Nabassaite pārgriezta

 

Grāmata piedzimusi, nabassaite Jelgavas tipogrāfija-apgāda “Neputns” noliktava pārgriezta. Protams, ir starpība, vai turi rokās citu radītus bērnus vai savu. Savs ir savs, kaut radīšanas process ir sarežģītāks, grūtāks, garāks, nekā gatavais rezultāts. Pateicība izdevniecības “Neputns” galvenajai redaktorei Laimai Slavai par izturību un pacietību sadarbībā ar autoru. Un, protams, bez mecenāta Jāņa Zuzāna iedegtās finansu gaismas, attēli un burtu zīmes paliktu arhīva tumsā. Visa izdevuma iespēju sākums – Kultūrkapitāla fonda atbalsts skenēšanas darbam, bez kura potencionālais albums tā arī negatīvos gulētu līdz šodienai. Jā, un Latvijas Dzelzceļa Cargo atbalsts izdevuma tapšanā. Man personīgi tas ir kā augstais perons pasažieriem…

Ja ēdiena garša atkarīga no pavāra prasmes, tad grāmatas garša no mākslinieka pieredzes, sajūtas – kur, kā un kādā izmērā savietot attēlu ar tekstu. Izdarīt to tā, lai viss ir īstajā vietā. Ja to darījis Juris Petraškēvičs, šaubām vieta nepaliek.

Mana publiska pateicība tuvākajam palīgam Silvijai Voitei tik svarīgu sīkumsīkumu faktu lietās, kādu grāmatā ir simtiem. Redaktorei Ievai Janaitei par rediģēšanas precizitāti līdz asaru sāļumam.  Apzinos ka autori izdevuma tapšanas gaitā ir gandrīz vai neciešami  radījumi. Bet es no tā nekaunos… Tie grūtie bažu un šaubu mēneši tomēr bija skaisti!

Albumgrāmatai 272. lappuses, izmērs 23,5×28,5 cm, attēlu un teksta svars kopā ar papīru un kartonvākiem – 1,875 kilogramu.

Detalizētāks izdevuma raksturojums lasāms informācijā medijiem

“Neputns” izdod Gunāra Janaiša foto albumu “Personības un laikmets”

Fotogrāfa Gunāra Janaiša izveidotajā foto albumā iekļautie portreti tapuši laika posmā no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām. Attēlus papildina Janaiša rakstītas atmiņas, pārdomas par portretētajiem, minot dažus no tiem – Kurtu Fridrihsonu, Birutu Baumani, Lūciju Garūtu, Vizmu Belševicu, Jāni Stradiņu, Imantu Ziedoni. Albuma dizains – Juris Petraškevičs.

”Fotogrāfs Gunārs Janaitis” — tas jau ir vēsturiski nostiprinājies jēdziens. Gluži kā sava īsteni trauksmainā laikmetanotikumu un personību dokumentētāja Viļa Rīdzenieka vārds”, raksta mākslas zinātniece Laima Slava. “Jau vismaz pusgadsimtu arī Gunāra Janaiša sniegums pastāv kaut kur mūsu apziņas telpā, domājot par Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgiem tēliem, personību atveidiem, saglabātām, laika ritējuma nepielūdzamībai atņemtām sejām.”

Pats autors saka: “Albumgrāmata “Personības un Laikmets” ir notikusi. No tās nāk personību skatieni uz mums no pagātnes, nāk skatieni no sejām, ar kurām vēl esam tagadnē. Katrai sejai ir vārds, profesija, biogrāfija un mantojums savas zemes nākotnei. Kas uz pasaules ir interesantāks par seju? Lielās naudās novērtēts dārgakmens? Zelta stienis? Uzmanību piesaistošs robots? Pasaules seju neaptveramais atlass… Seja ir skatiens, seja ir doma, seja ir dzīvības kods.”

Albumā ir 128 personības 231 fotogrāfijā. Liela daļa no tām tapušas laikā, kad Gunārs Janaitis strādāja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. “”Literatūra un Māksla” bija kā tramplīns, iespēja. Es varēju ar pilnu krūti darīt to, kas man patiešām patika.” saka Janaitis. “Lai cik paradoksāli tas izklausītos, man tas bija reizē grūts, bet laimīgs laiks. Laimīgs tādā ziņā, ka bija man būtisks, svarīgs, noderīgs. Pats laikmets arī ir mozaīka, tas nav viengabalains. Ja sadalām pa desmitgadēm, tad padomju laika septiņdesmitie gadi ne tikai manā dzīvē bija gandrīz viscilvēcīgākie. Vēl gribu piebilst, ka laimes sajūta ”Literatūrā un Mākslā” bija no tā, ka tas bija patiesi progresīvs laikraksts. Mēs vienmēr jutām sevi taisnības pusē.”

