SIMTS par 100. LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS



Veltījums visiem Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, darbiniekiem, kalpotājiem.

Katram un visiem, kas kaut reizi bijuši Latvijas Nacionālajā teātrī.

Simtgadē viesojās Gunārs JANAITIS. Pateicība fotorepotāžas sekmētājiem.

2019. gada 23. februārī

 

Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…

 

 

Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas  pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs  Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras.

Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu  teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli.

Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība.

Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens.

Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši tad jau bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai 2015. gada septembrī sagatavoja Gunārs Janaitis

Materiāls tika ievietots blogā Latvis-Latvieši, kas no turienes, man nezināmu iemeslu dēļ pazuda. Vai to nospamoja…

Tagad 2019. gada janvārī to atjaunoju šajā blogā TĀDA IR DZĪVE

Mīļā Anniņ!

Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla…

Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība. Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

Sveika Anna!

Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus!

Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem. Continue reading “Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…”

Savu bērnu slavēt…

00.PERSONIBAS UN LAIKMETS-1140033 copy

 

Neesmu nācis pie Jums savu bērnu slavēt, kaut jāatzīstās, labas atsauksmes biju gaidījis, bet ne tik vienbalsīgi un vēl vairāk. Ne es viens to piedāvāju Jums skatīt, lasīt savā īpašumā iegūt – albumgrāmatā “Personības un laikmets” satiekas personības, kas tādā veidā nekad nav tikušās un nekad arī netiksies. Saku ne es viens tādēļ, ka

pamatā grāmatu izveido mākslinieks. Šajā gadījumā Juris Petraškēvics. Mēs, kas piegādājām viņam izejmateriālu, netraucējām, savukārt viņš netraucēja mūs. Tā ir vislabākā sastrādāšanās, lai atrastu kompromisu. Mūsuprāt labāko variantu. Arī apgāds “Neputns” neierobežoja rīcības brīvību, bet palīdzēja ar sev iespējamiem finansu vektoriem. Nebrīnieties, ja sacīšu – albumgrāmata “Personības un laikmets” ir garīgi dzīva. Katrs, kam ir vēlēšanās to var pārbaudīt.

 

KAS IR LATVIETIS?

Autore Dr. filol. Anita ROŽKALNE 

Kas ir latvietis-Janaitis.jpg

Atceros kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvietis vienmēr ir nodarbojies ar jautājumu – kas ir latvietis? Esmu aizmirsusi, kas to teicis, bet man šī doma šķiet interesanta. Kāds, kas to rakstīja, skaidroja: tas tāpēc, ka latvietis nevar atrast savu vietu pasaulē, tāpēc, ka nejūtas drošs par sevi. Es domāju, arī tāpēc, ka ne jau asiņu sastāvs izsaka latvietības būtību, jo pasaulē nav neviena tīrasiņu latvieša – mēs esam seno Latvijas teritorijā dzīvojušo cilšu pēcteči, un mūsu dzīslās plūst arī slāvu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, somugru un kādas visādas vēl asinis. Un vai ir kāda nācija mūsdienās, kas dzīvojusi tik izolēti no pārējās pasaules, ka ir vismaz relatīvi tīrasiņu savas tautas pārstāvji? Tādi varbūt mīt tuksnesī? Kalnos? Nomaļās salās okeāna vidū? Skarbos ziemeļos?

Ģenētiskais kods? Tas vēl pētīts tik maz, ka droši arī neko nevar apgalvot – vai latviešiem tas ir īpašs. Baltu gēns gan esot atrasts. Nesen zinātnieki nonākuši arī pie secinājuma, ka īpašs ģenētiskais kods ir baltajiem cilvēkiem vispār – viņu gaišā ādas krāsa izveidojusies tūkstošiem gadu ilgā dabiskajā izlasē līdz ar pārvietošanos uz ziemeļiem, tāpat kā spēja sagremot svaigu pienu, jo piens bija nozīmīgs D vitamīna avots ziemeļos tik nepietiekamās saules gaismas dēļ. Tātad – kas ir latvietis? Cik procentu seno baltu cilšu asiņu (sinonīms baltu gēnam) viņa dzīslās ir jābūt, lai kādu cilvēku varētu saukt par latvieti? Continue reading “KAS IR LATVIETIS?”

Brazīlijas latviešos

Ar autores Māras Svīres laipnu atļauju fragmenti no viņas grāmatas “Orhidejas zem zilām ziemas debesīm.” “Lauku avīzes” izdevniecība, 2004. Kopš brīvvalsts laikiem šī ir pirmā Latvijā izdotā grāmata, kurā stāstīts par latviešu izceļošanu uz Brazīliju. Kāpēc viņi brauca un kā iejutās otrā pasaules malā? Kā auga dzimtu koki citu ieceļotāju, visas Eiropas tautu mežā? Kā tagad dzīvo latviešu pēcteči, kuris saka: “Mēs esam brazīlieši, un ar to lepojamies!”?

Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvoja viņu ģimenēs, 2003. gadā trīs mēnešus uzturoties Brazīlijā. Viņi tur ieradās, lai mācītu latviešu valodu. Kāds ir spilgtākais iespaids par šo zemi? “Pārsteigums. Jo viss izrādījās citādi, iepriekšējās zināšanas par Brazīliju izrādījās līdzīgas gaistošam rīta sapnim.”

FRAFMENTI NO GRĀMATAS “ORHIDEJAS ZEM ZILĀM ZIEMAS DEBESĪM”

Gandrīz simt gadus latviešu kori dzied: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu / Un turi to ar visu savu sirdi!” Tomēr ik pa laikam kāda lapa no tautas koka atraujas un aizlido tālumā. Var jau teikt, ka vainīgi pasaules vēji un laiku grieži, bet gan jau nozīme arī nemiera gēnam. Kāpēc latviešu asinīm jābūt lēnām un remdenām? Un kāpēc lai doma par labāku dzīvi svešās zemēs piederētu citām tautām, vienīgi latviešiem ne?

1900. gadā milzīgo Brazīliju apdzīvoja 17,3 miljoni cilvēku. Tagad – 173 miljoni. Desmit reizes vairāk! Sava nozīme joprojām augstajai dzimstībai , tomēŗ sākums un pamats iedzīvotāju pieaugumam bija migrācija. Brazīlija labprāt uzņēma imigrantus no visas pasaules, pat aicināja. Īpaši eiropiešus, no kuriem pēdējais tolaik tika uzskatīts par labāku, nekā pirmais no citiem kontinentiem. Ziņas par bezgalīgo iespēju zemi Brazīliju atrada dzirdīgas ausis.

Katras valsts piederīgie atveda līdzi savas tradīcijas un kultūru, savus tikumus un nodarbošanos. Šī bagāža izrādījusies dzīvotspējīgāka par valodu. Varbūt tāpēc, ka materializējusies un ierakstījusies valsts dzīvē.

Ja vecvecāki bijuši latvieši, dēls apprecējies ar vācieti, bet viņa dēls ar itālieti, tad kādai tautībai piederēs nākamā paaudze? Latviešu daudzumu varētu noteikt vienīgi, saskaitot asins pilienus, un arī tad nav skaidrs, cik procentu latviešu asiņu jābūt, lai pieskaitītu latviešiem. Kas ņemsies to izdarīt? Latviešu apzināšana Brazīlijā ir visai riskants pasākums, godīgi sakot, neiespējams. Tāpēc bieži vien dzirdējām: “Viņš ir no latviešiem.” Tieši tā – no latviešiem. Kaut ne vārda neprot un nekad nav pratis latviski, bet senčos latvieši ir bijuši, par ko var liecināt uzvārda līdzība kaut kam latviskam. Continue reading “Brazīlijas latviešos”

Skats pāri robežai…

VACIJA-Janaitis-3004 VACIJA-Janaitis-3005 VACIJA-Janaitis-3010 VACIJA-Janaitis-3013 VACIJA-Janaitis-3022 VACIJA-Janaitis-3029 VACIJA-Janaitis-3030 VACIJA-Janaitis-3045 Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, būdams Vācijas Demokrātiskajā republikā (austrumu pusē Berlīni sadalošajai robežai), tuvākais attālums, kur drīkstēja piekļūt Brandenburgas vārtu tuvumā, bija aptuveni 300-500 metru. Vietā, kur iela Unter der Linden atdūrās aizliegtajā zonā, bija solu rinda. Uz tiem varēja apsēsties ar seju /skatu uz Rietumberlīni. Ievēroju kādu vientuļu, skumju sievieti nekustīgi sēžam uz balti krāsotā sola. Raugāmies tālumā, pāri nožogojumam. Kad biju izstaigājis apkārni un pēc stundām trijām atgriezies iepriekšējā vietā – sieviete joprojām nemainīgā pozā bija turpat un kā iepriekš – ar nekustīgu skatu tālumā. Tā, it kā viņas pašas šeit nebūtu. Šī necilā, bet dziļi traģiskā epizode nav dzisusi no manas atmiņas. Tā kļuva vēl spilgtāka, kad pirms gadiem pie Brandenburgas vārtiem tapa šie mūsdienu uzņēmumi. Par ziedojuma monētām varēja iekļūt kopējā bildē ar bijušajiem sabiedrotajiem – amerikāņu un padomju grimmētiem tēliem. Un tūristu plūdiem nopērkamā pseidovīza uz Rietumberlīni. Tas bija laikā, kad aukstā kara termins šķita bezrūpīgi zudis uz neatgriešanos. Nebija ne balto solu, ne sievietes, kas raugās pāri neesošam mūrim. Kā būs rīt – nezinu…

Radošā reibuma MĀJA

Tāda vieta, kā Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju Māja ir vienīgā Latvijā – radošo personību tikšanās Bābele, kur savstarpējā saprašanās notiek daudzās pasaules valodās. Esmu pateicīgs Mājas vadītājai Andra Konstei par atļauju – brīvi sakārtot un publicēt viņas trāpīgi humorīgos īspierakstus par dažādu tautību personību raksturiem un sadzīviskām īpatnībām. Lasītājam savukārt dota iespēja līdzdomāt, tēlaino uztveri lietot salīdzinājumam par mums pašiem un citiem.

Gunārs Janaitis, 2014. gada 4. oktobris.

 




Darbojošās personas:

Mājas administrācija un citi. Teicēja – Andra Konste, Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju Mājas vadītāja. Ieva  Balode  Mājas starptautisko projektu vadītāja. Zeltīte Freiberga – Mājas saimniecības vadītāja. Iveta Līberga – Mājas grāmatvede. Ēriks Cērpiņš – Mājas arhitekts. Una  Sedleniece – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore.

Literāti no Latvijas. Nora – Ikstena, latviešu rakstniece no Ikšķiles. Gundega – Repše, latviešu rakstniece no Rīgas. Knuts – Skujenieks, latviešu dzejnieks no Salaspils. Pēters – Brūveris, latviešu dzejnieks no Ulbrokas. Roalds – Dobrovenskis, rakstnieks no Ikšķiles. Velta – Kaltiņa, dzejniece no Ikšķiles. Jānītis (Jānis) – Jānis Rokpelnis, latviešu dzejnieks. Haņins – Semjons, Latvijas krievu dzejnieks un tulkotājs. Liāna – Langa, latviešu dzejniece no Ikšķiles. Līvija – Akuratere, latviešu teātra kritiķe. Maira – Asare, latviešu literāte.

Ārzemju literāti. Luiss Hosē Palasone – spāņu dzejnieks un tulkotājs. Li Li – ķīniešu rakstnieks. Lenka – Matouškova, čehu tulkotāja. Reins – Tootmaa, igauņu rakstnieks. Remko – Ekers, dāņu rakstnieks. Vlads – Brazjūns, lietuviešu dzejnieks un tulkotājs. Dariuss – lietuviešu rakstnieks. Anrī Menantons – franču rakstnieks.

Kaķi, vietējie. Bulis – kaķu puika. Anna – kaķu meitene.

IESĀKUMAM. IEVADA VIETĀ

Astoņu gadu laikā (2006-20014) Starptautiskā Ventspils rakstnieku Mājā radoši strādājuši aptuveni 800 rakstnieki no 60 valstīm. Sarakstītas un jau izdotas vairāk nekā 300 grāmatas.

Kā mainās Mājas noskaņojums un raksturs līdz ar kompāniju, kura ienāk! Un tas nu ir līdzīgi kāršu spēlei – kādas lapiņas dabū, ar tām arī mēģini vinnēt. Ir bijuši brīži, kad te ir kluss un radoša sprieguma pilns gaiss, paretam parādās kāda citu pasauļu pārņemta seja, sakārto uz šķīvja dīvainu kombināciju ēdienu un pazūd savā alā, un tas viss neatkarīgi no pulksteņa un gadalaika. Ir bijis tā, ka izveidojas draudzīgas apvienības, kuras kopā gatavo ēdienu, kopā iet staigāt un kopā skatās filmas, reizēm par to nenobrīnīties, jo ikdienas dzīvē šo cilvēku trases nekādi nekrustojas. Ieviešas tāds dvēseles līdzsvars. Continue reading “Radošā reibuma MĀJA”