PAKAUŠU LAIKMETS?

Ar 2018. gada 25. maiju stājas spēkā vispārīgā datu aizsardzības regula – Personas datu apstrādes likums. Daļēji apskatot daudzās Google lapas attiecībā uz šo likumu, vēlējos noskaidrot, vai es sākot ar 26. maiju drīkstu fotografēt cilvēkus (teiksim kori Dziesmu svētkos, ielas skatus ar cilvēkiem un tamlīdzīgi) un, vai man no katras kadrā redzamās personas būtu nepieciešama rakstiska atļauja. Otrkārt, ko es drīkstu vai nedrīkstu darīt ar  savā arhīvā, mājas lapā vai blogā esošajiem fotoattēliem? Klīstot juridisko terminu un likuma izklāsta filigrāndžungļos, atbildi neguvu. Sapratu vienīgi to, ka likumu valodai jābūt tik juridiski elastīgi samudžinātai,  lai atstātu iespēju likumu tulkot pēc vajadzības. Sapratu arī to, ka tagad, baidot ar sodu 10 miljonu apmērā par likuma neievērošanu, par pusotra simta eiro iespējams pieteikties dažādos semināros, lai spētu iemācīties būt likumpaklausīgiem.

Savā fotoarhīvā izvēlējos bezsejas attēlus, tā saprazdams, ka jauno likumu nebūšu pākāpis. Vēlējos parādīt arī jums, kā tas izskatās. Man tagad maijā pasei beidzas termiņš. Vai man likums dod tiesības neļaut tajā ievietot savas sejas dokumentālo bildi? Jo sejas attēls taču pieskaitāms pie sensitatīviem datiem. Un kā turpmāk būs ar žurnālu vākiem? Vai uz tiem plastmasas sejas smaidīs, kā līdz šim?

 

Advertisements

PAR un PRET. 4. MAIJS 1990

    4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija divu diennakšu parlamentārais darbs un tautas līdzdzīvošana. Atvainojiet, ka man diemžēl nav bijusi iespēja visus kadrus salikt kopējā hronoloģiskā secībā. Taču ar savu atlasi vēlos sniegt to dienu emocionālo sasprindzinājumu, pārdzīvojumu un – beigu beigās – pelnītās gaviles.

    Pārskatot pirms 28 gadiem paša uzņemtos vēsturiskos kadrus par 4. maija Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas norisi, pārņem atmiņas par pārdzīvoto, jo toreiz, pēc Padomju Latvijas 50 gadiem, sākās jauns posms un turpinājās 1918. gadā iesāktais. Latviešu tautas liktenis atkal bija nokļuvis krustcelēs. Kas ņems virsroku – PAR vai PRET? Hamletisks jautājums, uz kuru pozitīvu atbildi toreiz nodrošināja no Latvijas Tautas frontes ievēlētie deputāti. No 201 Augstākās Padomes deputāta PAR bija nobalsojuši 134. Tautfrontiešu vairākums iznāca pie gavilējošās tautas, bet interfronte pa sētas durvīm atstāja AP/Saeimas ēku. Tāda prieka pārpilnas sejas savā mūžā vienkopus redzēju pirmo un vienīgo reizi. Tad neviens eiforijas skartais nevarēja prognozēt, kā Latvijai būtiski svarīgais – lielais PAR īstenosies mūsu tautas dzīvē.

    Neatkarības atgūšanas laika valsti varēja salīdzināt ar nepieredzējusu pusaudzi, kas, ticis vaļā no saviem
    nīstamajiem audžuvecākiem, sāka savu dzīvi lielā neziņā par Latvijas Valsts un tautas turpmāko attīstību.

    PAR es vērtēju kā cēlmētālu bez piejaukuma. Diemžēl 28 gados vērtīgā cēlmetāla prove kļuvusi daudz zemāka, nekā tā bija Deklarācijas pieņemšanas brīdī, nekā mēs katrs un visi kopā cerējām. Jā, toreiz PAR sevī neietvēra attīstības vīziju. Brīvība ir stāvoklis, kas stagnatīvā veidā valsts labklājību nerada.

    PIRMS

    Nevaru nepieminēt problēmas, kas liela mērā sabojājušas PAR būtiskāko, radījušas šķēršļus valsts attīstībai un pat pastāvēšanai. PAR daudzās jomās kļuvis par savu pretmetu. Pozicionējot sevi kā kritizētāju–amatieri, daudz domāju – kāds būtu bijis ceļš, kāda rīcība problēmu novēršanai. Taču bez ilūzijām un veltām cerībām. Jo pastāv varas kurlums un redzes trūkums, lai nereaģētu uz pamatotu kritiku. Nepārtrauktās reformas, reformas, reformas… Daudz garākas par tualetes papīra ruļļiem, tās daudzās nozarēs nesniedz solītos uzlabojumus, tikai rada aizvien platāku aizu starp sabiedrības bagāto un nabadzīgo daļu. Runas par vidusslāni ir pierimušas. Valsts mēroga OIK afēra ar daudziem iespējamiem noziedzniekiem jau prettautisku likumu izstrādes stadijā un to pieņemšanā. Tukšie, no kartes nozudušie ciemati, slēgtās skolas, neizbraucamie ceļi… Cik lieli ir Latvijas Valsts parādi? Tiesu sistēmas gausums. Tas viss velkas gadu gadiem. Kopš Zolitūdes traģēdijas pagājuši pieci gadi, bet vēl arvien tikai pratinās apsargu, kurš, iespējams, atslēdzis signalizāciju. Vai pārmijnieks vēl nebūtu sameklēts? Vārdi par politisko
    atbildību ir tikai vīģes lapa politiķiem, lai bezatbildībā par notikušo spētu ieņemt kādu labu amatu. Teiksim – Eiropas parlamentā. Skumji. Vai politiķu atbildība nav viens no valsts attīstības virzītājspēkiem? Lielāka emigrācija Latvijas Valsts vēsturē, kad zaudēti 25% Latvijas iedzīvotāju. Kā tas saskan ar kāda politiķa proponēto veiksmes stāstu? Patriotisma trūkumā tiek vainoti tie emigranti, kuriem bijusi vēlme ar savu darbu un spējām sakārtot sev cilvēka cienīgu dzīvi. Labi, ja esi liels patriots, bet ja valsts nesekmē iespēju izpausties? Valsts skatās tavā maciņā, lai tur neaizķertos lieks eiro. Nauda. Vai alkatība pēc tās mūs nepiebeigs? Esam parādu sabiedrība, kas iekūlusies parādu jūgā nevis miljonos, bet miljardos. Ko tas nozīmē, vai kāds to analizē un prognozē, ar ko tas var beigties nākotnē? Diskusiju trūkums, caurspīdīgas analīzes trūkums cilvēciski pilsoniskas atbildības līmenī starp varu un sabiedrību.

    Iekšpolitikā pieļautās kļūdas – pārāk šauri skatījuma leņķi, kas visus neatkarības gadus līdz šodienai saglabā politiskās darbības nepietiekamo kvalitāti. Nemākulīga integrācijas politika. Izgāzusies demogrāfijas politika. Politiķu solījumi, kas pēc ievēlēšanas pārvēršas melos un ievēlēto personu savtīgos nolūkos. Partiju kopsaiste koruptīvos darījumos. Politiķiem nav ar ko lepoties, ne pašmājās, un kur nu vēl pasaulē… Vai esam pārliecināti, ka tādi politiķi prot stūrēt valsts kuģi attīstības kursā?

    Šo sarakstu var turpināt garu garo. Trūkst politiskas gudrības. Ir vairāk izrādīšanās un biezu politisko putu, ko labprāt ņemas izplatīt masu mediji. Tā vietā, kur būtu nepieciešama analītiska, kritiski konstruktīva pieeja.
    Savulaik Jānis Greste esot uzsvēris trīs savstarpēji saistītas pamatlietas – atcerēšanās, domāšana, darīšana. Ja tās nav attiecīgi pareizā secībā un proporcijā, trūkst vēlmes domāt un darīt, tad attīstības nams būs ar lieliem defektiem – cauru jumtu, nestabiliem pamatiem un šķībām durvīm.

    Latvieši pārāk lielu enerģiju un daudz laika velta pagatnes atcerei, bet pārāk maz domā un gudri rīkojas valsts attīstības labā. Par nākotnes vīziju nemaz nerunājot.

    Demokrātija. Padomju laikā katrs slepus varēja domāt to, ko nedrīkstēja skaļi sacīt, toties tagad runā un raksti, ko vēlies. Tikai – vai būsi sadzirdēts, uzklausīts no tiem, kam šo vēsti labuprāt esi domājis? Eksistē it kā divas paralēlas pasaules – varas pasaule un tautas pasaule.

    Sistēmas pareizība vai ačgārnība? Mēs tik labi orientējamies pagātnes ačgārnībās, bet tik nedroši jūtamies pašreiz notiekošajās, ja to visu pieciešam. Bez kopības. Sabiedrības pasivitāte un bezgalīgā pacietība ar tādējādi radīto ļaunumu vēršas pret mums pašiem.

    LATVIJAS NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJAS PIEŅEMŠANA

     

    Kā izdarīt tā, lai prātā nenāktu doma – vai latvieši maz pelnījuši savu valsti? Tā jau ir pēdējā robeža, kad, skaļi izsakot šo jautājumu, vari saņemt vislielāko nosodījumu. Mēs taču pirms 28 gadiem sākām jaunu dzīvi – PAR!

    Rudenī aitu baram priekšā izkārs reklāmas, lai aicinātu nodot balsis par tiem pašiem vēžiem. Varas ganību turētāji vilinās katru vēlētājaitiņu savā aplokā (lasi – partijā!), solot labu barību un nesāpīgu apcirpšanu. Pēc tam sekos teksts – jūs taču paši viņus ievēlējāt! Bet piedāvājiet metodi, kā ievēlēt citus, tos īstos? Kā kardināli mainīt situāciju, lai PAR atgūtu sākotnējos ideālus, cēlmetāla sākotnējo provi? Kāds sacīs – Janaitim viss ir slikti. Tas nebūs korekts apgalvojums.

    Prast lepoties ar savu valsti, ja ir par ko. Es lepojos ar latviešu literatūru, kas iziet pasaulē. To apliecinaja latviešu rakstnieku grāmatu ceļš Londonā. Tas nekas, ja pašu mājās par dižpārdokli uz laiku kļūst Saplēstās pežmežģīnes, kas nav nekāds kompliments pircēju gaumei, intelektam. Es nevaru lepoties arī ar individuālistisku degradāciju, kad savu vājumu vērtē augstāk par veselā kopumu. Es lepojos ar Baltijas mākslas izstādi Parīzē, Orsē muzejā. Lūk, ko nozīmē ideja – Baltijai kopābūt! Baltijas ceļa atkārtojums, tikai augstās mākslas formā.
    Jā, es varu lepoties ar latviešu izpildītājmāksliniekiem, mūziķiem, komponistiem, kas izskan pasaulē. Kultūra kā Latvijas Valsts atpazīšanas zīme, starp citu, arī kā ekonomikas sastāvdaļa. Jā, Latvija ir bagāta ar radošām parsonībām literatūrā, mākslā, mūzikā, zinātnē, tautas mākslā…

    Tad ko lai darām? Neļaujamies mūs padarīt par vienādiem robotiem, neļaujamies vadīt mūs tikai vadītājiem vajadzīgā virzienā, neļaujamies barot sevi ar solījumu meliem un visu to produktu reklāmu, kas mums nemaz nav nepieciešami. Neticam statistikas
    izgudrojumam – vidējā alga, ja varai pietuvinātu uzņēmumu darboņi savās ienākumu deklarācijās atskaitās par simtiem tūkstošu eiro gadā, toties izglītības ministrs paziņo, ka skolotājiem algu pielikumam 30 eiro apmērā naudas nebūšot.

    Ar ko es noteikti gribētu lepoties? Ar graustu likvidēšanu visā Latvijas teritorijā. Graustu no padomju laikiem. Tā tiešām būtu valsts mēroga dāvana simtgadei! Ievērojami nopietnāka par samāksloti sakonstruēto Likteņdārzu, kur man piedāvā nopirkt akmeni ar manu vārdu, lai to bradātu svešas kājas.
    Jā, es lepotos, ja mūsu valsts attīstītos gudrāk, skaistāk, pašiem sev un pasaulei lietderīgāk! Jo PAR Latvijas vēsturē tomēr ir un paliks kā pamats, uz kura būvēt patiesu labklājības valsti. Lai tik nav par vēlu…

    GAVILES

     P.S. Šajās dienās pienāca ziņa, ka Latvija svītrota no demokrātiskāko valstu saraksta, bet noslīdējusi par pakāpi zemāk.

    Gunārs Janaitis, 2018. gada maijs

     

     

     

     

%d bloggers like this: