Gods piedalīties…

Apziņai vienmēr grūti pieņemt traģisku ziņu par cilvēka aiziešanu mūžībā, ja nupat, nupat  esi ar viņu ticies, kas bijuši kā garīga gaišuma brīži prātam; runājies, it kā dzirdi vēl viņa runas manieri, tembru; fotoportretējuma laikā vērojis viņa sejas izteiksmi, roku žestus; jutis līdzi situācijai, kad portretējamai personai mana objektīva priekšā iestājies zināms pozēšanas neveiklums. Un šķiroties vēl vienojies par kādām kopdarāmām lietām. Nav vairs! Kā – nav? Tādas sajūtas mani pārņēma, saņemot vēsti par Jāņa Āboltiņa pēdējo sacensību savā dzīvē.

Gatavojot fotomateriālu šai atmiņu grāmatai, arī es nevarēju nedomāt par nedaudzajām, bet ļoti zīmīgām tikšanās reizēm ar Jāni Āboltiņu. Pati pirmā notika pirms gadiem trīsdesmit, kad Āboltiņš būdams Ļeņina rajona  izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzaicināja mani Smiļģa ielas administratīvajā ēkā iekārtot fotogrāfiju personālizstādi. Viņa ideja un uzstādījums tā laika nomenklatūras cilvēku domāšanas veidam bija visai brīvdomīgs un netipisks. Tas mani uzreiz saistīja. Tādēļ viņa aicinājumam atsaucos, jo uzskatīju par savu godu realizēt viņa piedāvājumu. Atzīstos, vēlāk izbrīnu manī radīja fakts, ka par tik nelielu un īsu sadarbības epizodi, biju ticis pieminēts 90.gadu sākumā iznākušajā grāmatā „Biju biedrs – tagad kungs”. Tātad šāda žanra fotoizstāde viņam ir bijusi nozīmīga izpildkomitejas telpās, kur vajadzētu atrasties tikai Ļeņina bistei. Jāņa Āboltiņa attieksme jau toreiz manī radīja pozitīvas pārdomas par tādām personībām, kas neiekļāvās padomju sistēmas domāšanas rāmjos, par viņu karjeras līkloču likumsakarībām un pretrunām.

1987.gada augustā, kad organizējām fotoakciju „Viena diena Latvijā” (kopā ar Jāni Krūmiņu un Intu Kalniņu) mēs bijām iecerējuši nodrukāt dzeltena polietelēna iesaiņojuma maisiņus ar fotoakcijas logo, kas tolaik nebija tik tradicionāls produkts kā mūsdienās. Es zināju, ka paraugkolhozā „Ādaži” jau darbojās polietelēna maisiņu apdrukas ražotne. Kad ierados pasūtījumu pieņemšanas necilajā kantorī, mani tur sagaidīja neviens cits… kā Jānis Āboltiņš. Izrādās, viņš tolaik strādāja pie visai odiozā kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula par finanšu direktoru. Par to es nebiju informēts, tādēļ man tas bija liels pāsteigums, – sastapt viņu šai maisiņu drukātavā, kā klientu pieņēmēju. Atzīstos, – jutos ļoti neērti. Pirmais, kas man iešāvās prātā, – nomenklatūra viņu no sava vidus ir izstūmusi. Āboltiņa domāšanas brīvība un uzskati padomju sistēmas pastāvēšanai varētu būt kaitīgi. Un tomēr man šķita visai dīvaini, ka Āboltiņš būdams ekonomiskos jautājumos izglītots un pieredzes bagāts cilvēks, spiests nodarboties ar kaut ko tādu, ko varētu izdarīt kurš katrs tādam darbam piemērots darbinieks.

1990. gadu sākumā, kad veidojās Godmaņa valdība un man nācās uzņemt grupas portretu kādā apspriedes reizē Kultūras fonda mītnē Lielupē. Tolaik uzņemtais vēsturiskais fotoattēls ir redzams šajā izdevumā. Un centrā pēdējā rindā arīdzan stāv Jānis Āboltiņš. Izpestīts no maisiņu apdrukas kantora un ievērots kā atjaunotās Latvijas valstij vajadzīga personība.

Tad nāca pēdējā tikšanās. 2006. gada vasarā ap Jāņu laiku, kad toreizējais biznesa augstskolas „Turība” rektors Jānis Āboltiņš kopā ar žurnālisti Andru Mangali ieradās manā fotostudijā Āgenskalnā uz nelielu fotosesiju portetam. Fotogrāfijas bija iecerēts izmantot publikācijam, ko jau bija lūguši daži mediji saistībā ar grāmatas „Pasaules filozofiskā doma labklājības meklējumos”, kuras izdošanas iniciātors un zinātniskais redaktors bija Jānis Āboltiņš.

Uzreiz jāsaka, ka fotografēšana nevedās gluži raiti, jo vairāk un uzmanīgāk man bija vēlēšanās ieklausīties Jāņa Āboltiņa komentāros un stāstījumā par dažādiem ekonomikas, finanšu un izglītības aktuāliem jautājumiem, par kuriem viņš pats izrādīja vēlmi apainīties domām. Fotosesija caurvīta ar interesantām sarunām, ilga vairākas stundas. Vēl šodien atceros, ka atvadoties Āboltiņš cieši piekodināja neaizmirst ierasties uz grāmatas „Pasaules filozofiskā doma labklājības meklējumos” prezentāciju. Tā bija paredzēta augusta sākumā, pēc viņa atgriešanās no basketbola sacensībām Hamburgā. Diemžēl, Jānis Āboltiņš šo prezentāciju vairs nepiedzīvoja, taču tā notika iecerētajā laikā,  daudzām viņam pietuvinātām personām un kolēģiem klātesot, un, manuprāt, bija vēl viens spilgts apliecinājums un atzinība viņa ieguldījumam liberālās idejas meklējumos.

Man ir bijis tas gods un gandarījums, gatavot šai atmiņu grāmatai fotomateriālus. Liktenīgi un zīmīgi, ka tieši to fotogrāfiju, ko Jānis Āboltiņš viņa pēdējā vasarā mūsu fotosesijā izvēlējas par sev tīkamāko, grāmatas sastādītāji nolēma izmantot uz vāka. Mēs esam izpildījuši savu pienākumu, radot šo atmiņu krājumu. Jāņa Āboltiņa darbība, zināšanas, pieredze un ekonomisko lietu prātaptvere būtu vēl lieti noderējusi mūsdienu Latvijas valsts problēmu risināšanā. Lai neapsīkst diskusijas par viņa idejisko mantojumu un tā dzīvotspējīgumu tagad un turpmāk. Lai ar lietišķu sirsnību veidotais atmiņu krājums “Dzīve ir cīņa”, veltīts Jāņa Āboltiņa gara lielumam, kļūst par pieminekli, kas varētu pastāvēt ilgāk, nekā granītā iecirsti, bet apsūnojuši vārdi…

No grāmatas “Dzīve ir sacensība”

Advertisements
%d bloggers like this: