Aplausi Meža kapos Rīgā

 

Vilis RĪDZENIEKS. Pašportrets.20. gs. 30. gadi

Dienas tagad ar tādu svina gaismu. Tādēļ iedegta svecīte piemiņai kļūst redzami spožāka. Kā mirgojošs zvaigznes punkts pie naksnīgām debesīm.

Šogad, Strēlnieku zīmes 15. decembris ir īpaša diena – pirms 134 gadiem dzimis Latvijas valsts nozīmīgākais fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. Jubileju īpašāku dara lielākā dāvana meistaram un viņa cienītājiem – visa mūža darbs apkopots apgāda Neputns izdotajā monolītajā 490 lpp. biezajā izdevumā “Vilis Rīdzenieks”. Continue reading “Aplausi Meža kapos Rīgā”

PIEMIŅA… VILIS RĪDZENIEKS

Latvijas simtgades laikā visvairāk tika pelnīti daudzināts fotogrāfs – Vilis Rīdzenieks. Viņš ir tas, kurš uzņēma vienīgo vēsturisko attēlu – Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī. Acīmredzot, tas ir vienīgais vizuālais dokuments, kas sniedzis iespēju pēc dibinātāju personību atšifrēšanas uzzināt tā laika politiskās elites personības – Latvijas Tautas padomes 39 locekļus. Tikai tādēļ radusies iespēja nesen izdot grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, tikai tādēļ radusies iespēja Nacionālajā teātrī izveidot Valsts dibināšanas dienas simulāciju-izrādi “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”, tikai tādēļ mums visiem, kas to vēlas, ir iespēja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā apskatīt autora kolorēto lielformāta attēlu, un tikai tādēļ… Tā varētu turpināt. Līdzīga gadījuma, kad Latvijā būtu radīta tik vēsturiski nenovērtējama fotogrāfija, nav. Continue reading “PIEMIŅA… VILIS RĪDZENIEKS”

NOZIEGUMS IR! KAD BŪS SODS?

 

ZEMĀK FORMULĒTIE JAUTĀJUMI BLOGĀ TIKA PUBLICĒTI PIRMS PIECIEM GADIEM. SPRIEDIET PAŠI

Latvijas valsts Ministru kabineta vadītājs tolaik bija Valdis Dombrovskis

image.pngTOTĀLĀS BEZATBILDĪBAS BUMBA SPRĀGUSI ZOLITŪDĒ 

VAI TO VAR UZSKATĪT PAR MASU SLEPKAVĪBU BEZ IEPRIEKŠĒJA NODOMA?

VAINĪGO IR DAUDZ. VAI LATVIJAS APSTĀKĻOS IESPĒJAMA NOZIEGUMA NEATKARĪGA IZMEKLĒŠANA?

VAI LATVIJAS APSTĀKĻOS IR IESPĒJAMA NEATKARĪGA EKSPERTĪZE?

VAI ARHITEKTIEM UN BŪVINŽENIERIEM, KAS PROJEKTĒJA ANGĀRVEIDĪGO BŪVI BŪTU JĀAPTUR LICENCE LĪDZ IZMEKLĒŠANAS PABEIGŠANAI?

VAI BŪVORGANIZĀCIJAI, KAS BŪVĒJA GODALGOTO CELTNI, BŪTU JĀAPTUR LICENCE LĪDZ IZMEKLĒŠANAS BEIGĀM?

KUR KĻŪDA – PROJEKTĀ, STIPRĪBAS APRĒĶINOS, BŪVDARBU IZPILDĒ, BŪVMATERIĀLU KVALITĀTĒ?

VAI ŠĶŪŅVEIDA VEIKALA ĒKAS DROŠĪBA PROJEKTĒTA, APRĒĶINĀTA, BŪVĒTA EKSPLUATĀCIJAI  AR APZAĻUMOTU JUMTU?

VAI BŪVVALDEI BŪTU NEPIECIEŠAMS TĀDS KĀRTĪGS AUDITS?

VUGD SŪKSTĀS PAR MĀCĪBU POLIGONA TRŪKUMU. KAM? BOJĀ GĀJUŠAJIEM?

IZSKAIDROT TO, KA TIK LIELS PROCENTS NO BOJĀ GĀJUŠAJIEM IR PAŠI GLĀBĒJI?

KURŠ IR AUTORS NEPRĀTĪGAJAI IDEJAI PAR ZIEMAS DĀRZU UZ VEIKALA MAXIMA JUMTA?

TAS GADĪJĀS UN KAS ATĻĀVA VEIKT DARBĪBAS LIELVEIKALA MAXIMAS DARBA LAIKĀ UZ JUMTA?

VAI VĒRTĪBA IR TIKAI NAUDAI, BET NE DZĪVIEM CILVĒKIEM?

VAI VAINĪGI ARĪ TIE, KAS RADĪJUŠI NOZIEDZĪGU APSTĀKĻU PIEĻAUJAMĪBU?

VAI VAINĪGIE BŪTU JĀMEKLĒ VISOS LĪMEŅOS JAU NO KONSOLIDĀCIJAS LAIKA SĀKUMA?

JUMTA NOSLOGOŠANA AR OĻIEM, ATSLOGOŠANA. KAS TAS PAR ŪDENI, KAS JUMTAM IEGRŪSTOT LIJIS NO AUGŠAS?

FOTOUZŅĒMUMOS REDZAMS, CIK “TĪRS” NO BŪVMATERIĀLIEM BIJIS JUMTS. REDZAMI ARĪ DZELZSBETONA PANEĻI PĒC NOSAUKUMA. VAI ARĪ PĒC KVALITĀTES?

VAI IEPIRKUMIEM JĀBŪT – VISU TIKAI LĒTĀK, BET NE KVALITATĪVĀK?

LIELVEIKALAM MAXIMA TIKA DOTA IESPĒJA IZGLĀBT CIETUŠOS UN BOJĀ GĀJUŠOS. VIŅI TO NEIZDARĪJA. TAD, JA TAS NEBŪTU NOTICIS, PROTAMS, NEVARĒTU ZINĀT PAR TO, KAS NOTICIS TAGAD.

VAI BEIGU BEIGĀS VAINĪGI NEIZRĀDĪSIES PAŠI CIETUŠIE UN BOJĀ GĀJUŠIE TIKAI PAR TO, KA VĒLĒJUŠIES NOPIRKT MAIZI, PIENU VAI ZIVI? LATVIJAS ČINAVNIEKU DĒĻ TAS, IZRĀDĀS IR NE TIKAI BĪSTAMI, BET PAT NĀVĒJOŠI.

VAI ŠAJĀ VIETĀ BŪS PIEMINEKLIS/PIEMIŅAS ZĪME BOJĀ GĀJUŠAJIEM?

PRĀTAM NEAPTVERAMA TRAĢĒDIJA. KĀDA BŪS NĀKOŠĀ?

KAS ORGANIZĒS PATIESI NEATKARĪGU SPECIĀLISTU PĀRBAUDES/APSEKOŠANU Re&Re BŪVĒTAJOS OBJEKTOS, LAI KONSTATĒTU TO BĪSTAMĪBAS/NOLIETOŠANĀS PAKĀPI?

VAI VISI ŠĶŪŅVEIKALI BŪTU JĀPAKĻAUJ PĀRBAUDEI?

KAD DEGA PILS? VAINĪGO VĒL NAV. KAD VAINĪGIE TIKS NOSAUKTI

ZOLITŪTES TRAĢĒDIJĀ?

TRAĢĒDIJA – TAVS VĀRDS IR NOLAIDĪBA, PAVIRŠĪBA, NEKOMPETENCE, VISATĻAUTĪBA, ALKATĪBA, TOTĀLA BEZATBILDĪBA.

LIELS NOZIEGUMS IR NOTICIS. EIROPAS, PASAULES MĒROGĀ. MAZĀKUS NOZIEGUMUS, KO PAŠI PIERĀDĪT NESPĒSIM, PACIEŠAM KATRU DIENU.

PĒC ŠĪS TRAĢĒDIJAS LATVIJAS ATPAZĪSTAMĪBA PASAULĒ NODROŠINĀTA AR KORUPCIJU, STULBUMU UN BEZATBILDĪBU.

P.S. VESELĪBAS AIZSARDZĪBAS MINISTRIJA SOLA IZDOT RĪKOJUMU SLIMNĪCĀM ATMAKSĀT LĪDZEKĻUS TIEM ZOLITŪDES TRAĢĒDIJĀ CIETUŠAJIEM, NO KURIEM IR ŅEMTA SAMAKSA PAR MECĪNISKĀS PALĪDZĪBAS SNIEGŠANU. TIEŠĀM, ĻOTI MĪĻI!

svece-Janaitis-3179

 

HAMLETS 13. Saeimas vēlēšanās

Jā, par ko vēlēt!? Runā, ka 13. Saeimas vēlēšanas esot vēsturiskas, iespējams pat liktenīgas. Ja iepriekšējās viens no galvenajiem uzmundrināšanas saukļiem bija “Krievi nāk!”, tad šogad tā vietā, “Kremlis jau ir tuvu”. Apmēram tik tuvu, kā – Lielajos Sīpolos (Veļikije Luki).

Tie, kas varējuši apgūt ilgās un nemitīgās Domburšova debates, tiem tad nu beidzot skaidrs par ko vēlēt… Bet ne visi spēja izturēt monotono politiskās čabēšanas laiku.

Jau no vasaras beigām Pārdaugavā Tēriņu ielā pamanu kādu “svētu privātīpašumu” MANS NAMS IR MANA PILS un domāju – vai tiešām otrā stāvā dzīvojošie kādu asāku vārdu savā starpā pārmainījuši, ka daļa no sienas ēkas ar visu logu izgāzusies uz ielas. Domāju arī par to, vai viņiem jāmaksā nodoklis par vienīgo īpašumu, vienīgo dzīves vietu uz šīs zemes. Un vēl domāju, kur un kā viņi iegūs līdzekļus, lai pārlaistu virsū nākošo ziemu.

Jā, par ko vēlēt!? Un kā domājat jūs, par kuru solījumpartiju (interešu grupu) varētu vēlēt šajā Tēriņielas sabrukušajā būdiņā mītošie iedzīvotāji? Vai par to listi, kas sola sasēdināt cietumā visus korupcijas žuļikus, (bet, kas tad paliks brīvībā no varas esošajiem) vai par to partiju, kas nav likusies ne zinis par PVN pārtikas samazinājumu līdzvērtīgu citām Eiropas savienības valstīm, bet katru reizi mēnesi pirms vēlēšanām izvelk no pelējuma šo solījumu, vai par to, kas sola palielināt pensijas, optimizēt nodokļus, (to jau jūtam nepārtraukti), vai par to, kas pēc trīs gadiem atcelšot tautas aplaupīšanas shēmu OIK. Vai par tiem ministriem, kuriem esot jāpabeidz iesāktais darbs. (Tiešām ideāls iegansts palikt pie varas!) Solījumu vairāk nekā 100 pasakās uzreiz, kas vēlētāju triec no kājām nost. Kaut reāli mērķi Latvijas attīstībai jau parādījušies – panākt Lietuvu, panākt Igauniju daudzos ekonomiskos rādītājos, lai nemītētos Eiropas savienības astes daļā.

Tātad – par ko vēlēt!? Jābūt Hamletam, lai to zinātu, kaut arī Hamlets tad šaubījās – “Būt vai nebūt?”, kad karaļvalsts bija novesta līdz…

Saprotiet, kā vēlaties…

Gunārs Janaitis, 2018. gada 30. septembrī

SLEPENI. 1968-2018

Nezinu, kur manos papīrarhīvos uzradies šāds Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes dokuments Nr. 794/674s eksemplārs Nr. 92 ar atzīmi Slepens. Datēts ar 1968. gada 1. augustu. Ļoti iespējams, ka šis sūtījums bijis domāts laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijai. Citādi to nevaru izskaidrot.  Ar šī dokumenta starpniecību, man šķita interesanti jaunākai paaudzei darīt zināmu kādu raksturīgu padomjmodrības detaļu. Cita starpā šajās dienās dokuments kļūst 50 gadu vecs.

Reiz, būdams Maskavā, nopirku partatīvo rakstāmmašīnu “Erika” (čehu ražojums?) un, lai tās šrifu varētu lietot rakstīšanai latviešu valodā, aiznesu uz rakstāmmašīnu remonta darbnīcu Petjkam, kas strādāja Suvorova ielā iepretīm Rīgas stacijai. Zināju, ka visām rakstāmmašīnām, kas nonāca pie viņa remontā, tika noņemti šriftu paraugi Drošības komitejas vajadzībām. Man bija skaidrs, ka arī manas Ērikas šriftu paraugi no tā brīža glabāsies drošā vietā un nekādas proklamācijas vai “samizdata” pavairojumus izgatavot nevarēšu.

Tālāk seko augstāk minētā dokumenta tulkojums.

Ize. Nr. 794/674s

No 1968. g. 2. VIII

 

Slepeni eks. Nr. 92

Ministrijām un Latvijas PSR resoriem

(pēc izsūtīšanas aprēķina)

 

Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvalde lūdz ne vēlāk kā līdz 1968. gada 15. septembrim  izsūtīt uz Ministru padomi rakstāmmašīnu šriftu paraugus, kas atrodās centrālajā aparātā, kā arī no visiem Jūsu pakļautības uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām, mācību un brīvprātīgām iestādēm, kas atrodas tikai Rīgas pilsētā.

Rakstāmmašīnu šriftu paraugus nepieciešams izgatavot, ņemot vērā pievienotos paskaidrojumus un paraugus.

Pielikums: uz 3 lapām

 

Latvijas PSR Ministru Padomes lietu  pārvaldnieks

  1. Krastiņš

(1. nodaļas apaļais zīmogs)

 

nos. 1+143 eks.

  1. gada 1. augustā

reģ. Nr. 607  ng

 


 

Rakstāmmašīnas šrifta paraugu nepieciešams izgatavot divos eksemplāros caur koppapīru, uz kancelejas papīra lapām šādā formā:

  1. Iestādes vai uzņēmuma nosaukums, pakļautības sistēma un adrese.
  2. Rakstāmmašīnas marka un numurs un persona, kas uz tās strādā.
  3. Šrifta marka (zīme uz litera virsdaļas starp burtiem).
  4. Pieci novilkumi caur lentu no katras augšējā un apakšējā reģistra zīmes.
  5. Pieci novilkumi bez lentas no katra augšējā un apakšējā reģistra zīmes.
  6. Piecas rindiņas brīvi izvēlēta teksta ar augšējo reģistru.
  7. Piecas rindiņas brīvi izvēlēta teksta ar apakšējo reģistru.
  8. Atsevišķi burti un vārdi, kopā piecas rindiņas, kas drukāti ar rakstāmmašīnai piemītošo attāluma īpatnību starp rindām.
  9. Oficiālās personas paraksts.
  10. Parauga izgatavošanas datums.

(Visu parauga materiālu vēlams izvietot uz vienas lappuses). Ja uzskaitē ir bojātas vai nolietotas mašīnas, uz kurām drukāt nav iespējams, nepieciešams sastādīt par tām aktu, un to pievienot pārējo rakstāmmašīnu šriftu paraugiem.

 
Uz 1. Maija vai Oktobra revolūcijas svētku laiku, rakstāmmašīnas bija jānodod glabāšanā katras iestādes-organizācijas pirmajā daļā. Pirmās daļas telpu iekārtojuma priekšnosacījums bija – ieejas durvīm jābūt metala vai ar skārda apšuvi. Darbiniekiem aizejot tās tika regulāri noplombētas.

Mūsdienās par to visu varētu pavīpsnāt vai skaļi smiet. Tikai nebūsim naivi. Mūsu darbību šodien iespējams izsekot-identificēt ar interneta/datora/mobilā telefona starpniecību. Tikmēr, kamēr nav pieņemts likums par čipa iešūšanu katrai personai pēc piedzimšanas…

 

Materiālu piedāvā – Gunārs Janaitis

29.07.2018.

Kas tas ir – DZIESMU SVĒTKI?

 

 

PRETESTĪBAS GARS UN KOPĀBŪT

Atkal klāt zināmā, pārdzīvotā sajūta, kad kopkora un klausītāju dziesma apvienojas, paliekot dvēselēs un atbalsojoties rieta debesīs. Mani māc skaudra nožēla, ka šoreiz viss jau beidzies – tautas kopābūt gars viļņa galotnē! Ja man kamols kaklā un miklums acīs, tad sāļo lāsi, citiem neredzot, spēju notraukt, kameru sejai priekšā aizlicis. Sāpīga ir atgriešanās pelēkās steigas KOPĀBŪT deficitā, kurā mēs katrs drīkstam auklēt savu cerību. Cilvēks no KOPĀBŪT nācis uz KOPĀBŪT tieksies.

KOPĀBŪT idejā, domā, darbībā, laikā un telpā – tā ir izdzīvošanas jēga.

KOPĀBŪT ir cilvēka, ģimenes, tautas, valsts un pasaules pastāvēšanas pamats.

Kādēļ mums tik grūti nākas KOPĀBŪT?

No personālizstādes Gunārs Janaitis “Kopābūt” kataloga. 1987.

Kas ir Dziesmu svētki un kā izskaidrot to nepārtrauktību kopš 1873. gada?

It kā ierasti dabīga, pati par sevi saprotama, iedibinājusies lietu kārtība. Ar apskaužamu regularitāti visos laikos, bet ne tik vienkārši vārdos pasakāma. Tikai cilvēka ar aprobežotu domāšanu var neredzēt, nesaprast to, ka tauta izdzied, izdejo savu sāpi un pretestības prieka smeldzi līdz asarām. Pakļāvīgais pretestības gars no baronu laikiem. No 1905. gada liesmām un represijām. Dziesmu svētki visos laikos bijuši kā protests un ideoloģiska pakļaušanās vienlaicīgi.

Vai Dziesmu svētku izcelsmei un noturībai varētu būt kāda saistība ar latviešu tautas kompleksiem – nelielu teritoriju lielvalstu caurvējā, mazumu iedzīvotāju skaitā, apspiestības sindromu? Spītsgara koncentrācija, tautasdziesma kā ētiskais pamatrīks savas tautas pastāvēšanai, aizstāvībai.

Un ne tikai kompleksu izpausmes forma. Dziedāšanas fenomens ir sekmējis, veidojis radošās latviešu izcilības – komponistus, kordiriģentus, viņu korus. Savstarpēji saistīta parādība. Dziesmu svētki kā vairāku gadu perioda atskaite, kā notikums, kā emocionāli augstākā kulminācija.

Dziesmu svēku pievienotā vērtība – nelielu asins kapilāru apvienošanās līdz artērijām, tālāk līdz sirdij. Kori mazos pagastos, lielās pilsētās – līdz kopkorim. Satikšanās, sapazīšanās. Dziedot iekļaujoties, lielas enerģijas vilkmē. Emocijas uz mūžu. Pašapziņas piepildījums. Iegūta ne ar ko neaizvietojamā sajūta, kas dziedātājus apvieno dziesmas spēkā, kas kopā sarado apbrīnojami daudz dziedošu dvēseļu un klausītāju. Sniedz atklāsmi tai pasaulei, kur nekā tāda līdzvērtīga neatrast.

Dziesmu svētku pastāvēšanu, sarīkošanu, manuprāt, uztur spēkā optimālais iedzīvotāju skaits, tautasdziesmu bagātība un  mūsu valsts teritorija. Līdzīgi svētki nav iedomājami lielām valstīm.

Katros Dziesmu svēkos ir sava aiziešana un atnākšana vienlaicīgi, kā virsdiriģentu vidū, tā kopkorī. 1990. gadā es korī redzu sirmu, māmuļu ar grumbu izvagotu, kas kopkorī varējusi atgriezties tikai pēc 50 prombūtnes gadiem. Saprotu, ka arī viņa apjauš – dziedāšana kopkorī notiek pēdējo reizi. Tās ir atvadas. Dzied ar asarām acīs viņa un viņas līdzbalss… Līdzīgi kā šajos XXVI, Goda virsdiriģente Terēzija Broka, ceļos nomezdamās, atvadās no sava Dziesmu svētku altāra – diriģēšanas tribīnes un kopkora.

Kas mums ir vēl augstāks par Dziesmu svētkiem?

ĢEŅ POBEDI – UZVARAS DIENA – 1985

Fotogrāfs ir tāda profesija, kam nav dota izvēle neuzņemt netīkamo, jūtās aizskarošo. Jāfotografē arī tas, kas tajā brīdī ir pilnīgi amorāls, nepieņemams, netaisnīgs un nejēdzīgs. Ja tu kalpo dokumentālai taisnībai, tas jādara, savu domu necenzējot.

Manu Dziesmu svētku emocionālie pārdzīvojumi saglabāsies arī pēc manis – manos attēlos. Kā, piemēram, 1985. gads, kad kopkori uz Mežaparka estrādes sašķēla padomju armijas sauszemes karavīri un jūrnieki ar ideoloģisko maršu krievu valodā Ģeņ pobedi (Uzvaras diena).

Dziesmu svētkus padomju laikā baidījās aizliegt un baidījās tos atļaut tādus, kādus tauta vēlējās. Tādēļ nacionālo repertuāru atmiekšķēja ar  padomju ideoloģiskām dziesmām, lai to padarītu nepārprotami padomiskāku.

Biju liecinieks arī tam, kad pēc konflikta ar Rīgas milicijas augstām amatpersonām jau pēc koncerta tukšajā skatītāju laukumā,  (mēs, fotogrāfu grupa, nepakļāvāmies tūlītējai evakuācijai), vienā mierā tiesājām savu cīsiņu porciju, jo kora skaņās fotogrāfam par ēšanu nav laika domāt. Bijai jau satumsis. Un tad no krūmiem aiz estrādes cita aiz citas brauca ārā ap 15 armijas smagās mašīnas, ar zaļa brezenta kravas kastes pārsegu. Aizmugurē uz visām bija uzraksts Ļuģi (Cilvēki). Varai bija bail no Dziesmu svētkiem un tā vajadzības gadījumā būtu gatava uzbrukt tiem fiziski.

 

KĀPĒC ES BRAUCU UZ DZIESMUSVĒTKIEM – 2018

Man patīk dziedāt, sevišķi patriotiskas un romantiskas dziesmas. Lielākā daļa, bet ne visas, koncerta dziesmas bija tādas, ko varēja no sirds dziedāt. Dažām, diemžēl, starp basiem stāvot, dzirdēju tikai basu dungošanu, kas nebija ne melodiska, ne interesanta, un kopējo efektu, cerams, dzirdēja tikai publika. Baudāma bija sadziedāšanās pēc koncerta, kas bija daļa no paredzētās pēckoncerta nīkšanas. Rīkotāji bija pat izdevuši speciālu dziesmu grāmatu, ko dziedāt pēc oficiālā koncerta. Bet tas viss nebija galvenais iemesls, kāpēc gadu apgūt koncerta programmu un uzņemties divu nedēļu ceļojumu uz Latviju.

Daudz svarīgāk bija piedalīties šajā nacionāli nozīmīgajā notikumā un izjust piederību kopā ar visiem citiem dziedātājiem. Lai to patiesi pārdzīvotu, bija jābūt uz skatuves kā vienam no dziedātājiem. Nepietiek ar sēdēšanu publikā un pasīvu klausīšanos.

Man nebija iespējas ņemt dalību lielajā demonstrācijā Atmodas laikā, kad cilvēki sadevās rokās un parādīja savu vienotību pāri visai Latvijai. Būt Dziesmu svētkos, sevišķi šajās Latvijas simtgades atceres svinībās, man bija ar līdzīgu nozīmi. Es aprunājos ar dziedātājiem, – pacienājos ar 70 grādīgu pašdarināto kopā ar diviem abreniešiem. Un iepazinos ar vēl dažiem. Bet es biju kopā ar neskaitāmiem citiem, kam bija līdzīgas sajūtas. Tā kopējā doma izskanēja dažās kora dziesmās. Tieši dziesmās mēs redzam Latviju tādu, kādu to iedomājamies, kādai tai būtu jābūt.

Nevaru aizmirst tos dziļi emocionālos pārdzīvojumus pirmajos Dziesmu svētkos, jau pēc okupācijas, 1990. gadā, kad likās, ka tiešām esam visi viena ģimene ar kopējām cerībām par nākotni. Vērojot, kā meitenes stāvēja ap ugunskuriem un ar visu sirdi dziedāja patriotiskas un romantiskas dziesmas, radās vīzija par kaut ko senu, skaistu un latvisku. No nākošajiem 1995. gada Dziesmu svētkiem man  atmiņā ir skati, kur dziedātāji no izjukušajiem kolhoziem ēda desiņas un priecājās, ka uz Dziesmu svētku rēķina ir dabūjuši brīvu darba dienu. Man, šajos Dziesmu svētkos piedaloties, varbūt bija tāda nereāla cerība piedzīvot vēlreiz kaut ko tādu, ko jutu pirmajos pēc Atmodas. Diemžēl, tādas sajūtas neatkārtosies. Bet arī šogad bija momenti, kad kaut kas līdzīgs pavizēja.

Te ir viena četrrinde no Māras Zālītes kopkoŗa dziesmas “Piena ceļš”:

Virs galvas mūžīgs Piena ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām,

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās uz mājām.

 

Andris Padegs,

ASV Ņujorkas latviešu kora dalībnieks kopš tā dibināšanas 1975. gadā.

2018. gada 16. jūlijā

XXVI – 2018

Pēc katriem Dziesmu svētkiem rodas vieni ar aprējēju talantu, otri iejūtas advokātu lomā, bet pietrūkst analītiski filosofiska vērtējuma. Kad mans teksts bija tapšanas stadijā, Delfu portālā pamanīju sestdienas naktī publicēto virsdiriģenta Andreja Mūrnieka rakstu – “Dziesmu svētki kā rituāls”, kas pamatnostādnēs sakrita ar manu jau uzrakstīto un vēl rakstāmo. Ļoti ieteiktu ar to iepazīties. Pat komentāri bija sakarīgi. Tikai tās pašas dienas vakarpusē galvenajā lapā tas tika aizvietots ar reklāmisku tiešraidi no pusaudžu tusiņa Salacgrīvā. Pieminētais raksts bija portālam Delfi neraksturīgi saturīgs, nopietns.

Kādā no Rīgas radio pārraidēm dzirdēju sarunu ar  kora “Balsis” diriģentu Intu Teterovski un intervētājs cita starpā painteresējās, cik par virsdiriģenta darbu viņš saņēmis? Kautrīgi, nevēlēdamies atklāt patieso summu, diriģents tomēr izteica – 500 eiro. Runa nav par naudu, bet par adekvātu attieksmi pret padarīto darbu. Protams, Latvijas apstākļos neviens negaida tādu novērtējumu kā pasaules diriģentam – 40 000 līdz 50 000 eiro par vienu koncertu, bet katram saprotams, ka samaksa 500 eiro par virsdiriģentu veikumu – tā ir klaja necieņas izrādīšana. Ja tajā pašā valstī gada laikā viens banku likvidators var iedzīvoties miljonos. Man nav zināms, vai Dziesmu svētku lieldraugi Swedbank un Elektrum painteresējās par virsdiriģentu apmaksas poziciju. Vai lieldraugs Swedbank sašuva tikai svētku dalībnieku reklāmtašiņas par “…dejošanu tālāk no visas sirds” un lieldraugs Elektrum sludināja “…pozitīvo enerģiju” – spēt katram apmaksāt noziedzīgo OIK. Swedbank reklāmā par dzīvības apdrošināšanas atlaidēm Dziesmu svētki vēl turpinās…

Paradoksāli, bet arī daļa varnešu piekļaujas Dziesmu svētku pretestības garam. Piekļaujas tie, kas sapratuši Latvijas īsteno situāciju. Tauta pabarota ar rituāla emocijām un īslaicīgu pašapziņas celšanos  būs atkal paklausīga. Pakurnēs, cietīs un cerēs tālāk. Bet, vai tautas pacietība ir neizmērojami mūžīga? Inteliģencei regulāri tiek pārmests, ka 4. maija vilciens palaists ne pa tām īstajām sliedēm. Vai kritizētāji neredzēja, nesaprata, ka pie pārmijām uzradās citi, – tie, kas procesus novirzīja uz sava pašlabuma, ne tik daudz valsts un tautas labklājības sliedēm.

Ir vai nav varas attieksme arī prezidenta runas vēja aizpūstajā lapiņā? Un vai pie tā vainojams pats runātājs, vējš vai rakstītāju runas variants? Latvija – kopainā nesaredzamā, bet emocijās sajūtamā joprojām uzjundī tieši Dziesmu svētku laikā. Formāli neesošā, skaitliski lielākā  Dziesmu svētku partija, iespējams šajās Saeimas vēlēšanās būtu tā, kas saņemtu vairāk nekā 50% balsu. Skatiet dziļāk!

LTV noslēguma koncerta tiešraidē nācās redzēt arī neierasti daudz tehniskā brāķa. Saprotu, ka tas ir netverami plašs sarīkojums. Tomēr, ja rādīšanas pamatā būtu bijusi izstrādāta vizuālā partitūra, atbilstoša mūzikas, dziesmu partitūrai, pārraide būtu kļuvusi emocionāli vēl spēcīgāka. Un tomēr – tik daudz skaistu un apgarotu seju!

Mūžam neaizmirstams pārdzīvojums, kā maģiski netverama smeldze, kas pacēlās virs zemes kosmosā bija Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs…” Edgara Račevska diriģējumā. Kopkora atdeve līdz virsdiriģenta plaukstas vibrācijai.

Augstākā enerģija vispārākajā pakāpē…

Gunārs Janaitis, 2018. gada 22. jūlijā