Putru vārot stingri jāraugās, lai tā nepiedegtu. Piedegs – kļūs nelietojama. Tādēļ jāmaisa, jāmaisa…Un tā, kopš 28. maija politiskā putra valstī sākusies vārīties ar lielāku burbuli, dodot cerību arī jaunai garšai. Par maisītāju vairumu žēloties nenākas. To ir vairāk nekā daudz un katrs no maisītājiem vēlas kļūt pamanīts.
Aina ir sirreāla. Traģikomiska. Šajās dienās pavīdēja ziņa, ka festivālā Pozitivus ar Vienotības slapjiem sūkļiem esot varēts apmētāt oligarhu simboliskus attēlus un labākie trāpītāji varējuši iegūt talonus ēdienam. Kādā iepriekšējākā ziņā tika apgalvots, ka oligarhus Rīgā Andrejostā jau apbērēja. Latviešu tautas tradīcijās nav paraduma mirušos apmētāt ar slapjiem sūkļiem vai kā citādi apgānīt. Man nav informācijas vai tie precīzie mērķī trāpītāji desertā saņēma arī Zīgerista banānu?
Līdz maija beigām oligarhi bieži tika pieminēti mēdiju tekstos un locīti tautas mutē. Oficiāli viņi tika atzīti/nosaukti Prezidenta Saeimas atlaišanas ierosināšanas runā. Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais – (šo apzīmējumu kādai personai mēs dzirdam jau gadus desmit) un vēl divas personas. Vismaz apmēram tā. Oligarhi tā kā bija, tā kā nebija. Nu ir, bet vairs nav. Apglabāti.
Ārkārtas vēlēšanu programmas pamatā oligarhi paredzēti kā galvenais balsts. Ja nesenās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pēc varas tīkojošo lozungs bija radīt paniku ar „Krievi nāk!“, tad tagad, iespējamās ārkārtas vēlēšanu aģitācijā viss uzsvars tiks likts uz tautas lielnaidu pret oligarhiem. Kas attiecās uz krieviem, tad viņiem nebija ne no kurienes nākt, jo viņi te jau bija un tagad koncentrējušies Rīgas domē. Tas gan vairāk ir ultranacionālo bāleliņu ilgstošas darbības panākums.
Par sēkļa sindromu žurnālistikā. Aploksnes, zooloģiskais dārzs. Gadiem ejot rakstītāji/runātāji netiek nost no atgādinājumsēkļa, kaut citi notikumi viņus stumj un velk uz priekšu. Viņi tik žļembā savu. Kas attiecās uz zooloģisko dārzu, tad man jautājums, – ar ko tas ir sliktāks par Saeimas namu? Vai tā nav godīgu zvēru apvainošana? Un, ja kāds zooloģiskā dārza darbinieks ar plēsējzivs uzvārdu iepeldējis Saeimā, tad tas neskaitās un jāsaka „Turi muti!“?
Jaunievēlētais prezidents tik slikti savu pirmo runu bij‘ teicis, ka kāda neaizvietojama speciāliste no Zviedrijas, kura braucot ar auto no Liepājas mēdzot klausīties arī radio/mūziku, uztraukusies ne pa jokam. Šo svarīgo faktu ziņoja Latvijas TV pirmais kanāls. Tas pats kanāls, kurā visi diskusiju dalībnieki vienlaicīgi runā tik savu, pretējo pusi neuzklausot. Rodas iespaids, ka tā ir tiešraide no Centrāltirgus bez raidījuma vadītāja. Kuram gan negribas būt līdzdalībniekam putras maisīšanā? Un tā, lai to ievēro?
Kaut Saeimas namam durvis divviru platas, tomēr visi bijušie varmīļi iekšā var netikt, iepriekš neveidojot partiju apvienības/saķepumus. Ir pamanāmas personas ar sevišķām raizēm sejās un runās. Likums neliedz veidot priekšvēlēšanu saplūdumus tiem, kam atsevišķi 5% balsu nesavākt. Līdz vēlēšanām tāda kopība turas uz dievvārdiem, bet nesaskaņas/domstarpības sākas pēc iekļūšanas mērķobjektā. Pēc tam jau pašu likumdevēju likums atļauj brīvi pārvietoties, nerēķinoties ar vēlētāju izvēli.
Maisam, maisam to putru! Ka nepiedeg! Reizi četros gados likuma vārdā par galvenajiem maisītājiem tiek izziņota tauta, piešķirot katram, jau kuro reizi apmānītajam, lētticīgajam, pacietīgajam balsstiesīgajam mazu mazītiņu karotīti, putras vienreizējai pamaisīšanai. Tieci nu gudrs – uz kuru pusi maisīt – uz labo, uz kreiso, vai tikai pabakāt pa katla dibena centru? Nu šogad piedega vienreiz tā pa īstam, ka jāsāk vārīt no jauna. Sākas solījumu laiks. Finanšu ministrs sola, ka turpmākajos trijos gados necelšot nodokļus. Nesaprotu, kā viņš to var zināt. Vai finanšu ministra posteni partija var nopirkt/īrēt uz zināmu laiku? Vienu dienu Vienotība jaunas partijas veidošanu nosauc par kļūdu, nākošajā dienā vēl neesošās kļūdainās partijas dibinātājam piedāvā iekļauties Vienotības saķepumā, piesolot Ministru kabineta vadītāja amatu. Vēl neievēlētie sola bīstamajiem konkurentiem tādus posteņus, ko viņi nevar nodrošināt pat pēc ievēlēšanas. Neitralizēt konkurentu … jebkuriem līdzekļiem! Šajā brīdī kļuvis svarīgs katrs putras maisītājs ar mazo karotīti. Kad solīšanas azartā tiek pazaudēta jebkāda loģika, jēga, par godaprātu nerunājot, – process kļūst traģikomisks. Līdz ārkārtas vēlēšanām vēl jāpaspēj uzlikt uz uzticības paplātes ārzemēs mītošo latviešu balsis. Aktivitāti iespējams kāpināt, izmantojot administratīvos resursus. Putra tiek maisīta intensīvi, pretrunīgi, haotiski. Iet uz piedegšanu?
Latvijas politiskās putras katliņš ir par mazu tik liela savstarpējā naida ugunij un sašķeltībai. Tajā nav attīstības formulas. Varas putras maisītāji dzīvo paši par sevi, nerēķinoties ar tiem, kam varmīļu savārītā putra domāta. Konsolidācijas procesā/rūpēs par tautu un valsti uzmaisīts 22% PVN pat pārtikai, palielināta akcīze degvielai, izdomāti jauni nodokļi, palielināta elektroenerģijas un gāzes cena… Nekādi nav saprotams, kādēļ valdībai tik ekonomiski gudri vadot/saimniekojot, valsts parāds ar katru minūti pieaug un šodien sasniedzis jau 5,177 miljardi. Emigrējošo skaits pēdējos 20 gados lielāks par kara laikā notikušo emigrāciju, Latvijas aramzeme aizaug ar krūmiem, no kartes tiek svītroti izmirušie ciemi. Bet neuztraucaties! Tie ar tām mazajām karotītēm! Vēlēšanu likums netiks grozīts par labu jums, par labu Saeimas kvalitātei. Valdība strādā, domā par jaunu Latvijas attīstības plānu. Visi noslīkušie tiks izglābti! To kā superekstrālielsolījumu cels priekšā vēlēšanu priekšvakarā.
Vara taču pieder tautai, kas „laimē var diet“… Un ar savu mazo karotīti varas putras katlam bezcerīgi pakaļ skriet…
Tāda Ir Dzīve... 