RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. gada 25. marts

IZVESANA 1949

                                                                                                                                                                                            Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Tajā dienā mēs, septītklasnieki, sēdējām militārās apmācības stundā. Negaidīti atsprāga klases durvis, un tajās parādījās trīs sarkanarmieši nošmulētos aitādas puskažokos. Puskažokiem uz krūtīm – automāti. Divi no svešajiem ieņēma vietu klases priekšā, trešais, kā instrukciju pildot, palika atvērtajās durvīs. Svešie uzmeta bažīgu skatienu bruņojuma uzskates līdzekļiem uz galda. Drošības dēļ paši pacilāja mācību rokas granātas un mīnas, baidīdamies, ka tās varētu izrādīties īstas. Šie dzelži sprāgstošu rīku izskatā bija Sarkanās armijas bruņojuma mācību variants, kas mums bija jāapgūst, gatavojoties cīņai pret pasaules imperiālismu.

Apjautām, kādēļ viņi te ielauzušies. Kurus no mūsu septītās paņems ciet? It kā ilgs, šķietami ļoti ilgs un saspringts klusuma mirklis.

Tut jesķ Zemite Mirdza Janovna?

Kā vienmēr, līdzsvarota un mierīga, piecēlās viena no labākajām skolniecēm, mūsu klases vecākā Mirdza. Mirdza Zemīte.

Poiģom!

Trīs automāti aizved vienu skolnieci! Skats, kas neizdzēšami iespiežas atmiņā.

Notikušo īsti nepjēgdami, visi raudzījāmies uz tukšo vietu Mirdzas solā, logu pusē, kas izgāja uz pagalmu. Nupat taču viņa te vēl bija…

Atģidušies mēs, cits citu pārkliedzot, pieprasījām militārās apmācības skolotājam paskaidrojumus. Viņš vienīgais mūsu skolā vienmēr staigāja zaļganā frencī. Ne gluži tādā, kādā bildēs bija redzams Staļins. Bet ļoti līdzīgā. Tāds frenčots stāvs apkārtējiem deva signālu, ka viņš ir īsts padomju patriots, ideoloģiskās frontes darbinieks. Tad, lūk, šim frenčotajam stāvam, kas mūsu pakaušos centās iedzīt padomju militārisma varenību, mēs pieprasījām paskaidrojumus. “Frencis” mūsu satrauktos prātus centās nomierināt ar frāzēm par budžu kaitīgumu un par to, cik labi būšot dzīvot bez padomju varas un kolhozu ienaidniekiem. Tukšie vārdi mūs nepārliecināja. Mēs nevarējām noticēt tam, ka mūsu klases Mirdza būtu kaitīga “budzene”. Viņas kaitīgumu nekādā veidā nebijām manījuši. Vēstures skolotāja Vilma Eltermane, kas bija ienākusi mūsu klasē, neteica ne vārda. Tik klusēja un, asaras no skolēniem neslēpjot, nevaldāmi raudāja. Manā pusaudža dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, – bija noticis kaut kas baiss, – liktenīgs un nelabojams ļaunums. Man tajā brīdī nebija nekādas konkrētas domas par to, kā pretoties netaisnībai, kā to novērst. Tik bezspēcība vien. Kā kāda liela pārspēka priekšā. Stundas tajā dienā vairs nebija iespējamas. Pa vidusskolas bēniņu apaļo logu, paceļoties pirkstgalos, slepus vērojām, kā Auces stacijā pildās lopu vagoni, un apsargu dzīto cilvēku vidū centāmies sazīmēt mūsu Mirdzu baltā lakatiņā. Baltā ar zilā krāsā pildītiem apļiem…

…Kā vēlāk izrādījās, tā manā mūžā bija pirmā fotoreportāža, politiskā – čertrpadsmit gadu vecumā.

Esmu jau piemirsis detaļas, kā uzzināju izsūtāmo ešelona atiešanas laiku. Pusstundu pirms lokomotīves trīs gariem atvadu svilpieniem, es ar visai primitīvu Kodak 6×9 kameru, ko biju aizņēmies no sava klases biedra Ināra Sīpola, ieņēmu iepriekšējā vakarā izraudzīto vietu – karjera bedri priedulājā, netālu no Kapsētas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Četrarpus gadus veco māsu Rasmu noliku sardzē, lai, kādam cilvēkam parādoties, viņa man dotu ziņu, skaļi klepojot. Kas notiktu, ja mani ieraudzītu šādā situācijā ar aparātu rokās, paredzēt nebija grūti. Vēl bija jārēķinās, ka uz vilciena vagonu platformām atradās šautspējīgi sargi. Viņi rokās turēja šautenes ar gariem durkļiem. Bet manās rokās bija fotoaparāts. Objektīvs nereti ir stiprāks par lodi. Apjausma par to stiprināja manu izvēlēto darbību.

…Vilcienam aizejot, aiz tā kā pārslu putenis virpuļoja baltas zīmītes, vēstules, ko pazemotie pa vēja pastu sūtīja palicējiem. Izmisuma un cerību vārdi, kas sedza dzelceļa uzbērumu, aiz pēdējā vagona kopā ar smiltīm sagriezās nežēlīgā vērpetē.

Mēs, pulciņš zēnu no septītās, zvērējām mūžam neaizmirst šo dienu. Cik atceros, mani ne reizi neaicināja stāties nedz komjaunatnē, nedz partijā. Tikai krietni vēlāk atskārtu, ka mans iekšējais protests bija pārtapis vēlmē fotogrāfiski dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu. Ir zināmi tikai trīs fotodokumenti no izvešanas laikiem Latvijā. Un vienu no tiem izdevies uzņemt man, – čerpadsmitgadīgam skolniekam no Auces pamatskolas septītās klases.

Kad trešās Atmodas sākumā mani šīs fotogrāfijas (pirmpublicējums žurnālā Avots) sakarībā uzaicināja uz izsūtīto atmiņu vakaru Aucē, es tur cita starpā dzirdēju šādu stāstu:

” Rīta darbi nebija apdarīti, govis vēl nebija izslauktas”, iesāka kāds, savā pusē atgriezies izsūtītais, kura vārdu diemžēl vairs neatceros. “Šajā agrajā rīta stundā pagalmā iebrauca smagā mašīna, kurā pēc iepriekš sastādīta saraksta savāca visus izsūtāmos. Mums tikas dotas tikai dažas minūtes laika, lai sagatavotos nezināmajam tālajam ceļam. Kad jau pēc brīža automašīnas kravas kastē stāvējām krustcelēs, netālu no savas saimniecības, notika kāda aizķeršanās. Bija jāgaida. Un šajā brīdī saimniece atcerējās govis… Ka govis traģiskajā rītā palikušas neslauktas!” Neizslaukta govs zemnieka prātam nav pieļaujama. Tās ir lielas ciešanas mājlopam! Esmu redzējis, kā kara laikā tās ar pierietējušiem tesmeņiem, žēli maudamas, zem lodēm klīda pa ganībām, meklēdamas kādu līdzcietīgo, kas apžēlosies. Un izslauks pārpilni pierietējušos tesmeņus. Stāsts turpinās: “Tad saimniece uztraukta lūdza konvojam, lai viņu atlaiž kādu brīdi uz mājām. Un sargi, kā par brīnumu, pārkāpjot deportācijas instrukcijas, to visžēlīgi viņai atļāva. Saimniece savas govis izslauca pēdējo reizi un labprātīgi atgriezās pie pārējiem gūstekņiem. Viņa pati bija palikusi Sibīrijas zemē uz mūžīgiem laikiem.”

Kad šis īsais, bet emocionālais stāsts bija galā, zālē, sveču apgaismotajā pustumsā valdīja ilgs klusums, un sirmajam vīram, stāstītājam, to visu atkal pārdzīvojot, pār vaigiem klusi mirdzēja asaras.

Kā toreiz vēstures skolotājai Eltermanei, čertdesmit devītā gada martā…

 

Advertisements
%d bloggers like this: