Tad lūk tā! Tik brīva un par brīvu atvieglošanās sausajās tualetēs vairs nebūs. Beidzot ir rasta iespēja, izstrādājot valsts noteikumus, arī no šīs tik neatliekami-vajadzīgi-pastāvīgās nozares “noņemt skaidu”. VARAM jau izdomājis, kā tam jānotiek – ar sauso ateju reģistrāciju un ikgadēju apkopi, ko veiks speciāli apmācīts dienests, tātad par maksu. Iespējams, ka tādā veidā arī augs darba vietu skaits, kas valstij un visiem mums ir ļoti svarīgs izdzīvošanas priekšnoteikums. Tikai jārēķinās, ka visiem tiem, kas lieto centrālai kanalizācijai nepieslēgtus objektus, izdevumi par savu eksistenci palielināsies.
Ņemu palīgā fragmentus no G.Skangales publikācijas “Latvijas Avīzē”.
“Kopš 1. jūlija spēkā stājušies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotie noteikumi decentralizēto kanalizācijas sistēmu, tas ir, individuālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, septiķu un krājtvertņu reģistrācijai un apsaimniekošanai, ne privātmāju īpašnieki, ne pašvaldības nesteidz tos īstenot.”
“Lai gan jauno noteikumu mērķis ir cēls…taču ateju reģistrācija vien nenodrošinās, ka neattīrīti notekūdeņi netiek novadīti vidē, uzsver pašvaldību vadītāji…neparedzot tam atbilstošu finansējumu”.
“Jaunie noteikumi attiecas uz ciemu un pilsētu teritorijās esošo ēku individuālajām kanalizācijas sistēmām, kurās notekūdeņu savākšanai vai attīrīšanai izmanto rūpnieciski izgatavotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kā arī septiķus un krājtvertnes, proti, jebkāda veida rezervuārus, nosēdakas vai izsmeļamās bedres, pārvietojamās vai sausās tualetes. Jaunie noteikumi neregulē decentralizēto kanalizācijas sistēmu ierīkošanu, tie nosaka prasības, kas jāievēro gan esošu, gan jaunu decentralizēto kanalizācijas sistēmu īpašniekiem.”
“Reizi gadā individuālajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām būs jāveic tehniskā apkope, ko nevarēs veikt saviem spēkiem. To par noteiktu samaksu darīšot “atbilstošs komersants, kas specializējies decentralizēto kanalizācijas sistēmu projektēšanā, būvniecībā, tirdzniecībā vai apkopē”.
“Būtiski – tā sauktajai kanalizācijas krājtvertnei jābūt hermētiski noslēgtai un tā regulāri jāiztukšo. Ko nozīmē “regulāri jāiztukšo”, ir atkarīgs no pašvaldības – tai jānosaka minimālais izvešanas biežums, ņemot vērā ūdens patēriņu konkrētajā nekustamajā īpašumā un krājtvertnes tilpumu”.
Nav zināms, vai būs jāreģistrē arī objekta lietotāju skaits, vecums un ēšanas iztikas rocības kategorija. Oriģinālo Sauso ateju noteikumu izklāsts turpinās ar samērā dzelžainiem izpildpriekšrakstiem vides prasību līmenī. Ļoti iespējams, ka būvējot jaunu sirdsmājiņu, būs nepieciešams izstrādāt projektu un to apstiprināt, apmaksāt sertificētus būvētājus, atbilstoši VARAM izstrādātajiem normatīviem.
Ja jums tomēr paralēli ienāktu prātā apjomīgo atkritumu izgāztuvju pēdējā laika ugunsgrēki, vai arī vēl nedegušās puslegālās vai nelegālās autoriepu un citu atkritumu glabātuves, tad metiet tās ārā no savas galvas.
Laiks pievērsties sausajām tualetēm! Un ne tā, kā katru dienu līdz šim…
Materiālu piedāvā – Gunārs Janaitis, grāmatas “Tikai 5 minūtes!” idejas autors, sakārtotājs un fotogrāfs. Izdevniecība “Zvaigzne ABC”. Otrdien, 2017. gada 8. augustā.
Tāda Ir Dzīve... 
Tas nav pavisam vienkārši. Sabiedrībā, protams, kādam ir jāuzrauga, jāmēra mūsu kopējā gaisa, ūdens un zemes (gruntsūdeņu) kvalitāte. Minētā problēma ir daļēji saistīta ar likumdevēju kvalifikāciju: tā vietā, lai noteiktu un mērītu piesārņojumu (to dažās vietās dara), viņi raksta noteikumus par piesārņojuma taisīšanu (tehniskā apkope, uzraudzība, hermētiski slēgtas tvertnes, u.t.t.). Tas ir principā nepareizi un neloģiski, piemēram, ja kanalizācijas sistēmu nelieto, vai lieto vienu reizi gadā, kāpēc tad jāveic ‘tehniskā apkope’? Kas un kā noteiks, sākot ar kādu lietošanas intensitāti apkopi jāveic? Kas noteiks, kad un kādus laukus drīkst mēslot ar organiskajiem mēsliem?
Kā ir pareizi?
Valsts dienests veic mērījumus pēc saviem ieskatiem un faktiskā stāvokļa, bet likumā nosaka maksimālo intervālu starp pārbaudēm un maksimālā piesārņojuma normu (atbilstoši zemes lietošanai un atrašanās vietai). Sistēmas lietotājs, līdzīgi kā visos riska procesos, pats atbild par savas zemes tīrību (maksā vai nemaksā attiecīgam dienestam vai firmai, kas piesārņojumu var nomērīt), par atbilstību likumdevēja noteiktām normām. Ja norma pārsniegta, tad brīdinājums un/vai likumā noteikts sods vai citi pasākumi (piemēram, iekārtas piespiedu nojaukšana). Tiem kanalizācijas sistēmu lietotājiem, kuriem nepatīk riskēt vai nodarboties ar apkalpotāja meklēšanu, valsts izveido vai palīdz atrast lētu un kvalificētu sistēmu apkalpotāju. Tas izdara arī mērījumus, nosaka atbilstību normai. I.V.
Lielākoties viss parasti iet savu gaitu. Un ne to sliktāko, ja cilvēku prāts un rīcība kaut kādu iemeslu dēļ nav novirzīts šķībeniski. Ziepes sākas tad, kad procesā iejaucas profesionāli analfabētiski birokrāti.