Esiet gatavi Laimīgam Jaunajam 2019. gadam!
Kategorija: Tāpat vien
Diagnoze – selfiju murgs
HAMLETS 13. Saeimas vēlēšanās
Jā, par ko vēlēt!? Runā, ka 13. Saeimas vēlēšanas esot vēsturiskas, iespējams pat liktenīgas. Ja iepriekšējās viens no galvenajiem uzmundrināšanas saukļiem bija “Krievi nāk!”, tad šogad tā vietā, “Kremlis jau ir tuvu”. Apmēram tik tuvu, kā – Lielajos Sīpolos (Veļikije Luki).
Tie, kas varējuši apgūt ilgās un nemitīgās Domburšova debates, tiem tad nu beidzot skaidrs par ko vēlēt… Bet ne visi spēja izturēt monotono politiskās čabēšanas laiku.
Jau no vasaras beigām Pārdaugavā Tēriņu ielā pamanu kādu “svētu privātīpašumu” MANS NAMS IR MANA PILS un domāju – vai tiešām otrā stāvā dzīvojošie kādu asāku vārdu savā starpā pārmainījuši, ka daļa no sienas ēkas ar visu logu izgāzusies uz ielas. Domāju arī par to, vai viņiem jāmaksā nodoklis par vienīgo īpašumu, vienīgo dzīves vietu uz šīs zemes. Un vēl domāju, kur un kā viņi iegūs līdzekļus, lai pārlaistu virsū nākošo ziemu.
Jā, par ko vēlēt!? Un kā domājat jūs, par kuru solījumpartiju (interešu grupu) varētu vēlēt šajā Tēriņielas sabrukušajā būdiņā mītošie iedzīvotāji? Vai par to listi, kas sola sasēdināt cietumā visus korupcijas žuļikus, (bet, kas tad paliks brīvībā no varas esošajiem) vai par to partiju, kas nav likusies ne zinis par PVN pārtikas samazinājumu līdzvērtīgu citām Eiropas savienības valstīm, bet katru reizi mēnesi pirms vēlēšanām izvelk no pelējuma šo solījumu, vai par to, kas sola palielināt pensijas, optimizēt nodokļus, (to jau jūtam nepārtraukti), vai par to, kas pēc trīs gadiem atcelšot tautas aplaupīšanas shēmu OIK. Vai par tiem ministriem, kuriem esot jāpabeidz iesāktais darbs. (Tiešām ideāls iegansts palikt pie varas!) Solījumu vairāk nekā 100 pasakās uzreiz, kas vēlētāju triec no kājām nost. Kaut reāli mērķi Latvijas attīstībai jau parādījušies – panākt Lietuvu, panākt Igauniju daudzos ekonomiskos rādītājos, lai nemītētos Eiropas savienības astes daļā.
Tātad – par ko vēlēt!? Jābūt Hamletam, lai to zinātu, kaut arī Hamlets tad šaubījās – “Būt vai nebūt?”, kad karaļvalsts bija novesta līdz…
Saprotiet, kā vēlaties…
Gunārs Janaitis, 2018. gada 30. septembrī
Uguņošana Rīgai
NAKTS PANKŪKA
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
UGUŅOŠANA RĪGAI
AR LABU NAKTI!
Greizie priekšstati
Greizie priekšstati par muzeja putekļiem dzirdēti daudz, bieži un pilnīgi nevietā. Varētu domāt, ka apkopēji nevienā muzejā nav bijuši un putekļi tur krājušies jau kopš iepriekšējiem gadusimteņiem. Varētu arī domāt, ka muzeja eksponāti redzami tikai daļēji, jo putekļu kārta ir tik bieza, ka neļauj īsti saprast – kādas vēsturiskās vērtības zem tiem slēpjas. Putekļi mēdz būt paši par sevi, bet muzeji bez putekļiem – nekad! Kaut arī mani neviens muzejs nav izvēlējies par aizstāvi apvainotajām vēsturisko eksponātu krātuvēm, es tomēr pats uz savu roku, kā sak’, šoreiz mēģināšu uzrādīt greizo priekštatu izplatītājus.
Latvijas radio raidījumā “Kultūras rondo” vadītājs, cienījamais Z.M. š.g. 29. jūnijā, reklamējot/slavējot senās mūzikas festivāla koncertprogrammu, greizo priekšstatu savaldzināts, manuprāt izteica ne tikai ļoti netaktisku, bet nepieļaujamu salīdzinājumu, ka senā mūzika nav nekāda muzeja relikvija ar putekļu kārtu.
Līdz šim “Kultūras rondo” es biju klausījies kā kultūras raidījumu. Var jau piebilst – kam negadās…
Mētelis, taksometrs, elektrība
Ja kādreiz agrāk radās nepieciešamība nopirkt mēteli, tad veikalā tam bija noteikta cena. Mētelis maksā – tik un tik.
Tagad ar mēteļiem būšot līdzīgi kā ar maksu par elektrību un taksometru. Mētelis it kā būšot sadalīts pirmeizinātājos – mēteļa drēbe maksā tik un tik, odere – tik un tik, pogas – tik un tik, šūšana – tik un tik, modelēšana – arī tik un tik. Gandrīz piemirsu – atvešana uz veikalu – tik un tik. Ja nevelk uzreiz mugurā, tad vēl par iesaiņošanu.
Apmēram līdzīgi kā maksa par taksometru – iesēšanās, vienošanās par braucienu, nobrauktā kilometrāža un izkāpšana. Ahā! Izkāpšana pagaidām vēl par brīvu. Pagaidām…
Paskatiet electrum rēķinu. Arī par tā piesūtīšanu tiek iekasēta maksa.
Parēķināsim – elektrības cena – 3,22 Tālāk – sadalīšana – 2,78 pieslēgums – 3,20 divi OIKi – 0,66+1,02=1,68 Pie tam OIKi tiek rēķināti 100% no visas patērētās elektroenerģijas, bet ne tik, cik procentu no visa kopējā ir OIKu pienesums. Un tā – elektroenerģija – 3,22 brīvā tirgus piedevas – 7,66, kas sastāda vairāk nekā divas reizes no elektrības cenas! Pieplusējam 21% PVN – 2,28 KOPĀ – 13,16 euro! Brīvais tirgus bija nepieciešams, lai par elektroenerģiju būtu jāmaksā 4,57 reizes dārgāk! Skaisti grābts!
Mani mulsina, ka rēķinā nav iekļauta vēl viena maksas pozīcija – sestā – par 50Hz. Tā taču, mīļie draugi, ir maiņstrāva, kas pārvietojās ļoti ātri šurp/turp un iznāk tā, ka šo elektronu plūsmu mēs saņemam bez maksas…
Kaut gan par elektrību neviens tā īsti nezina pateikt, kas tā tāda ir, toties kādā veidā izskaitļots un cik ātri pieaug maksa par to, varam pārliecināties, paskatot 2005. gada rēķinu, kad maksājām par patērēto kWh. Tad bija viena pozīcija, tagad sadalot elektoenerģiju pirmreizinātājos, maksājam par piecām pozīcijām.
Vienvakar pa radio Raimonds Pauls lasīja bērniem vakara pasaciņu par zudušo taisnību. Tā gan nebija taisnība par elektrību, bet par kāda grāfa netaisni atņemto māju trūcīgam zemniekam…
Tāds nu ir tas māņu cirks, par tirgus atvēršanu elektrībai! Sekos gāze. Gāze, es juma saku…
P.S. Andra Šķēles ģimenei pastarpinātajiem uzņēmumiem “Vēja parks” par 2016. gadu pārskaitīti 3 993 908 eiro. (Ziņa 2017.22.02.par OIK)
Ostapa Bendera kokteilis
Attēlam ir tikai ilustratīvi dokumentāla nozīme. Uzņemts kādā Rīgas teātra improvizētā bufetē/uzlidojumā teātra apmeklētājiem 16.09.2016.
Sviesta teksta uzmācība
Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme.
Bez skābputras nav vasaras
Teikšu jums tā – bez skābputras nav vasaras!
Mūsdienu lielākā problēma skābputras realizācijas lietā ir rūgušpiena trūkums. Veikalā pirkto pienu raudzēt nav jēgas, jo tas nerūgst. Ja tomēr ar laiku sarūgst, tad ir nelietojams, pretīgi rūgts. Skābputrai nav derīgs.
Un tomēr, lai tiktu pie samērā labas skābputras pilsētas apstākļos, tad daram tā.
Ņemam miežu putraimus. Nomazgājam ūdenī. (Ne jau katru putraimu atsevišķi, bet visus kopā). Katliņā lejam ūdeni attiecībā – ¼ putraimi, ¾ ūdens. Jāņem vērā, ka putraimi briest un biezputru mēs netaisamies vārīt. Pacietību vārīšanai vajag apmēram 30 minūtes. Der piemest šķipsniņu sāls. Nākošā darbība – visu vārījienu izlejam traukā. Tikai ne metāla. Piemirsu brīdināt, ka savlaicīgi jānopērk Grieķu jogurts. Tas mums aizvietos rūgušpienu. Divas mazās dozītes pa 180 g būs gana.
Vēl karsti siltā vārijumā ar karoti iecilājam Grieķu jogurtu. Un putra gatava. Par skābputru tā kļūs tikai pēc vairākām dienām. Lai skābšanas procesu paātrinātu, jāpielej kādas trīs līdz piecas ēdamkarotes tīrkultūru. Var raudzēt/skābināt ilgāk, līdz tā virspusē sāk čūkstēt, kad smeļ. Tā būtu skābputras augstākā pilotāža, ko sagaidīt grūti, jo izstrebjas daudz ātrāk.
Kā ēd skābputru? Var jau garšot/ēst samērā drīz pēc pagatavošanas. Kad tā ieskābusi, lejam zupas šķīvī, mazliet krējuma piciņu vidū. Klāt labas rupjmaizes rika. Ar sviestu tā prātīgi.
Tas tad arī būtu tāds Āgenskalna skābputras variants…Labam pastrēbienam vēlams karsts laiks un auksta skābputra. Nav ne sarežģīti, ne dārgi. Toties garšīgi, sātīgi.
Pasažieru ievērībai
A/S “Pasažieru vilciens” katrs braucējs ir īpašs. Ja Zasulauka stacijā (tur cita starpā var ļoti kvalitatīvi salabot apavus) uznāk garlaicība, slēgtās kases lodziņā var iegūt vērtīgu informāciju. Un, kas par dizainu! Ja šo objektu novietotu izstāžu zālē, gudri filosofiski izskaidrotu – kas cits, ja ne Laikmetīgā māksla!
Tāda Ir Dzīve... 