Albuma ievadā Laimas Slavas saruna ar Gunāru Janaiti.

Attēli, teksts: Gunārs Janaitis

Autora asistente: Silvija Voite

Dizains, makets un attēlu apstrāde: Juris Petraškevičs

Literārā redaktore: Ieva Janaite

Apjoms: 272 lpp.

Cena “Neputna” galerijā: (ziņa būs drīzumā)

Grāmata izdota sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu, LDz Cargo un Jāni Zuzānu

Grāmatu var iegādāties „Neputna” galerijā Tērbatas ielā 49/51, labākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī interneta veikalā www.neputns.lv

 

 

 

Advertisements

Vēloties saprast fotogrāfiju

sena-riga-4456

Senā Rīga. No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma.

Nav vairs tie laiki, kad varēja kādu jautājumu noskaidrot vai papildināt zināšanas, no atrastā avota smeļot pilnu trauku. Tagad zelta domu graudi jāmeklē un jāatrod no daudziem avotiem, tos kritiski vērtējot.

Arī šī raksta autors savā vēstījumā, manuprāt, nonāk pretrunās un izmanto noklusējumus, kas noder viņa filosofiskās domas paušanai. Tātad ne visu uzreiz pilnībā! Svarīgi, ka teksts liek domāt par iztirzāto jautājumu no ikdienišķi netradicionāla viedokļa. Lai jums veicas fotogrāfijas jomas izpratnē.

Gunārs Janaitis,

26.01.2017.

Džons Bergers

Saprotot fotogrāfiju

 

Jau vairāk nekā gadsimtu fotogrāfi un viņu apoloģēti ir cīnījušies par to, lai fotogrāfiju uzskatītu par piederīgu tēlotājmākslai. Grūti pateikt, cik veiksmīgi šiem apoloģētiem tas ir izdevies. Pavisam droši, ka vairums cilvēku neuzskata fotogrāfiju par mākslu, lai gan viņi tās uzņem, izbauda, izmanto un novērtē. Apoloģētu argumentācijai (un sevi pieskaitu viņiem) līdz šim bijusi visai niecīga akadēmiskā vērtība.

Tagad šķiet pašsaprotami, ka fotogrāfija ir jāvērtē tā, it kā tā nebūtu tēlotājmāksla. It kā fotogrāfija (neatkarīgi no lietojuma) pārdzīvos gleznas un skulptūras tādā izpratnē, kā esam par tām domājuši kopš renesanses. Par laimi, dažiem muzejiem ir bijusi nepieciešamā iniciatīva, lai atvērtu fotogrāfijas nodaļas, jo tas nozīmē, ka dažas fotogrāfijas tiek glabātas svētā izolācijā, un publika nav pieradusi domāt par citām fotogrāfijām aiz šo dažu izstādīto darbu robežām. (Muzeji vispār darbojas kā dižciltīgo nami, kuros cilvēkus noteiktā laikā ielaiž kā apmeklētājus. „Dižciltīguma” pakāpe var atšķirties, taču, tiklīdz darbs tiek eksponēts muzejā, tas iegūst tādu kā dzīvesstila noslēpuma statusu, kas to nošķir no apkārtējās masas.)

Runāsim skaidri. Gleznām un skulptūrām, kādas mēs tās pazīstam, nedraud nekādas stilistiskas nelaimes, nekas tāds, ko profesionāļi uztvertu kā kultūras dekadenci – patiesībā šīs mākslas formas mirst, jo šajā pasaulē neviens mākslas darbs nevar izdzīvot, nekļūstot par vērtīgu īpašumu. Tas liecina par gleznu un skulptūru nāvi, jo īpašums, atšķirībā no laika, kad īpašuma jēdziens nepastāvēja, šobrīd neizbēgami tiek pretstatīts visām pārējām vērtībām. Cilvēki tic īpašumam, taču būtībā viņi tic tikai īpašuma sniegtajai drošības ilūzijai. Visi tēlotājmākslas darbi neatkarīgi no to satura un skatītāju individuālās uztveres šobrīd uzskatāmi ne vairāk kā vien par konservatīvisma pasaules gara stutēm.

Pēc savas iedabas fotogrāfijām ir neliela vai vispār nav īpašuma vērtības, jo tām nav retuma vērtības. Fotogrāfijas galvenais princips iemieso to, ka rezultātā iegūtais attēls nav unikāls, bet – tieši pretēji – ir bezgalīgi reproducējams. Tādējādi divdesmitā gadsimta terminoloģijā fotogrāfijas ir redzēto lietu reģistrs. To saistību ar mākslas pasauli nevajadzētu vērtēt augstāk par kardiogrammu māksliniecisko vērtību. Tā mēs sevi padarītu brīvākus no ilūzijām. Mūsu kļūda ir iedalīt lietas mākslas kategorijā, ņemot vērā noteiktus radīšanas procesa posmus. Taču, padomājot loģiski, tā mēs varam padarīt par mākslu visas cilvēka radītās lietas. Tāpēc lietderīgāk ir kategorizēt mākslu pēc tās sociālās funkcijas. Māksla funkcionē kā īpašums. Savukārt fotogrāfijas lielākoties atrodas ārpus šīs kategorijas.

Fotogrāfijas ietver sevī liecību par cilvēka izdarītu izvēli noteiktā situācijā. Fotogrāfija ir fotogrāfa izvēle, ka šis konkrētais notikums vai objekts ir tā vērts, lai to redzētu arī citi. Ja viss šajā pasaulē esošais tiktu nepārtraukti fotografēts, katra fotogrāfija pati par sevi kļūtu bezjēdzīga. Fotogrāfijas priekšmets nav pats notikums, nedz arī attēlošanas spēja. Fotogrāfija jau no paša sākuma ir ziņojums par notikumu, ko tā fiksē. Šī ziņojuma svarīgums nav pilnībā atkarīgs no paša notikuma svarīguma, taču tas nevar būt arī pilnībā neatkarīgs. Atšifrēts fotogrāfijas vēstījums savā būtībā saka: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu.

Tas vienlīdz spēcīgi attiecas gan uz patiesi neaizmirstamām fotogrāfijām, gan visbanālākajiem momentuzņēmumiem. Vienu no otras atšķir tikai pakāpe, kādā fotogrāfija spēj izklāstīt šo ziņojumu, pakāpe, ar kādu fotogrāfija ļauj skaidri saskatīt un izprast fotogrāfa izdarīto izvēli. Te mēs nokļūstam pie fotogrāfijas nesaprastā paradoksa. Fotogrāfija ir automātiska fiksēšana, izmantojot konkrētā notikuma atstaroto gaismu, taču tā izmanto konkrēto notikumu, lai izskaidrotu tā fiksēšanu. Fotografēšanas process ir novērojuma pašvērtības apzināšanās.

Mums jāatbrīvojas no apjukuma, ko rada nepārtraukta fotogrāfijas salīdzināšana ar tēlotājmākslu. Katrā rokasgrāmatā par fotogrāfiju ir stāstīts par kompozīciju. Labai fotogrāfijai noteikti jābūt lieliskai kompozīcijai. Taču šis nosacījums ir spēkā tikai tad, ja par fotogrāfiju domājam kā par gleznas imitāciju. Gleznošana ir izkārtošanas māksla: tāpēc šķiet saprātīgi pieprasīt, lai izkārtojumā būtu zināma kārtība. Visas gleznā redzamās savstarpējās relācijas starp formām ir līdz zināmam līmenim pielāgojamas mākslinieka mērķim. Šis nosacījums nav spēkā attiecībā uz fotogrāfiju. (Ja vien mēs neiekļaujam tos absurdos studijas darbus, kuros fotogrāfs izplāno katru detaļu, pirms uzņemt attēlu.) Kompozīcija šī vārda dziļākajā nozīmē kā formu veidojošs elements nevar izpausties fotogrāfijā.

Fotogrāfijas formālais izkārtojums neko neizskaidro. Attēlotie notikumi paši par sevi ir neizskaidrojami vai saprotami atbilstoši skatītāja zināšanām pirms fotogrāfijas aplūkošanas. Kas tad piešķir fotogrāfijai nozīmi tieši kā fotogrāfijai? Kas padara tās minimālo vēstījumu – esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu – spilgtu un skaidri redzamu?

Fotogrāfijas patiesais saturs ir neredzams, jo tas izriet no rotaļas ar laiku, nevis formu. Kāds varētu iebilst, ka fotogrāfija ir tikpat tuva mūzikai kā glezniecībai. Esmu teicis, ka fotogrāfija ir liecinieks izpētei pakļautajai cilvēka izvēlei. Šī izvēle netiek izdarīta starp x un y fotografēšanu, bet starp fotografēšanu x vai y brīdī. Visiem objektiem, kas tiek fiksēti fotogrāfijā (no visiespaidīgākajiem līdz pašiem vienkāršākajiem), ir līdzīga nozīme un pārliecināšanas spēja. Atšķiras tikai intensitāte, ar kādu mēs tiekam informēti par klātbūtnes un prombūtnes poliem. Fotogrāfijas patiesā nozīme atrodas starp šiem diviem poliem. (Populārākais fotogrāfijas lietojums ir promesošā, izzudušā fiksēšana atmiņā.)

Lai gan tā fiksē to, kas ir redzams, fotogrāfijas dabā vienmēr ir atsaukties uz to, kas paliek ārpus kadra. Tā izolē, saglabā un prezentē brīdi, kas izrauts no laika plūsmas. Gleznas iedarbības spēks ir atkarīgs no iekšējām atsaucēm. Tās atsaukšanās uz reālo pasauli ārpus apgleznotās virsmas nekad nav tieša, bet notiek caur līdzībām. Citiem vārdiem sakot: glezna interpretē pasauli, pārtulkojot to savā valodā. Taču fotogrāfijai nav savas valodas. Cilvēks iemācās lasīt fotogrāfijas tieši tāpat, kā iemācās lasīt pēdu nospiedumus vai kardiogrammas. Fotogrāfija izmanto notikumu valodu. Visas tajā ietvertās atsauces sniedzas ārpus fotogrāfijas robežām. Tā rodas minētā laika plūsma.

Filmas režisors var manipulēt ar laiku, tāpat kā gleznotājs var manipulēt ar attēloto notikumu savstarpējo saistību. Fotogrāfs to nespēj. Vienīgais lēmums, ko fotogrāfs var pieņemt, attiecas uz brīdi, ko viņš izvēlas izolēt. Taču šis acīmredzamais ierobežojums arī piešķir fotogrāfijai tās unikālo iedarbības spēku. Fotogrāfijā redzamais ļauj apjaust to, kas paliek neredzams. Aplūkojiet jebkuru fotogrāfiju, lai novērtētu šī apgalvojuma patiesumu. Tūlītējā saikne starp redzamo un neredzamo ir atšķirīga katrai fotogrāfijai: tā var pastāvēt starp ledu un sauli, starp sērām un traģēdiju, starp smaidu un baudu, starp ķermeni un mīlestību, starp sacīkšu zirgu un sacīkstēm, kurās tas uzvarējis.

Fotogrāfija ir efektīva, ja fiksēšanai izvēlētajā brīdī ir ietverts universāls patiesības kvants, kas atklāj tikpat daudz par fotogrāfijā neredzamo, kā par to, kas tajā redzams. Šī patiesības kvanta būtība un veidi, kā to iespējams saskatīt, var būt ļoti atšķirīgi. To iespējams saskatīt izteiksmē, darbībā, pretstatījumā, vizuālajā nenoteiktībā vai kontūrās. Turklāt šī patiesība vienmēr būs atkarīga no vērotāja. Puisim ar draudzenes foto kabatā patiesības kvants „bezpersoniskā” fotogrāfijā joprojām būs atkarīgs no viņa prātā esošajām vispārīgajām kategorijām.

Tas viss var atgādināt klasisko ideju par mākslas spēju pārvērst konkrēto par vispārīgo. Taču fotogrāfija nav saistīta ar konstrukcijām. Fotogrāfijā nenotiek transformācijas. Pastāv tikai lēmums, tikai fokuss. Fotogrāfijas minimālais ziņojums, iespējams, ir krietni vienkāršāks, nekā mēs sākumā nodomājām. Tā vietā, lai uztvertu to kā: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu, mēs varat to atšifrēt kā: pakāpe, kādā es uzskatu šo lietu par aplūkošanas vērtu, ir nosakāma pēc visas informācijas, ko es apzināti neparādu, jo tā jau ir ietverta šajā lietā.

Kāpēc sarežģīt fotogrāfijas aplūkošanas pieredzi, ko piedzīvojam daudzas reizes dienā? Tāpēc, ka vienkāršība, ar kādu mēs parasti uzlūkojam savu pieredzi, ir izšķērdīga un mulsinoša. Mēs domājam par fotogrāfijām kā mākslas darbiem, kā pierādījumiem, līdzībām vai ziņu avotiem. Taču katra fotogrāfija patiesībā ir līdzeklis, lai pārbaudītu, apstiprinātu un konstruētu kopēju skatījumu uz realitāti. No tā izriet fotogrāfijas ievērojamā loma ideoloģiskās cīņās un, attiecīgi, – nepieciešamība pēc mūsu izpratnes par ieroci, ko varam izmantot paši un ko var izmantot pret mums.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

 

Teksts publicēts ar punctummagazine (Artis Ostups) piekritību.

 

 

20 FOTOBAUŠĻI digitālo kameru lietotājiem

1. Iepazīsti savu digitālo fotokameru. Lasot lietošanas instrukciju, līdztekus izdari visas parametru uzstādīšanas darbības, uzņem kadrus un konstatē izmaiņas.

2. Turi tīru objektīva ārpusi un iekšpusi (spoguļkamerām). Nekad nemaini objektīvus vējā, putekļotā vidē. Maiņu dari ātri.

3. Pirms fotografēšanas pārliecinies vai atmiņas karte ir aparātā, vai izdzēsti iepriekšējie uzņēmumi, kas jau pārnesti datorā. Formatizē karti.

4. Attiecīgi gaismas apstākļiem, uzliec jutību 100, 200 vai 400. Sevišķi sliktos gaismas apstākļos lieto 800, ekstrēmi sliktos 1600 vai vairāk, ja aparātā šāda iespēja paredzēta.

5. Attiecīgi vajadzībai izvēlies rezolūciju – uzņēmuma formātu JPG (vairāk piemērots sadzīviski dokumentāliem sižetiem) vai RAW (radoša rakstura attēliem, lieliem palielinājumiem). Sākot uzņemšanu pārliecinies, vai kartes ietilpība izrādīsies pietiekoša. Vēlams, lai kartes ietilpība būtu ar rezervi – 4GB, 8GB, 16GB.

6. Pirms fotografēšanas savlaicīgi pārbaudi uzstādītos parametrus, vai tie atbilst tūlitējai atbilstībai uzņemšanas apstākļiem.

7. Iepazīsti fotografējamo objektu, novērtē situāciju un izvēlies labāko uzņemšanas punktu. Ja šaubies, uzņem no vairākiem punktiem, jo ir iespēja pārbaudīt rezultātu. Atceries, – kameras ekrāns sava nelielā izmēra pēc, neļauj simtprocentīgi spriest par kadra kvalitāti, atstāt to, vai dzēst. Ja šaubies – atstāj.

8. Ņem vērā, ka spilgti laukumi kadrā (logi, ieslēgti gaismas ķermeņi, gaismu atstarojošas virsmas) ietekmē eksponēšanas mērījumu rezultātus. Ja lieto zibspuldzi, atspīdums spogulī kadru darīs tumšu.

9. Fotokameru turi precīzi horizontāli vai vertikāli. Lieto statīvu.

10. Ar saviem pirkstiem nejauši neaizsedz aparāta pareizai darbībai paredzētas vietas.

11. Slēdzi nospied mierīgi, nesteidzoties, kā mērķī šaujot. Slēdža nospiešanas brīdī vari aizturēt elpu.

12. Uzņemot ar zibspuldzi, pārliecinies vai tā pilnībā uzlādējusies.

10. Sevišķi sliktos gaismas apstākļos radi iespēju kameru atbalstīt. Stabils statīvs – visdrošākā iespēja asiem kadriem vājā gaismā.

13. Seko līdzi norādījumiem, kas parādās kameras ekrānā. Ja karte pilna, nomaini pret tukšu.

14. Atmiņas kartes turi aizsargvāciņos tā, lai pilnās un tukšās būtu atsevišķās vietās.

15. Savā datorā iekārto uzņemtā fotomateriāla  arhīvu, iepriekš izdomājot glabāšanas tēmu galvenos nosaukumus un sazarojošās sadaļas. Šai sistēmai jābūt tādai, lai īsā laikā vari atrast jebkuru vajadzīgo attēlu. Oriģinālus neaizstāj ar rediģētajiem attēliem, saglabā abus veidus.

16. Kameru, kartes neturi saulē, mitrumā. Saudzē no putekļiem.

17. Turi rezervē aparāta, zibspuldzes barošanas batareju komplektu. Izbraucienos ņem līdzi barošanas akumulatoru uzlādēšanas ierīces. Sevišķi intensīvas fotouzņemšanas gadījumos lieto portartīvo cieto disku vai klēpjdatoru.

18. Sargā fotokameru no triecieniem, smiltīm, krišanas. Kameru novietojot uz galda pārliecinies, lai siksniņa nepārkarās pār galda malu.

19. Centies iegādāties kartes ar kapacitātes rezervi, kaut sākumā šķiet, ka būs par daudz. Apetīte bildēt rodas fotografējot.

20. Dari tā, lai fotografējot būtu pārliecība, ka viss ir tā, kā vēlies. Lai fotografēšanas process un apstrāde sniedz gandarījumu un interesantus attēlus pēc būtības.

%d bloggers like this: