Latvieša anatomija

Mārīte KNISLE, ekskursiju vadītāja JAUNPILS pilī

Nevarētu teikt, ka es nebūtu domājusi par latviešiem kā tautu vispār, bet līdz šim nav bijusi nepieciešamība to noformulēt. Tagad to daru pirmo reizi.

Kā dimants mirdz mana tauta, kad svināmi kādi svētki. 11. novembris, 18. novembris, Dziesmu svēki, utt. Liekas brīnišķīgākus cilvēkus nekur pasaulē neatrast. Smaidi neviltoti, dvēseles dzied, bet, kad svētki beidzas skarbā ikdiena atkal klāt. Un tad parādās medaļas tumšā puse.

Lai par kādu runātu, nākas sevi pašu izģērbt dvēseliski kailu. Beigu beigās iznāk, ka tomēŗ atkal runājam katrs par sevi. Mierīga tauta. Tik vērtību sistēma mainījusies. Kā gan tā nemainīsies, ja ik dienas dzirdam skaitļu valodu – tik naudai ir vērtība.  Pēc materiālā stāvokļa tiek noteikts personas statuss. Runājam vienu, darām ko citu; pilnīgi pretēju sacītajam. Varu teikt ka laucinieki tomēr atšķiras no pilsētniekiem. Laucinieki bieži dzīvo viensētās, kas atrodas diezgan tālu viena no otras, taču tas nekādi netraucē par visu zināt. Pilsētnieki savukārt bieži savus kaimiņus nemaz nepazīst. Un atkal secinājums – kāds esi tu pats, tādus sev pietuvini, piesaisti. Mums netrūkst izglītotu gudru personību, inteliģenti garīgu cilvēku. Tikai pasauli var mainīt tas, kas mainās pats. Turpināt lasīšanu “Latvieša anatomija”

DIVPUDEĻU VĀRTI UZ RĪGU

Rigas varti-Janaitis-1322

 

Rīgas lidostas divpudeļu vārtiem cauri spiests iet katrs, kas ar lidmašīnu ierodas Latvijas galvaspilsētā. Arī tie, kas piedalīsies Dziesmu svētkos. Ja degvīns “Stolichnaya” kvalitatīvs, kādēļ tas varētu bojāt lietotāja veselību? Ielidošanas sagaidītāju zālē meitenes ar degustācijas galdiņu gan nemanīju.

VAI TIEŠĀM?

Padomju Dzimtenei-Janaitis-244

Jā, tiešām! Nedēļas kultūrlaikraksta “Literatūra un Māksla” laikā Dziesmu svētkus esmu fotografējis, tiem līdzi dzīvojis akreditēto fotogrāfu kopkorī pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Krājumā emocijas/atmiņas un negatīvu tūkstoši.

Tas bija 1985. gads. Tika nodziedāta programmas pēdējā dziesma, bet kopkoris nerimās. Sauca pēc Imanta Kokara. Kad izskanēja neparedzētie “Pūt, vējiņi…”, Mežaparkā iestājās pilnīgs klusums. Dziedātājos un klausītājos. Labi dzirdama bijusi tikai kāda gaismotāja balss: “Izslēdz prožektorus!” – atceras fotogrāfs Valters Ezeriņš. Nekādas vairs dziedāšanu lustes! Kora dalībniekiem un klausītājiem uz ātrāko jāatbrīvo teritorija.

Mēs vairāki fotogrāfi, uzspējām vēl nopirkt kioskā  pa cīsiņu porcijai, ar sinepēm un maizi. Ēdam stāvus, pie apaļiem galdeļiem. Uzrodās augsta ranga miliči, kas stingri pavēl mums atstāt laukumu. Aizstāvos, ka visu dienu strādājot, nav bijis laika paēst. Miliči ar uzrotītām piedurknēm vērtē mūs, mēs viņus. Zobus griezdami, viņi uz cīsiņu laiku tomēr atkāpjas. Gandrīz cilvēcīgi. Pret ēdošām personām varu nepielietoja.

Galvenais pārsteigums sekoja tad, kad sakrāmējis fotoaparatūru savā žigulī, braucām ārā uz Viestura prospektu. No krūmiem aiz estrādes viena pēc otras izlīgo ar zaļu brezentu pārvilktas smagās mašīnas. Mugurpusē uz tām krieviski rakstīts – ļūģi. Tulkojumā – cilvēki. Kādas divdesmit. Pilnas ar padomju armijas kareivjiem.

Latvieši, manuprāt, ir vispacietīgākā tauta. Izņemot vienu reizi 1905. gadā. Zem saukļa “Padomju dzimtenei dziesma lai skan”, kopkorim nācās uzstāties kopā ar padomju armijas sauszemes spēkiem un jūrniekiem, izpildot D. Tuhmanova sacerējumu “Deņ pobedi” (Uzvaras diena). Protams, ne tieši ar tiem, kas katram gadījumam bija dislocēti krūmos aiz estrādes.

Šo attēlu tā laika “Literatūras un Mākslas” redaktors J.Š. izlēma nepublicēt.