Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…

 

 

Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas  pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs  Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras.

Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu  teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli.

Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība.

Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens.

Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši tad jau bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai 2015. gada septembrī sagatavoja Gunārs Janaitis

Materiāls tika ievietots blogā Latvis-Latvieši, kas no turienes, man nezināmu iemeslu dēļ pazuda. Vai to nospamoja…

Tagad 2019. gada janvārī to atjaunoju šajā blogā TĀDA IR DZĪVE

Mīļā Anniņ!

Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla…

Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība. Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

Sveika Anna!

Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus!

Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem. Continue reading “Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…”

DILETANTA VERSIJA

LATVIJAS REPUBLIKAS NEATKARĪBAS PASLUDINĀŠANA 1991. GADA 4. MAIJĀ

PSRS REŽĪMS

Padomju laiks – Varas trīs slāņi paralēli un vienlaicīgi. Ar savstarpēju pārklājumu.

Pirmais slānis – padomju vara – dekoratīvā vara (strādnieki, kolhoznieki, Ļeņina mājsaimnieces, kas pārvalda valsti, utt.)

Par valsts galveno varas institūciju PSRS konstitūcijā un likumos bija apstiprināta tauta, kas ar vēlētu padomju starpniecību it kā realizēja savu varu.

Tā bija ilgstoša dekoratīva politiska fikcija, salīdzinājumā ar kompartijas varu un VDK ietekmi.

Jo augstākas pakāpes padomju vara, jo augstāks dekoratīvisms, kas tālāks no sadzīviskās lietišķības. Ar padomju varu, kā ar lelli spēlējās kompartija un visu šo procesu uzmanīja VDK.

Otrā – politiski/ideoloģiskā vara – komunistiskā partija, tās vadītāji ( sekretāri, politbiroji, uz augšu vērstas bezietekmes obkomi, partkomi, pirmorganizācijas, utt.)

Trešā – slepenā, ēnā esošā galvenā vara pār visu – Valsts drošības komiteja visas valsts horizontālajā un vertikālajā šķērsgriezumā. (VDK-KGB-čeka)

PSRS SAGRĀVE

Kas ar varu un viltu kopā saspiests/apvienots – PSRS valsts tapšana, tas nevar būt uz ilgu laiku. Represijas un bailes to noturēja ilgāk, nekā sākotnēji varēja iedomāties. Un arī PSRS sagrūšanas process notika straujāk, nekā to varēja iedomāties. PSRS sabruka mērķtiecīgi plānotā čekas apvērsuma rezultātā, jo tādā gadījumā PSRS valsts vērtības bija iespējams privatizēt, individuāli piesavināties. Continue reading “DILETANTA VERSIJA”

Aplausi Meža kapos Rīgā

 

Vilis RĪDZENIEKS. Pašportrets.20. gs. 30. gadi

Dienas tagad ar tādu svina gaismu. Tādēļ iedegta svecīte piemiņai kļūst redzami spožāka. Kā mirgojošs zvaigznes punkts pie naksnīgām debesīm.

Šogad, Strēlnieku zīmes 15. decembris ir īpaša diena – pirms 134 gadiem dzimis Latvijas valsts nozīmīgākais fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. Jubileju īpašāku dara lielākā dāvana meistaram un viņa cienītājiem – visa mūža darbs apkopots apgāda Neputns izdotajā monolītajā 490 lpp. biezajā izdevumā “Vilis Rīdzenieks”. Continue reading “Aplausi Meža kapos Rīgā”

Jubilāra dāvinājums Jums visiem…

Parasti jau dāvanas pasniedz jubilāram, bet mēdz būt arī otrādi – jubilārs dāvina jums. Latvijas ievērojamākais dabas fotogrāfs Andris Eglītis ir dzimis savā vārda dienā 30. novembrī. Lai saņemtu/redzētu viņa dāvanu, jātiek līdz atpūtas bāzei Valguma pasaule. Tur līdzās slavenā Jaunzelandē dzīvojošā tautieša fotogrāfa Andra Apses liellielformāta izstādei tagad papildinājums – ap 30 mūsu Eglīša liellielformāta attēli. Naktī tie redzami speciālā izgaismojumā, kā poētiskas dabas skatuves ar meža zvēriem tuvplānā. Ar vārdiem nav iespējams aizvietot to, ko labāk redzēt savam priekam. (Kā nokļūt līdz meža izstādes laukumam Valgumapasaulē – paprasiet zintniecei Guglei. Viņa pateiks, parādīs). Veiksmīgu priecāšanos!