ABSURDS KĀ PASAULES KĀRTĪBA. KAFKA DAILES TEĀTRĪ

000.Bez vests paz-Janaitis-9988

Man nav zināms vai Francs Kafka (1883–1924) kādreiz jau ir viesojies uz Dailes teātra skatuves. Rakstnieka pirmais nepabeigtais romāns “Amerika” tika izdots pēc viņa nāves 1927. gadā. Latviski nav tulkots. Dailes teātra mājaslapā, kā arī elektroniskajos, balss un papīra mēdijos ar laiku būs sīkākas ziņas un kritikas par Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Amerika” jeb “Bez vēsts pazudušais”. Man kā fotogrāfam ir zināmas priekšrocības attiecībā pret teātra skatītāju – iespēja būt klāt izrādes tapšanas gaitā. Tikai par to runāt ārpus teātra sienām nebūtu ētiski, jo radošais process ir intīmas dabas notikums, kam jāpaliek zināmam tikai pašu darītāju starpā. Iespējams, to var salīdzināt ar ēdiena gatavošanu virtuvē un pasniegšanu pēc tam baudītājiem gatavā veidā. Kaut gan, vai var apgalvot, ka pirmizrādes laikā izrāde jau ir gatava? Ar katru izrādes skaitli tā pilnīgojas, gatavinās. Mans uzdevums – fotogrāfijām jābūt gatavām pirms pirmizrādes. Pasvītroju – Jābūt gatavām… Tas ir apmēram tā – tu fotografē ne visai gatavu ābolu, teiksim zaļu, bet tam jāizskatās, kā gatavam sārtvaidzim, lietojamam. Nevaru sūdzēties, ka man būtu nepietiekama prakse teātra fotogrāfijā. Var pat sacīt – tas ir zināms kaifs, iet uzņemt bildēs to, ko neesi nekad redzējis. Tad, kad pēc izrādes savā datorā notiek kadru atlase, tad skaidrāka kļūst režisora izrādes atslēga, jo pašu izrādi skatīt man, diemžēl, nav ne laika ne iespējas, jo es strādāju – fotografēju. Un vēl nenotikušo pirmizrādi es skatos datora ekrānā. Laikā, kad rakstu šos teikumus, uz Dailes skatuves patiesi notiek pirmizrāde un es domāju par to, kā tā tiks uztverta, saprasta, vai būs ar pēcgaršu, sapratnīgu domāšanu pēc tam.

Esmu sen sapratis, ka Aktrise, Aktieris ir viena no grūtākajām, smagākajām profesijām. Skatītāji parasti redz aktierim apkārt slavas oreolu bez radošo sviedru un sirdsasiņu piejaukuma. Kaut izrādes laikā lieto mākslīgās asinis. Arī pilnasinīgas aktieriskās atdeves gadījumā. Aktierim jādzīvo no pilnas zāles enerģijas, no skatītāju aplausiem un kritiķu labvēlības. Un Spēlmaņu naktī, ja iepriekšējā sezonā labi paveicies, ar trīcošu sirdi jāgaida savs uzvārds kā uzvarētājs nominantu vidū. Pēdējie gadi ir latviešu teātra augšupejas gadi. Jauni talantīgi režisori, jaunas talantīgas aktrises un aktieri, scenogrāfijas plaukums. Tas viss pateicoties talantīgiem un pieredzējušiem pasniedzējiem, padomdevējiem. Tas, kas ir grūti, tas ir arī skaisti!

Par ko ir izrāde “Bez vēsts pazudušais”. Man šķiet, ka par to pašu, par ko būtībā ir katra izrāde, neatkarīgi no sižeta. Par cilvēka nemainību, par pasaules netaisnību, par godīgumu un dzīvošanu uz citu rēķina, par muļķību, citu pazemošanu, nežēlību, stulbumu. Par mīlestības deficītu.

Par absurdu, kā pasaules lietu kārtību…

Gunārs Janaitis, 2015. gada 29. novembris

LOMĀS:

EDIJS ZALAKS, LELDE DREIMANE, MĀRTIŅŠ UPENIEKS, DĀRTA DANEVIČA, KASPARS ZĀLE,

GINTS ANDŽĀNS, ĒRIKA EGLIJA, SAMIRA ADGEZALOVA, DAINIS GAIDELIS, GATIS LEGZDIŅŠ

REŽISORS

DŽ.DŽ.DŽILINDŽERS

 SCENOGRĀFIJA UN KOSTĪMU MĀKSLINIECE

ILZE VĪTOLIŅA

 MŪZIKAS KONSULTANTS

JURIS VAIVODS

 HOREOGRĀFE

INGA KRASOVSKA

 GAISMU MĀKSLINIEKS

IGORS KAPUSTINS

Izrādes fotogrāfijas – GUNĀRS JANAITIS

Advertisements

VAI LATVIJAS BOJĀEJA IR NENOVĒRŠAMA?

Bojaeja

BRĪNUMS

Latvijas valsts ir vēl nenovērtēts brīnums. Tautai ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir sava valsts, valoda, karogs, himna, ģerbonis. It kā viss būtu, izņemot gudrības valsts pārvaldē mūsdienu posmā. Pirmais – augšupejas posms – 22 gadi pirms Otrā pasaules kara, otrais posms – “varēja būt vēl sliktāk”, 25 gadi pēc PSRS sabrukuma. Pasaules laika mērogā brīvvalsts pastāvēšanas periodi ir tikai vēsturiski mirkļi. Lai tie neaizmiglo mūsu prātus par Latvijas valsts pastāvēšanas iespējām un bezrūpīgu dzīvotspēju nākotnē. Nav jābrīnās, ka pasaules valstu dažādību bagātajā pļavā zemsedze mainās strauji. Un zieds, kas krāšņi ziedējis vakar, rīt tur vairs nebūs atrodams.

DROŠĪBA

Jā – ir tāda aptuvena šķietamība, ka tauta Latvijā dzīvo drošībā. Drīzāk tā eksistē neziņā un nedrošībā par savu rītdienu, nākotni. Ja katrs indivīds mēģina tikt galā ar savām problēmām darbā un sadzīvē, tad globālo pārmaiņu notikumi nedrošības svaru kausā ieliek savu daļu. Pacietīgi mierīgs – vēl nav apliecinājums, ka stabilitāte valda katra psihē laikā, kad tiek noārdīti priekšstati par normālu dzīvi – pavirša attieksme pret valsts pamatvērtībām – valodu, kultūru, ģimeni, darba tikumu, godīgumu. Ierēdniecības uzkundzēšanās. Aiz likumu, lielāku un mazāku kabinetu noteikumu gūzmas, – neuzticēšanās indivīdam, nepalaižot garām iespēju to “audzināt” ar ierēdņu izstrādātu sodu programmu, kas cilvēciskā aspektā nedod cerētos rezultātus. Nogurums no nepārtrauktas cīņas par savu eksistenci. Nedrošību vairo pavirši motivētas izmaiņas likumos, kas skar visas sabiedrības šķērsgriezumu – mazāk varnešu augšas, bet visvairāk pacietīgos nodokļu maksātājus. Stabilitāte vērojama tikai finanšu līdzekļu izsaimniekošanā un korupcijas nevīstošajā plaukumā. Nekaunīgākie ir parādā tiem, kas kautrējas parādu atprasīt. Stabilitāte vērojama arī valsts ekonomiskajā atpalicībā un ārējā parāda pieaugumā.

TERITORIJA

Ja valstī nesaprātīgas likumdošanas un nesaprātīgas pārvaldes rezultātā tiek radīti neapmierinoši ekonomiskie sadzīviskie apstākļi, tad vairojas pamesto māju skaits, vairojas pamestu pagastu skaits, iznīkst tauta. Teritorija atbrīvojas krūmiem un bēgļiem. Vai tā ir apzināta rīcība vai stulbums? Laikā, kad Latvijas iedzīvotāji mūk no savas valsts, tajā pašā laikā Latvijas robežu šķērso bēgļi no tālienes. Ar saviem nosacījumiem un prasībām. Tā ir nejaušība vai globāla projekta sastāvdaļa? Informatīvajos video par bēgļiem redzamo jauno vīriešu vairākums rada asociācijas par armijas iebrukumu Eiropā no austrumiem.

PRĀTS

Notikumi pasaulē mūsdienās ir tik cieši savstarpēji saistīti. Viens no otra izrietoši. Kādēļ mēs neprotam izvērtēt lietu būtību cēloņsakarības to sākotnējā stadijā? Kādas sekas nākotnē varētu izraisīs tagadnes notikumi, darbības un pretdarbības? Ja arī uzrastos kādi erudīti prognozētāji, vai sabiedrība viņos ieklausītos? Šķietamība, lai to pieņemtu, prasa pamatojumu. Uz kādu rezultātu nākotnē mēs šodien dzīvojam? Sekas līdzšinējai rīcībai. Beidzot atklātībā parādās spriedumi un brīdinājumi par Eiropas kopējo drošību, par atsevišķu valstu identitātes apdraudējumu.

PARTIJAS

Darbības imitācija un solījumi nākotnes izteiksmē. Turpinās padomju laika propagandas garā lietotā solījumu prakse. Tiek sludinātas utopijas un maldi par “veiksmes stāstiem”. Solījumu karogs visaugstāk plīvo ik pēc četriem gadiem pirms Saeimas vēlēšanām. Ne vairs valdošā partija Latvijas simtgadei par mērķi izvirza plaukstošu un izglītotu tautu, kura vēlas dzīvot savā zemē. Kādas nievas! Veidot ilgspējīgus novadus un reģionālās attīstības centrus. Kas tie tādi – reģionālas nozīmes attīstības centri? Reģionālas nozīmes dzīvība vai nāve? Nu ko bāra bērni, uzdziedāsim bez saulītes vakarā… Mums tiek solīts, ka varavīksne izpletīsies pār visu Latviju! Tomēr der paturēt prātā, ka mums nedraud dzīve tādā Latvijas valstī, kur tauta, cilvēks ir cienījamākais objekts, galvenais… Vai likuma fragments – “Vara pieder tautai” spēj mierināt to tautu, kas šo likumu nespēj realizēt dzīvē!? Tad kā realizēties savas valsts patriotismam, ja tam nav atbilstošas valsts?

ISLĀMS

Fanātiskā islāma reliģija darbojās un izplatās viltīgi, agresīvi, kā miljonu pakļaušanas instruments, solot katram ticības pieņēmējam mūžīgu dzīvošanu. Arī katram pašnāvniekam, kas kopā ar sevi uzspridzinās nevainīgu cilvēku simtus, tūkstošus. Lai ticīgie arī mūsdienās pakļāvīgi darītu to, uz ko Korānā pirms daudziem gadsimtiem norādījuši piramīdas virsotnē esošie. Fanātiska reliģiozitāte rada draudus sabiedrībai. Miers būšot tikai tad, kad visu pasauli pārvaldīs islāms. Ideja par visas pasaules pārvaldīšanu varas sabojātās galvās klaiņo ilgstoši. Droši vien tā nav radusies kādā psihiski slimo dziedinātavā, bet gan diktatoru slimajās smadzenēs. Padomju laikā Ļeņina saukli “Pobeda komuņizma ņeizbežna” – Komunisma uzvara ir neizbēgama – rakstīja lieliem burtiem uz augstu ēku sienām. Šķiet, šajās abās doktorīnās nav atšķirību. Neesmu tik gudrs, lai saprastu – kādēļ pasaulē tik nežēlīgi viena ticība apkaro citu ticību vai nogalina neticīgos. Un tas tiek darīts it kā Allaha vārdā!? Vai miers būs tad, kad Vatikānā uzcels mošeju? Vai Vatikāns pēc 50 gadiem arī būs islāmā, kā to savās kangariskās idejās pauž kāds provokators par Latviju, kas pēc 50 gadiem būšot islāmticīga valsts? Provokatīvas spriedzes uzturēšana elektroniskajos portālos tiem ir kā medusmaize. (Arī katastrofas mazas un sevišķi lielās, kurās daudz bojā gājušo asiņu un tuvinieku asaru). Vinstons Čērčils savā darbā “The River War” rakstījis, ka “islāms cilvēkā ir kā trakumsērga sunī, ielūkojoties 14 gadsimtus garajā vēsturē”. Vai ar Saeimas deputātu delegācijas viesošanos islāmticīgo lūgšanu namā Rīgā netika pārkāpti korāna nosacījumi – tur vīriešu vidū taču tupēja sieviete ar plikiem ceļgaliem!?

Kangaru latviešiem nav trūcis visos laikos. Jau sākot ar krustnešu ienākšanu Latvijas teritorijā. Islāms sola nograut, aizmirst visu Latvijas mākslas un kultūras radītāju vārdus un darbus! Tie ietu bojā līdz ar Latvijas valsti. Mūzikas nebūs, jo mūziku islāms atzīst par kaitīgu. Islāma vietā daudz kā nebūs, kas latviešiem bijis gadusimteņiem. Latviskās dzīvesziņas, kultūras, Latvijas valsts un tautas iznīcības draudi ir reāli. Cik vainas pašos, cik alkatība, cik okupācijas laika sabojātā domāšanas sērga, cik islāma draudi. Domājošu indivīdu moka sāpes un atstāj cerība.

SECINĀJUMS

Uzdodot jautājumu, kas ir pārdomu virsrakstā “Vai Latvijas bojā eja ir nenovēršama?”, varu izteikt savas domas, kas mani nodarbina jau ilgāku laiku. Un, proti. Atcerēsimies, ko Rainis savulaik teicis un mēs bieži mēdzam citēt: “Pastāvēs, kas pārvertīsies!” Tad cik lielā mērā mums būtu jāpārveršas, lai pastāvētu? Līdz nepazīšanai? Tad kāda jēga tādai pastāvēšanai?

Ja viss arī turpmāk notiek kā līdz šim, ar tām pašām partijām un ar tiem pašiem politiķiem, tad beigas agrāk vai vēlāk ir garantētas. To nepārprotami apliecina valdošo ciniskā attieksme pret tautu un valsti. To nepārprotami apliecina Latvijas nabadzīgā vieta citu valstu vidū. Mums katram būtu jāatbild uz jautājumu – kā labā tik daudz dzīvību uz Latvijas neatkarības altāra upurējuši tie, kas atdusas Brāļu kapos Rīgā, Lestenē…Un uz Krievijas gulagiem izsūtīto kapos? Kas mūs un Latviju var glābt no bojāejas? Godīgi, gudri cilvēki, kas nekāro iesaistīties mūsdienu politiskajos, bieži vien ar kriminālu piedevu saistītajos procesos. Reformām būtu jābūt tik taisnīgām un lielām, kas šķiet neiespējamas.

Gunārs Janaitis, 2015. gada novembris

 

Minora garīgais spēks. Emīlam Dārziņam 140

DARZINS-Janaitis-6644

Izskanējis Emīla Dārziņa 140. jubilejas koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Ar radio “Klasika” rūpi – tiešraide visā Latvijā. Un vēl tālāk. Komponista atdusas vieta ir tepat Pārdaugavā Mārtiņa kapos. Lai deg piemiņas liesma izcilo latviešu kora dziesmu sacerētājam un Melanholiskā valša autoram.

DARZINS-Janaitis-6625DARZINS-Janaitis-6628DARZINS-Janaitis-6626DARZINS-Janaitis-6648

%d bloggers like this: