Pasaule ir satriekta. Garīgo izturību mums visiem. It sevišķi Francijai, Parīzei un katram francūzim, lielā ugunsgrēka zaudējumu piedzīvojot. Šie attēli ir mans un manu Parīzes apmeklējuma līdzbiedru vārdos neizsakāmais pārdzīvojums par zudušo…
Gunārs JANAITIS 16.04.2019-08.06.2008.
Veltījums visiem Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, darbiniekiem, kalpotājiem.
Katram un visiem, kas kaut reizi bijuši Latvijas Nacionālajā teātrī.
Simtgadē viesojās Gunārs JANAITIS. Pateicība fotorepotāžas sekmētājiem.
2019. gada 23. februārī
Labi dzīvot vēlas katrs, tikai ne visiem tas izdodas…
Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras.
Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli.
Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība.
Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens.
Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši tad jau bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…
Materiālu publicēšanai 2015. gada septembrī sagatavoja Gunārs Janaitis
Materiāls tika ievietots blogā Latvis-Latvieši, kas no turienes, man nezināmu iemeslu dēļ pazuda. Vai to nospamoja…
Tagad 2019. gada janvārī to atjaunoju šajā blogā TĀDA IR DZĪVE
Mīļā Anniņ!
Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.
Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.
Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.
Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla…
Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība. Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.
(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)
Sveika Anna!
Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus!
Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem. Continue reading “Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…”
Kādēļ es to daru? Tādēļ, ka manā garā šķiet, esmu Vecajam Stenderam uz 300. dzimšanas dienu parādā. Ko? Trīs ar pus gadu vecumā es brīvi lasīju vecajā drukā, jauno druku vēl neprasdams. Kā caur miglu atceros, ka manās rokās bijusi, redzes atmiņā un galvas gudrībā palikuši “Bildu ābices” kolorētie zīmējumi un naivā izteiksmes burvība. Un no Augstās gudrības grāmatas arī kas manā prātā būs bijis aizķēries. Latvis – jēdziens, kas mīt digitālajā mākonī virs pasaules, ir domēnvārti, caur kuriem šajā blogā ienāk katrs viesis.
Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa laipnu gādību saņēmu ielūgumu uz Starptautisko zinātnisko konferenci “G. F. Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”, kas notika Rīgā, Jelgavā un Sūnākstē no š.g. 4.-6. septembrim. Saskaitīju pāri par pus simta priešlasījumu turētāju no septiņām valstīm – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Dānijas, Čehijas un Grūzijas. Vēl tik lai pieminam Vecā Stendera interešu un darbības sevišķi plašo loku – valodniecība, pedagoģija, māksla, astronomija, filosofija, teoloģija, mūzika, folklora, mitoloģija un literatūra.
Manu spēju robežas ir pārāk šauras, lai dokumentētu visu un visur, kas notika Vecā Stendera jubilejas atzīmēšanas sakarā, tādēļ izvēlējos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā G. F. Stenderam veltīto izstādi “Latvis. Dzīves, darba un domu liecības. 1714-1796”. Izstādes un kataloga autore – Ināra Klekere. Tajā pašā stāvā apskatāms 18. gs. 60. gados darinātais globuss, ko deponējusi Dānijas karaliskā bibliotēka, tā godinot globusa darinātāju viņa trīssimtgadē un sveicot Latvijas Nacionālo bibliotēku ar jaunās ēkas atklāšanu. Ar sirdsķirurga Pētera Stradiņa gādību turpat eksponēta arī pēc Stendera zīmējuma veidotā veļasmašīna. Vēl būtu jāpiemin, ka Latvijas banka par godu jubilejai laidusi klajā 5 eiro monētu (konkursa uzvarētājs autors Aigars Ozoliņš) un tika atvērts “Bildu ābeces” faxsimilizdevums, (izdevniecība “Neputns”), kas drukāts Jelgavas tipogrāfijā.
Sūnākstes pagasta centrs tagad iezīmēts ar pieminekli-veltījumu novadniekam, izcilai personībai, “Bildu ābices” autoram. Tēlnieks – Visvaldis Asaris, arhitekts – Andrejs Putniņš. Ietilpīgā teikuma – Vecais Stenders mācīja latvietim augt gudrībā no burta līdz debesīm – ir piemiņas zīmes garīgā autore, rakstniece Māra Svīre. Vai acis man labi nerādītu – nevienā portalā un citos mēdijos Stenders savā jubilejā nebija ielaists.
Kalnā, kas atgādina ar kokiem apaugušu kāpu, uz Vecā Stendera kapu plāksnes gulst konferences dalībnieku un vietējo nestie rudenīgie ziedi. Skaista ir akadēmiķa Stradiņa saruna ar Jubilāru un taktiska pret latviešiem – par to, ko viņi jau izdarījuši un, kas daudz vēl palicis darīšanai. Ap sirdi man vijas tāds kā žēlums arīdzan, jo ar nepilnus 30 cilvēku luterāņu draudzi, entuziastiem, talkotājiem nav iespējams uzturēt valsts nozīmes kultūras piemiņas vietu – Sūnākstes balto baznīcu, “Bildu ābices” taku, novākt mācītājmuižas graustu. Tā ir tikai šķietamība, ka turoties pie mobilā telefona un datora ātrāk tiksim pie mērķa, kas tā īsti nemaz nav nosprausts. Šajā mierīgajā, apcerīgajā sestdienas vakarā atkal jāsteidzās. Uz kantātes “Jēzus nāve” fragmenta atskaņojumu baznīcā, ko diriģēs Māris Kupčs. Jā, kantātes vārdus pirms daudzām gadskārtām, (tās varētu saskaitīt ābeces takā nozāģētajā ozola klucī), tulkojis šodienas jubilārs Stenders, mūziku klāt devis vācu komponists Karls Heinrihs Grauns. Baznīcas durvis ir atvērtas, Jēzus nāve izskan vakara ainavā. Saule tikai riet, bet migla, migla jau baltus mazgā laukus…
Un vēl tā lielā, mūs visus pagodinošā izvēle. Mūžībā palikt Latvim.
Pateicība Inārai Klekerei par atļauju izmantot materiālu no viņas sastādītā kataloga.
Latvijas karodziņš/piespraude izgatavots pēc kara DP nometnē. Helēnes Hofmanes (ASV) dāvinājums
1947. gadā Mērbekas DP nometnē bēgļu virsorganizācija, t.i. Latvijas Centrālā Padome (LCP), vienbalsīgi pieņēma dokumentu “Latviešu stāja svešumā”, kas koncentrētā veidā izteica latviešu bēgļu pienākumu un mērķi – palikt uzticīgam Latvijai un cīnīties par latviešu tautas brīvību un nākotni brīvā Latvijā. Dokuments tika nodrukāts, izplatīts nometnēs un nolasīts dažādos sarīkojumos. /…/ Uz šīs ideoloģijas pamata trimdinieki veidoja aktīvas, latviskas kopienas mītņu zemēs, kas uzturēja dzīvu brīvās Latvijas ideju, kas, pat paaudzēm mainoties, pastāv joprojām.
/No DP nometņu izstādes materiāliem/.
Šim manam ticības apliecinājumam ir brīvas gribas izpaudums ar zvēresta spēku, – zvēresta, kas rakstīts manā sirdī un tāpēc tas neizskan tikai vārdos, bet izpaužas arī darbos, nosakot manu stāju visās svešniecības gaitās. Dieva un Laimas svētīto, balto un nebalto dienu caurausto Latvijas pagātni cienīdams, es nešaubīgi ticu Latvijas nākotnei, kas izaugs no mums, kā mēs esam izauguši no savu tēvu un māmuļu darba, dziesmām, cīņām un ciešanām. Senču asinis un garu sevī nesdams, es ticu, ka latviešu tautas dzīvais spēks, kamēr vien tas verd no mūsu tēvu zemes avotiem, ir neiznīkstošs un neiznīcināms: tas ir mūžīgs tāpat kā latvju radošais ģēnijs, kas cēlis mūsu tautu gadu tūkstošu gājumā un cels to joprojām par godu pasaules Radītājam un par svētību cilvēcei. No latviešu zemes cēlies un izaudzis un nesaraujamam saitēm ar Māti – Latviju saistīts, es ticu, ka nekur citur manas gaitas nebūs tik raženas, mans darbs tik svētīgs, nedz arī maize tik sātīga, ka man tēvu zemē, jo tikai tur – brīvā latviešu tautā un neatkarīgā Latvijas valstī – es apzinos savas dzīves piepildījumu, labklājību un laimi. Tādēļ dabisko cilvēku tiesību vārdā mans pirmais pienākums svešumā ir cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni, kur un kā vien spēju, apzinoties savu atbildību neskaitāmu aizgājušo un nākošo paaudžu priekšā. Šo pienākumu esmu uzņēmies bez ienaida un bailēm, jo taisnība ir mans ierocis, ticība – manas bruņas, un spēku šai nevienādajai cīņai man dod savas tautas un tēvu zemes mīlestība. Tas ir tas allaž pilnais trauks, ko neviens nespēj mums atraut no lūpam. Tāpēc – es neesmu bēglis, bet gan nepārvaramas varas priekšā uz laiku atkāpies cīnītājs, un mana atrašanās svešumā jau pati par sevi ir vēsturiskā sūtība, no kuŗas es nevaru un negribu atteikties. Tiesa, – mūsu skaits ir mazs, bet mūsu lieta ir liela, jo to vada Dievs un kristīgās pasaules sirdsapziņa, un es nešaubos ne mirkli, ka atgriežoties savā tēvu zemē, godam veicis man uzlikto misiju. Šim pienākumam līdz galam uzticīgs varu būt vienīgi tad, ja mana pārliecība un rīcība allaž saskanēs ar latviešu dzīvesziņā dibinātiem pamatlikumiem: Es nāku no sava pirmavota un nekur un nekad nedrīkstu aizmirst, ka esmu latvietis savu senču gara glabātājs, savas valodas kopējs un tautas goda sargātājs, apzinoties, ka mans negods būtu traips visai manai tautai. Tāpēc es domāšu un darīšu vienmēr tā, ka tas klājas latvietim svešumā, lai paceltu galvu varētu stāties Mātes – Latvijas priekšā, kad Lielajā Jundā Viņa mani aicinās pie sevis dzīvu vai mirušu. Kā apzinīgs augstas kultūras tautas loceklis es cienu un atzīstu citu civilizētu tautu likumus un parašas, ciktāl tie neaizskar latvieša godu un neierobežo vispāratzītas cilvēku tiesības. Taču mana augstākā pavēlniece ir Māte Latvija. Līdz Latvijas suverenitātes atgūšanai lai manu cieņu un paklausību bauda ikviena cita latviešu autoritāte, kas savu stāvokli ieguvusi paša spēkiem vai Dieva dotajām gara dāvanām vai arī kam šāds stāvoklis piešķirts ģimenē, skolā vai sabiedrībā, un beidzot – tie, kas saņēmuši īpašu pilnvarojumu demokrātisku vēlēšanu ceļā un to izlieto mūsu tautas un valsts nākotnes labā. Šai latviskajā stājā iekļaujoties, mums nebūs gŗūti ne vadīt, nedz paklausīt. Es cienu citas tautas, bet mīlēt varu vienīgi savējo, kā bērns var no sirds mīlēt tikai savu īsto māti: man tā ir labākā starp citām: viņas sirmo galvu apskaidro gara bagātība, prāta gaišums un dzīves gudrība: mūsu tautas mazumu atsveŗ tās krietnums, un savā šķietamajā vājumā tā glabā apbrīnojamu spēku. Ikviena cita tauta, lai cik diža, bagāta un vēlīga mums būtu, latvietim tā vienmēr paliks tikai pamāte. Trimdā manas gara acis kļuvušas gaišākas, un es redzu, ka pasaulē nav jaukākas vietas par manu tēvu zemi: tur drūmais tīrelis ar kaujas postažu man mīļāks un dārgāks par svešzemju dabas krāšņumu: tur laukakmens man stāsta daudz vairāk par kalnu svešatnē, jo viņa valodu nekad es nesapratu tik dziļi kā Staburaga stāstus. Lai tādēļ, priecādamies par savu zemju īpatnējo skaistumu, es neaizmirstu savas Dievzemītes jaukumu, kas mani pavada nevien nomodā, bet ar sapņos. Lai pēc ilgas ciešanu nedēļas sagaidījis Latvijas augšāmcelšanās dienu, es varētu atgriezties tēvu zemē kā svešu putekļu un maldu neskarts svētceļnieks, man jāsaglabā latviskā gara skaidrība, ziedošanās tikums un morālais spēks – nevien sev pašam, bet ar tiem, kas uzticēti manā ziņā. Arī svešniecībā es nedrīkstu apslāpēt savu asiņu balsi, kas mudina mani uzturēt un vairot tautas dzīvo spēku. Bet arī še man jānoraida viss svešais, liekais vai kaitīgais. Pat ja no citiem atšķirtu mani svešatnē viļnātu kārdinājumi aizmirst savu tautu un zemi, man jābūt gana stipram pretoties tiem un izlietot katru iespēju būt kopā ar savējiem, kur stiprākais var atbalstīt vājāko. Un pāri visām robežām allaž sasaukties, paturot vērā mūžīgo gudrību, ka viss atgriežas uz savu pirmavotu. Tā arī es gribu būt skaidra lāse šai mūžības tecējumā. Lai Dievs un Laima man palīdz!
*Šī deklarācija pieņemta Latv. Centr. Padomes ārkārtējā sesijā 1947.g. aprīlī, Mārbekā – Vācijā, A. Švābes redakcijā.
Pirmā Latvijas karte, kas izdota pēc Latvijas Republikas pasludināšanas. 1920. gads
