VAI LATVIJAS BOJĀEJA IR NENOVĒRŠAMA?

Bojaeja

BRĪNUMS

Latvijas valsts ir vēl nenovērtēts brīnums. Tautai ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir sava valsts, valoda, karogs, himna, ģerbonis. It kā viss būtu, izņemot gudrības valsts pārvaldē mūsdienu posmā. Pirmais – augšupejas posms – 22 gadi pirms Otrā pasaules kara, otrais posms – “varēja būt vēl sliktāk”, 25 gadi pēc PSRS sabrukuma. Pasaules laika mērogā brīvvalsts pastāvēšanas periodi ir tikai vēsturiski mirkļi. Lai tie neaizmiglo mūsu prātus par Latvijas valsts pastāvēšanas iespējām un bezrūpīgu dzīvotspēju nākotnē. Nav jābrīnās, ka pasaules valstu dažādību bagātajā pļavā zemsedze mainās strauji. Un zieds, kas krāšņi ziedējis vakar, rīt tur vairs nebūs atrodams.

DROŠĪBA

Jā – ir tāda aptuvena šķietamība, ka tauta Latvijā dzīvo drošībā. Drīzāk tā eksistē neziņā un nedrošībā par savu rītdienu, nākotni. Ja katrs indivīds mēģina tikt galā ar savām problēmām darbā un sadzīvē, tad globālo pārmaiņu notikumi nedrošības svaru kausā ieliek savu daļu. Pacietīgi mierīgs – vēl nav apliecinājums, ka stabilitāte valda katra psihē laikā, kad tiek noārdīti priekšstati par normālu dzīvi – pavirša attieksme pret valsts pamatvērtībām – valodu, kultūru, ģimeni, darba tikumu, godīgumu. Ierēdniecības uzkundzēšanās. Aiz likumu, lielāku un mazāku kabinetu noteikumu gūzmas, – neuzticēšanās indivīdam, nepalaižot garām iespēju to “audzināt” ar ierēdņu izstrādātu sodu programmu, kas cilvēciskā aspektā nedod cerētos rezultātus. Nogurums no nepārtrauktas cīņas par savu eksistenci. Nedrošību vairo pavirši motivētas izmaiņas likumos, kas skar visas sabiedrības šķērsgriezumu – mazāk varnešu augšas, bet visvairāk pacietīgos nodokļu maksātājus. Stabilitāte vērojama tikai finanšu līdzekļu izsaimniekošanā un korupcijas nevīstošajā plaukumā. Nekaunīgākie ir parādā tiem, kas kautrējas parādu atprasīt. Stabilitāte vērojama arī valsts ekonomiskajā atpalicībā un ārējā parāda pieaugumā.

TERITORIJA

Ja valstī nesaprātīgas likumdošanas un nesaprātīgas pārvaldes rezultātā tiek radīti neapmierinoši ekonomiskie sadzīviskie apstākļi, tad vairojas pamesto māju skaits, vairojas pamestu pagastu skaits, iznīkst tauta. Teritorija atbrīvojas krūmiem un bēgļiem. Vai tā ir apzināta rīcība vai stulbums? Laikā, kad Latvijas iedzīvotāji mūk no savas valsts, tajā pašā laikā Latvijas robežu šķērso bēgļi no tālienes. Ar saviem nosacījumiem un prasībām. Tā ir nejaušība vai globāla projekta sastāvdaļa? Informatīvajos video par bēgļiem redzamo jauno vīriešu vairākums rada asociācijas par armijas iebrukumu Eiropā no austrumiem.

PRĀTS

Notikumi pasaulē mūsdienās ir tik cieši savstarpēji saistīti. Viens no otra izrietoši. Kādēļ mēs neprotam izvērtēt lietu būtību cēloņsakarības to sākotnējā stadijā? Kādas sekas nākotnē varētu izraisīs tagadnes notikumi, darbības un pretdarbības? Ja arī uzrastos kādi erudīti prognozētāji, vai sabiedrība viņos ieklausītos? Šķietamība, lai to pieņemtu, prasa pamatojumu. Uz kādu rezultātu nākotnē mēs šodien dzīvojam? Sekas līdzšinējai rīcībai. Beidzot atklātībā parādās spriedumi un brīdinājumi par Eiropas kopējo drošību, par atsevišķu valstu identitātes apdraudējumu.

PARTIJAS

Darbības imitācija un solījumi nākotnes izteiksmē. Turpinās padomju laika propagandas garā lietotā solījumu prakse. Tiek sludinātas utopijas un maldi par “veiksmes stāstiem”. Solījumu karogs visaugstāk plīvo ik pēc četriem gadiem pirms Saeimas vēlēšanām. Ne vairs valdošā partija Latvijas simtgadei par mērķi izvirza plaukstošu un izglītotu tautu, kura vēlas dzīvot savā zemē. Kādas nievas! Veidot ilgspējīgus novadus un reģionālās attīstības centrus. Kas tie tādi – reģionālas nozīmes attīstības centri? Reģionālas nozīmes dzīvība vai nāve? Nu ko bāra bērni, uzdziedāsim bez saulītes vakarā… Mums tiek solīts, ka varavīksne izpletīsies pār visu Latviju! Tomēr der paturēt prātā, ka mums nedraud dzīve tādā Latvijas valstī, kur tauta, cilvēks ir cienījamākais objekts, galvenais… Vai likuma fragments – “Vara pieder tautai” spēj mierināt to tautu, kas šo likumu nespēj realizēt dzīvē!? Tad kā realizēties savas valsts patriotismam, ja tam nav atbilstošas valsts?

ISLĀMS

Fanātiskā islāma reliģija darbojās un izplatās viltīgi, agresīvi, kā miljonu pakļaušanas instruments, solot katram ticības pieņēmējam mūžīgu dzīvošanu. Arī katram pašnāvniekam, kas kopā ar sevi uzspridzinās nevainīgu cilvēku simtus, tūkstošus. Lai ticīgie arī mūsdienās pakļāvīgi darītu to, uz ko Korānā pirms daudziem gadsimtiem norādījuši piramīdas virsotnē esošie. Fanātiska reliģiozitāte rada draudus sabiedrībai. Miers būšot tikai tad, kad visu pasauli pārvaldīs islāms. Ideja par visas pasaules pārvaldīšanu varas sabojātās galvās klaiņo ilgstoši. Droši vien tā nav radusies kādā psihiski slimo dziedinātavā, bet gan diktatoru slimajās smadzenēs. Padomju laikā Ļeņina saukli “Pobeda komuņizma ņeizbežna” – Komunisma uzvara ir neizbēgama – rakstīja lieliem burtiem uz augstu ēku sienām. Šķiet, šajās abās doktorīnās nav atšķirību. Neesmu tik gudrs, lai saprastu – kādēļ pasaulē tik nežēlīgi viena ticība apkaro citu ticību vai nogalina neticīgos. Un tas tiek darīts it kā Allaha vārdā!? Vai miers būs tad, kad Vatikānā uzcels mošeju? Vai Vatikāns pēc 50 gadiem arī būs islāmā, kā to savās kangariskās idejās pauž kāds provokators par Latviju, kas pēc 50 gadiem būšot islāmticīga valsts? Provokatīvas spriedzes uzturēšana elektroniskajos portālos tiem ir kā medusmaize. (Arī katastrofas mazas un sevišķi lielās, kurās daudz bojā gājušo asiņu un tuvinieku asaru). Vinstons Čērčils savā darbā “The River War” rakstījis, ka “islāms cilvēkā ir kā trakumsērga sunī, ielūkojoties 14 gadsimtus garajā vēsturē”. Vai ar Saeimas deputātu delegācijas viesošanos islāmticīgo lūgšanu namā Rīgā netika pārkāpti korāna nosacījumi – tur vīriešu vidū taču tupēja sieviete ar plikiem ceļgaliem!?

Kangaru latviešiem nav trūcis visos laikos. Jau sākot ar krustnešu ienākšanu Latvijas teritorijā. Islāms sola nograut, aizmirst visu Latvijas mākslas un kultūras radītāju vārdus un darbus! Tie ietu bojā līdz ar Latvijas valsti. Mūzikas nebūs, jo mūziku islāms atzīst par kaitīgu. Islāma vietā daudz kā nebūs, kas latviešiem bijis gadusimteņiem. Latviskās dzīvesziņas, kultūras, Latvijas valsts un tautas iznīcības draudi ir reāli. Cik vainas pašos, cik alkatība, cik okupācijas laika sabojātā domāšanas sērga, cik islāma draudi. Domājošu indivīdu moka sāpes un atstāj cerība.

SECINĀJUMS

Uzdodot jautājumu, kas ir pārdomu virsrakstā “Vai Latvijas bojā eja ir nenovēršama?”, varu izteikt savas domas, kas mani nodarbina jau ilgāku laiku. Un, proti. Atcerēsimies, ko Rainis savulaik teicis un mēs bieži mēdzam citēt: “Pastāvēs, kas pārvertīsies!” Tad cik lielā mērā mums būtu jāpārveršas, lai pastāvētu? Līdz nepazīšanai? Tad kāda jēga tādai pastāvēšanai?

Ja viss arī turpmāk notiek kā līdz šim, ar tām pašām partijām un ar tiem pašiem politiķiem, tad beigas agrāk vai vēlāk ir garantētas. To nepārprotami apliecina valdošo ciniskā attieksme pret tautu un valsti. To nepārprotami apliecina Latvijas nabadzīgā vieta citu valstu vidū. Mums katram būtu jāatbild uz jautājumu – kā labā tik daudz dzīvību uz Latvijas neatkarības altāra upurējuši tie, kas atdusas Brāļu kapos Rīgā, Lestenē…Un uz Krievijas gulagiem izsūtīto kapos? Kas mūs un Latviju var glābt no bojāejas? Godīgi, gudri cilvēki, kas nekāro iesaistīties mūsdienu politiskajos, bieži vien ar kriminālu piedevu saistītajos procesos. Reformām būtu jābūt tik taisnīgām un lielām, kas šķiet neiespējamas.

Gunārs Janaitis, 2015. gada novembris

 

4 thoughts on “VAI LATVIJAS BOJĀEJA IR NENOVĒRŠAMA?

  1. Tāpat, kā ar priekšāstāvošo nāvi, cenšos samierināties, pieņemt īstenību tādu, kāda tā ir. Un rast piepildījumu tajā mazumiņā, ko vēl varu paspēt padarīt. Stāvēt pāri tam, ko Gunārs piemin un daudzi cilvēki Latvijā zina un apzinās un … neko nespēj, nevar izmainīt.
    Domāju, ka mēs varam mācīties saprast un …piedot. Vispirms sev, jo vismaz es arī esmu pārkāpis, vairāk vai mazāk, citā vietā vai laikā, tas nav svarīgi. Es arī neesmu zinājis un pratis.
    Tagad palikusi vairs tikai mazliet skumja evolūcijas nesaudzīgo likumu un mūsu nespējas mainītīes un piemēroties apzināšanās. Un, ir mazliet interesanti noskatīties, kā mēs visi kopā ejam uz bojāeju – kā individuālo, tā kopējo. Bet vairāk jau – skumji.
    Kad es aizbraucu uz mājām pie Igaunijas robežas, kur ganos gāju un kuru saimniekus izsūtīja. Tur vairs nekā nav. Gruveši un necaurejami džungļi. Un … cik skaisti bija…
    Vai mēs spēsim mainīties? Domāju, ka nē. Mūsu valdībā un t.s. MIL nav cilvēku, kas to spētu pateikt un tautu aicināt. Viņi tik spēj mums rādīt izklaides. Māja jau deg, bet mēs iekšā (mazliet neīsti, bet mēs to neapzināmies) dziedam, darbojamies, skrienam, ‘strādājam’, viens otru krāpjam, sodam, brīžiem arī mīlam, vārdu sakot, ‘dzīvojam’.
    Atliek mainīties pašam un baudīt to mazumiņu, kuru dod kaut cik kārtīgi padarīta darba apziņa.
    Kaut varētu palīdzēt cilvēkiem un tautai! Un tad ieraugu, ka es gribu nezināt un ignorēt evolūcijas likumu, kas saka, ka visu dzīvo būtņu un arī cilvēku rīcība ir noteikta … ar to, kas viņos ielikts ģenētiski un dzīves laikā. Vai to es varu izmainīt? Nu re. Izdariet slēdzienus paši.
    Kas atliek? Katram mainīt pašam sevi (mainīt var tikai tad, kad ierauga, cik bija nepareizi), un censties nodzīvot atlikušos mirkļus kaut cik kārtīgi. Imants Vilks

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s