Lāčplēsis”.

Aiziet senais Umurgas karogs, un aiziet Cēsu puiši tādos tērpos, it kā nupat būtu iznākuši no filmas “Vella kalpi”.

Pūtēju orķestri tādi pasveši, tūliņ var redzēt, ka no tautas dzīlēm šie nu nav nākuši viss. Ģērbušies visvisādi un nevienu tautasdziesmu arī neuzspēlē. Tikai Valkas un Valmieras rajona pūtēji nav aizmirsuši tautasdziesmu popūriju. Konservatorija dzied “Sijā auzas tautu meita”. Iela skandē līdzi ar plaukstām. “Absolventi dzied “Āvu, āvu baltas kājas””, kāds cilvēks pārvar mūsu kautrību, izskrien un iespiež ziedus diriģentam.

Brūnie Ausekļi kliedz: VIVAT! VIVAT! VIVAT!

 

Bet režisors Miks Kublinskis uz lielās estrādes jau auž – rinda caur rindu, krāsa caur metiem, toņi gar toņiem. Es piemiedzu acis, krāsas saplūst, un rudzu lauki vien rādās, zemes brūnais un sējumu zaļais. Ugunspuķu dzeltenais. Un caur krāsu pustoņiem šī lielā, varenā mūsu pašu seģene sāk dziedāt. Kāds iešūpo šo tūkstošmutaino balsi. Kas pavēl plīvot šim tūkstošbalsu karogam?

Runā Čingizs Aitmatovs: “Es gribēju saprast, kas tas ir par spēku, kas savāc tik daudz tautas kopā. Tāpēc es atbraucu… Es biju iedomājies, ka tie ir tādi jaunatnes sanākšanas svētki… Bet es sapratu, ka Dziesmu svētkos cilvēki iet ar ar kādu augstu pienākumu… Mums nav tāda kora, bet, ja mums tads būtu, es noteikti statos tā rindās…”

Dziesmu svētku izstādē ir fotogrāfijas: rakstnieki koristi. Aspazija, Poruks, Dievkociņš, Brigadere…

 

Rainis deva dziesmas. Tagadnei un tai tālajai, tikko nojaušamai nākotnes kultūrai. Man blakus saka “Nerimstošs naids, to tikai Rainis var pateikt. Es teiktu… baigās dusmas.” Bet Rainis ir pateicis vēl daudz ko pāri naidam – Spīdolas un Lāčplēša mīlestību.

Dziesmu svētki ir Spīdolas un Lāčplēša mīlestības svētki. Kad var redzēt, kurš tuvāk Lāčplēsim, kuŗš Spīdolai. Mēs varam runāt Spīdolas, mēs varam runāt Lāčplēša valodā – tik un tā mums būs jāsaprotas.

 

Pirmpublicējums laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1973. gada 4. augustā.

Pārpublicējums blogā saīsinātā variantā 2018. gada 8. jūlijā.

 

 

NEPRĀTĪGĀ SĒKLIŅA

Piecstāvu ēkas ugunsmūrī, ieraugot zaļojam šo kociņu, kas sācis augt no neprātīgas, liktens vēja dzītas sēkliņas, mani pārņēma žēlums un bezcerīgas līdzības sajūta ar kādu mums labi zināmu valsti. Vai mēs paši apzinamies, ka mūsu saknēm ir piemērota vieta augšanai, attīstībai, turpinājumam? Vai tikai nepierādāma pozitīva apliecinājuma vietā viltus cerību nākotnē liekam?

Gunārs Janaitis, Pārdaugavā 2018. gada 5. jūnijā

 

PAKAUŠU LAIKMETS?

Ar 2018. gada 25. maiju stājas spēkā vispārīgā datu aizsardzības regula – Personas datu apstrādes likums. Daļēji apskatot daudzās Google lapas attiecībā uz šo likumu, vēlējos noskaidrot, vai es sākot ar 26. maiju drīkstu fotografēt cilvēkus (teiksim kori Dziesmu svētkos, ielas skatus ar cilvēkiem un tamlīdzīgi) un, vai man no katras kadrā redzamās personas būtu nepieciešama rakstiska atļauja. Otrkārt, ko es drīkstu vai nedrīkstu darīt ar  savā arhīvā, mājas lapā vai blogā esošajiem fotoattēliem? Klīstot juridisko terminu un likuma izklāsta filigrāndžungļos, atbildi neguvu. Sapratu vienīgi to, ka likumu valodai jābūt tik juridiski elastīgi samudžinātai,  lai atstātu iespēju likumu tulkot pēc vajadzības. Sapratu arī to, ka tagad, baidot ar sodu 10 miljonu apmērā par likuma neievērošanu, par pusotra simta eiro iespējams pieteikties dažādos semināros, lai spētu iemācīties būt likumpaklausīgiem.

Savā fotoarhīvā izvēlējos bezsejas attēlus, tā saprazdams, ka jauno likumu nebūšu pākāpis. Vēlējos parādīt arī jums, kā tas izskatās. Man tagad maijā pasei beidzas termiņš. Vai man likums dod tiesības neļaut tajā ievietot savas sejas dokumentālo bildi? Jo sejas attēls taču pieskaitāms pie sensitatīviem datiem. Un kā turpmāk būs ar žurnālu vākiem? Vai uz tiem plastmasas sejas smaidīs, kā līdz šim?

 

PAR un PRET. 4. MAIJS 1990

    4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija divu diennakšu parlamentārais darbs un tautas līdzdzīvošana. Atvainojiet, ka man diemžēl nav bijusi iespēja visus kadrus salikt kopējā hronoloģiskā secībā. Taču ar savu atlasi vēlos sniegt to dienu emocionālo sasprindzinājumu, pārdzīvojumu un – beigu beigās – pelnītās gaviles.

    Pārskatot pirms 28 gadiem paša uzņemtos vēsturiskos kadrus par 4. maija Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas norisi, pārņem atmiņas par pārdzīvoto, jo toreiz, pēc Padomju Latvijas 50 gadiem, sākās jauns posms un turpinājās 1918. gadā iesāktais. Latviešu tautas liktenis atkal bija nokļuvis krustcelēs. Kas ņems virsroku – PAR vai PRET? Hamletisks jautājums, uz kuru pozitīvu atbildi toreiz nodrošināja no Latvijas Tautas frontes ievēlētie deputāti. No 201 Augstākās Padomes deputāta PAR bija nobalsojuši 134. Tautfrontiešu vairākums iznāca pie gavilējošās tautas, bet interfronte pa sētas durvīm atstāja AP/Saeimas ēku. Tāda prieka pārpilnas sejas savā mūžā vienkopus redzēju pirmo un vienīgo reizi. Tad neviens eiforijas skartais nevarēja prognozēt, kā Latvijai būtiski svarīgais – lielais PAR īstenosies mūsu tautas dzīvē.

    Neatkarības atgūšanas laika valsti varēja salīdzināt ar nepieredzējusu pusaudzi, kas, ticis vaļā no saviem
    nīstamajiem audžuvecākiem, sāka savu dzīvi lielā neziņā par Latvijas Valsts un tautas turpmāko attīstību.

    PAR es vērtēju kā cēlmētālu bez piejaukuma. Diemžēl 28 gados vērtīgā cēlmetāla prove kļuvusi daudz zemāka, nekā tā bija Deklarācijas pieņemšanas brīdī, nekā mēs katrs un visi kopā cerējām. Jā, toreiz PAR sevī neietvēra attīstības vīziju. Brīvība ir stāvoklis, kas stagnatīvā veidā valsts labklājību nerada.

    PIRMS

    Nevaru nepieminēt problēmas, kas liela mērā sabojājušas PAR būtiskāko, radījušas šķēršļus valsts attīstībai un pat pastāvēšanai. PAR daudzās jomās kļuvis par savu pretmetu. Pozicionējot sevi kā kritizētāju–amatieri, daudz domāju – kāds būtu bijis ceļš, kāda rīcība problēmu novēršanai. Taču bez ilūzijām un veltām cerībām. Jo pastāv varas kurlums un redzes trūkums, lai nereaģētu uz pamatotu kritiku. Nepārtrauktās reformas, reformas, reformas… Daudz garākas par tualetes papīra ruļļiem, tās daudzās nozarēs nesniedz solītos uzlabojumus, tikai rada aizvien platāku aizu starp sabiedrības bagāto un nabadzīgo daļu. Runas par vidusslāni ir pierimušas. Valsts mēroga OIK afēra ar daudziem iespējamiem noziedzniekiem jau prettautisku likumu izstrādes stadijā un to pieņemšanā. Tukšie, no kartes nozudušie ciemati, slēgtās skolas, neizbraucamie ceļi… Cik lieli ir Latvijas Valsts parādi? Tiesu sistēmas gausums. Tas viss velkas gadu gadiem. Kopš Zolitūdes traģēdijas pagājuši pieci gadi, bet vēl arvien tikai pratinās apsargu, kurš, iespējams, atslēdzis signalizāciju. Vai pārmijnieks vēl nebūtu sameklēts? Vārdi par politisko
    atbildību ir tikai vīģes lapa politiķiem, lai bezatbildībā par notikušo spētu ieņemt kādu labu amatu. Teiksim – Eiropas parlamentā. Skumji. Vai politiķu atbildība nav viens no valsts attīstības virzītājspēkiem? Lielāka emigrācija Latvijas Valsts vēsturē, kad zaudēti 25% Latvijas iedzīvotāju. Kā tas saskan ar kāda politiķa proponēto veiksmes stāstu? Patriotisma trūkumā tiek vainoti tie emigranti, kuriem bijusi vēlme ar savu darbu un spējām sakārtot sev cilvēka cienīgu dzīvi. Labi, ja esi liels patriots, bet ja valsts nesekmē iespēju izpausties? Valsts skatās tavā maciņā, lai tur neaizķertos lieks eiro. Nauda. Vai alkatība pēc tās mūs nepiebeigs? Esam parādu sabiedrība, kas iekūlusies parādu jūgā nevis miljonos, bet miljardos. Ko tas nozīmē, vai kāds to analizē un prognozē, ar ko tas var beigties nākotnē? Diskusiju trūkums, caurspīdīgas analīzes trūkums cilvēciski pilsoniskas atbildības līmenī starp varu un sabiedrību.

    Iekšpolitikā pieļautās kļūdas – pārāk šauri skatījuma leņķi, kas visus neatkarības gadus līdz šodienai saglabā politiskās darbības nepietiekamo kvalitāti. Nemākulīga integrācijas politika. Izgāzusies demogrāfijas politika. Politiķu solījumi, kas pēc ievēlēšanas pārvēršas melos un ievēlēto personu savtīgos nolūkos. Partiju kopsaiste koruptīvos darījumos. Politiķiem nav ar ko lepoties, ne pašmājās, un kur nu vēl pasaulē… Vai esam pārliecināti, ka tādi politiķi prot stūrēt valsts kuģi attīstības kursā?

    Šo sarakstu var turpināt garu garo. Trūkst politiskas gudrības. Ir vairāk izrādīšanās un biezu politisko putu, ko labprāt ņemas izplatīt masu mediji. Tā vietā, kur būtu nepieciešama analītiska, kritiski konstruktīva pieeja.
    Savulaik Jānis Greste esot uzsvēris trīs savstarpēji saistītas pamatlietas – atcerēšanās, domāšana, darīšana. Ja tās nav attiecīgi pareizā secībā un proporcijā, trūkst vēlmes domāt un darīt, tad attīstības nams būs ar lieliem defektiem – cauru jumtu, nestabiliem pamatiem un šķībām durvīm.

    Latvieši pārāk lielu enerģiju un daudz laika velta pagatnes atcerei, bet pārāk maz domā un gudri rīkojas valsts attīstības labā. Par nākotnes vīziju nemaz nerunājot.

    Demokrātija. Padomju laikā katrs slepus varēja domāt to, ko nedrīkstēja skaļi sacīt, toties tagad runā un raksti, ko vēlies. Tikai – vai būsi sadzirdēts, uzklausīts no tiem, kam šo vēsti labuprāt esi domājis? Eksistē it kā divas paralēlas pasaules – varas pasaule un tautas pasaule.

    Sistēmas pareizība vai ačgārnība? Mēs tik labi orientējamies pagātnes ačgārnībās, bet tik nedroši jūtamies pašreiz notiekošajās, ja to visu pieciešam. Bez kopības. Sabiedrības pasivitāte un bezgalīgā pacietība ar tādējādi radīto ļaunumu vēršas pret mums pašiem.

    LATVIJAS NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJAS PIEŅEMŠANA

     

    Kā izdarīt tā, lai prātā nenāktu doma – vai latvieši maz pelnījuši savu valsti? Tā jau ir pēdējā robeža, kad, skaļi izsakot šo jautājumu, vari saņemt vislielāko nosodījumu. Mēs taču pirms 28 gadiem sākām jaunu dzīvi – PAR!

    Rudenī aitu baram priekšā izkārs reklāmas, lai aicinātu nodot balsis par tiem pašiem vēžiem. Varas ganību turētāji vilinās katru vēlētājaitiņu savā aplokā (lasi – partijā!), solot labu barību un nesāpīgu apcirpšanu. Pēc tam sekos teksts – jūs taču paši viņus ievēlējāt! Bet piedāvājiet metodi, kā ievēlēt citus, tos īstos? Kā kardināli mainīt situāciju, lai PAR atgūtu sākotnējos ideālus, cēlmetāla sākotnējo provi? Kāds sacīs – Janaitim viss ir slikti. Tas nebūs korekts apgalvojums.

    Prast lepoties ar savu valsti, ja ir par ko. Es lepojos ar latviešu literatūru, kas iziet pasaulē. To apliecinaja latviešu rakstnieku grāmatu ceļš Londonā. Tas nekas, ja pašu mājās par dižpārdokli uz laiku kļūst Saplēstās pežmežģīnes, kas nav nekāds kompliments pircēju gaumei, intelektam. Es nevaru lepoties arī ar individuālistisku degradāciju, kad savu vājumu vērtē augstāk par veselā kopumu. Es lepojos ar Baltijas mākslas izstādi Parīzē, Orsē muzejā. Lūk, ko nozīmē ideja – Baltijai kopābūt! Baltijas ceļa atkārtojums, tikai augstās mākslas formā.
    Jā, es varu lepoties ar latviešu izpildītājmāksliniekiem, mūziķiem, komponistiem, kas izskan pasaulē. Kultūra kā Latvijas Valsts atpazīšanas zīme, starp citu, arī kā ekonomikas sastāvdaļa. Jā, Latvija ir bagāta ar radošām parsonībām literatūrā, mākslā, mūzikā, zinātnē, tautas mākslā…

    Tad ko lai darām? Neļaujamies mūs padarīt par vienādiem robotiem, neļaujamies vadīt mūs tikai vadītājiem vajadzīgā virzienā, neļaujamies barot sevi ar solījumu meliem un visu to produktu reklāmu, kas mums nemaz nav nepieciešami. Neticam statistikas
    izgudrojumam – vidējā alga, ja varai pietuvinātu uzņēmumu darboņi savās ienākumu deklarācijās atskaitās par simtiem tūkstošu eiro gadā, toties izglītības ministrs paziņo, ka skolotājiem algu pielikumam 30 eiro apmērā naudas nebūšot.

    Ar ko es noteikti gribētu lepoties? Ar graustu likvidēšanu visā Latvijas teritorijā. Graustu no padomju laikiem. Tā tiešām būtu valsts mēroga dāvana simtgadei! Ievērojami nopietnāka par samāksloti sakonstruēto Likteņdārzu, kur man piedāvā nopirkt akmeni ar manu vārdu, lai to bradātu svešas kājas.
    Jā, es lepotos, ja mūsu valsts attīstītos gudrāk, skaistāk, pašiem sev un pasaulei lietderīgāk! Jo PAR Latvijas vēsturē tomēr ir un paliks kā pamats, uz kura būvēt patiesu labklājības valsti. Lai tik nav par vēlu…

    GAVILES

     P.S. Šajās dienās pienāca ziņa, ka Latvija svītrota no demokrātiskāko valstu saraksta, bet noslīdējusi par pakāpi zemāk.

    Gunārs Janaitis, 2018. gada maijs

     

     

     

     

RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

IZVESANA 1949

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

 

%d bloggers like this: