VAI TIEŠĀM?

Padomju Dzimtenei-Janaitis-244

Jā, tiešām! Nedēļas kultūrlaikraksta “Literatūra un Māksla” laikā Dziesmu svētkus esmu fotografējis, tiem līdzi dzīvojis akreditēto fotogrāfu kopkorī pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Krājumā emocijas/atmiņas un negatīvu tūkstoši.

Tas bija 1985. gads. Tika nodziedāta programmas pēdējā dziesma, bet kopkoris nerimās. Sauca pēc Imanta Kokara. Kad izskanēja neparedzētie “Pūt, vējiņi…”, Mežaparkā iestājās pilnīgs klusums. Dziedātājos un klausītājos. Labi dzirdama bijusi tikai kāda gaismotāja balss: “Izslēdz prožektorus!” – atceras fotogrāfs Valters Ezeriņš. Nekādas vairs dziedāšanu lustes! Kora dalībniekiem un klausītājiem uz ātrāko jāatbrīvo teritorija.

Mēs vairāki fotogrāfi, uzspējām vēl nopirkt kioskā  pa cīsiņu porcijai, ar sinepēm un maizi. Ēdam stāvus, pie apaļiem galdeļiem. Uzrodās augsta ranga miliči, kas stingri pavēl mums atstāt laukumu. Aizstāvos, ka visu dienu strādājot, nav bijis laika paēst. Miliči ar uzrotītām piedurknēm vērtē mūs, mēs viņus. Zobus griezdami, viņi uz cīsiņu laiku tomēr atkāpjas. Gandrīz cilvēcīgi. Pret ēdošām personām varu nepielietoja.

Galvenais pārsteigums sekoja tad, kad sakrāmējis fotoaparatūru savā žigulī, braucām ārā uz Viestura prospektu. No krūmiem aiz estrādes viena pēc otras izlīgo ar zaļu brezentu pārvilktas smagās mašīnas. Mugurpusē uz tām krieviski rakstīts – ļūģi. Tulkojumā – cilvēki. Kādas divdesmit. Pilnas ar padomju armijas kareivjiem.

Latvieši, manuprāt, ir vispacietīgākā tauta. Izņemot vienu reizi 1905. gadā. Zem saukļa “Padomju dzimtenei dziesma lai skan”, kopkorim nācās uzstāties kopā ar padomju armijas sauszemes spēkiem un jūrniekiem, izpildot D. Tuhmanova sacerējumu “Deņ pobedi” (Uzvaras diena). Protams, ne tieši ar tiem, kas katram gadījumam bija dislocēti krūmos aiz estrādes.

Šo attēlu tā laika “Literatūras un Mākslas” redaktors J.Š. izlēma nepublicēt.

Advertisements

PILS DEG…

PILS DEG-Janaitis-1020762PILS DEG-Janaitis-1020776PILS DEG-Janaitis-1020779PILS DEG-Janaitis-1020784PILS DEG-Janaitis-1020786PILS DEG-Janaitis-1020788PILS DEG-Janaitis-1020793PILS DEG-Janaitis-1020793PILS DEG-Janaitis-1020797PILS DEG-Janaitis-1020798PILS DEG-Janaitis-1020799

EŅĢEĻTAURE

Engeltaure-Janaitis-0742

 

 

 

“Persona non grata”

Nekauna-Janaitis-2112Nekauna-Janaitis-2197

Esmu nācis pie secinājuma, ka fotokamera ir viens bīstams rīks. Nemākuļu rokās. Katrs lieto to, ko spējis iegādāties (ziepjutrauks, “kropēta” kamera ar standartobjektīvu, u.c.). Kā un kur to lietot, atkarīgs no kameras lietotāja zināšanām/prakses par fotogrāfiju un uzvedības ētikas ievērošanu fotografēšanas laikā.

Var tikai iedomāties kādas organizatoriskas pūles, laiku, rūpes par klausītāju un mūzikas zināšanas jāiegulda organizējot sarīkojumu – konkrēti komponistam Raimondam Tigulam rīkojot gadskārtējo Ārpasaules mūzikas koncertu Tiguļkalnā Talsos. Viss, kas notiek koncerta laikā, būtībā ir koncerta organizētāju intelektuālais īpašums un jebkāda veida fotouzņemšana bez sarīkojuma organizatoru atļaujas/akreditācijas uzskatāma ne tikai par zagšanu, bet arī sarīkojuma apmeklētāju un mūzikas izpildītāju traucēšanu. Mūsu sabiedrībā bieži vien šī sarkanā svītra tiek pārkāpta un tie, kas kameru neprot atstāt mājās, kad tā nav nepieciešama, nonāk “persona non grata” situācijā. Kaut šis termins nāk no diplomātisko attiecību sfēras, tas, manuprāt, labi ilustrē aprakstīto gadījumu.

Epizode. Dzied jauniešu koris Kamēr… Skatuves priekšplānā parādās jaunava vannasistabas iešļūcenēs ar kameru rokā. Ignorējot skatītāju simtus, viņa spaida savas kameras slēdža pogu, katru kadru aplūkojot displejā, ar savu augumu un kustībām aizsedzot mūzikas izpildītājus Un tā visu koncerta laiku. Ir jābūt sevišķi bezkaunīgam radījumam, lai tā rīkotos. Var tikai pabrīnīties par koncerta rīkotāju un skatītāju iecietību, kas šo jaunavu savlaicīgi nepavadīja līdz izejas vārtiem. Man iebildīs – tas jau brīvdabas koncerts. Bet vai brīvdabas koncertā bildētājiem ir lielākas tiesības būt par traucēkli pasākuma norisei? Tas ir kultūras jautājums. Neatrisināts, bet risināms kultūras jautājums.

Katrs, kas nopircis šķēres, nevar būt frizieris. Katrs, kas nopircis fotokameru nevar būt un arī nebūs fotogrāfs. Ja es aiziešu griezt matus pie šķēru īpašnieka, tas nejauši var izdurt man aci. Ja katrs, kam kamera, sevi tēlos par reportāžas meistaru koncerta laikā, saražos  nevienam nevajadzīgas čužas.

Aicinājums. Cienīsim mūziķus un klausītājus! Nebāzīsim mūziķu sejās savu kameru stiklus, nepiepildīsim klausītāju/skatītāju ausis ar bīstamā rīka klikšķiem!

Citam citu jāsaplosa…

Plesejkaija-Janaitis-0713

 

Daba neko labāku nav iekārtojusi, kā tikai to – lai izdzīvotu citam citu jāapēd. Latvieši šo dabas likumu cenšas ievērot jo sevišķi.

Kaija glezniecībā, fotogrāfijā, tēlniecībā parasti tiek attēlota kā skaistuma, romantisma simbols. Rīgas lielveikalā Spice eskalatoru telpas interjera apdarē pie griestiem iekārtas treknas, baltas kaijas. Tur līdzās ir vairākas ēdamvietas. Iespējams tādēļ treknas. Ragaciemā pie kāda restorāna trekna kaija granītā uzlikta uz postamenta.

Manā pagalmā regulāri dežurē liela sudrabkaija, ko kaimiņi piebaro ar maizi. Tā papildporciju dabū arī uz pretējās mājas balkona. Gandrīz no rokas. Bet ar to viņai, izrādās, par maz. Nesmādē zvirbulīšus, ko savukārt mēs uzcienājam ar baltmaizi.

Informatīvajā telpā parādās ziņas, ka nav izslēgta nodokļu palielināšana un runas par pensiju indeksāciju neiespējamību.

Esmu ievērojis, ka kaijas barojas arī ar noķerto baložu iekšām.

Man ir pamatotas aizdomas, ka šīm darbībām ar romantismu maz sakara.

%d bloggers like this: