Līgotņu Jēkaba bažas 1930. gadā

Vai reklāmā ir nozieguma sastāvs?

Rīgā uz Lāčplēša ielas pamanīju lielformāta uzlīmi ar tekstu, kas apgalvo, ka “REKLĀMA APZOG TEVI”

Es  pievienoju kādu savu attēlu, kas man ļoti atgādina reklāmas upurus. Tādus kā mēs, kas ik dienas saņem traucējošus zvanus, kam e-pasts tiek piedrazots ar  piedāvājumiem, kas mums nav nepieciešami. Tie, kuri skatās TV būs pamanījuši, cik ļoti lielo aptieku tīkls rūpējas par mūsu veselību (lasiet maciņu tukšošanu). Uzkrītošākais gadījums bija nesen mūzikas balvas raidījums, kuram uztura bagātinātāju preparātu reklāmas sākot no sirds līdz papēžiem bija piesūkušies kā ērces… Ņemot vērā, ka muzeju apmeklētāju skaits palielinājies, reklāmas varētu izvietot tieši uz eksponātiem – gleznām, skulptūrām…

Imants VILKS. Reklāma, hmm…

 

Reklāma, hm, skaista tēma. Piedalīšos korī. Man ir tieši tāpat, kā to raksta GN2 komentāros: Visas firmas, kas mani apmētā ar reklāmu, es neiegaumēju nemaz, bet ja kaut kas paliek atmiņā, tad tā ir skaidra izpratne: tie nav kārtīgi cilvēki, viņi ir pārkāpuši pieklājības robežu, viņi man nav jautājuši, vai es viņu troksni vēlos redzēt vai dzirdēt, un vienīgais, kas paliek: ar tiem sadarboties nedrīkst, no jebkādas sadarbības jāizvairās. Manā apziņā viņi sevi ir degradējuši un viņi nav cienījami. Ja atceros, šo firmu preces pirkt izvairos. Piemēram, firmas “Pioneer” aparatūra.

Daudz diletantisma. Tik daudz vienīgo patiesību. Tik vienu piemēru. T.s. mūzikas raidījumos, kuros dažu reizi (reti) ir mūzika. Pēc viena skaņdarba beigām viņi tūlīt sāk nākošo. Viņi nezina, ka emociju nodzišanas, norimšanas laiks ir 3-5-8 sekundes, lai klausītājā dzirdētā mūzika radītu dziļas un skaistas emocijas, tām jāļauj izskanēt klausītāja apziņā.

Bet tie jau lētie trokšņa taisītāji. No vairākiem tūkstošiem satelīttelevīzijas kanālu esmu izveidojis 55 klausāmu (ne vienmēr) radio raidītāju sarakstu, visbiežāk tie ir Eiropas valstu “Klassik radio” (vācu), vai, piemēram, franču vai Šveices “Classic”. Ja uzliek labas austiņas, tad to mūziku un instrumentus iespējams labi sadzirdēt un baudīt. Līdzi šūpoties. Skaisti! Skaisti skan, var dzirdēt, kā autors to pārdzīvojis, dzirdējis un pierakstījis. Kādreiz to arī pastāsta. Tur reklāmas nav. Ja kāds reklāmu palaiž, tad to raidītāju no klausāmā saraksta nodzēšu.

Nekādus TV raidījumus neskatos, vienīgi Youtube kādus mākslas darbus, piemēram, nesen noskatījos franču filmu par Balzaka noveles tēmu “Šagrenāda”. Tādas filmas ir vēl daudz, piemēram, “Cietsirdīgā romance” (krievu valodā). Bez tam vēl ievērojamu mākslinieku darbi, mūzika. Piemēram, vergu koris no “Nabucco” dažādos izpildījumos, operas, talantīgu mākslinieku ieraksti.

Plašāk. Ja skarbi, tad, protams, ka tauta, masa tiek turēta mazliet līdzīgi vistu vai citu fermu dzīvniekiem. Bet tas ir vienpusīgs skatījums. Plašākā skatījumā mēs ieraugām evolūciju, instinktu vajadzību piepildīšanu, īsu uznākšanu, patrokšņošanu, un aiziešanu. Troksni gan mēs dzirdam un pat redzam. Visa dzīve ar to pildīta. Bet man ir zināmi, pazīstami daži cilvēki ar jēgu un saturu. Kad satieku, tad mācos un priecājos. Kad nesatieku, tad tramīgi lūkojos, vai kaut kur neatspīdēs gaisma? Un kad ieraugu, tad var pasmaidīt, un, ja veicas, iegūt draugu. Vai vismaz domas uz īsu brīdi.

24.04.2017.

Mētelis, taksometrs, elektrība

 

 

elektro-janaitis-1073

Ja kādreiz agrāk radās nepieciešamība nopirkt mēteli, tad veikalā tam bija noteikta cena. Mētelis maksā – tik un tik.

Tagad ar mēteļiem būšot līdzīgi kā ar maksu par elektrību un taksometru. Mētelis it kā būšot sadalīts pirmeizinātājos – mēteļa drēbe maksā tik un tik, odere – tik un tik, pogas – tik un tik, šūšana – tik un tik, modelēšana – arī tik un tik. Gandrīz piemirsu – atvešana uz veikalu – tik un tik. Ja nevelk uzreiz mugurā, tad vēl par iesaiņošanu.

Apmēram līdzīgi kā maksa par taksometru – iesēšanās, vienošanās par braucienu, nobrauktā kilometrāža un izkāpšana. Ahā! Izkāpšana pagaidām vēl par brīvu. Pagaidām…

taksis

Paskatiet electrum rēķinu. Arī par tā piesūtīšanu tiek iekasēta maksa.

rekins-2017

Parēķināsim – elektrības cena – 3,22 Tālāk – sadalīšana – 2,78 pieslēgums – 3,20 divi OIKi – 0,66+1,02=1,68   Pie tam OIKi tiek rēķināti 100% no visas patērētās elektroenerģijas, bet ne tik, cik procentu no visa kopējā ir OIKu pienesums. Un tā – elektroenerģija – 3,22 brīvā tirgus piedevas – 7,66, kas sastāda vairāk nekā divas reizes no elektrības cenas! Pieplusējam 21% PVN – 2,28 KOPĀ – 13,16 euro!  Brīvais tirgus bija nepieciešams, lai par elektroenerģiju būtu jāmaksā 4,57 reizes dārgāk! Skaisti grābts!

Mani mulsina, ka rēķinā nav iekļauta vēl viena maksas pozīcija – sestā – par  50Hz. Tā taču, mīļie draugi, ir maiņstrāva, kas pārvietojās ļoti ātri šurp/turp un iznāk tā, ka  šo elektronu plūsmu mēs saņemam bez maksas…

Kaut gan par elektrību neviens tā īsti nezina pateikt, kas tā tāda ir, toties kādā veidā izskaitļots un cik ātri pieaug maksa par to, varam pārliecināties, paskatot 2005. gada rēķinu, kad maksājām par patērēto kWh. Tad bija viena pozīcija, tagad sadalot elektoenerģiju pirmreizinātājos, maksājam par piecām pozīcijām.

Vienvakar pa radio Raimonds Pauls lasīja bērniem vakara pasaciņu par zudušo taisnību. Tā gan nebija taisnība par elektrību, bet par kāda grāfa netaisni atņemto māju trūcīgam zemniekam…

rekins-2005 Tāds nu ir tas māņu cirks, par tirgus atvēršanu elektrībai! Sekos gāze. Gāze, es juma saku…

P.S. Andra Šķēles ģimenei pastarpinātajiem uzņēmumiem “Vēja parks” par 2016. gadu pārskaitīti 3 993 908 eiro. (Ziņa 2017.22.02.par OIK)

Par atkritumiem maksājam dubultīgi

Kartona kārbā produkts (bez latviskā nosaukuma) 300 gramu. Lai pircējam šķistu, ka produkta tur vairāk (pilna kārba), iepakojums izgatavots 3 reizes lielāks, nekā nepieciešams. Optiskais māns. Pircējs iegādājoties produktu, maksā arī par pārmēru lielo iepakojumu, kas nonāks atkritumos. Tā būtu maksa par atkritumiem – pirmo reizi. Tad, kad saņemsiet rēķinu par atkritumu izvešanu, par jau reiz veikalā samaksāto atkritumu, maksāsiet otro reizi. Kas aprēķinās – cik nevajadzīgi liekas naudas izdodam par tirgotāju uzspiesto palielināto iepakojumu? Un tas nav tikai ar Rimi bran flakes with fruits. Pavērojiet, kā optiskais māns tukšo jūsu kredītkartes…

Vēloties saprast fotogrāfiju

sena-riga-4456

Senā Rīga. No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma.

Nav vairs tie laiki, kad varēja kādu jautājumu noskaidrot vai papildināt zināšanas, no atrastā avota smeļot pilnu trauku. Tagad zelta domu graudi jāmeklē un jāatrod no daudziem avotiem, tos kritiski vērtējot.

Arī šī raksta autors savā vēstījumā, manuprāt, nonāk pretrunās un izmanto noklusējumus, kas noder viņa filosofiskās domas paušanai. Tātad ne visu uzreiz pilnībā! Svarīgi, ka teksts liek domāt par iztirzāto jautājumu no ikdienišķi netradicionāla viedokļa. Lai jums veicas fotogrāfijas jomas izpratnē.

Gunārs Janaitis,

26.01.2017.

Džons Bergers

Saprotot fotogrāfiju

 

Jau vairāk nekā gadsimtu fotogrāfi un viņu apoloģēti ir cīnījušies par to, lai fotogrāfiju uzskatītu par piederīgu tēlotājmākslai. Grūti pateikt, cik veiksmīgi šiem apoloģētiem tas ir izdevies. Pavisam droši, ka vairums cilvēku neuzskata fotogrāfiju par mākslu, lai gan viņi tās uzņem, izbauda, izmanto un novērtē. Apoloģētu argumentācijai (un sevi pieskaitu viņiem) līdz šim bijusi visai niecīga akadēmiskā vērtība.

Tagad šķiet pašsaprotami, ka fotogrāfija ir jāvērtē tā, it kā tā nebūtu tēlotājmāksla. It kā fotogrāfija (neatkarīgi no lietojuma) pārdzīvos gleznas un skulptūras tādā izpratnē, kā esam par tām domājuši kopš renesanses. Par laimi, dažiem muzejiem ir bijusi nepieciešamā iniciatīva, lai atvērtu fotogrāfijas nodaļas, jo tas nozīmē, ka dažas fotogrāfijas tiek glabātas svētā izolācijā, un publika nav pieradusi domāt par citām fotogrāfijām aiz šo dažu izstādīto darbu robežām. (Muzeji vispār darbojas kā dižciltīgo nami, kuros cilvēkus noteiktā laikā ielaiž kā apmeklētājus. „Dižciltīguma” pakāpe var atšķirties, taču, tiklīdz darbs tiek eksponēts muzejā, tas iegūst tādu kā dzīvesstila noslēpuma statusu, kas to nošķir no apkārtējās masas.)

Runāsim skaidri. Gleznām un skulptūrām, kādas mēs tās pazīstam, nedraud nekādas stilistiskas nelaimes, nekas tāds, ko profesionāļi uztvertu kā kultūras dekadenci – patiesībā šīs mākslas formas mirst, jo šajā pasaulē neviens mākslas darbs nevar izdzīvot, nekļūstot par vērtīgu īpašumu. Tas liecina par gleznu un skulptūru nāvi, jo īpašums, atšķirībā no laika, kad īpašuma jēdziens nepastāvēja, šobrīd neizbēgami tiek pretstatīts visām pārējām vērtībām. Cilvēki tic īpašumam, taču būtībā viņi tic tikai īpašuma sniegtajai drošības ilūzijai. Visi tēlotājmākslas darbi neatkarīgi no to satura un skatītāju individuālās uztveres šobrīd uzskatāmi ne vairāk kā vien par konservatīvisma pasaules gara stutēm.

Pēc savas iedabas fotogrāfijām ir neliela vai vispār nav īpašuma vērtības, jo tām nav retuma vērtības. Fotogrāfijas galvenais princips iemieso to, ka rezultātā iegūtais attēls nav unikāls, bet – tieši pretēji – ir bezgalīgi reproducējams. Tādējādi divdesmitā gadsimta terminoloģijā fotogrāfijas ir redzēto lietu reģistrs. To saistību ar mākslas pasauli nevajadzētu vērtēt augstāk par kardiogrammu māksliniecisko vērtību. Tā mēs sevi padarītu brīvākus no ilūzijām. Mūsu kļūda ir iedalīt lietas mākslas kategorijā, ņemot vērā noteiktus radīšanas procesa posmus. Taču, padomājot loģiski, tā mēs varam padarīt par mākslu visas cilvēka radītās lietas. Tāpēc lietderīgāk ir kategorizēt mākslu pēc tās sociālās funkcijas. Māksla funkcionē kā īpašums. Savukārt fotogrāfijas lielākoties atrodas ārpus šīs kategorijas.

Fotogrāfijas ietver sevī liecību par cilvēka izdarītu izvēli noteiktā situācijā. Fotogrāfija ir fotogrāfa izvēle, ka šis konkrētais notikums vai objekts ir tā vērts, lai to redzētu arī citi. Ja viss šajā pasaulē esošais tiktu nepārtraukti fotografēts, katra fotogrāfija pati par sevi kļūtu bezjēdzīga. Fotogrāfijas priekšmets nav pats notikums, nedz arī attēlošanas spēja. Fotogrāfija jau no paša sākuma ir ziņojums par notikumu, ko tā fiksē. Šī ziņojuma svarīgums nav pilnībā atkarīgs no paša notikuma svarīguma, taču tas nevar būt arī pilnībā neatkarīgs. Atšifrēts fotogrāfijas vēstījums savā būtībā saka: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu.

Tas vienlīdz spēcīgi attiecas gan uz patiesi neaizmirstamām fotogrāfijām, gan visbanālākajiem momentuzņēmumiem. Vienu no otras atšķir tikai pakāpe, kādā fotogrāfija spēj izklāstīt šo ziņojumu, pakāpe, ar kādu fotogrāfija ļauj skaidri saskatīt un izprast fotogrāfa izdarīto izvēli. Te mēs nokļūstam pie fotogrāfijas nesaprastā paradoksa. Fotogrāfija ir automātiska fiksēšana, izmantojot konkrētā notikuma atstaroto gaismu, taču tā izmanto konkrēto notikumu, lai izskaidrotu tā fiksēšanu. Fotografēšanas process ir novērojuma pašvērtības apzināšanās.

Mums jāatbrīvojas no apjukuma, ko rada nepārtraukta fotogrāfijas salīdzināšana ar tēlotājmākslu. Katrā rokasgrāmatā par fotogrāfiju ir stāstīts par kompozīciju. Labai fotogrāfijai noteikti jābūt lieliskai kompozīcijai. Taču šis nosacījums ir spēkā tikai tad, ja par fotogrāfiju domājam kā par gleznas imitāciju. Gleznošana ir izkārtošanas māksla: tāpēc šķiet saprātīgi pieprasīt, lai izkārtojumā būtu zināma kārtība. Visas gleznā redzamās savstarpējās relācijas starp formām ir līdz zināmam līmenim pielāgojamas mākslinieka mērķim. Šis nosacījums nav spēkā attiecībā uz fotogrāfiju. (Ja vien mēs neiekļaujam tos absurdos studijas darbus, kuros fotogrāfs izplāno katru detaļu, pirms uzņemt attēlu.) Kompozīcija šī vārda dziļākajā nozīmē kā formu veidojošs elements nevar izpausties fotogrāfijā.

Fotogrāfijas formālais izkārtojums neko neizskaidro. Attēlotie notikumi paši par sevi ir neizskaidrojami vai saprotami atbilstoši skatītāja zināšanām pirms fotogrāfijas aplūkošanas. Kas tad piešķir fotogrāfijai nozīmi tieši kā fotogrāfijai? Kas padara tās minimālo vēstījumu – esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu – spilgtu un skaidri redzamu?

Fotogrāfijas patiesais saturs ir neredzams, jo tas izriet no rotaļas ar laiku, nevis formu. Kāds varētu iebilst, ka fotogrāfija ir tikpat tuva mūzikai kā glezniecībai. Esmu teicis, ka fotogrāfija ir liecinieks izpētei pakļautajai cilvēka izvēlei. Šī izvēle netiek izdarīta starp x un y fotografēšanu, bet starp fotografēšanu x vai y brīdī. Visiem objektiem, kas tiek fiksēti fotogrāfijā (no visiespaidīgākajiem līdz pašiem vienkāršākajiem), ir līdzīga nozīme un pārliecināšanas spēja. Atšķiras tikai intensitāte, ar kādu mēs tiekam informēti par klātbūtnes un prombūtnes poliem. Fotogrāfijas patiesā nozīme atrodas starp šiem diviem poliem. (Populārākais fotogrāfijas lietojums ir promesošā, izzudušā fiksēšana atmiņā.)

Lai gan tā fiksē to, kas ir redzams, fotogrāfijas dabā vienmēr ir atsaukties uz to, kas paliek ārpus kadra. Tā izolē, saglabā un prezentē brīdi, kas izrauts no laika plūsmas. Gleznas iedarbības spēks ir atkarīgs no iekšējām atsaucēm. Tās atsaukšanās uz reālo pasauli ārpus apgleznotās virsmas nekad nav tieša, bet notiek caur līdzībām. Citiem vārdiem sakot: glezna interpretē pasauli, pārtulkojot to savā valodā. Taču fotogrāfijai nav savas valodas. Cilvēks iemācās lasīt fotogrāfijas tieši tāpat, kā iemācās lasīt pēdu nospiedumus vai kardiogrammas. Fotogrāfija izmanto notikumu valodu. Visas tajā ietvertās atsauces sniedzas ārpus fotogrāfijas robežām. Tā rodas minētā laika plūsma.

Filmas režisors var manipulēt ar laiku, tāpat kā gleznotājs var manipulēt ar attēloto notikumu savstarpējo saistību. Fotogrāfs to nespēj. Vienīgais lēmums, ko fotogrāfs var pieņemt, attiecas uz brīdi, ko viņš izvēlas izolēt. Taču šis acīmredzamais ierobežojums arī piešķir fotogrāfijai tās unikālo iedarbības spēku. Fotogrāfijā redzamais ļauj apjaust to, kas paliek neredzams. Aplūkojiet jebkuru fotogrāfiju, lai novērtētu šī apgalvojuma patiesumu. Tūlītējā saikne starp redzamo un neredzamo ir atšķirīga katrai fotogrāfijai: tā var pastāvēt starp ledu un sauli, starp sērām un traģēdiju, starp smaidu un baudu, starp ķermeni un mīlestību, starp sacīkšu zirgu un sacīkstēm, kurās tas uzvarējis.

Fotogrāfija ir efektīva, ja fiksēšanai izvēlētajā brīdī ir ietverts universāls patiesības kvants, kas atklāj tikpat daudz par fotogrāfijā neredzamo, kā par to, kas tajā redzams. Šī patiesības kvanta būtība un veidi, kā to iespējams saskatīt, var būt ļoti atšķirīgi. To iespējams saskatīt izteiksmē, darbībā, pretstatījumā, vizuālajā nenoteiktībā vai kontūrās. Turklāt šī patiesība vienmēr būs atkarīga no vērotāja. Puisim ar draudzenes foto kabatā patiesības kvants „bezpersoniskā” fotogrāfijā joprojām būs atkarīgs no viņa prātā esošajām vispārīgajām kategorijām.

Tas viss var atgādināt klasisko ideju par mākslas spēju pārvērst konkrēto par vispārīgo. Taču fotogrāfija nav saistīta ar konstrukcijām. Fotogrāfijā nenotiek transformācijas. Pastāv tikai lēmums, tikai fokuss. Fotogrāfijas minimālais ziņojums, iespējams, ir krietni vienkāršāks, nekā mēs sākumā nodomājām. Tā vietā, lai uztvertu to kā: esmu izlēmis, ka šīs lietas redzēšana ir tā vērta, lai to fiksētu, mēs varat to atšifrēt kā: pakāpe, kādā es uzskatu šo lietu par aplūkošanas vērtu, ir nosakāma pēc visas informācijas, ko es apzināti neparādu, jo tā jau ir ietverta šajā lietā.

Kāpēc sarežģīt fotogrāfijas aplūkošanas pieredzi, ko piedzīvojam daudzas reizes dienā? Tāpēc, ka vienkāršība, ar kādu mēs parasti uzlūkojam savu pieredzi, ir izšķērdīga un mulsinoša. Mēs domājam par fotogrāfijām kā mākslas darbiem, kā pierādījumiem, līdzībām vai ziņu avotiem. Taču katra fotogrāfija patiesībā ir līdzeklis, lai pārbaudītu, apstiprinātu un konstruētu kopēju skatījumu uz realitāti. No tā izriet fotogrāfijas ievērojamā loma ideoloģiskās cīņās un, attiecīgi, – nepieciešamība pēc mūsu izpratnes par ieroci, ko varam izmantot paši un ko var izmantot pret mums.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

 

Teksts publicēts ar punctummagazine (Artis Ostups) piekritību.

 

 

Gleznotāja Biruta BAUMANE – mūžībā

biruta-baumane-janaitis

Gleznotāja Biruta Baumane.1970. gadi.  Fotogrāfs – Gunārs Janaitis

…Prieku, tāpat kā sāpes, var izjust tikai dzīvs cilvēks, bet es – vai vairs maz dzīvoju?

Es stāvu malā un – skatos dzīvē. Sāp manas tautas posts, sāp citu tautu posts pasaulē, kur līst asinis un ko piemeklē nelaimes.

Bet manī pašā vairs nekas nesāp… Manas dzīves ugunsgrēks ir nodzisis.

(Vārdi no B. Baumanes grāmatas fināla “Es dzīvoju” Likteņstāsti 1995)

%d bloggers like this: