L. Grasmanim – 100. Tiem, kas nokavējuši

l-grasmanis-janaitis-9230029

Laimdonis GRASMANIS (1916.12.05.–1970.02.09.) Pašportrets. akv/pap

 

Visu vasaru Edvarda Smiļģa Teātra muzejā Pārdaugavā bija atvērta Laimdoņa GRASMAŅA simtgadei veltīta izstāde. Bet bieži mēdz būt tā, ka laika skrējienā neesam paspējuši apskatīt, līdz kamēr izstāde jau ciet. Tādēļ, ejot uz muzeju paņēmu līdzi fotokameru, lai kādu nelielu daļu izstādes darbu ievietotu blogā. Ar teātra muzeja administrācijas un mantinieku laipnu atļauju.

Laimdonis Grasmanis dzimis 1916. gada 12. maijā, Krievijā. Ir atzīts latviešu teātru skatuves glezniecības meistars. Bijis Drāmas teātra (tag. Nacionālā teātra) galvenais mākslinieks. Labi pārzinājis dažādus stilus un laikmetus. Bijis mākslinieks ap 100 dažādiem iestudējumiem. Kā Rīgas kinostudijas mākslinieks strādājis filmu “Zvejnieka dēls”, “Rita”, “Sūtņu sazvērestība”, “Sķēps un roze”, “Pie bagātās kundzes” un “Vella kalpi” uzņemšanā. Mākslinieks ar lielām darba spējām akvareļa un eļļas glezniecībā. Kāpināts savā gleznieciskajā krāsainībā un ekspresijā.

 

Advertisements

Ostapa Bendera kokteilis

ostapa-bendera-kokteilis-janaitis

Attēlam ir tikai ilustratīvi dokumentāla nozīme. Uzņemts kādā Rīgas teātra improvizētā bufetē/uzlidojumā teātra apmeklētājiem 16.09.2016.

…ja sirds sārtā nesadeg… ŽANNA d ARKA DAILES TEĀTRĪ

ZANNA d'ARKA-Janaitis-1500

Biju tikko pabeidzis fotografēt ģenerālmēģinājuma izrādi, kad dienesta garderobē sastapos ar zināmu, cienījamu pieklājīgu gadu aktrisi visiem tiem, kas interesējas, seko teātra dzīvei. Aktrise it kā pieskārās manai rokai vēlēdamās man ko pavēstīt, bet tad aprāvās. Es viņu iedrošināju. Arī viņa bija tikko noskatījusies mūziklu Žanna

d Arka. Un tad viņa teiks šādus vārdus – bet mēs taču esam dramatiskais teātris! Īstenībā viņas sacītais ir veselas konferences nosaukums par teātra būtības, attīstības ceļiem Latvijā. Un tomēr – laiki ir citi un dominē ilgviļņoto sirmo galviņu teātra mīļotāju vēlme, lai uz skatuves režisors neliktu neko skarbu (dzīve jau tā esot skarba). Bet ar kādiem izteiksmes līdzekļiem tad runāt par šodienas pasaules realitāti?

Ar liriskiem neaizmirstulīšu vai rožu pušķu bučiņām būs neadekvāti nepiedienīgi. Pārāk tālu no īstenības. Daudzas lugas (vismaz latviešu), lai aizzīmētu traģēdijas ieskicējumu pirmais cēliens nereti sākas ar vienu zārciņu, ar vienu mironīti. Valstu savstarpējās vēsturisko kara batālijas vienā zārciņa neietilpināt. Un, lai cik skarbas lietas sakārtotu uz skatuves grīdas, tās vienmēr nobālēs viskarbākās realitātes priekšā.

Man Žanna d Arka ir kā trīskārtaina emocija, kur Aktieris ir tikai trešā kārta, kas spilgtākos dziedājumos izlaužas pašā virspusē. Un tādu nav mazums. Tad tas nogrimst Otrajā kārtā – kopdarbības anturāžā un Parīzes vēsturi raksturojošā scenogrāfijā. Pirmā kārta ir Mūzika, kuras zemos toņus arhitekte Staņa savas celtnes izturībai nebija ieprojektējusi. Bet vai tad Smilģis nesāka ar vērienīgām heroistiskām izrādēm. Jā gan, dramaturģiskām… Tik no vijoles sienas nerezonē.

Gadījumi, kad publika vēlas diriģēt Režisoru, mūsdienās sastopami bieži. Mēs jau varam izkritizēt līdz pilnīgai bezgaršai to ēdienu, ko mums pasniedz. Bet vai labāk nav ēst galdā celto ar baudu, un ar kritisko sīvumu nesabojāt visu maltīti.

Iespējams pārrunas–konferences, kurās vienuviet kopā sanāk visa Sava mūža Aktieris un jaunais, topošais Aktieris, Režisors, Scenogrāfs, Skatītājs un Skatuves strādnieks nav nemaz tik utopiska un bezjēdzīga ideja? Kaut gan katra izrāde zināmā mērā ir līdzīga šādai konferencei, bet ne gluži. Skatītājs pats savu domu tik viegli no sevis neizlaidīs, baidoties cita kritikas.

Atgriežoties pie Žannas d Arkas, kā iegansta, lai kārtējo reizi apstiprinātu domu – NEPATEICĪBA IR PASAULES ALGA,

VARA IR NETAISNĪGA UN NEŽĒLĪGA,

CILVĒKS SAVĀ ATTĪSTĪBA IR STIPRI ATPALICIS –

nav nemaz jāatskaita pieci gadusimti uz atpakaļ. Pietiek mūsdienās paklausīties ziņas vai pārlapot portālu materiālu virsrakstus. Un atradīsies arī dzeltenās preses ziņa – kā viens izcils latviešu aktieris karaļa lomā pieļauj sadedzināt savu sievu Aktrisi – Žannu d Arku. Protams – uz skatuves…

 

Gunārs Janaitis, 2016. gada janvāris

Režisors – Dž.Dž. Džilindžers

Komponists – Kārlis Lācis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Librets – Evita Mamaja, Dž. Dž. Džilindžers

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

LOMĀS:

Ilze ĶUZULE – SKRASTIŅA vai IEVA SEGLIŅA (ŽANNA d Arka)

ARTŪRS SKRASTIŅŠ (KARALIS ŠARLS VII)

Pilnīgs lomu saraksts – dailesteatris.lv

Attēlu autors – GUNĀRS JANAITIS

Dailes teātris aicina uz bohēmu…

 

 

Režisore LAURA GROZA-ĶIBERE Scenogrāfija MĀRTIŅŠ VILKĀRSIS

Visu pārējo izlasīsiet programmas grāmatiņā “Mana sirds uz trotuāra”

Izrādi fotografēja Gunārs Janaitis

ABSURDS KĀ PASAULES KĀRTĪBA. KAFKA DAILES TEĀTRĪ

000.Bez vests paz-Janaitis-9988

Man nav zināms vai Francs Kafka (1883–1924) kādreiz jau ir viesojies uz Dailes teātra skatuves. Rakstnieka pirmais nepabeigtais romāns “Amerika” tika izdots pēc viņa nāves 1927. gadā. Latviski nav tulkots. Dailes teātra mājaslapā, kā arī elektroniskajos, balss un papīra mēdijos ar laiku būs sīkākas ziņas un kritikas par Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Amerika” jeb “Bez vēsts pazudušais”. Man kā fotogrāfam ir zināmas priekšrocības attiecībā pret teātra skatītāju – iespēja būt klāt izrādes tapšanas gaitā. Tikai par to runāt ārpus teātra sienām nebūtu ētiski, jo radošais process ir intīmas dabas notikums, kam jāpaliek zināmam tikai pašu darītāju starpā. Iespējams, to var salīdzināt ar ēdiena gatavošanu virtuvē un pasniegšanu pēc tam baudītājiem gatavā veidā. Kaut gan, vai var apgalvot, ka pirmizrādes laikā izrāde jau ir gatava? Ar katru izrādes skaitli tā pilnīgojas, gatavinās. Mans uzdevums – fotogrāfijām jābūt gatavām pirms pirmizrādes. Pasvītroju – Jābūt gatavām… Tas ir apmēram tā – tu fotografē ne visai gatavu ābolu, teiksim zaļu, bet tam jāizskatās, kā gatavam sārtvaidzim, lietojamam. Nevaru sūdzēties, ka man būtu nepietiekama prakse teātra fotogrāfijā. Var pat sacīt – tas ir zināms kaifs, iet uzņemt bildēs to, ko neesi nekad redzējis. Tad, kad pēc izrādes savā datorā notiek kadru atlase, tad skaidrāka kļūst režisora izrādes atslēga, jo pašu izrādi skatīt man, diemžēl, nav ne laika ne iespējas, jo es strādāju – fotografēju. Un vēl nenotikušo pirmizrādi es skatos datora ekrānā. Laikā, kad rakstu šos teikumus, uz Dailes skatuves patiesi notiek pirmizrāde un es domāju par to, kā tā tiks uztverta, saprasta, vai būs ar pēcgaršu, sapratnīgu domāšanu pēc tam.

Esmu sen sapratis, ka Aktrise, Aktieris ir viena no grūtākajām, smagākajām profesijām. Skatītāji parasti redz aktierim apkārt slavas oreolu bez radošo sviedru un sirdsasiņu piejaukuma. Kaut izrādes laikā lieto mākslīgās asinis. Arī pilnasinīgas aktieriskās atdeves gadījumā. Aktierim jādzīvo no pilnas zāles enerģijas, no skatītāju aplausiem un kritiķu labvēlības. Un Spēlmaņu naktī, ja iepriekšējā sezonā labi paveicies, ar trīcošu sirdi jāgaida savs uzvārds kā uzvarētājs nominantu vidū. Pēdējie gadi ir latviešu teātra augšupejas gadi. Jauni talantīgi režisori, jaunas talantīgas aktrises un aktieri, scenogrāfijas plaukums. Tas viss pateicoties talantīgiem un pieredzējušiem pasniedzējiem, padomdevējiem. Tas, kas ir grūti, tas ir arī skaisti!

Par ko ir izrāde “Bez vēsts pazudušais”. Man šķiet, ka par to pašu, par ko būtībā ir katra izrāde, neatkarīgi no sižeta. Par cilvēka nemainību, par pasaules netaisnību, par godīgumu un dzīvošanu uz citu rēķina, par muļķību, citu pazemošanu, nežēlību, stulbumu. Par mīlestības deficītu.

Par absurdu, kā pasaules lietu kārtību…

Gunārs Janaitis, 2015. gada 29. novembris

LOMĀS:

EDIJS ZALAKS, LELDE DREIMANE, MĀRTIŅŠ UPENIEKS, DĀRTA DANEVIČA, KASPARS ZĀLE,

GINTS ANDŽĀNS, ĒRIKA EGLIJA, SAMIRA ADGEZALOVA, DAINIS GAIDELIS, GATIS LEGZDIŅŠ

REŽISORS

DŽ.DŽ.DŽILINDŽERS

 SCENOGRĀFIJA UN KOSTĪMU MĀKSLINIECE

ILZE VĪTOLIŅA

 MŪZIKAS KONSULTANTS

JURIS VAIVODS

 HOREOGRĀFE

INGA KRASOVSKA

 GAISMU MĀKSLINIEKS

IGORS KAPUSTINS

Izrādes fotogrāfijas – GUNĀRS JANAITIS

Paralēlais radītājs FRANKENŠTEINS

Dainis GRŪBE – Radība

Dainis GRŪBE – Radība

Lauras Grozas-Ķiberes izrādi FRANKENŠTEINS Dailes teātrī redzējis neesmu. Man gan bija uzticēts gods to fotografēt, kas automātiski nenozīmē – arī redzēt izrādi. Tādēļ tagad uzņemtos kadrus skatot, šķirojot bez laika steigas ierobežojuma, varu mēģināt izteikt kādus spriedumus no skatītāja viedokļa. Arī ieteikt.

 

Ir lietas, izstādes, izrādes, kas noteikti būtu jāredz. Frankenšteins ir spēcīga injekcija domām par lietu kārtību. It kā nekā jauna. Labas izrādes jau mēdz būt par vienu un to pašu – par sakarībām, par to savstarpējo sasaisti, par Cilvēcību, par Mīlestību. Nekas nav atsevišķs. To apstiprina sentence – VISS IR VIENS. Mēs katrs kā vientulis, kaut gaidīts, ierodamies šajā pasaulē un kā vientulis, kaut ziediem klāts, no tās aizejam.

 

Krievu dzejniekam, padomju laika huligānam Jevgēnijam Jevtušenko mīļākais tosts bija šāds; manā brīvā tulkojumā – Pacelsim un izdzersim šo glāzi par tiem vārtiem, caur kuriem esam nākuši, par tiem vārtiem uz kuriem visu mūžu tiecamies! Sekos jautājums, kāds tam sakars ar Frankenšteinu? Manī apbrīnu radu scenogrāfu spožākās idejas un tā tas ir arī šajā gadījumā, kad Mārtiņš Vilkārsis eksperimentālās Radības vārtus iecerējis no tērauda un visas kustībā esošās konstrukcijas un apļi vienlaicīgi simbolizē skaudro pasaules kārtību. Līdz apļiem, no kuriem uz mums noraugās īstā Radīja acis… Visas izrādes simbolikas slānis rosina domāt daudz tālāk par to, kas notiek uz skatuves. Lai katrs skatītājs sajūt sevī veiksmi, ka pieslēdzies režisores izrādes kodam – PAR CILVĒKA ATBILDĪBU!

FRANKENSSTEINS-Janaitis-8504

Skats no izrādes FRANKENŠTEINS

Skati no izrādes FRANKENŠTEINS

Dzīves gaviļu dziesma. Veltījums Anitai Garančai

ANITA G-Janaitis--00

1949.10.02.–2015.23.07.

2009. gada 19. februāra vakars Operas namā. Mana objektīva balss gavilē visiem līdzi vokālās mūzikas pedagoģes, izcilās personības Anitas Garančas 60. jubilejā. Lielākā daļa no šiem attēliem ir pirmpublicējumi.
Visu skumstošo līdzjūtībai. Anita Garanča te redzama savu loloto un mīlošo vokālistu dārza vidū.
Tās balsis, ko man nācies dzirdēt un, iespējams, vēl dzirdēšu, ir arī Anitas darba rezultāts.
Anita Garanča uz mūžu paliek savu audzēkņu balsīs. Un arī dzirdošo atmiņā.

Gunārs Janaitis

%d bloggers like this: