KAS IR LATVIETIS?

Autore Dr. filol. Anita ROŽKALNE 

Kas ir latvietis-Janaitis.jpg

Atceros kaut kur lasītu apgalvojumu, ka latvietis vienmēr ir nodarbojies ar jautājumu – kas ir latvietis? Esmu aizmirsusi, kas to teicis, bet man šī doma šķiet interesanta. Kāds, kas to rakstīja, skaidroja: tas tāpēc, ka latvietis nevar atrast savu vietu pasaulē, tāpēc, ka nejūtas drošs par sevi. Es domāju, arī tāpēc, ka ne jau asiņu sastāvs izsaka latvietības būtību, jo pasaulē nav neviena tīrasiņu latvieša – mēs esam seno Latvijas teritorijā dzīvojušo cilšu pēcteči, un mūsu dzīslās plūst arī slāvu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, somugru un kādas visādas vēl asinis. Un vai ir kāda nācija mūsdienās, kas dzīvojusi tik izolēti no pārējās pasaules, ka ir vismaz relatīvi tīrasiņu savas tautas pārstāvji? Tādi varbūt mīt tuksnesī? Kalnos? Nomaļās salās okeāna vidū? Skarbos ziemeļos?

Ģenētiskais kods? Tas vēl pētīts tik maz, ka droši arī neko nevar apgalvot – vai latviešiem tas ir īpašs. Baltu gēns gan esot atrasts. Nesen zinātnieki nonākuši arī pie secinājuma, ka īpašs ģenētiskais kods ir baltajiem cilvēkiem vispār – viņu gaišā ādas krāsa izveidojusies tūkstošiem gadu ilgā dabiskajā izlasē līdz ar pārvietošanos uz ziemeļiem, tāpat kā spēja sagremot svaigu pienu, jo piens bija nozīmīgs D vitamīna avots ziemeļos tik nepietiekamās saules gaismas dēļ. Tātad – kas ir latvietis? Cik procentu seno baltu cilšu asiņu (sinonīms baltu gēnam) viņa dzīslās ir jābūt, lai kādu cilvēku varētu saukt par latvieti? Continue reading “KAS IR LATVIETIS?”

300 gadīgais LATVIS

Vecais Stenders-Janaitis-0657.jpg

Kādēļ es to daru? Tādēļ, ka manā garā šķiet, esmu Vecajam Stenderam uz 300. dzimšanas dienu parādā. Ko? Trīs ar pus gadu vecumā es brīvi lasīju vecajā drukā, jauno druku vēl neprasdams. Kā caur miglu atceros, ka manās rokās bijusi, redzes atmiņā un galvas gudrībā palikuši “Bildu ābices” kolorētie zīmējumi un naivā izteiksmes burvība. Un no Augstās gudrības grāmatas arī kas manā prātā būs bijis aizķēries. Latvis – jēdziens, kas mīt digitālajā mākonī virs pasaules, ir domēnvārti, caur kuriem šajā blogā ienāk katrs viesis.

Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa laipnu gādību saņēmu ielūgumu uz Starptautisko zinātnisko konferenci “G. F. Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā”, kas notika Rīgā, Jelgavā un Sūnākstē no š.g. 4.-6. septembrim. Saskaitīju pāri par pus simta priešlasījumu turētāju no septiņām valstīm – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Dānijas, Čehijas un Grūzijas. Vēl tik lai pieminam Vecā Stendera interešu un darbības sevišķi plašo loku – valodniecība, pedagoģija, māksla, astronomija, filosofija, teoloģija, mūzika, folklora, mitoloģija un literatūra.

  Manu spēju robežas ir pārāk šauras, lai dokumentētu visu un visur, kas notika Vecā Stendera jubilejas atzīmēšanas sakarā, tādēļ izvēlējos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā G. F. Stenderam veltīto izstādi “Latvis. Dzīves, darba un domu liecības. 1714-1796”. Izstādes un kataloga autore – Ināra Klekere. Tajā pašā stāvā apskatāms 18. gs. 60. gados darinātais globuss, ko deponējusi Dānijas karaliskā bibliotēka, tā godinot globusa darinātāju viņa trīssimtgadē un sveicot Latvijas Nacionālo bibliotēku ar jaunās ēkas atklāšanu. Ar sirdsķirurga Pētera Stradiņa gādību turpat eksponēta arī pēc Stendera zīmējuma veidotā veļasmašīna. Vēl būtu jāpiemin, ka Latvijas banka par godu jubilejai laidusi klajā 5 eiro monētu (konkursa uzvarētājs autors Aigars Ozoliņš) un tika atvērts “Bildu ābeces” faxsimilizdevums, (izdevniecība “Neputns”), kas drukāts Jelgavas tipogrāfijā.

Sūnākstes pagasta centrs tagad iezīmēts ar pieminekli-veltījumu novadniekam, izcilai personībai, “Bildu ābices” autoram. Tēlnieks – Visvaldis Asaris, arhitekts – Andrejs Putniņš. Ietilpīgā teikuma – Vecais Stenders mācīja latvietim augt gudrībā no burta līdz debesīm – ir piemiņas zīmes garīgā autore, rakstniece Māra Svīre. Vai acis man labi nerādītu – nevienā portalā un citos mēdijos Stenders savā jubilejā nebija ielaists.

Kalnā, kas atgādina ar kokiem apaugušu kāpu, uz Vecā Stendera kapu plāksnes gulst konferences dalībnieku un vietējo nestie rudenīgie ziedi. Skaista ir akadēmiķa Stradiņa saruna ar Jubilāru un taktiska pret latviešiem – par to, ko viņi jau izdarījuši un, kas daudz vēl palicis darīšanai. Ap sirdi man vijas tāds kā žēlums arīdzan, jo ar nepilnus 30 cilvēku luterāņu draudzi, entuziastiem, talkotājiem nav iespējams uzturēt valsts nozīmes kultūras piemiņas vietu – Sūnākstes balto baznīcu, “Bildu ābices” taku, novākt mācītājmuižas graustu. Tā ir tikai šķietamība, ka turoties pie mobilā telefona un datora ātrāk tiksim pie mērķa, kas tā īsti nemaz nav nosprausts. Šajā mierīgajā, apcerīgajā sestdienas vakarā atkal jāsteidzās. Uz kantātes “Jēzus nāve” fragmenta atskaņojumu baznīcā, ko diriģēs Māris Kupčs. Jā, kantātes vārdus pirms daudzām gadskārtām, (tās varētu saskaitīt ābeces takā nozāģētajā ozola klucī), tulkojis šodienas jubilārs Stenders, mūziku klāt devis vācu komponists Karls Heinrihs Grauns. Baznīcas durvis ir atvērtas, Jēzus nāve izskan vakara ainavā. Saule tikai riet, bet migla, migla jau baltus mazgā laukus…

Un vēl tā lielā, mūs visus pagodinošā izvēle. Mūžībā palikt Latvim.

01.VecStend-Janaitis-0377.jpg02.VecStend-Janaitis-0376.jpg03.VecStend-Janaitis-0425.jpg04.VecStend-Janaitis-0448.jpg05.VecStend-Janaitis-0440.jpg06.VecStend-Janaitis-0436.jpg
07.VecStend-Janaitis-0453.jpg
08.VecStend-Janaitis-0580.jpg09.VecStend-Janaitis-0404.jpg10.VecStend-Janaitis-0434.jpg11.VecStend-Janaitis-0417.jpg12.VecStend-Janaitis-0435.jpg13.VecStend-Janaitis-0494.jpg14.VecStend-Janaitis-0500.jpg15.VecStend-Janaitis-0452.jpg16.Vecais Stenders-Janaitis-0787.jpg17.Vecais Stenders-Janaitis-0789.jpg18.Vecais Stenders-Janaitis-0791.jpg19.VecStenders-Janaitis-9060029.jpg20.VecStenders-Janaitis-9060006.jpg21.VecStenders-Janaitis-9060004.jpg22.VecStenders-Janaitis-9060042.jpg23.VecStenders-Janaitis-9060013.jpg24.VecStenders-Janaitis-9060009.jpg25.VecStenders-Janaitis-9060021.jpg26.VecStenders-Janaitis-9060058.jpg27.Vecais Stenders-Janaitis-0616.jpg28.Vecais Stenders-Janaitis-0721.jpg29.Vecais Stenders-Janaitis-0729.jpg30.Vecais Stenders-Janaitis-0741.jpg31.Vecais Stenders-Janaitis-0688.jpgstenders389.jpg

Pateicība Inārai Klekerei par atļauju izmantot materiālu no viņas sastādītā kataloga.

Latviešu pašizpausme valsts attīstībai

Autore prof. Tatjana VOLKOVA

Cilvēka laimīgas esības pamatā ir spēja dzīvot saskaņā ar sevi un justies labi savā dzīvesvietā, savā dzimtenē, kur var vislabāk uzplaukt mans latviskais un varu svinēt savas dzīves izdošanos. Arvien vairāk latvieši Latvijā pievēršas dzīvesstila uzņēmējdarbībai, dibinot mikro uzņēmumus, izmantojot tās vērtības, kas ir latviskuma pamatā. Latvijas mūziķu, mākslinieku, arī sportistu sasniegumi liek justies lepniem par valsti. Tāpēc liela nozīme patriotisma audzināšanā ir pozitīviem piemēriem, kas stiprina  pārliecību par to, ka mēs spējam un varam būt pasaules līmenī. Sociālie tīkli latviešiem ļauj pašizpausties un pašrealizēties nu jau globālā mērogā, „būt pašam” jebkurā vietā, bet vienotam ar savu tautu, vienojot latviešus ap latvisko un radot jaunus latvietības veiksmes stāstus nākamajām paaudzēm.  Katram no mums ir jāsniedz savs ieguldījums latvietības kopšanā.

Kas ir latvietība  un kā sadzīvo tā ar šodienu? Latvietību mēs saistām ar valodu, tautas atmiņu, vēsturi, kultūru, dabas ainavām un Baltijas jūru, krāsām, nacionālajiem simboliem, leģendām, stāstiem, nacionālajiem svētkiem, nacionālajiem ēdieniem un noteikti arī ar latviešu saimniecisko darbību. Continue reading “Latviešu pašizpausme valsts attīstībai”

Kā es paliku par latvieti

Autors Andris PADEGS

Esmu dzimis Latvijā. 1944. gadā piecpadsmit gadu vecumā, kad sarkanā armija bija jau iebrukusi Latvijā, izbēgu uz Vāciju, un pēc kaŗa dīpīšu nometnē Eslingenā gāju Eslingenas latviešu ģimnāzijā, kur mūs audzināja ļoti latviskā garā. Bet tas vien cilvēku nepadara par latvieti. Pēc ģimnāzijas beigšanas pārcēlos uz ASV un gadu vēlāk sāku iet koledžā, ļoti intelektuālā vidē amerikāņu sabiedrībā, tālu prom no Latvijas un latviešiem bez jebkādām cerībām, ka varēšu kādreiz Latvijā atgriezties. Saskāros ar idejām, kam bija plašāka nozīme, iepazinos ar šīs zemes cilvēkiem, un bija  jādomā, kā izveidot dzīvi un karjeru Amerikā. Es biju atbraucis uz Ameriku ar savu izvēli un apzinājos, ka te pavadīšu savu mūžu. Latvija bija aiz Dzelzs aizkara bez kādām iespējām sazināties; bija sajūta, ka tā neeksistēja. Latvietība nebija vajadzīga un reizēm tā likās kā nevajadzīgs apgrūtinājums. Kā šādā vidē es paturēju un tālāk izveidoju iedzimto latvietību? Continue reading “Kā es paliku par latvieti”