…ja sirds sārtā nesadeg… ŽANNA d ARKA DAILES TEĀTRĪ

Biju tikko pabeidzis fotografēt ģenerālmēģinājuma izrādi, kad dienesta garderobē sastapos ar zināmu, cienījamu pieklājīgu gadu aktrisi visiem tiem, kas interesējas, seko teātra dzīvei. Aktrise it kā pieskārās manai rokai vēlēdamās man ko pavēstīt, bet tad aprāvās. Es viņu iedrošināju. Arī viņa bija tikko noskatījusies mūziklu Žanna

d Arka. Un tad viņa teiks šādus vārdus – bet mēs taču esam dramatiskais teātris! Īstenībā viņas sacītais ir veselas konferences nosaukums par teātra būtības, attīstības ceļiem Latvijā. Un tomēr – laiki ir citi un dominē ilgviļņoto sirmo galviņu teātra mīļotāju vēlme, lai uz skatuves režisors neliktu neko skarbu (dzīve jau tā esot skarba). Bet ar kādiem izteiksmes līdzekļiem tad runāt par šodienas pasaules realitāti?

Ar liriskiem neaizmirstulīšu vai rožu pušķu bučiņām būs neadekvāti nepiedienīgi. Pārāk tālu no īstenības. Daudzas lugas (vismaz latviešu), lai aizzīmētu traģēdijas ieskicējumu pirmais cēliens nereti sākas ar vienu zārciņu, ar vienu mironīti. Valstu savstarpējās vēsturisko kara batālijas vienā zārciņa neietilpināt. Un, lai cik skarbas lietas sakārtotu uz skatuves grīdas, tās vienmēr nobālēs viskarbākās realitātes priekšā.

Man Žanna d Arka ir kā trīskārtaina emocija, kur Aktieris ir tikai trešā kārta, kas spilgtākos dziedājumos izlaužas pašā virspusē. Un tādu nav mazums. Tad tas nogrimst Otrajā kārtā – kopdarbības anturāžā un Parīzes vēsturi raksturojošā scenogrāfijā. Pirmā kārta ir Mūzika, kuras zemos toņus arhitekte Staņa savas celtnes izturībai nebija ieprojektējusi. Bet vai tad Smilģis nesāka ar vērienīgām heroistiskām izrādēm. Jā gan, dramaturģiskām… Tik no vijoles sienas nerezonē.

Gadījumi, kad publika vēlas diriģēt Režisoru, mūsdienās sastopami bieži. Mēs jau varam izkritizēt līdz pilnīgai bezgaršai to ēdienu, ko mums pasniedz. Bet vai labāk nav ēst galdā celto ar baudu, un ar kritisko sīvumu nesabojāt visu maltīti.

Iespējams pārrunas–konferences, kurās vienuviet kopā sanāk visa Sava mūža Aktieris un jaunais, topošais Aktieris, Režisors, Scenogrāfs, Skatītājs un Skatuves strādnieks nav nemaz tik utopiska un bezjēdzīga ideja? Kaut gan katra izrāde zināmā mērā ir līdzīga šādai konferencei, bet ne gluži. Skatītājs pats savu domu tik viegli no sevis neizlaidīs, baidoties cita kritikas.

Atgriežoties pie Žannas d Arkas, kā iegansta, lai kārtējo reizi apstiprinātu domu – NEPATEICĪBA IR PASAULES ALGA,

VARA IR NETAISNĪGA UN NEŽĒLĪGA,

CILVĒKS SAVĀ ATTĪSTĪBA IR STIPRI ATPALICIS –

nav nemaz jāatskaita pieci gadusimti uz atpakaļ. Pietiek mūsdienās paklausīties ziņas vai pārlapot portālu materiālu virsrakstus. Un atradīsies arī dzeltenās preses ziņa – kā viens izcils latviešu aktieris karaļa lomā pieļauj sadedzināt savu sievu Aktrisi – Žannu d Arku. Protams – uz skatuves…

Gunārs Janaitis, 2016. gada janvāris