…ja sirds sārtā nesadeg… ŽANNA d ARKA DAILES TEĀTRĪ

ZANNA d'ARKA-Janaitis-1500

Biju tikko pabeidzis fotografēt ģenerālmēģinājuma izrādi, kad dienesta garderobē sastapos ar zināmu, cienījamu pieklājīgu gadu aktrisi visiem tiem, kas interesējas, seko teātra dzīvei. Aktrise it kā pieskārās manai rokai vēlēdamās man ko pavēstīt, bet tad aprāvās. Es viņu iedrošināju. Arī viņa bija tikko noskatījusies mūziklu Žanna

d Arka. Un tad viņa teiks šādus vārdus – bet mēs taču esam dramatiskais teātris! Īstenībā viņas sacītais ir veselas konferences nosaukums par teātra būtības, attīstības ceļiem Latvijā. Un tomēr – laiki ir citi un dominē ilgviļņoto sirmo galviņu teātra mīļotāju vēlme, lai uz skatuves režisors neliktu neko skarbu (dzīve jau tā esot skarba). Bet ar kādiem izteiksmes līdzekļiem tad runāt par šodienas pasaules realitāti?

Ar liriskiem neaizmirstulīšu vai rožu pušķu bučiņām būs neadekvāti nepiedienīgi. Pārāk tālu no īstenības. Daudzas lugas (vismaz latviešu), lai aizzīmētu traģēdijas ieskicējumu pirmais cēliens nereti sākas ar vienu zārciņu, ar vienu mironīti. Valstu savstarpējās vēsturisko kara batālijas vienā zārciņa neietilpināt. Un, lai cik skarbas lietas sakārtotu uz skatuves grīdas, tās vienmēr nobālēs viskarbākās realitātes priekšā.

Man Žanna d Arka ir kā trīskārtaina emocija, kur Aktieris ir tikai trešā kārta, kas spilgtākos dziedājumos izlaužas pašā virspusē. Un tādu nav mazums. Tad tas nogrimst Otrajā kārtā – kopdarbības anturāžā un Parīzes vēsturi raksturojošā scenogrāfijā. Pirmā kārta ir Mūzika, kuras zemos toņus arhitekte Staņa savas celtnes izturībai nebija ieprojektējusi. Bet vai tad Smilģis nesāka ar vērienīgām heroistiskām izrādēm. Jā gan, dramaturģiskām… Tik no vijoles sienas nerezonē.

Gadījumi, kad publika vēlas diriģēt Režisoru, mūsdienās sastopami bieži. Mēs jau varam izkritizēt līdz pilnīgai bezgaršai to ēdienu, ko mums pasniedz. Bet vai labāk nav ēst galdā celto ar baudu, un ar kritisko sīvumu nesabojāt visu maltīti.

Iespējams pārrunas–konferences, kurās vienuviet kopā sanāk visa Sava mūža Aktieris un jaunais, topošais Aktieris, Režisors, Scenogrāfs, Skatītājs un Skatuves strādnieks nav nemaz tik utopiska un bezjēdzīga ideja? Kaut gan katra izrāde zināmā mērā ir līdzīga šādai konferencei, bet ne gluži. Skatītājs pats savu domu tik viegli no sevis neizlaidīs, baidoties cita kritikas.

Atgriežoties pie Žannas d Arkas, kā iegansta, lai kārtējo reizi apstiprinātu domu – NEPATEICĪBA IR PASAULES ALGA,

VARA IR NETAISNĪGA UN NEŽĒLĪGA,

CILVĒKS SAVĀ ATTĪSTĪBA IR STIPRI ATPALICIS –

nav nemaz jāatskaita pieci gadusimti uz atpakaļ. Pietiek mūsdienās paklausīties ziņas vai pārlapot portālu materiālu virsrakstus. Un atradīsies arī dzeltenās preses ziņa – kā viens izcils latviešu aktieris karaļa lomā pieļauj sadedzināt savu sievu Aktrisi – Žannu d Arku. Protams – uz skatuves…

 

Gunārs Janaitis, 2016. gada janvāris

Režisors – Dž.Dž. Džilindžers

Komponists – Kārlis Lācis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Librets – Evita Mamaja, Dž. Dž. Džilindžers

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

LOMĀS:

Ilze ĶUZULE – SKRASTIŅA vai IEVA SEGLIŅA (ŽANNA d Arka)

ARTŪRS SKRASTIŅŠ (KARALIS ŠARLS VII)

Pilnīgs lomu saraksts – dailesteatris.lv

Attēlu autors – GUNĀRS JANAITIS

Advertisements

ABSURDS KĀ PASAULES KĀRTĪBA. KAFKA DAILES TEĀTRĪ

000.Bez vests paz-Janaitis-9988

Man nav zināms vai Francs Kafka (1883–1924) kādreiz jau ir viesojies uz Dailes teātra skatuves. Rakstnieka pirmais nepabeigtais romāns “Amerika” tika izdots pēc viņa nāves 1927. gadā. Latviski nav tulkots. Dailes teātra mājaslapā, kā arī elektroniskajos, balss un papīra mēdijos ar laiku būs sīkākas ziņas un kritikas par Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Amerika” jeb “Bez vēsts pazudušais”. Man kā fotogrāfam ir zināmas priekšrocības attiecībā pret teātra skatītāju – iespēja būt klāt izrādes tapšanas gaitā. Tikai par to runāt ārpus teātra sienām nebūtu ētiski, jo radošais process ir intīmas dabas notikums, kam jāpaliek zināmam tikai pašu darītāju starpā. Iespējams, to var salīdzināt ar ēdiena gatavošanu virtuvē un pasniegšanu pēc tam baudītājiem gatavā veidā. Kaut gan, vai var apgalvot, ka pirmizrādes laikā izrāde jau ir gatava? Ar katru izrādes skaitli tā pilnīgojas, gatavinās. Mans uzdevums – fotogrāfijām jābūt gatavām pirms pirmizrādes. Pasvītroju – Jābūt gatavām… Tas ir apmēram tā – tu fotografē ne visai gatavu ābolu, teiksim zaļu, bet tam jāizskatās, kā gatavam sārtvaidzim, lietojamam. Nevaru sūdzēties, ka man būtu nepietiekama prakse teātra fotogrāfijā. Var pat sacīt – tas ir zināms kaifs, iet uzņemt bildēs to, ko neesi nekad redzējis. Tad, kad pēc izrādes savā datorā notiek kadru atlase, tad skaidrāka kļūst režisora izrādes atslēga, jo pašu izrādi skatīt man, diemžēl, nav ne laika ne iespējas, jo es strādāju – fotografēju. Un vēl nenotikušo pirmizrādi es skatos datora ekrānā. Laikā, kad rakstu šos teikumus, uz Dailes skatuves patiesi notiek pirmizrāde un es domāju par to, kā tā tiks uztverta, saprasta, vai būs ar pēcgaršu, sapratnīgu domāšanu pēc tam.

Esmu sen sapratis, ka Aktrise, Aktieris ir viena no grūtākajām, smagākajām profesijām. Skatītāji parasti redz aktierim apkārt slavas oreolu bez radošo sviedru un sirdsasiņu piejaukuma. Kaut izrādes laikā lieto mākslīgās asinis. Arī pilnasinīgas aktieriskās atdeves gadījumā. Aktierim jādzīvo no pilnas zāles enerģijas, no skatītāju aplausiem un kritiķu labvēlības. Un Spēlmaņu naktī, ja iepriekšējā sezonā labi paveicies, ar trīcošu sirdi jāgaida savs uzvārds kā uzvarētājs nominantu vidū. Pēdējie gadi ir latviešu teātra augšupejas gadi. Jauni talantīgi režisori, jaunas talantīgas aktrises un aktieri, scenogrāfijas plaukums. Tas viss pateicoties talantīgiem un pieredzējušiem pasniedzējiem, padomdevējiem. Tas, kas ir grūti, tas ir arī skaisti!

Par ko ir izrāde “Bez vēsts pazudušais”. Man šķiet, ka par to pašu, par ko būtībā ir katra izrāde, neatkarīgi no sižeta. Par cilvēka nemainību, par pasaules netaisnību, par godīgumu un dzīvošanu uz citu rēķina, par muļķību, citu pazemošanu, nežēlību, stulbumu. Par mīlestības deficītu.

Par absurdu, kā pasaules lietu kārtību…

Gunārs Janaitis, 2015. gada 29. novembris

LOMĀS:

EDIJS ZALAKS, LELDE DREIMANE, MĀRTIŅŠ UPENIEKS, DĀRTA DANEVIČA, KASPARS ZĀLE,

GINTS ANDŽĀNS, ĒRIKA EGLIJA, SAMIRA ADGEZALOVA, DAINIS GAIDELIS, GATIS LEGZDIŅŠ

REŽISORS

DŽ.DŽ.DŽILINDŽERS

 SCENOGRĀFIJA UN KOSTĪMU MĀKSLINIECE

ILZE VĪTOLIŅA

 MŪZIKAS KONSULTANTS

JURIS VAIVODS

 HOREOGRĀFE

INGA KRASOVSKA

 GAISMU MĀKSLINIEKS

IGORS KAPUSTINS

Izrādes fotogrāfijas – GUNĀRS JANAITIS

Paralēlais radītājs FRANKENŠTEINS

Dainis GRŪBE – Radība

Dainis GRŪBE – Radība

Lauras Grozas-Ķiberes izrādi FRANKENŠTEINS Dailes teātrī redzējis neesmu. Man gan bija uzticēts gods to fotografēt, kas automātiski nenozīmē – arī redzēt izrādi. Tādēļ tagad uzņemtos kadrus skatot, šķirojot bez laika steigas ierobežojuma, varu mēģināt izteikt kādus spriedumus no skatītāja viedokļa. Arī ieteikt.

 

Ir lietas, izstādes, izrādes, kas noteikti būtu jāredz. Frankenšteins ir spēcīga injekcija domām par lietu kārtību. It kā nekā jauna. Labas izrādes jau mēdz būt par vienu un to pašu – par sakarībām, par to savstarpējo sasaisti, par Cilvēcību, par Mīlestību. Nekas nav atsevišķs. To apstiprina sentence – VISS IR VIENS. Mēs katrs kā vientulis, kaut gaidīts, ierodamies šajā pasaulē un kā vientulis, kaut ziediem klāts, no tās aizejam.

 

Krievu dzejniekam, padomju laika huligānam Jevgēnijam Jevtušenko mīļākais tosts bija šāds; manā brīvā tulkojumā – Pacelsim un izdzersim šo glāzi par tiem vārtiem, caur kuriem esam nākuši, par tiem vārtiem uz kuriem visu mūžu tiecamies! Sekos jautājums, kāds tam sakars ar Frankenšteinu? Manī apbrīnu radu scenogrāfu spožākās idejas un tā tas ir arī šajā gadījumā, kad Mārtiņš Vilkārsis eksperimentālās Radības vārtus iecerējis no tērauda un visas kustībā esošās konstrukcijas un apļi vienlaicīgi simbolizē skaudro pasaules kārtību. Līdz apļiem, no kuriem uz mums noraugās īstā Radīja acis… Visas izrādes simbolikas slānis rosina domāt daudz tālāk par to, kas notiek uz skatuves. Lai katrs skatītājs sajūt sevī veiksmi, ka pieslēdzies režisores izrādes kodam – PAR CILVĒKA ATBILDĪBU!

FRANKENSSTEINS-Janaitis-8504

Skats no izrādes FRANKENŠTEINS

Skati no izrādes FRANKENŠTEINS

MARLĒNAS KONTS

Dailes teātrī savu fotoattēlu miniekspozīciju “Septiņi mirkļi no izrādes “Marlēna”” papildināju ar šādu tekstu –

Mūsu planētas iedzīvotāju miljardu vidū laika gaitā sevi pieteikušas izcilas personības.  Ar ģenialitāti, ar sevišķām zināšanām savā profesijā, ar atstāto veikumu cilvēces kultūrā. Viņi visi ir izveidojuši Savu Kontu, no kura smelties nākošajām paaudzēm. Šo personību vidū ir arī Marlēna Dītriha, kas sava dīvas vārda veidošanai/uzturēšanai/spodrināšanai bez žēlastības ziedojusi visu dzīvi.Esmu dzirdējis sakām – cik Rēzija līdzīga Marlēnai! Bet nesaka, cik Marlēna varētu būt bijusi līdzīga Rēzijai.Brīnos par tām teātra kritiķēm, kuras kā neapstrīdama žūrija spēj noteikt, – kas ir māksla un kas nav māksla. Un cik tālu vai tuvu Dailes izcilajai aktrisei vajadzētu vai nevajadzētu izstiept lūpas tūtiņā, lai kļūtu par Marlēnas tēlu…Provinciālā visu nopelšanas sērga uz tiem skatītājiem, kas gūst gandarījumu no izrādes un aplaudē, kājās stāvot, neattiecas.

Bloga ietvaros šo domu nolēmu nedaudz paplašināt, citējot arī skatītāju komentāros paustos viedokļus.

Lai pats nekļūtu līdzīgs skolnieciski didaktiskā nopēluma autorei Ditai Eglītei, (saucamā recenzija droši vien vēl atrodama portāla DELFI arhīvā) es pat nemēģināšu atspēkot viņas pieņēmumiem pārpilno, neargumentēti kritisko pārmetumu tekstu par izrādes veidotājiem/izpildītājiem. Tā vien šķiet, ka recenzente ir Marlēnas Dītrihas laikabiedre vai arī bijusi personīgi pazīstama ar noslēpumaino dīvu, jo zina visu patiesību par viņu daudz vairāk, nekā izrādes veidotāji kopā. Vēlreiz pārlasot teksta izdruku pārliecinos, ka rakstītais patiesi ir vēl neatbilstošāks izrādes vērtējumam, kā sākotnēji likās. Šāds teksts ir skatītājus un izpildītājus apvainojošs. Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā varētu izteikties skarbi/pamatoti, bet taktiski. Ko tas nozīmē, – taktiskā veidā – tā kritiķei pagaidām ir miglā tīta mīkla.

Vai maz Latvijā pastāv profesionāla, objektīva, lietpratīga teātra kritika?

Šīs aizdomas man rada apstāklis, ka  DT izrāde Amadejs Spēlmaņu naktī pat netika nominēta.  

Tomēr pēc maniem novērojumiem, pārmēra izrāžu kritizētāji dara labu darbu, – jo izrāde tiek vairāk nolikta, jo pilnāka zāle. Viņi palīdz radīt situāciju, kas apgrūtina biļešu iegādi uz viņuprāt sliktām izrādēm.

 Komentāriem portālā ievietotajam tekstam vēlams organizēt savas draudzenes/draugus, ja tādi ir. Tādā veidā iespējams radīt publicētā teksta lielāku efektu/iespaidu. Tikai, diemžēl, tas nav vienrocīgi regulējams process, jo uzrodas vairāk skatītāju/komentētāju, kuriem izrāde patikusi.

 LS…nav skaidrs, ko izrādes veidotāji gribējuši pateikt. (Bet, ja nu skatītājs nav sapratis, ko viņam saka?)

Izrādi redzējusi…visiem iesaku noskatīties, laba izrāde. Kritiķi jau vienmēr atradīs, ko kritizēt – tas taču viņu darbs. Bet, ja noriskēsiet, nenožēlosiet…

jau vemju. Man jau no šīs bildes palika šķērmi ap dūšu. Uz izrādi neiešu. (Prātīgs lēmums. Ja pievemta tastatūra un pats rakstītājs, tad ko tādam teātrī darīt?)

cilvēks parastais. Esmu bijusi uz šo izrādi! Varbūt es kā cilvēks parastais neko daudz no mākslas nesaprotu, taču man šī izrāde ĻOTI patika! Jo īpaši Rēzijas aktierspēle…

Māra. Man nav kauns teikt, ka es pieņēmu spēles noteikumus un mani šī izrāde uzrunāja. Sākumā biju skeptiska, bet tad nemanot sajutu, ka Rēzija ir “pienākusi” man klāt un aizkustinājusi mani līdz sirds dziļumiem. Nezinu kā ar deju soļiem, bet Robežnieks šajā reizē bija tāds kā nekad. Bravo DT!

super izrāde. Recenzija ir slikta. Atgādina vāju vidusskolnieka sacerējumu, kad gribas parādīt sevi un savu ĪPAŠO attieksmi, taču sanāk kā sanāk…

skatītājs. … gaumes taču ir tik dažādas, bet nevar piekrist recenzijai, izrāde tiešām laba!

ticība šim teātrim ir atgūta…Amadejs un tagad arī Marlēna liek mainīt priekšstatu par šo teātri. Bet mums latviešiem patīk kritizēt un meklēt visādus trūkumus. …šeit viss bija savā vietā un piemērots katrai attiecīgajai situācijai. Nu beigsim vienreiz meklēt tās “utis” un mācīsimies priecāties par kaut ko labu! Un tas nu gan dzīvē ir pierādījies – lielāks kritizētājs ir tas, kurš pats nav izdarījis neko ievērības cienīgu.

nika. Laikam visi tie 900 skatītāji, kas piecēlās pirmizrādē kājās, ir kaut kāds dums aunu bars un tikai recenzente ir spējīga saprast “lielo mākslu”. Vai Jūs uzskatāt, ka Raimonds Pauls ir pazaudējis krūmos savu godu un ir sācis ļaut dziedāt savas dziesmas tiem, kas to nemāk darīt?

Atbilde XXX …Mēs jau esam tik tālu aizgājuši ar kritiku, kritizēšanu un jēgas meklējumiem, ka vairs nemaz nemākam saredzēt un sajust kaut ko gaišu un sirsnīgu!!!

Luna. …Skaista izrāde un profesionāli paveikts darbs! Paldies Rēzijai un Ilzei! Nedomāju, ka zālē bija sanākuši liekuļi un dumiķi vien?!

Apsis. Dažiem gan tendence visur saskatīt partijas un to biedrus! Tad jau uz Alvi Hermani arī jāskatās kā uz Vienotības biedru…

I. Grūti laikam tādiem kritiķiem un nez kāda izsmalcināta teātra pazinējiem dzīvot, nekas nav labi. Bet man patika un šķiet, ka lielākajai daļai skatītāju arī patika. Visbiežāk interesantākas ir tās izrādes, ko izsmalcinātās kritiķu kundzes nokritizē, neaizmirstot skatītājus apsaukāt visādos nesmukos vārdos, pēc principa – es viena tāda gudra, gudra, tikai visi pārējie tādi stulbi.

 Varētu sacīt gala punkts ir klāt – esam atbraukuši…

 

 

 

%d bloggers like this: