Dziesmu svētku simtgade. 1973.

 

VELTĪJUMS XXVI VISPĀRĒJO LATVIEŠU DZIESMU SVĒKU UN XVI DEJU SVĒTKU DALĪBNIEKIEM

Es nāku no fotogrāfu kora. No vērtīgo, neaizmirstamo mirkļu saglabātāja kora. Mēs visi fotogrāfi kopā un katrs viens pats atsevišķi. Šajā blogā redzamie Dziesmu svētku simgades attēli ir mana vizuālā balss pirms 45 gadiem. Cik Dziesmu svētkos ar sirdi caur objektīvu esmu piedalījies, īsti precīzi nepateikšu. Nav laika skaitīšanai. Bet kādi desmit būs. Dziesmu svētku fotografēšana ir sevišķi smags darbs. Tikai tad, kad to dara, nejūt tā smagumu, jo emocionālo momentu gūzma paņem tevi visu. Uzņemot Dziesmu svētkus, nekas nav jāizdomā. Vienkārši – ir jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Un tad ir kadri  i tam laikam, i nākotnei. Kā šajā gadījumā ar simtajiem. Ar trim vai vairākām kamerām un visiem objektīviem, kas tev ir, vienlaicīgi. Gājiena ceļš un septiņas diennaktis ar 15 kilogramiem plecā. Padomju laikā. Digitālajā laikmetā tehniskos risinājumus veikt ir salīdzinoši daudz vienkāršāk.  Kaut gan fotoaprīkojuma smagums – “dzelži” vienlīdz smagi bija tad un arī tagad.

Piedāvāju jums atskatu attēlos, kā notika Dziesmu svētku simtgade laikā, kad Ļeņina galvu nācās stumt pirms Dziesmu svētku karoga. Arī svētku nosaukumam bija pievienota tā laika politiskā nodeva. Kaut gan pašā dziļākajā būtībā šodien notiekošiem Dziesmu un Deju svētkiem Ļeņina galvas vietā ir nepārtraukta svētku lieldraugu un ātro kredītu reklāma. Ja padomju laikā mēs pie saukļiem bijām tā pieraduši, ka tos pat neievērojām, tad tagadējo reklāmu midžināšanās kaitinoši krīt uz nerviem un traucē vienlaidus emocionālajai uztverei. It sevišķi, ja svētku lieldraugs manus draugus izlicis no savām mājām uz ielas.

Toreiz dzejnieks un publicists Imants Ziedonis nebija iecerējis rakstīt recenziju/iespaidus par simtajiem. Satiekot viņu pastāstīju, ka biju iekļuvis tūkstošbalsīgajā korī un dalījos iespaidos par tām vienreizējām izjūtām un fotografēšanas iespējām uzņemt dziedātāju tuvplānus.

Un man par prieku un brīnumu, dažas dienas pirms laikraksta galīgā maketa pabeigšanas, redakcijas pustumšajā koridorā pretī nāk aktrise Ausma Kantāne (Imanta Ziedoņa dzīvesbiedre), kas iespiež man rokā tikko pabeigtu dzejnieka rakstu – “Pēc tam”. Pēc tā nopublicēšanas laikrakstā LM, kompartijas Centrālajā komitejā tas izraisīja ļoti negatīvas atsauksmes un kritiku. Protams, visvairāk to dabūja just uz savas ādas LM galvenais redaktors Jānis Škapars, kas raksta publicēšanas laikā atradās izbraukumā. Līdz ar to saprotams, ka uzrakstītais aizgāja drukā bez būtiskām redakcionālām izmaiņām.

IMANTS ZIEDONIS

PĒC TAM

Mēs pārnācām vēlu, un es izkāru naktī žāvēties kliņģerītes. Dziesmu svētki bija beigušies. Kliņģerītes man uzdāvināja, no estrādes lejup nākot, dziedātāja. Vēl zili vanagzirņi, rudzupuķes, apvītusi paparde. Vai tad es varu tās pamest, kur pagadās?

Kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokā turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. Vainagi savilkušies kā eži, un galvas noliektas Cesvaines rozēm. Tā mēs brīdi pasēdēsim. Tumsā un atskaņās.. Vēl atskan vakardiena un aizvakardiena. Skan laukā akmenī, skan mežā ozolā. Skan stāvus piebāztā tramvajā.

Tev vajadzēja būt tur kora vidū, tas ir nepasakāmi, teica Janaitis. Tāda sajūta, ka tu esi kaut kā liela sirdī. Viņš tur bija ieticis, staigājis starp rindām un fotografējis. Tos skolotājus, traktoristus, studentus, bāleliņus, jā. To māmiņu, kas tāpat sēdēja un nedziedāja, dziesmu karos nogurusi. “Korespondents meklē kaut ko “Dadzim”,” jaunās meitas smējušās. Muļķe, muļķe, vai tad tu pati, dziesmas pilnbriedā būdama, nesaproti, kāds piepildījums ir tādā nogurušā mātē! Šo brīdi fotoobjektīvs aiznesīs nākotnē.

Tūkstošbalsīgajās rindās sēdēja vēl viens viens cilvēks, arī nedziedāja, viņu aizveda, un viņai piedzima bērniņš. Varbūt piedzima mazliet agrāk – no visām tām vibrācijām balsīs un gaisā, un estrādes dēļos. Ja tā ir meitiņa, kā viņu nosauks – Simtīte? Dziesmiņa? Lietuvieši nav pazaudējuši sendziļos meiteņu vārdus – Jūra, Egle, Dziesma. Ja latviešu dziesmu simtgades korī pedzimst viens bērniņš, vai tas pieder tikai tēvam un mātei vien?

Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusts un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu.

Abas svētku dienas pētīju diriģentus, kā gribēdams saskatīt, kas tā ir par vielu, no kuras viņi veido. Kā tie var, bur, kā tie ver visu vaļā! Vīgners grūž un grābj. It kā gaiņājas no skaņu plūdiem, tos pielaižot tuvāk un grūžot atkal prom. Saķer balsis un sviež atkal atpakaļ. Reizēm nokrata, nopurina šos plūdus no pirkstu galiem kā dravā bites no rokām. Neizskatās, ka viņš to darītu nez cik mīļi – bet paklausaties, paklausaties – kas to Rīgu dimdināja? Un no kā? No tās pašas mīlestības. Ne jau no sentimenta, to jūs Vīgnera dziesmās un žestos negaidiet. Neies jau paijāties, tad labāk paslēpj roku kabatā. Tas ir tāpat kā ar Melngaili – nav jau mums skaistāka gaiļa par to pašu Melngaili. Melns, bet kādas baltas dziesmas dzied!

Račevskis – cērt. Lec pa pieciem pakāpieniem un – cērt! Kamēr nocērt. Un dziesmu egle, aplausos krākdama, iegāžas zālē.

Bet Staņislavs Broks ķer un drebina kulakus.

Jānis Ozoliņš kori šūpo horizontāli, bet Dūmiņš rauj vertikāli, ceļ augšā, cērt galvu krūtīs, diriģenta tiltiņš līgojas. Pie viņa skrien vislielākie rožu bari.

Tāda pati augšupcēlāja ir Ausma Derkevica. Vīgners dziesmu grūda un blīvēja tepat estrādes dziļumā, citi to plūdināja pa labi un kreisi, Derkevica to met gaisā, sviež kā peldoties ūdeni saulē. Viņu aiznes uz rokām. Vispirms neļķu vainagā. Tad ar baltām pīpenēm. Tad bulgāri – sarkanās rozēs. Aiznes uz rokām, jo gaisā sviest nedrīkst. Drošības noteikumi.

Vikmanis diriģē kā ķirurgs, smalkiem pirkstiem, mazo ansīti mazliet atliecis, akurāti un mērķtiecīgi.

Gido Kokars ceļ un ceļ no sevis kaut ko laukā. Abiem brāļiem Kokariem, tāpat kā Dūmiņam, diriģenta tiltiņš līgojas.

Imants Kokars – jā, vienreizēji. Viņa žestam grūti atrast darbības vārdu. Apsēsts. Dziesmas apsēstais. Bet ne jau asais uzrāviens vien. Spēks, spēks, neapšaubāms spēks, bet paklausieties arī, cik dziļi, kā dzirdami, kā tikai nojaušāmi skan elēģija “Mūžam zili…”

  1. jūlijā LVU aulā latviešu tautas mūzikas koncertā skanēja “Aiz ezera balti bērzi”. Sudrabiņa lapiņām. Es biju redzējis bērzus sudrabiņa lapiņām, tikai dabā. (Diezgan bieži, tikai vajag vairāk pa biztalām staigāt.) Bet pirmoreiz dzirdēju un redzēju sudraba lapiņas dziesmā. Sudrabkalis bija Gido Kokars. Koris bija sudrabs. Koris bija tīrs sudrabs. Kad diriģenta roka un balsis tai līdzi izveidoja gaisā šo lapu skaņveida zīmējumus, tā bija atklāsme, kas parādās varbūt pa simtu gadiem reizi.

Notikums simtgades svētkos bija 6. vidusskolas kokļu ansamblis. Kokle pēc ilgiem gadiem atkal pierādīja, ko tā spēj. Tās nebija piedevas tautiskajā vakarēšanā pie tautiskajiem zirņiem, tās vispār nebija nekādas piedevas ne pie kā, tā bija īsta iespējām bagāta pamodusies kokļu māksla. Meitenes spēlēja gaumīgi un patiesi, nekā butaforiska. Skolniecītes pierādīja, ka koklei ir sava bagāta, no aizmirstības izceļama skaņu pasaule.

——————————————————————————————————-

Protams, koklētājiem nav jāizkonkurē pūtēju orķestris. Kāzās, zaļumballēs, svētku gājienos un citās svinībās skanēs tauru misiņa rīkles. Koklētāji, liekas, pašdarbības masu kolektīvos tik populāri nebūs. Bet kokles mākslinieciskās iespējas ir daudz bagātākas, niansētākas, repertuārā dziļākas, tāpēc tās kultūras gājiens atsākams muzikāli nopietnākā vidē – mūzikas vidusskolās un konservatorijā. Kokli nedrīkst atstāt diletantisku strinkšķinātāju aizgādā: to nedrīkst atstāt tikai tautiskās mūzikas paspārnē vien. Tai (kā arfai) jādod muzikālās audzināšanas un repertuāra līdztiesība blakus citiem klasiskajiem un modernajiem muzicēšanas veidiem.

“Kur tu skriesi, vanadziņi” no 6. vidusskolas koklētājiem (vadība Guna Āboliņa) izskanēja pirmatnīgi skaisti. Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem? Viņi visi vēl ir jauni, vienaldzības neķerti, noraidīšanas nesabojāti. Vai kāds domā par viņu vaska spārniņiem?

Tikpat tuvu dziesmas saknītei bija bērnu koris “Rīga”. Ar “Kur tu teci, gailīti manu”, “Stādīju ieviņu”. No dvēselītes, no rīklītes, no balstiņas uzauga ieviņai deviņi zari, uz katra zara deviņi ziedi.

Vai tad tie ir tikai vārdi vien? Vai tad tas nav tautas filozofiskais vienreizviens? Vai tad tas nav tas pats tik bieži jau dzirdētais jēdziens “intensifikācija”? Garīgo iespēju intensifikācija. Liekas, skolu un citi jaunatnes kori par maz tiek intensificēti ar dziesmu un dziedāšanas filozofiju, tāpēc vecās māmiņas tik nogurušas sēž Dziesmu svētku estrādē.

Ziņģē tēvs, daiņā māte,

Man vezdami līgaviņu;

Pats prieciņu nevarēju,

Kaņepēs tupēdams.

Iznāk tāda kā vecākās paaudzes izmantošana. Tur, kur dzied skola, dzied arī visa tauta

——————————————————————————————————-

Kirova parka estrādē un Tautas mūzikas koncertā universitātes aulā dziedāja lībiešu ansamblis. Bet nedzirdējām ne Nīcas, ne Bārtas, ne Rucavas, ne Alsungas, ne Latgales etnogrāfiskos ansmbļus. Ko dara šo novadu vidusskolas un mūzikas vidusskolas? Vecie ir noguruši. Bet jaunie? Vai ieviņai uzauguši deviņi zari, vai tie paliek tikai tādi vārdi vien bez nozīmes?

Nav gaidāms, ka etnogrāfiskā dziedāšana atdzims sadzīvē tā kā vecajos pirmsrakstības gados, tāpēc šīs gara bagātības “pārķert” un jaunā kvalitatīvā mākslas izpildījumā tautai atpakaļ dot var tikai skolu un citi profesionālās mūzikas (pirmkārt – novada) kolektīvi.

——————————————————————————————————-

Dziedot mūžu nodzīvoju…

Nē, bet vēlreiz! Nodzīvo vēlreiz!

Un koris nodzīvo vēlreiz. Auni kājas – vēlreiz–, lakstīgala. Tu dziedāsi ievainē-i. Protams, tu jau vari neaut kājas, lakstīgala, bet kā tu neausi, kad visi gaida.

“Aiz ezera balti bērzi” es jau teicu, tik filigrāni izstrādātais “Sudrabiņa lapiņām” laikam koru simtgadē nav skanējis. Kokars ir magnets. Jo dabūt no dziedātāja sudrabiņa lapiņas laukā, tas ir brīnums – tik smaržīgas kā maijā pēc pērkona. Šajā dziesmā skan liels lepnums.

Pirmatskaņojums “Zeme rīb, tautas jāj”. Ordelovskis drasē. Cik ilgi tā drasēs? Nē, ir! Parādās episkā kopsakara nojauta. Un – atkal pazuda? Nē, ir! Ir, ir! Tikai nojauca tas vieglais ramtam-ramtam. Bet nu ir!

Aplausi! Atkārtot! Autoru!

Šodien sper kājiņu kur sperdams, rit zīlītes ritēdamas.

Es pirmiņ teicu: kokles skanēja patiesi. Vai tad tautasdziesma var skanēt nepatiesi? Tīšām jau nu neviens nepatiesi nedzied, bet ir tādi tautiski iestrādāti šabloni, ietecētas tautiskas gultnītes, pa kurām ievadīta tautasdziesma no-mo-no-fo-nizējas. Piemēram, Dziesmu svētkos tautasdziesma skanēja intonatīvi vienlaida. Trūka drastikas, nebija ne tādu kā “Sešu mazu bundzinieku” (bija tikai skaistās Darba rezervju bundzinieces), ne arī kāds apsegloja melnu kuili. Nebija ne sērdieņu, ne šūpļa dziesmu, ko baltologi atzinuši par skaistākajām šīs tematikas dziesmām pasaulē.

Vēl viena iestaigāta šablontaciņa: tautasdziesmu apdarēs, ja tā tiek “jautrināta”, tad ar visvieglāko kaut kādu vācisku raidai-radrid intonāciju vai “pārgalviskota” ar krieviski trakulīgu – uh! oh! Paši par sevi šie jautrās dabas izsaucieni nekādu pretestību neizraisa pat labas gaumes klausītājā, bet, atkal un atkal raidairadrid paviršajam vieglumam atkārtojoties, klausītājā un sevišķi citas tautas klausītājā (un ar to mums šodien ir jārēķinās, ka mūsu internacionālajai kultūrai ir internacionāls klausītājs) rodas iespaids, ka mūsu jautrība, humors un dzīvesprieks skan viena sangvīniska rallallā līmenī. Tautasdziesma, protams, māk dziedāt arī oda balsī. Taču tā ir vismaz kamene. Mēs nedrīkstam pasniegt tautasdziesmu vienveidīgu, ar to mēs paši nobanalizējam intonatīvo bagātību.

Rupji teica, gari vilka,

Uzvilkdama gavilēja…

Skarbi sauca, rami vilka,

Kā līgoti nolīgoja…

Meitas drīzi drīzināja,

Sievas lēni lēnināja…

Ar uzviju es dziedāju…

Uzkliegdama es dziedāju…

Rudeniski es dziedāju…

Dziedu arī raudādama…

Mēs tikai dziedam. Mēs dziedam vien. Bet paklausieties, kā tautumeita žēlojas:

Dziedāt vien es mācēju,

Gavilēt nemācēju…

Ne jau es tas norādītājs. Māca pati tautasdziesma, ka dziesmu repertuāram jābūt stilistiski bagātākam:

Dzied, māsiņa, nelīdzini,

Neba segsi mugurā…

Nelīdzini, nenolīdzini intonācijas! “Rūjienieši, velna bērni, pirtī dzied pērdamies”. Citur lūdzas meita, lai nesmej viņu, viņa esot tāda delverīte. Maz delverības, maz seno laikmetu sērdienības, maz no tautasdziesmas dvēseliskās daudzveidības dzirdējām repertuārā.

——————————————————————————————————-

Un es domāju: kādu bargu ceļu tauta nogājusi simtgadē. Tur Dziesmu svētku izstādei atvesta no Valmieras Teodora Ūdera glezna – Cimze. Smaga skatiena vīrs, skolotājs, mācītājs, pater.Es tas gans, jūs tās avis. Un te Raimonds Pauls ar tautas deju revijā. Tur latviešu strēlnieku Dziesmu svētki 1918. gada 2. jūlijā un otrie latviešu Dziesmu svētki 24. jūnijā (pēc vecā stila). Tā ir vēsturiskā 6. jūlija diena.

——————————————————————————————————-

Un te pie Ļeņina pieminekļa stāv Lāčplēšu sardze, iet tūkstoši skaistos tērpos, noliek ziedus. Droši vien arī pulkveža Vācieša piemiņas vietā Lutriņos šodien pionieri noliek ziedus. Droši vien…

Raini gan neatcerējās – ne ar vienu ziedu. Reti tik tukšs bija Raiņa pieminekļa postaments kā šajos Dziesmu svētkos. Bet tepat jau viņš bija “Lauzto priežu” autors – viena pārskrējiena attālumā no gājiena.

Iet tauta. Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās. Cesvaine ar rozītēm, “Juventus” ar Raiņa mīļākajām puķēm – tādām dzeltenām, es nezinu, kā tās sauc.

Mārsnēni – ar rudzupuķēm.

Rauna – ar puķuzirņiem.

Amata – ar pīpenēm.

Ogres rajons – viss vainagos!

Matīšu sievas – ar ozolu zariem.

Zilie “gaudeamusi” – ar sarkanām neļķēm.

Botāniskais dārzs – ar lilijām.

Krimuldietes – pīpeņu vainadziņos.

Sauciens no skatītājiem: “Lai dzīvo skaistās krimuldietes! Urā!” Starp koru un rajonu paplikajiem dēlīšiem parādās gaumīgākie kolektīvi – jēkabpilieši nes lozungus zaļos vainagos, Vestiena – savu emblemu ar četrām eglītēm, pāri Varakļāniem peld liela sakta. Skaisti, klūdziņām pīti ir Talsu pazīšanās vairodziņi. Rēzeknes vīri nekā nav varējuši izdomāt nosaukumu, uzrakstījuši visu garo “Slaukšanas iekārtu rūpnīcas vīru koris”. Tik un tā – šodien jau nav laika piktoties – viņiem kliedz sveicienus no pūļa: “Lai dzīvo garšīgais piens!” Urā!

Ventspils mūzikas skolas meitenes pašas sveicina – Urā, urā, urā! – šos kūtros ziņkārīgos, kam pat nav ne vainaga, ne puķes, ko iesviest gājienā.

Viļus neviļus visa iela aplaudē kolhozam “Lāčplēsis”.

Aiziet senais Umurgas karogs, un aiziet Cēsu puiši tādos tērpos, it kā nupat būtu iznākuši no filmas “Vella kalpi”.

Pūtēju orķestri tādi pasveši, tūliņ var redzēt, ka no tautas dzīlēm šie nu nav nākuši viss. Ģērbušies visvisādi un nevienu tautasdziesmu arī neuzspēlē. Tikai Valkas un Valmieras rajona pūtēji nav aizmirsuši tautasdziesmu popūriju. Konservatorija dzied “Sijā auzas tautu meita”. Iela skandē līdzi ar plaukstām. “Absolventi dzied “Āvu, āvu baltas kājas””, kāds cilvēks pārvar mūsu kautrību, izskrien un iespiež ziedus diriģentam.

Brūnie Ausekļi kliedz: VIVAT! VIVAT! VIVAT!

 

Bet režisors Miks Kublinskis uz lielās estrādes jau auž – rinda caur rindu, krāsa caur metiem, toņi gar toņiem. Es piemiedzu acis, krāsas saplūst, un rudzu lauki vien rādās, zemes brūnais un sējumu zaļais. Ugunspuķu dzeltenais. Un caur krāsu pustoņiem šī lielā, varenā mūsu pašu seģene sāk dziedāt. Kāds iešūpo šo tūkstošmutaino balsi. Kas pavēl plīvot šim tūkstošbalsu karogam?

Runā Čingizs Aitmatovs: “Es gribēju saprast, kas tas ir par spēku, kas savāc tik daudz tautas kopā. Tāpēc es atbraucu… Es biju iedomājies, ka tie ir tādi jaunatnes sanākšanas svētki… Bet es sapratu, ka Dziesmu svētkos cilvēki iet ar ar kādu augstu pienākumu… Mums nav tāda kora, bet, ja mums tads būtu, es noteikti statos tā rindās…”

Dziesmu svētku izstādē ir fotogrāfijas: rakstnieki koristi. Aspazija, Poruks, Dievkociņš, Brigadere…

 

Rainis deva dziesmas. Tagadnei un tai tālajai, tikko nojaušamai nākotnes kultūrai. Man blakus saka “Nerimstošs naids, to tikai Rainis var pateikt. Es teiktu… baigās dusmas.” Bet Rainis ir pateicis vēl daudz ko pāri naidam – Spīdolas un Lāčplēša mīlestību.

Dziesmu svētki ir Spīdolas un Lāčplēša mīlestības svētki. Kad var redzēt, kurš tuvāk Lāčplēsim, kuŗš Spīdolai. Mēs varam runāt Spīdolas, mēs varam runāt Lāčplēša valodā – tik un tā mums būs jāsaprotas.

 

Pirmpublicējums laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1973. gada 4. augustā.

Pārpublicējums blogā saīsinātā variantā 2018. gada 8. jūlijā.

 

 

Advertisements

2 Responses to Dziesmu svētku simtgade. 1973.

  1. maragulens says:

    Liels paldies, ka šo rakstu un fotogrāfijas izvilkāt no arhīviem! Tik interesanti…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: