Kas tas ir – DZIESMU SVĒTKI?

 

 

PRETESTĪBAS GARS UN KOPĀBŪT

Atkal klāt zināmā, pārdzīvotā sajūta, kad kopkora un klausītāju dziesma apvienojas, paliekot dvēselēs un atbalsojoties rieta debesīs. Mani māc skaudra nožēla, ka šoreiz viss jau beidzies – tautas kopābūt gars viļņa galotnē! Ja man kamols kaklā un miklums acīs, tad sāļo lāsi, citiem neredzot, spēju notraukt, kameru sejai priekšā aizlicis. Sāpīga ir atgriešanās pelēkās steigas KOPĀBŪT deficitā, kurā mēs katrs drīkstam auklēt savu cerību. Cilvēks no KOPĀBŪT nācis uz KOPĀBŪT tieksies.

KOPĀBŪT idejā, domā, darbībā, laikā un telpā – tā ir izdzīvošanas jēga.

KOPĀBŪT ir cilvēka, ģimenes, tautas, valsts un pasaules pastāvēšanas pamats.

Kādēļ mums tik grūti nākas KOPĀBŪT?

No personālizstādes Gunārs Janaitis “Kopābūt” kataloga. 1987.

Kas ir Dziesmu svētki un kā izskaidrot to nepārtrauktību kopš 1873. gada?

It kā ierasti dabīga, pati par sevi saprotama, iedibinājusies lietu kārtība. Ar apskaužamu regularitāti visos laikos, bet ne tik vienkārši vārdos pasakāma. Tikai cilvēka ar aprobežotu domāšanu var neredzēt, nesaprast to, ka tauta izdzied, izdejo savu sāpi un pretestības prieka smeldzi līdz asarām. Pakļāvīgais pretestības gars no baronu laikiem. No 1905. gada liesmām un represijām. Dziesmu svētki visos laikos bijuši kā protests un ideoloģiska pakļaušanās vienlaicīgi.

Vai Dziesmu svētku izcelsmei un noturībai varētu būt kāda saistība ar latviešu tautas kompleksiem – nelielu teritoriju lielvalstu caurvējā, mazumu iedzīvotāju skaitā, apspiestības sindromu? Spītsgara koncentrācija, tautasdziesma kā ētiskais pamatrīks savas tautas pastāvēšanai, aizstāvībai.

Un ne tikai kompleksu izpausmes forma. Dziedāšanas fenomens ir sekmējis, veidojis radošās latviešu izcilības – komponistus, kordiriģentus, viņu korus. Savstarpēji saistīta parādība. Dziesmu svētki kā vairāku gadu perioda atskaite, kā notikums, kā emocionāli augstākā kulminācija.

Dziesmu svēku pievienotā vērtība – nelielu asins kapilāru apvienošanās līdz artērijām, tālāk līdz sirdij. Kori mazos pagastos, lielās pilsētās – līdz kopkorim. Satikšanās, sapazīšanās. Dziedot iekļaujoties, lielas enerģijas vilkmē. Emocijas uz mūžu. Pašapziņas piepildījums. Iegūta ne ar ko neaizvietojamā sajūta, kas dziedātājus apvieno dziesmas spēkā, kas kopā sarado apbrīnojami daudz dziedošu dvēseļu un klausītāju. Sniedz atklāsmi tai pasaulei, kur nekā tāda līdzvērtīga neatrast.

Dziesmu svētku pastāvēšanu, sarīkošanu, manuprāt, uztur spēkā optimālais iedzīvotāju skaits, tautasdziesmu bagātība un  mūsu valsts teritorija. Līdzīgi svētki nav iedomājami lielām valstīm.

Katros Dziesmu svēkos ir sava aiziešana un atnākšana vienlaicīgi, kā virsdiriģentu vidū, tā kopkorī. 1990. gadā es korī redzu sirmu, māmuļu ar grumbu izvagotu, kas kopkorī varējusi atgriezties tikai pēc 50 prombūtnes gadiem. Saprotu, ka arī viņa apjauš – dziedāšana kopkorī notiek pēdējo reizi. Tās ir atvadas. Dzied ar asarām acīs viņa un viņas līdzbalss… Līdzīgi kā šajos XXVI, Goda virsdiriģente Terēzija Broka, ceļos nomezdamās, atvadās no sava Dziesmu svētku altāra – diriģēšanas tribīnes un kopkora.

Kas mums ir vēl augstāks par Dziesmu svētkiem?

ĢEŅ POBEDI – UZVARAS DIENA – 1985

Fotogrāfs ir tāda profesija, kam nav dota izvēle neuzņemt netīkamo, jūtās aizskarošo. Jāfotografē arī tas, kas tajā brīdī ir pilnīgi amorāls, nepieņemams, netaisnīgs un nejēdzīgs. Ja tu kalpo dokumentālai taisnībai, tas jādara, savu domu necenzējot.

Manu Dziesmu svētku emocionālie pārdzīvojumi saglabāsies arī pēc manis – manos attēlos. Kā, piemēram, 1985. gads, kad kopkori uz Mežaparka estrādes sašķēla padomju armijas sauszemes karavīri un jūrnieki ar ideoloģisko maršu krievu valodā Ģeņ pobedi (Uzvaras diena).

Dziesmu svētkus padomju laikā baidījās aizliegt un baidījās tos atļaut tādus, kādus tauta vēlējās. Tādēļ nacionālo repertuāru atmiekšķēja ar  padomju ideoloģiskām dziesmām, lai to padarītu nepārprotami padomiskāku.

Biju liecinieks arī tam, kad pēc konflikta ar Rīgas milicijas augstām amatpersonām jau pēc koncerta tukšajā skatītāju laukumā,  (mēs, fotogrāfu grupa, nepakļāvāmies tūlītējai evakuācijai), vienā mierā tiesājām savu cīsiņu porciju, jo kora skaņās fotogrāfam par ēšanu nav laika domāt. Bijai jau satumsis. Un tad no krūmiem aiz estrādes cita aiz citas brauca ārā ap 15 armijas smagās mašīnas, ar zaļa brezenta kravas kastes pārsegu. Aizmugurē uz visām bija uzraksts Ļuģi (Cilvēki). Varai bija bail no Dziesmu svētkiem un tā vajadzības gadījumā būtu gatava uzbrukt tiem fiziski.

 

KĀPĒC ES BRAUCU UZ DZIESMUSVĒTKIEM – 2018

Man patīk dziedāt, sevišķi patriotiskas un romantiskas dziesmas. Lielākā daļa, bet ne visas, koncerta dziesmas bija tādas, ko varēja no sirds dziedāt. Dažām, diemžēl, starp basiem stāvot, dzirdēju tikai basu dungošanu, kas nebija ne melodiska, ne interesanta, un kopējo efektu, cerams, dzirdēja tikai publika. Baudāma bija sadziedāšanās pēc koncerta, kas bija daļa no paredzētās pēckoncerta nīkšanas. Rīkotāji bija pat izdevuši speciālu dziesmu grāmatu, ko dziedāt pēc oficiālā koncerta. Bet tas viss nebija galvenais iemesls, kāpēc gadu apgūt koncerta programmu un uzņemties divu nedēļu ceļojumu uz Latviju.

Daudz svarīgāk bija piedalīties šajā nacionāli nozīmīgajā notikumā un izjust piederību kopā ar visiem citiem dziedātājiem. Lai to patiesi pārdzīvotu, bija jābūt uz skatuves kā vienam no dziedātājiem. Nepietiek ar sēdēšanu publikā un pasīvu klausīšanos.

Man nebija iespējas ņemt dalību lielajā demonstrācijā Atmodas laikā, kad cilvēki sadevās rokās un parādīja savu vienotību pāri visai Latvijai. Būt Dziesmu svētkos, sevišķi šajās Latvijas simtgades atceres svinībās, man bija ar līdzīgu nozīmi. Es aprunājos ar dziedātājiem, – pacienājos ar 70 grādīgu pašdarināto kopā ar diviem abreniešiem. Un iepazinos ar vēl dažiem. Bet es biju kopā ar neskaitāmiem citiem, kam bija līdzīgas sajūtas. Tā kopējā doma izskanēja dažās kora dziesmās. Tieši dziesmās mēs redzam Latviju tādu, kādu to iedomājamies, kādai tai būtu jābūt.

Nevaru aizmirst tos dziļi emocionālos pārdzīvojumus pirmajos Dziesmu svētkos, jau pēc okupācijas, 1990. gadā, kad likās, ka tiešām esam visi viena ģimene ar kopējām cerībām par nākotni. Vērojot, kā meitenes stāvēja ap ugunskuriem un ar visu sirdi dziedāja patriotiskas un romantiskas dziesmas, radās vīzija par kaut ko senu, skaistu un latvisku. No nākošajiem 1995. gada Dziesmu svētkiem man  atmiņā ir skati, kur dziedātāji no izjukušajiem kolhoziem ēda desiņas un priecājās, ka uz Dziesmu svētku rēķina ir dabūjuši brīvu darba dienu. Man, šajos Dziesmu svētkos piedaloties, varbūt bija tāda nereāla cerība piedzīvot vēlreiz kaut ko tādu, ko jutu pirmajos pēc Atmodas. Diemžēl, tādas sajūtas neatkārtosies. Bet arī šogad bija momenti, kad kaut kas līdzīgs pavizēja.

Te ir viena četrrinde no Māras Zālītes kopkoŗa dziesmas “Piena ceļš”:

Virs galvas mūžīgs Piena ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām,

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās uz mājām.

 

Andris Padegs,

ASV Ņujorkas latviešu kora dalībnieks kopš tā dibināšanas 1975. gadā.

2018. gada 16. jūlijā

XXVI – 2018

Pēc katriem Dziesmu svētkiem rodas vieni ar aprējēju talantu, otri iejūtas advokātu lomā, bet pietrūkst analītiski filosofiska vērtējuma. Kad mans teksts bija tapšanas stadijā, Delfu portālā pamanīju sestdienas naktī publicēto virsdiriģenta Andreja Mūrnieka rakstu – “Dziesmu svētki kā rituāls”, kas pamatnostādnēs sakrita ar manu jau uzrakstīto un vēl rakstāmo. Ļoti ieteiktu ar to iepazīties. Pat komentāri bija sakarīgi. Tikai tās pašas dienas vakarpusē galvenajā lapā tas tika aizvietots ar reklāmisku tiešraidi no pusaudžu tusiņa Salacgrīvā. Pieminētais raksts bija portālam Delfi neraksturīgi saturīgs, nopietns.

Kādā no Rīgas radio pārraidēm dzirdēju sarunu ar  kora “Balsis” diriģentu Intu Teterovski un intervētājs cita starpā painteresējās, cik par virsdiriģenta darbu viņš saņēmis? Kautrīgi, nevēlēdamies atklāt patieso summu, diriģents tomēr izteica – 500 eiro. Runa nav par naudu, bet par adekvātu attieksmi pret padarīto darbu. Protams, Latvijas apstākļos neviens negaida tādu novērtējumu kā pasaules diriģentam – 40 000 līdz 50 000 eiro par vienu koncertu, bet katram saprotams, ka samaksa 500 eiro par virsdiriģentu veikumu – tā ir klaja necieņas izrādīšana. Ja tajā pašā valstī gada laikā viens banku likvidators var iedzīvoties miljonos. Man nav zināms, vai Dziesmu svētku lieldraugi Swedbank un Elektrum painteresējās par virsdiriģentu apmaksas poziciju. Vai lieldraugs Swedbank sašuva tikai svētku dalībnieku reklāmtašiņas par “…dejošanu tālāk no visas sirds” un lieldraugs Elektrum sludināja “…pozitīvo enerģiju” – spēt katram apmaksāt noziedzīgo OIK. Swedbank reklāmā par dzīvības apdrošināšanas atlaidēm Dziesmu svētki vēl turpinās…

Paradoksāli, bet arī daļa varnešu piekļaujas Dziesmu svētku pretestības garam. Piekļaujas tie, kas sapratuši Latvijas īsteno situāciju. Tauta pabarota ar rituāla emocijām un īslaicīgu pašapziņas celšanos  būs atkal paklausīga. Pakurnēs, cietīs un cerēs tālāk. Bet, vai tautas pacietība ir neizmērojami mūžīga? Inteliģencei regulāri tiek pārmests, ka 4. maija vilciens palaists ne pa tām īstajām sliedēm. Vai kritizētāji neredzēja, nesaprata, ka pie pārmijām uzradās citi, – tie, kas procesus novirzīja uz sava pašlabuma, ne tik daudz valsts un tautas labklājības sliedēm.

Ir vai nav varas attieksme arī prezidenta runas vēja aizpūstajā lapiņā? Un vai pie tā vainojams pats runātājs, vējš vai rakstītāju runas variants? Latvija – kopainā nesaredzamā, bet emocijās sajūtamā joprojām uzjundī tieši Dziesmu svētku laikā. Formāli neesošā, skaitliski lielākā  Dziesmu svētku partija, iespējams šajās Saeimas vēlēšanās būtu tā, kas saņemtu vairāk nekā 50% balsu. Skatiet dziļāk!

LTV noslēguma koncerta tiešraidē nācās redzēt arī neierasti daudz tehniskā brāķa. Saprotu, ka tas ir netverami plašs sarīkojums. Tomēr, ja rādīšanas pamatā būtu bijusi izstrādāta vizuālā partitūra, atbilstoša mūzikas, dziesmu partitūrai, pārraide būtu kļuvusi emocionāli vēl spēcīgāka. Un tomēr – tik daudz skaistu un apgarotu seju!

Mūžam neaizmirstams pārdzīvojums, kā maģiski netverama smeldze, kas pacēlās virs zemes kosmosā bija Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs…” Edgara Račevska diriģējumā. Kopkora atdeve līdz virsdiriģenta plaukstas vibrācijai.

Augstākā enerģija vispārākajā pakāpē…

Gunārs Janaitis, 2018. gada 22. jūlijā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: