NEPRĀTĪGĀ SĒKLIŅA

Piecstāvu ēkas ugunsmūrī, ieraugot zaļojam šo kociņu, kas sācis augt no neprātīgas, liktens vēja dzītas sēkliņas, mani pārņēma žēlums un bezcerīgas līdzības sajūta ar kādu mums labi zināmu valsti. Vai mēs paši apzinamies, ka mūsu saknēm ir piemērota vieta augšanai, attīstībai, turpinājumam? Vai tikai nepierādāma pozitīva apliecinājuma vietā viltus cerību nākotnē liekam?

Gunārs Janaitis, Pārdaugavā 2018. gada 5. jūnijā

 

Advertisements

PAKAUŠU LAIKMETS?

Ar 2018. gada 25. maiju stājas spēkā vispārīgā datu aizsardzības regula – Personas datu apstrādes likums. Daļēji apskatot daudzās Google lapas attiecībā uz šo likumu, vēlējos noskaidrot, vai es sākot ar 26. maiju drīkstu fotografēt cilvēkus (teiksim kori Dziesmu svētkos, ielas skatus ar cilvēkiem un tamlīdzīgi) un, vai man no katras kadrā redzamās personas būtu nepieciešama rakstiska atļauja. Otrkārt, ko es drīkstu vai nedrīkstu darīt ar  savā arhīvā, mājas lapā vai blogā esošajiem fotoattēliem? Klīstot juridisko terminu un likuma izklāsta filigrāndžungļos, atbildi neguvu. Sapratu vienīgi to, ka likumu valodai jābūt tik juridiski elastīgi samudžinātai,  lai atstātu iespēju likumu tulkot pēc vajadzības. Sapratu arī to, ka tagad, baidot ar sodu 10 miljonu apmērā par likuma neievērošanu, par pusotra simta eiro iespējams pieteikties dažādos semināros, lai spētu iemācīties būt likumpaklausīgiem.

Savā fotoarhīvā izvēlējos bezsejas attēlus, tā saprazdams, ka jauno likumu nebūšu pākāpis. Vēlējos parādīt arī jums, kā tas izskatās. Man tagad maijā pasei beidzas termiņš. Vai man likums dod tiesības neļaut tajā ievietot savas sejas dokumentālo bildi? Jo sejas attēls taču pieskaitāms pie sensitatīviem datiem. Un kā turpmāk būs ar žurnālu vākiem? Vai uz tiem plastmasas sejas smaidīs, kā līdz šim?

 

PAR un PRET. 4. MAIJS 1990

    4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija divu diennakšu parlamentārais darbs un tautas līdzdzīvošana. Atvainojiet, ka man diemžēl nav bijusi iespēja visus kadrus salikt kopējā hronoloģiskā secībā. Taču ar savu atlasi vēlos sniegt to dienu emocionālo sasprindzinājumu, pārdzīvojumu un – beigu beigās – pelnītās gaviles.

    Pārskatot pirms 28 gadiem paša uzņemtos vēsturiskos kadrus par 4. maija Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas norisi, pārņem atmiņas par pārdzīvoto, jo toreiz, pēc Padomju Latvijas 50 gadiem, sākās jauns posms un turpinājās 1918. gadā iesāktais. Latviešu tautas liktenis atkal bija nokļuvis krustcelēs. Kas ņems virsroku – PAR vai PRET? Hamletisks jautājums, uz kuru pozitīvu atbildi toreiz nodrošināja no Latvijas Tautas frontes ievēlētie deputāti. No 201 Augstākās Padomes deputāta PAR bija nobalsojuši 134. Tautfrontiešu vairākums iznāca pie gavilējošās tautas, bet interfronte pa sētas durvīm atstāja AP/Saeimas ēku. Tāda prieka pārpilnas sejas savā mūžā vienkopus redzēju pirmo un vienīgo reizi. Tad neviens eiforijas skartais nevarēja prognozēt, kā Latvijai būtiski svarīgais – lielais PAR īstenosies mūsu tautas dzīvē.

    Neatkarības atgūšanas laika valsti varēja salīdzināt ar nepieredzējusu pusaudzi, kas, ticis vaļā no saviem
    nīstamajiem audžuvecākiem, sāka savu dzīvi lielā neziņā par Latvijas Valsts un tautas turpmāko attīstību.

    PAR es vērtēju kā cēlmētālu bez piejaukuma. Diemžēl 28 gados vērtīgā cēlmetāla prove kļuvusi daudz zemāka, nekā tā bija Deklarācijas pieņemšanas brīdī, nekā mēs katrs un visi kopā cerējām. Jā, toreiz PAR sevī neietvēra attīstības vīziju. Brīvība ir stāvoklis, kas stagnatīvā veidā valsts labklājību nerada.

    PIRMS

    Nevaru nepieminēt problēmas, kas liela mērā sabojājušas PAR būtiskāko, radījušas šķēršļus valsts attīstībai un pat pastāvēšanai. PAR daudzās jomās kļuvis par savu pretmetu. Pozicionējot sevi kā kritizētāju–amatieri, daudz domāju – kāds būtu bijis ceļš, kāda rīcība problēmu novēršanai. Taču bez ilūzijām un veltām cerībām. Jo pastāv varas kurlums un redzes trūkums, lai nereaģētu uz pamatotu kritiku. Nepārtrauktās reformas, reformas, reformas… Daudz garākas par tualetes papīra ruļļiem, tās daudzās nozarēs nesniedz solītos uzlabojumus, tikai rada aizvien platāku aizu starp sabiedrības bagāto un nabadzīgo daļu. Runas par vidusslāni ir pierimušas. Valsts mēroga OIK afēra ar daudziem iespējamiem noziedzniekiem jau prettautisku likumu izstrādes stadijā un to pieņemšanā. Tukšie, no kartes nozudušie ciemati, slēgtās skolas, neizbraucamie ceļi… Cik lieli ir Latvijas Valsts parādi? Tiesu sistēmas gausums. Tas viss velkas gadu gadiem. Kopš Zolitūdes traģēdijas pagājuši pieci gadi, bet vēl arvien tikai pratinās apsargu, kurš, iespējams, atslēdzis signalizāciju. Vai pārmijnieks vēl nebūtu sameklēts? Vārdi par politisko
    atbildību ir tikai vīģes lapa politiķiem, lai bezatbildībā par notikušo spētu ieņemt kādu labu amatu. Teiksim – Eiropas parlamentā. Skumji. Vai politiķu atbildība nav viens no valsts attīstības virzītājspēkiem? Lielāka emigrācija Latvijas Valsts vēsturē, kad zaudēti 25% Latvijas iedzīvotāju. Kā tas saskan ar kāda politiķa proponēto veiksmes stāstu? Patriotisma trūkumā tiek vainoti tie emigranti, kuriem bijusi vēlme ar savu darbu un spējām sakārtot sev cilvēka cienīgu dzīvi. Labi, ja esi liels patriots, bet ja valsts nesekmē iespēju izpausties? Valsts skatās tavā maciņā, lai tur neaizķertos lieks eiro. Nauda. Vai alkatība pēc tās mūs nepiebeigs? Esam parādu sabiedrība, kas iekūlusies parādu jūgā nevis miljonos, bet miljardos. Ko tas nozīmē, vai kāds to analizē un prognozē, ar ko tas var beigties nākotnē? Diskusiju trūkums, caurspīdīgas analīzes trūkums cilvēciski pilsoniskas atbildības līmenī starp varu un sabiedrību.

    Iekšpolitikā pieļautās kļūdas – pārāk šauri skatījuma leņķi, kas visus neatkarības gadus līdz šodienai saglabā politiskās darbības nepietiekamo kvalitāti. Nemākulīga integrācijas politika. Izgāzusies demogrāfijas politika. Politiķu solījumi, kas pēc ievēlēšanas pārvēršas melos un ievēlēto personu savtīgos nolūkos. Partiju kopsaiste koruptīvos darījumos. Politiķiem nav ar ko lepoties, ne pašmājās, un kur nu vēl pasaulē… Vai esam pārliecināti, ka tādi politiķi prot stūrēt valsts kuģi attīstības kursā?

    Šo sarakstu var turpināt garu garo. Trūkst politiskas gudrības. Ir vairāk izrādīšanās un biezu politisko putu, ko labprāt ņemas izplatīt masu mediji. Tā vietā, kur būtu nepieciešama analītiska, kritiski konstruktīva pieeja.
    Savulaik Jānis Greste esot uzsvēris trīs savstarpēji saistītas pamatlietas – atcerēšanās, domāšana, darīšana. Ja tās nav attiecīgi pareizā secībā un proporcijā, trūkst vēlmes domāt un darīt, tad attīstības nams būs ar lieliem defektiem – cauru jumtu, nestabiliem pamatiem un šķībām durvīm.

    Latvieši pārāk lielu enerģiju un daudz laika velta pagatnes atcerei, bet pārāk maz domā un gudri rīkojas valsts attīstības labā. Par nākotnes vīziju nemaz nerunājot.

    Demokrātija. Padomju laikā katrs slepus varēja domāt to, ko nedrīkstēja skaļi sacīt, toties tagad runā un raksti, ko vēlies. Tikai – vai būsi sadzirdēts, uzklausīts no tiem, kam šo vēsti labuprāt esi domājis? Eksistē it kā divas paralēlas pasaules – varas pasaule un tautas pasaule.

    Sistēmas pareizība vai ačgārnība? Mēs tik labi orientējamies pagātnes ačgārnībās, bet tik nedroši jūtamies pašreiz notiekošajās, ja to visu pieciešam. Bez kopības. Sabiedrības pasivitāte un bezgalīgā pacietība ar tādējādi radīto ļaunumu vēršas pret mums pašiem.

    LATVIJAS NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJAS PIEŅEMŠANA

     

    Kā izdarīt tā, lai prātā nenāktu doma – vai latvieši maz pelnījuši savu valsti? Tā jau ir pēdējā robeža, kad, skaļi izsakot šo jautājumu, vari saņemt vislielāko nosodījumu. Mēs taču pirms 28 gadiem sākām jaunu dzīvi – PAR!

    Rudenī aitu baram priekšā izkārs reklāmas, lai aicinātu nodot balsis par tiem pašiem vēžiem. Varas ganību turētāji vilinās katru vēlētājaitiņu savā aplokā (lasi – partijā!), solot labu barību un nesāpīgu apcirpšanu. Pēc tam sekos teksts – jūs taču paši viņus ievēlējāt! Bet piedāvājiet metodi, kā ievēlēt citus, tos īstos? Kā kardināli mainīt situāciju, lai PAR atgūtu sākotnējos ideālus, cēlmetāla sākotnējo provi? Kāds sacīs – Janaitim viss ir slikti. Tas nebūs korekts apgalvojums.

    Prast lepoties ar savu valsti, ja ir par ko. Es lepojos ar latviešu literatūru, kas iziet pasaulē. To apliecinaja latviešu rakstnieku grāmatu ceļš Londonā. Tas nekas, ja pašu mājās par dižpārdokli uz laiku kļūst Saplēstās pežmežģīnes, kas nav nekāds kompliments pircēju gaumei, intelektam. Es nevaru lepoties arī ar individuālistisku degradāciju, kad savu vājumu vērtē augstāk par veselā kopumu. Es lepojos ar Baltijas mākslas izstādi Parīzē, Orsē muzejā. Lūk, ko nozīmē ideja – Baltijai kopābūt! Baltijas ceļa atkārtojums, tikai augstās mākslas formā.
    Jā, es varu lepoties ar latviešu izpildītājmāksliniekiem, mūziķiem, komponistiem, kas izskan pasaulē. Kultūra kā Latvijas Valsts atpazīšanas zīme, starp citu, arī kā ekonomikas sastāvdaļa. Jā, Latvija ir bagāta ar radošām parsonībām literatūrā, mākslā, mūzikā, zinātnē, tautas mākslā…

    Tad ko lai darām? Neļaujamies mūs padarīt par vienādiem robotiem, neļaujamies vadīt mūs tikai vadītājiem vajadzīgā virzienā, neļaujamies barot sevi ar solījumu meliem un visu to produktu reklāmu, kas mums nemaz nav nepieciešami. Neticam statistikas
    izgudrojumam – vidējā alga, ja varai pietuvinātu uzņēmumu darboņi savās ienākumu deklarācijās atskaitās par simtiem tūkstošu eiro gadā, toties izglītības ministrs paziņo, ka skolotājiem algu pielikumam 30 eiro apmērā naudas nebūšot.

    Ar ko es noteikti gribētu lepoties? Ar graustu likvidēšanu visā Latvijas teritorijā. Graustu no padomju laikiem. Tā tiešām būtu valsts mēroga dāvana simtgadei! Ievērojami nopietnāka par samāksloti sakonstruēto Likteņdārzu, kur man piedāvā nopirkt akmeni ar manu vārdu, lai to bradātu svešas kājas.
    Jā, es lepotos, ja mūsu valsts attīstītos gudrāk, skaistāk, pašiem sev un pasaulei lietderīgāk! Jo PAR Latvijas vēsturē tomēr ir un paliks kā pamats, uz kura būvēt patiesu labklājības valsti. Lai tik nav par vēlu…

    GAVILES

     P.S. Šajās dienās pienāca ziņa, ka Latvija svītrota no demokrātiskāko valstu saraksta, bet noslīdējusi par pakāpi zemāk.

    Gunārs Janaitis, 2018. gada maijs

     

     

     

     

RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

IZVESANA 1949

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

 

Mūžībā Konstantīns PUPURS. PIRMAIS!

Man kā fotogrāfam liktens bija lēmis būt vienīgajam, kas padomju varas laikā uzņēmis pirmo publisko Latvijas valsts karoga pacelšanas brīdi pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 14. jūnijā. Attēls bijis publicēts vairākkārt – laikrakstā “Diena”, Daiņa Īvāna grāmatā “Gadījuma karakalps”. Bet, diemžēl, bez atšifrējuma, ka augstu paceltais sarkanbaltsarkanais karogs plīvo Trešās atmodas aktīvista – drosminieka  Konstantīna PUPURA rokās. Ja nemaldos, šajā drosmīgajā akcijā viņa asistenti bija jaunieši no Lietuvas un Igaunijas. Tā bija ļoti pelēka diena debesīs. Attēls kopēts no “plāna” melnbaltā negatīva. Karogs pēc tam ietonēts krāsā. Attēlā iespējams saskatīt, ka konspirācijas nolūkos karoga kāts veidots divdaļīgs.  Īsi pirms pacelšanas abas daļas tika savienotas.

LAI MŪŽĪGA PIEMIŅA!

Kakāšanas likums stājies spēkā

Tad lūk tā! Tik brīva un par brīvu atvieglošanās sausajās tualetēs vairs nebūs. Beidzot ir rasta iespēja, izstrādājot valsts noteikumus, arī no šīs tik neatliekami-vajadzīgi-pastāvīgās nozares “noņemt skaidu”. VARAM jau izdomājis, kā tam jānotiek – ar sauso ateju reģistrāciju un ikgadēju apkopi, ko veiks speciāli apmācīts dienests, tātad par maksu. Iespējams, ka tādā veidā arī augs darba vietu skaits, kas valstij un visiem mums ir ļoti svarīgs izdzīvošanas priekšnoteikums. Tikai jārēķinās, ka visiem tiem, kas lieto centrālai kanalizācijai nepieslēgtus objektus, izdevumi par savu eksistenci palielināsies.

Ņemu palīgā fragmentus no G.Skangales publikācijas “Latvijas Avīzē”.

“Kopš 1. jūlija spēkā stājušies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotie noteikumi decentralizēto kanalizācijas sistēmu, tas ir, individuālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, septiķu un krājtvertņu reģistrācijai un apsaimniekošanai, ne privātmāju īpašnieki, ne pašvaldības nesteidz tos īstenot.”

“Lai gan jauno noteikumu mērķis ir cēls…taču ateju reģistrācija vien nenodrošinās, ka neattīrīti notekūdeņi netiek novadīti vidē, uzsver pašvaldību vadītāji…neparedzot tam atbilstošu finansējumu”.

“Jaunie noteikumi attiecas uz ciemu un pilsētu teritorijās esošo ēku individuālajām kanalizācijas sistēmām, kurās notekūdeņu savākšanai vai attīrīšanai izmanto rūpnieciski izgatavotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kā arī septiķus un krājtvertnes, proti, jebkāda veida rezervuārus, nosēdakas vai izsmeļamās bedres, pārvietojamās vai sausās tualetes. Jaunie noteikumi neregulē decentralizēto kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, tie nosaka prasības, kas jāievēro gan esošu, gan jaunu decentralizēto kanalizācijas sistēmu īpašniekiem.”

“Reizi gadā individuālajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām būs jāveic tehniskā apkope, ko nevarēs veikt saviem spēkiem. To par noteiktu samaksu darīšot “atbilstošs komersants, kas specializējies decentralizēto kanalizācijas sistēmu projektēšanā, būvniecībā, tirdzniecībā vai apkopē”.

“Būtiski – tā sauktajai kanalizācijas krājtvertnei jābūt hermētiski noslēgtai un tā regulāri jāiztukšo. Ko nozīmē “regulāri jāiztukšo”, ir atkarīgs no pašvaldības – tai jānosaka minimālais izvešanas biežums, ņemot vērā ūdens patēriņu konkrētajā nekustamajā īpašumā un krājtvertnes tilpumu”.

Nav zināms, vai būs jāreģistrē arī objekta lietotāju skaits, vecums un ēšanas iztikas rocības kategorija. Oriģinālo Sauso ateju noteikumu izklāsts turpinās ar samērā dzelžainiem izpildpriekšrakstiem vides prasību līmenī. Ļoti iespējams, ka būvējot jaunu sirdsmājiņu, būs nepieciešams izstrādāt projektu un to apstiprināt, apmaksāt sertificētus būvētājus, atbilstoši VARAM izstrādātajiem normatīviem.

Ja jums tomēr paralēli ienāktu prātā apjomīgo atkritumu izgāztuvju pēdējā laika ugunsgrēki, vai arī vēl nedegušās puslegālās vai nelegālās autoriepu un citu atkritumu glabātuves, tad metiet tās ārā no savas galvas.

Laiks pievērsties sausajām tualetēm! Un ne tā, kā katru dienu līdz šim…

Materiālu piedāvā – Gunārs Janaitis, grāmatas “Tikai 5 minūtes!” idejas autors, sakārtotājs un fotogrāfs. Izdevniecība “Zvaigzne ABC”. Otrdien, 2017. gada 8. augustā.

 

VIĻŅA 1991 GADA JANVĀRIS

VILNIUS 19.01.91-Janaitis-001450630008 copy

No 14 bojā gājušo saraksta PSRS armijas uzbrukumā Viļņas TV tornim 1991. gada 13. janvārī.

  1. Jankauskas P. dz. 1969. g. Lauzts galvas kauss un krūšu kurvis kā arī, krūšu kurvja iekšējo orgānu bojājumi. /pārbraukts pāri ar tanka kāpurķēdēm/

 Šajā naktī no perestroikas elles Jura Podnieka uzņemtā video kasete neticamā ātrumā sasniedz pasauli. “Brīvības nesēju” tēls bija sabojāts. Rietumi sāka ņemties prātā.

Lietuviešu sejās ir tikai acis, kas nevar noticēt notikušajam slaktiņam perestroikas vārdā. Nezinītis Gorbačovs rausta plecus. Baltija uzņem pirmo triecienu. Rīga gatavojas barikādēm.

Tēvs rāda savai mazgadīgajai meitai nezvērus miglā aiz žoga pie TV torņa.

Seimā žurnālisti Landsberģi iežogo mikrofonos. Lietuviešu jaunekļi turpat aiz smilšu maisiem ar pielādētām bisēm. Slimnīcā simtiem ievainoto. Kapsētā vainagi, vainagi, vainagi un vējā pilošas sveces.

Visi ziedi varoņiem nosarmo…

Es biju Viļņā 19. janvārī. Ar taksometru kopā ar somu žurnālisti Lizu. Uzņemtās filmas paslēpām zem automašīnas pakaļējā sēdekļa. Fotosomas vietā lietoju tirgus somu, lai drošāk, lai neuzpazīst manī fotoreportieri. Mums visu dienu līdz vakaram palīdzēja enerģiska lietuviešu sieviete. Svēta pateicība viņai. Viņu sauca Jurate, vai tikai tagad man tā šķiet. Nākošā dienā Rīgā uzzināju, ka lielos ceļus tā vakara tumsā bloķēja PSRS bruņu tehnika. Mums palaimējās. Mēs bijām paspējuši nokļūt aiz kordona…

Gunārs Janaitis

%d bloggers like this: