Aitu firmu mārketinga slazdi

Marketinga slazds-Janaitis-387

 Motto: Kas ar viltu pie jums nāk, tam nav vienaldzīgs jūsu maks!

Personas datu ievākšana

Mobilais iezvanījās, uz displeja rādot svešu numuru. Sievietes balss zonas otrā galā saldi burbuļoja apsveikumu: “Jūs esat iekļuvusi pusfinālā!” Kādā pusfinālā? Man paskaidro, ka manis aizpildītā laimēšanas anketa Sporta arenā “Rīga” pirms Jāņa Petera 75 jubilejas koncerta esot iekļuvusi pusfinālā. Es tiekot uzaicināta uz vakariņām restorānā Konventa sētā. Domāju – kas man? Aiziešu. Jā, anketā bija jānorāda savi personas dati un balva, ko sirds vēlās – vienu nedēļu kūrorta vai 500 eiro. Nodomāju, – ja kūrorts man pavisam tuvu, jāiet. (Tikai tad es vēl nenojautu, ka trusītis uzķēries uz “mārketinga” āķa.)

 Vakariņas restorānā

Firmas pārstāvis Guntars mani laipni sagaida viesnīcas hallē un tad tieku vadāta pa gaiteņu gaiteņiem, kas it kā neatbilst uz pusfinālistu vakariņām aicinātās statusam. Tā kā vēl nekas slikts nenotiek, ļaujos notikumu attīstībai. (Man nav arī jausmas par to, ko kāda sieviete vārdā Liene raksta par šo Guntara kantori tālajā 2009. gadā. ”Apnicis, ka šī kompānija zvanās un aicina uz savām prezentācijām. Tas notiek tik uzmācīgi un stāsta tādas pasakas, ka domātu, ka šīs firmas izstrādājumi ir tik superīgi, ka neviens pat nedrīkst atteikties no viņu piedāvājumiem.”) Tad nokļūstam tādā kā darba telpā ar lielu galdu. Izrādās – esmu te vienīgā pusfināliste. Saucamās vakariņas – kafija, grillēti vistas spārniņi ar zaļiem salātiem. Vistas spārniņi gan vairāk atgādina grauzdētas vaboles, tādēl tiem nepieskaros.

Saruna

Man pilnīgi svešs cilvēks, firmas pārstāvis sarunu uzsāk par gulēšanu, apjautādamies par manu veselību. Ko tas varētu nozīmēt? Tad aptuveni vairāk nekā stundu veltīju komercaģenta lekcijai par dabīgiem un nedabīgiem materiāliem, tajā skaitā par matračiem un dabīgu aitu vilnas segām ar sudraba diegiem, kas atbrīvojot no krākšanas un citām vainām. Vasarā sega esot vēsa, bet ziemā silta. Magnētiskās iestrādes segā pārtraukšot sāpes krustos un locītavās. Kam tagad nesāp krusti un locītavas!? Radio reklāmā to atkārto vai reizes desmit dienā. Augšāmcelšanās esot ļoti spirgta. Viņš pats uz sevi esot izmēģinājis un arī visi, kas šīs segas iegādājušies, esot sajūsmā. Pašlaik esot lielas atlaides un, ja nevarot uzreiz samaksāt, viņa firma ir ļoti pretimnākoša. Tā sadarbojas atkal ar citu firmu, kas izsniedz aizdevumus maksājumiem ilgtermiņā. (Ievērojiet – ja cilpa “tas ir ļoti dārgi” trūks, rezervē ir otra – aizdevums). Ilgā saruna – prezentācija beidzās ar ko? Protams, ar pasūtījuma rēķinu. Mārketings triumfē, kad pasūtījuma rēķinu ielieku savā somā.

Rēķins

Kopējā preču vērtība 1323,- EUR, atlaide 168,- EUR, summa apmaksai – 1155,- EUR. Tas būtu par vienu virsmatraci, diviem spilveniem un divām segām. Jā, un veikalā tas viss neesot nopērkams! Rēķins ir rozā krāsā. Apmēram tādā pašā tonī, kā toreiz, anketu aizpildīšanas laikā uzraksts – Uzraksti, ko vēlies!

Secinājums

Vēl tiku vajāta no komercaģenta ar vairākiem neatlaidīgiem zvaniem tad, kad biju nolēmusi atteikties no šīs apcirpšanas procedūras precēm. Papētot internetā firmas mājas lapu un atsauksmes par šo firmu gadu garumā, kļūst skaidrāka klientu vilšanas tehnoloģija. Sākums – pilnīgi nevainīgs. “Loterejas” anketas aizpildīšana vietās, kur pulcējas daudz cilvēku.   Tādā veidā tiek iegūti personas dati, bet par aitām un krākšanu miegā – ne vārda. Pēc “superizlozes” tiek reklamēta viena konkursa uzvarētāja. Parasti sieviete. (Izrādās – placebo efektu iespējams dārgi pārdot. Tik naivās jāsameklē, lai var apvārdot.)

Atkal zvana telefons. Tiek piedāvāts pārbaudīt ūdens kvalitāti. Bet par to, ka pārbaudītājiem ir recepte, kā jūsu krāna ūdeni padarīt šaubīgu, lai varētu jums uzbāzties ar ūdens filtru par 600,- EUR, ko jums nepavisam nevajag. Vai tā būtu tā pati, vai cita aitu firma?

 Apgaismības pārņemtās klientes stāstu pierakstījis Gunārs Janaitis

 P.S. Rīgas ūdenim nav ne vainas. Vaina ir pastāvošajos likumos, kas pieļauj klientu apmānu, ievilināšanu savos slazdos un spekulēt ar to, kas jums nemaz nav nepieciešams. Mūsu pamācošā stāstiņa komercaģents, zaudējot šajā apmāna spēlē, ar rūgtumu intonācijā atzina –“Jūs neko nesaprotiet no mūsdienu mārketinga!”

Cilvēki, esiet modri! – kā savulaik teica Jūliuss Fučiks

 

Advertisements

BALTIJAS CEĻŠ

1989. gada 23. augusts. Pārāk ātri atlaidām rokas… Patriotiskā brīvības cerība nākamajos 25 gados, līdz ar ieguvumiem, kļuvusi par sāpīgi skaudru realitāti. Atcerēties, skumt un pieminēt,– tam mums laiks un enerģijas pārpārēm. Veidot godīgu nākotni savai valstij – prāta un neatlaidības par maz… 2014. gada 23. augusts.

 

LIKTEŅA PACIENTI

Katram savs slēdzis

Lai atsaucās tie, kuri neatzīst sevi par likteņa pacientiem. Mēs visi. It kā 10% no visiem – dažs vieglāk, dažs smagāk sirgst ar depresiju, šizofrēniju – vai citām psihiskas novirzes slimībām. Palasiet interneta portālos anonīmos komentētājus. Tur šie desmit procenti atrod savu izpaušanos, komentējot, aplejot ar internetdubļiem cits citu vai negatīvo ziņu personāžus, kaut paši tiešā veidā nebūdami Rīgas Psihatrijas un narkoloģijas centra pacienti – piemin Tvaika ielu.

Neliels citāts no preses relīzes izstādei SARKANDAUGAVA. DĀRZS. Mākslas projekta “Urbānie pilsētstāsti” Rīgas mikrorajonos.

No 14. līdz 17.augustam Sarkandaugavā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra 5. korpusā būs (bija) skatāma ekspozīcija „Dārzs”. Vairāk nekā 100 gadus senā ēka būs (bija) atvērta visiem interesentiem, kuri varēs (varēja) iepazīties gan ar nama un slimnīcas vēsturisko vidi, gan ar īpaši sagatavo tematisko izstādi. „Dārzā” apmeklētāji basām kājām varēs (varēja) izstaigāt sajūtu taku, kamēr tukšo palātu četrās sienās ziedēs (ziedēja) efejas, smaržos (smaržoja) lavandas, plauks (plauka) bērzu birzs. Vinsentam van Gogam,  Zeldai Ficdžeraldei, Pēterim Krastiņam veltītajās istabās varēs (varēja) aizdomāties par  plūstošo robežu starp talantu un slimību, bet citās – par prātu un neprātu, par reālo pasauli un paralēlo, par „normālību” un „citādību”, par „mums”un „viņiem”, par sevi un „sevi otro”.

Kuratores: Kristīne Želve un Ieva Stūre.

Tā nebija izstāde tradicionālajā izpratnē. Iespējams, pat ne laikmetīgās mākslas izpratnē. Drīzāk veiksmīgi tēlains salikums no tā funkcionāli, medicīniski atpalikušā (vēsturiskā), kas šajās telpās, palātās vēl bija saglabājies, ar dažādu mākslinieku specifisko jaunpienesumu.

Neesmu izvirzījis mērķi – parādīt šo ekspozīciju attēlos, kas būtībā nemaz nebija iespējams. Drīzāk katram bloga viesim piedāvāt redzētā iespaidus. Tādā veidā mēģināt pagarināt trīsdienīgās izstādes terapiju.

%d bloggers like this: