BALTIJAS CEĻŠ

1989. gada 23. augusts. Pārāk ātri atlaidām rokas… Patriotiskā brīvības cerība nākamajos 25 gados, līdz ar ieguvumiem, kļuvusi par sāpīgi skaudru realitāti. Atcerēties, skumt un pieminēt,– tam mums laiks un enerģijas pārpārēm. Veidot godīgu nākotni savai valstij – prāta un neatlaidības par maz… 2014. gada 23. augusts.

 

Pasaules Uguns Grēks…15.04.2019. Notre-Dame de Paris 2008. gadā

Pasaule ir satriekta. Garīgo izturību mums visiem. It sevišķi Francijai, Parīzei un katram francūzim, lielā ugunsgrēka zaudējumu piedzīvojot. Šie attēli ir mans un manu Parīzes apmeklējuma līdzbiedru vārdos neizsakāmais pārdzīvojums par zudušo…

Gunārs JANAITIS 16.04.2019-08.06.2008.

RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

Ja man būtu iespēja pagriezt atpakaļ atmiņu pulksteni par 36 816 480 minūtēm, tad es dzirdētu deportēto ešelona lokomotīves Auces stacijā pulksten 12.00 trīs žēli garus atvadu svilpienus. Ļoti garus. Mašīnists zināja, ko ved. Viņš deva atvadu zīmi visai apkārtnei. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un es arī, ko varēju – uzņēmu attēlā aizejošo deportēto vilcienu. Tieši pirms 70 gadiem…IZVESANA 1949

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

SIMTS par 100. LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS



Veltījums visiem Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, darbiniekiem, kalpotājiem.

Katram un visiem, kas kaut reizi bijuši Latvijas Nacionālajā teātrī.

Simtgadē viesojās Gunārs JANAITIS. Pateicība fotorepotāžas sekmētājiem.

2019. gada 23. februārī

 

Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…

 

 

Arī aizmirsti bēniņi glabā vēsturi. Rīgā, Pārdaugavā kādā koka namiņā Makša ielā bēniņos nu jau aizsaulē esošais Jānis Duļķins pagājušajā gadsimtā atrada piecas vēstules, kas bija rakstītas  pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem kādai Annai Lepnis jaunkundzei. Domājams aktrisei. Pats rakstītājs  Kelle 1906. gada janvārī bijis apcietināts, tādēļ vēstules rakstītas no Centrālcietuma. Kopā ar atrastajām vēstulēm, sainī atradās grupu fotogrāfijas un atklātnes ar Bēthovena, Ļeva Tolstoja, Maksima Gorkija, Čaikovska un Rūdolfa Bērziņa (darbojies Apollo teātrī) attēliem, kā arī atklātnes – tā laika politiskās karikatūras.

Vēstulēs minētās personas vedina domāt, ka rakstītājs bijis aktīvs revolucionārs, saistīts ar tā laika latviešu inteliģenci, it sevišķi teātra aprindām. Minēts teātris Apollo, kas darbojās1905-1908. Vēstuļu rakstītājs pirmo atklātni nosūtījis Lepnis jaunkundzei pēc tikšanās ar viņu  teātra Apollo aizkulisēs. Tad viņš sevi dēvējis par Vētras Putnu Jūli.

Visām vēstulēm cauri vijas skaudrā Krievijas atmosfēra, ieslodzījuma mocības, kā arī nepiepildītā mīlestība.

Vēlāk vietā, kur tika atrastas vēstules, tika uziets abpusēji ass kaujas zobens.

Lasot šīs dokumentāli patiesās skaudrās vēstuļu rindas, paturēsim prātā, ka latvieši tad jau bija, bet savas valsts Latvijas viņiem vēl nebija…

Materiālu publicēšanai 2015. gada septembrī sagatavoja Gunārs Janaitis

Materiāls tika ievietots blogā Latvis-Latvieši, kas no turienes, man nezināmu iemeslu dēļ pazuda. Vai to nospamoja…

Tagad 2019. gada janvārī to atjaunoju šajā blogā TĀDA IR DZĪVE

Mīļā Anniņ!

Tupu aiz restēm bez vestēm, uz kroņa maizes, ar kroņa utīm biedros. Iet man kā zutim dūņās: ēdiens tāds, ka mute nevar ņemt – smird. Pirmās dienas grauzām sausu maize ar ūdeni un sāli, jo cita no mājām nedabūjām… Vēders saplaka kā tabakas maks un, ja Tu manu seju redzētu – nudien nemīlētu… Dienu pavadām sekojoši: pieceļamies no rīta agri ar gaismu; pajokojamies, sajožām vēderu, lai nerūc kā vilks mežā; palūkojam ko ēst; no vakardienas atlicis rieciens maizes, šķipsnis sāls un malks ūdens (sāli dod ļoti maz un reiz pa divām nedēļām); priekš visiem par maz, priekš viena par daudz. Dabūjam pienestu ūdeni karstu, bez tējas, tās esot pusdienas: maize dabūjam vienreiz dienā. Noturējuši brokasti, sākam lasīt, jo reiz par mēnesi dod vienu bībeli un vienu ķeizara zelts vēsturi. Paiet pusdiena, vakarā paskrienamies pa kameru un gulēt.

Vispāri ar mani “šabaš”. Atvados no visiem mīļajiem ar sirsnīgiem (ne klīsterēšanas) skūpstiem, no Tevis mīļo, no Mirdzas, Birkant… Dzīvojiet veseli, lai Jums labāki ietu, lūdziet ko nu gribiet, (vai nu velnu vai Dievu) par manu dvēseli… Iedomājies, ka Tu man biji mīļa, un ka sūtu pirmo un pēdējo skūpstu… Dzīvo laimīgi ar citu, bet neaizmirsti, ka kāds Tevi reiz mīlēja ar tīru, nelaimīgu mīlestību. Tagad pilnīgi pārverties: sasists kā pelavu maiss, jo vienreiz dod ēst un trīs reiz sit: ja mani ieraudzītu, tad nudien ar riebjumu aizgrieztos. Sveicini visus pazīstamos, aktierus no Apollo un no Uļeja. Mēģini uzzināt, kur atrodas Edis, un lai nāk nu man biedros pīpi piebāzt. Vēstuli man vari atrakstīt uz sekošu adresi: V centraļnuju ķurmu, V ispraviteļnija arestanskija otģeļeņija, kamera Nr. 10, gospodinu J. Ķelle-Pelle. Kad rakstīsi, tad nepiemini neviena pie famīlijas un arī neraksti par politiku, jeb neatgādini, ka es jau runāju par restēm. Savu famīlijas vārdu arī neparaksti, bet paraksties par Anniņu. Aizej pie Jūļa. Un lai viņš aiziet un nokopierē manu fotogrāfiju un iedod Tev, bet plates lai aiznes itin visas mātei. Atraksti kā iet vispārīgi Krievijā (bet nerunā par politiku) un kā iet maniem pazīstamiem. Aizraksti Mirdzai, lai mātei nesūta vēstules, jo var iznākt plāni. Bez tam, ja gribi mani redzēt, tad atnāc pulksten vienos pie bāņa sliedēm tanī vietā pretī kazarmām. Es skatīšos pa logu baltā kreklā. Atnāc piekdien pulksten vienos pēc pusdienas.. Aizej pie mātes, lai viņa aiziet pie gubernatora un izprasa atļauju satikties un, ja ir atļauja, tad atnāc arī Tu no pulksten vienpadsmitiem līdz diviem.

Guļam uz kailas grīdas ar visām drēbēm, tik zem pagalvja dod velns lai zin ar ko piebāztu ķiseni. Auksts, salst, ka zobi vien trīc, brrr… Ar biedriem jokojamies un lamājamies uz velna paraušanu; dabūju jau reizi par sargu lādēšanu “karceri”, lai velns rauj, kāds ells pagrabs, tīrais inkvizīcijas caurums.

Kopā esam pieci tādā kamerā, kur rūmes diviem: ne lāgā izstiepties, ne nogulties. Čtob tebja čort pobral! Čtob tebe suho na tom svete bilo! Čtob ti ježa protiv šersti rodil… čortova kukla…

Ar citiem arestantiem sarunājamies saklapējoties caur sienu. Pie kam zināms klopienu skaits nozīmē zināmu vārdu. No iesākuma vienu dienu bijām starp zagļiem un slepkavām kamerā. Un vai zini kādi viņiem likumi: tu ienāc, prasa par ko saņemts. Izstāsti, ahā – neesi zaglis, neviena nenositi, značit akademiju ņeprošol, sipte. Nu iesākās eksāmens. Paņem tevi, izģerbj kailu, uzliek uz miesām sāli un nu rīvet, atļauj atpūsties. Tad ņem pļaukāt, saka, ka māca harakteri nocietināt, un daudz tādu ceremoniju. Ja iztur daudz nekliegdams, tad atčinā “molodec”. Istaba tīrā netīrumu bedre: turpat ēd, gul, spļaujas, turpat kaktā spainis priekš izkārnījumiem, kurš smird kā superfosfāta fabrika, iznest izkārnījumus laiž vienu reizi nedeļā. Bet citu reizi vairāk… Milzīgi nešpetni un brutāli, bet taisnība. Ardievu, mīļā, dzīvo vesela un neaizmirsti tik manis. Ar sirsnīgu skūpstu: Klaidonis. Tavs Jūlis.

(Pasta zīmogs uz aploksnes – 1906. gada 8. janvāris.)

Sveika Anna!

Sūtu daudz sirsnīgus sveicienus!

Pateicos par Tavu līdzjūtību pret mani, kuru tiešām negaidīju, ievērojot tādu vienaldzību, ar kādu Tu visu uzņēmi. No mātes dabūju paziņojumu, ka Tu un daudzas citas preilenes nākot apjautāties pēc mana likteņa, un pat dažas reizes nākušas nest pusdienas: no Rūdolfa dabūju zināt ka Tu, Jūlis, Edis un Lulle gājušas garām cietumam. Klaus! Es nejēdzīgi ilgojos kaut caur restēm sasveicināties ar mīļiem pazīstamiem, tāpēc esi tik laipna ar kādām pazīstamām svētdien nest pusdienu. Mani Tu rezēsi pie tās mājas loga, kura ir pa kreiso roku no tā gaņģa, kurš ieved mana cietuma mājā. Esi tik laba un ziedo priekš manis tās dažas stundas un atnāc, jo no ilgām vai traks palieku, nesatikdamies ne ar vienu pazīstamu, kur agrāk pie tā biju pieradis. Tik lūdzu neiztrūksties, ieraudzīdama mani, jo esmu ļoti briesmīgā izskatā: nestāsti arī mātei, nedz tēvam, nedz kazīnei manai, jo tad māte paliks slima. Neatgriezies arī – apziņā no manis, bet iedomājies ar veco jautrību agrāk priecīgi un iekšķīgi biedri, jo tiešām darīju vispārībai, labklājībai daudz un nav mana vaina, kad mani moca iekšķīgi un izķēmo manu ārējo izskatu. Bet, lai paliek gaušanās un vaidēšana: esmu pieradis pie mokām, bet neko neizdodu. Vari paziņot biedriem, ka, lai dzīvo bez rūpēm, neviena nezin, jo nekā neizsit ar moku kambari. Daudz ko būtu stāstīt par mokām un arestantu dzīvi, bet lai paliek – neatliek ne laika, ne papīra – vēlāk varbūt izsūtīšu manu sacerētu rakstu par piedzīvojumiem. Turpināt lasīšanu “Es stāvēšu pie loga baltā kreklā…”