Ierasties sapņos

Autors Ivars SĪLIS

Patlaban cīnos ar savām raibajām atmiņām grāmatu veidā. Jau sen esmu sācis rakstīt, lai atbildētu uz jautājumu: kādi īsti ir tie polāreskimosi? Vēl nezinu. Es tikai pazīstu cilvēcīgus cilvēkus. Un tādēļ vienmēr satiekoties, es visus cilvēkus vērtēju kā indivīdus un ne tikai kā piederīgus zināmai grupai, nācijai, un noteikti ne rasei. Tajā pašā laikā apzinos, ka daba, kultūra un vēsture veido tautām kopīgas izturēšanās pazīmes un vērtības.

Mana izjūta par tautiešiem veidojās bēgļu gaitās no 1945. gada aprīļa rietumos, Baltijas jūras pretējā krastā, Dānijā. Septiņus gadus nometnēs un vēlāk, kad gandrīz visi bija emigrējuši uz tāliem kontinentiem, mazajā latviešu pulciņā dāņu sabiedrībā. Un caur mātes dziesmām manos sapņos, manā fantazijā par Dzimteni. Toreiz mani elki bija jūrnieki, daži akadēmiķi un mākslinieki, bet galvenokārt jau vilņu jātnieki. Vīri, kas iziet pasaulē ar taisnu muguru, satiek citus ar atvērtu prātu un acīm, respektē citu tautu paražas, vīri uz kuru vārdu tu – un tas biju es kā mazs puišelis – vari paļauties. Čakli, izpalīdzīgi, uzņēmīgi, dzīvespriecīgi – tās dziesmas, tās dziesmas – un ar zināmu, bet ne parspīlētu interesi par kultūru. Continue reading “Ierasties sapņos”

Latu tapšanas vēsture – kartona kastē…

LATS–Janaitis-162

Vēstures mēdz būt vienlaicīgi divas. Viena oficiālā, otra personīgi piedzīvotā, redzētā. Oficiālā versija bieži vien stipri atšķiras no personīgajām vēsturiskajām liecībām. Kā tas noticis ar latu tapšanas vēsturi, spriežiet paši.

Pagājušā gada nogalē dienasgaismā (kāda nu tā ir šobrīd) parādījies skaisti noformēts un, domāju, patiess izdevums “Nauda ar Latvijas dvēseli. LATS”. Ne katrā izdevumā atradīsiet šādu piezīmi – “Rakstos izteiktie viedokļi un uzskati atspoguļo intervēto personu un autoru redzējumu. Par saturu atbildību uzņemas katra konkrētā raksta autors”.

Mans nodoms nav recenzēt šo izdevumu, tikai cita starpā pievērst uzmanību lata radīšanas vēsturei (102-117 lpp.).

Rakstu “Kā tapa lasīši, gotiņas, ozolīši…” autors Raitis Strautiņš sāk ar vārdiem:

“Jaunā nauda bija skaista kā pati neatkarīgā Latvija. Kritikas par tās izskatu bija maz. Acīmredzot pamatoti. Palūkosimies uz lata radīšanas objektīvu apstākļu un valsts politikas diktētajā finiša taisnē – nacionālās valūtas vizuālā veidola radītāju acīm. Kas viņi bija, un kā tas notika? Cik daudz šajā procesā bija nejaušību, cik – likumsakarību, un vai vispār bijām pelnījuši tik skaistu naudu…”

Tagad, kad pretēji tautas vairākuma gribai, lats nomirdināts un tā vietā nācis ne tik skaistais un vērtīgais, līdz šim lietotajos maciņos nepiemērotais eiro, atgādināt lata radīšanas vēsturi ir vairāk nekā vietā. Vēsturi, kas līdz šim glabājusies… kartona kastē. Par to interesi nebija izrādījusi  Latvijas banka. Materiāli nav nonākuši arī akmens sviediena attālumā esošajā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas krājumā. Man, kā vienam no 20 gadu latu lietotājam, tas šķiet dīvaini. Un nav jau runa par to, ka katra papīrnaudas latu veidotāja honorārs ir bijis 300 USD, ka, lai lata veidošanu novestu līdz galam bija nepieciešami pašu mākslinieku vērā ņemami neatmaksāti ieguldījumi. Runa ir par attieksmi. Pret darītājiem. Pret vēsturi.

Tad, kad sāks darboties Nacionālā bibliotēka, tad arī katrs apmeklētājs varēs redzēt, sajust lata piemiņai veltītajos toņos noformētos stāvus… Bet pirms tam Viļānos ar eiro kabatā pastaigāties pa Lata ielu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA