Portrets eļļā

Visa fotogrāfija, pareizāk sakot fotoattēli, ir pagātnes mirkļu fiksācija. Visa mūsu dzīve sastāv no nepārtrauktu mirkļu kopsummas. Tātad, katrs attēls ir tikai mirklis cilvēka mūžā. Vieta – garuma un platuma grādu nosacītā krustpunktā. Mūsdienās to laikam dēvē par  GPS.

Cilvēka atmiņu faili ir apbrīnas vērti. Gadu desmitiem tie spēj saglabāties. Tad kādā brīdī ieraudzītais attēls tos atver. Fotogrāfija nav aizstājama ne ar atmiņu stāstījumu, ne zīmējumu, ne gleznu. Tikai fotogrāfija visprecīzāk spēj saglabāt bijušo nākotnei.

Fotoarhīvu dzīlēs iespējams atrast interesantas lietas, – notikumu atainojumus, personas ar tā laika apģērbu un vidi. Uzņemto kadru lēvenī fotogrāfs kopā ar uzticamu palīgu izcels dienas gaismā nekad nekopētus negatīvus. Brīnīsies pats un ļaus to darīt arī citiem.

Ilustrācijai  seko Maskavā Izmailova parkā 1987. gadā uzņemtā melnbaltā fotofilma.

Pirms 33 gadiem…

Gunārs Janaitis, 2020. 31. 05.

 

BRĀĻI KARTUPEĻI

Brāļi Kartupeļi sabērti vienuviet. Maisam gals ciet. Tie, kas bija izvairījušies no apēšanas, sapņoja par vagu. Gudrākais Kartupelis ieņēmis vietu pie aizlāpītā cauruma. Viņš pasaulei dod zīmi –

Un akmens plaisā!

Pavasaris maisā!

CILVĒK! Kāds ir tavs dimanta tauriņš?

Koronavīruss Covid-19 izsaucis pasauli uz divkauju. Ar vienreizējās lietošanas cimdu. Iespējamie zaudējumi – slimības skarto daudzums, mirušie cilvēki, ekonomikas lejupslīde, piespiedu izolācija, neziņa. Sekundants – laiks.

Viena no iedzimtām cilvēka tieksmēm – uzzināt savu nākotni, laiku laikos barojusi zīlniekus, gaišreģus, šarlatānus un tamlīdzīgas personas. Kaut nākotni zināt cilvēkam nav dots. Tomēr nākotni kā produktu iespējams izdevīgi pārdot, bet ne izdevīgi nopirkt. Mums zināmās populārās vēsturiskās pareģotāju personības – bieži pieminētais  Nostradams no 16. gs.; noslēpumainais  Volfgangs Mesings; neredzīgā Vanga, kas atstājusi nākotnes notikumu izklāstu līdz pasaules galam; Eižens Finks, kas  pareģojis politiskās pārmaiņas Latvijā  gadā, kad tā skaitli varēšot  lasīt vienādi no abiem galiem (1991); vārdotāja un dziedniece Zilā kalna Marta un daudzi citi. Likumsakarīgi rodas jautājums – kādēļ nākotnes pareģotāji – liels vai mazs nav devis norādi uz 2020. gada traģisko pasaules mēroga notikumu – koronavīrusa Covid-19 parādīšanos un tā straujo izplatību? Ja tā, tad visa gaišredzības “nozare” piedzīvo krahu un jebkura pareģošana ir tikai apstākļu sakritība vai notikumu tulkošana līdzībās? Arī Bībeles tekstos laiku pa laikam tiek sameklēts notikumu pareģošanas kods.

Un tomēr, kāda pašpasludināta Silvija Brauna savā 2008. gadā izdotajā grāmatā “End of Days”  (Dienu beigas) ir rakstījusi par “pneimonijai līdzīgu slimību, kas nepakļausies nevienai ārstniecības metodei. Tā parādīsies 2020. gadā. Un, cik strauji atnākusi, tā aizies, atgriežoties pēc 10 gadiem. Pēc tam izzudīs”.

Kaut gan pasaules vēsturē ne mazums brīnumainas paredzēšanas nākušas arī no radošo personību fantāzijām, nojautām. Leonardo da Vinči  zīmējumos redzamas civilizācijai vēl nezināmas lietas un to funkcijas, atklātas cilvēka dievišķo formu proporcijas. Konstantīna Čurļona mākslas darbos redzamas mūsdienu ieroču raķešu formas. Ja būtu laiks un nauda – varētu vēl ko daudz par doto tēmu atrast.

Nekas nerodas ne no kā.  Vīrusa izcelsmes valsti Ķīnu mēs zinām. Bet kādā veidā tas varēja rasties, simtprocentīgas patiesības skaidrojuma nav. Kāda ir inficēšanās ķēde, kurā iekļauts cilvēks?  Jaunākās ziņas liecina par iespēju inficēties kaķveidīgam dzīvniekam tīģerim no cilvēka. Kā tad ir ar mūsmāju kaķiem, kam slimi saimnieki? Par vīrusu pētīšanas laboratorijām un tamlīdzīgām lietām neviens jums nestāstīs. Es nezinu arī, vai ķīniešu ārsts Lī Veņlans, kurš pirmais publiski brīdināja par jauna koronavīrusa parādīšanos patiesi nomira no Covid-19? Vai viņam palīdzēja aiziet slimības izplatības slēpēji? Tagad informācija vēsta, ka sabiedrības spiediena rezultātā,  viņš iecelts svētajo kārtā. Es nezinu arī vai jaunajam vīrusam ir kāda kopsakarība ar diviem, no Ķīnas izraidītajiem ASV korespondentiem, kā arī  varas liegumu par suņu un kaķu  iekļaušana ķīniešu ēdienkartē.

Covid-19 nāvīgi ātrā tempā kļūst par biedu visai cilvēcei. Es neprotu aprēķināt, cik reizes zemeslode ir lielāka un smagāka par pandēmijas koronavīrusa augumu, noliekot cilvēci uz ceļiem. Daļai no tiem atņemot dzīvību. Vēl tepat, pirms dažiem mēnešiem, globālisms rēķināja aizvien augošos ienākumus. Drukāja jaunas automašīnas, mobilos telefonus, datorus. Un vēl daudz ko citu, kas drīzumā nonāktu lielajā atkritumu kaudzē.

Pēkšņi negaidīts – STOP! Vēl nebijusi, visaptveroša krīze!

Cilvēcei divkaujā ar koronavīrusu paralēli dota iespēja apdomāt procesu jēgu, rūpīgāk izvērtēt dzīvības procesiem nepieciešamo vides saglabāšanu, savas attīstības sociālo taisnīgumu.

Ticiet vai neticiet, atnāks laiks, tāds ierocis radīts tiks.

Pasaules mantība izdzīvos, cilvēks nepaliks.

——————————————————–

Ļaunums ir mūžīgs.

Tā 1982. gadā savu tumšo  spēku lāstu izdziedāja aktieris Juris Strenga izrādē “Šerloks Holms” Moriatrija lomā Dailes teātrī. Ja nemaldos, teksta autors ir dzejnieks Jānis Peters. Droši vien iepriekš citētā fragmenta dimanta Butterfly rindas ir pārāk tālu no Covid-19 pandēmijas šogad. Bet tomēr! Draudu dziesmā pieminētais mantisko vērtību simbols “Dimanta tauriņš,” lai cik skaists un vērtīgs tas šķistu, ir tikai auksts akmens.

Cilvēki, veselie! Jūs taču jūtiet,  cik tagad gaiss ir tīrs? Kā vēl nekad! Vides piesārņošanas jaudas uz laiku ir ierobežotas. Jaunus auto drukā mazāk. Lidmašīnas, kas svilina petroleju atmosfērā, uz laiku piesietas zemei. Tuvojas secinājumu laiks.

Mākslīgais intelekts mācīs bezdarbniekus apgūt profesiju.

Tumsa māca iepazīt Gaismas, Nesavtības un Empātijas vērtību.


Attēli – Elīna SPROĢE. CIMDS un ŠŪPOLES. Astrīda MEIRĀNE – LAIKS. Rīga, 03. 2020.

Teksts – Gunārs JANAITIS

ATZIŅAS CILPA

Nauda. Vara. Teritorija. Katra konflikta serdē. Lielā vai mazā.

Cilvēka mūžs – kā bezgalīga cīņa.

Akmens cirvis kartupeļu laukā. Mākslīgais intelekts tavā vietā.

Progresa spirāle, kā cilpa cilvēcei…

Jautājums katram: – Kas mums liek būt otimistiem? Gunārs Janaitis, divi tūkstoši deviņpadsmitā gada decembrī

BALTIJAS CEĻŠ

1989. gada 23. augusts. Pārāk ātri atlaidām rokas… Patriotiskā brīvības cerība nākamajos 25 gados, līdz ar ieguvumiem, kļuvusi par sāpīgi skaudru realitāti. Atcerēties, skumt un pieminēt,– tam mums laiks un enerģijas pārpārēm. Veidot godīgu nākotni savai valstij – prāta un neatlaidības par maz… 2014. gada 23. augusts.

 

Pasaules Uguns Grēks…15.04.2019. Notre-Dame de Paris 2008. gadā

Pasaule ir satriekta. Garīgo izturību mums visiem. It sevišķi Francijai, Parīzei un katram francūzim, lielā ugunsgrēka zaudējumu piedzīvojot. Šie attēli ir mans un manu Parīzes apmeklējuma līdzbiedru vārdos neizsakāmais pārdzīvojums par zudušo…

Gunārs JANAITIS 16.04.2019-08.06.2008.

RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

Ja man būtu iespēja pagriezt atpakaļ atmiņu pulksteni par 36 816 480 minūtēm, tad es dzirdētu deportēto ešelona lokomotīves Auces stacijā pulksten 12.00 trīs žēli garus atvadu svilpienus. Ļoti garus. Mašīnists zināja, ko ved. Viņš deva atvadu zīmi visai apkārtnei. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un es arī, ko varēju – uzņēmu attēlā aizejošo deportēto vilcienu. Tieši pirms 70 gadiem…IZVESANA 1949

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

SIMTS par 100. LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS



Veltījums visiem Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, darbiniekiem, kalpotājiem.

Katram un visiem, kas kaut reizi bijuši Latvijas Nacionālajā teātrī.

Simtgadē viesojās Gunārs JANAITIS. Pateicība fotorepotāžas sekmētājiem.

2019. gada 23. februārī