Katrs esam – dzīva grāmata

Andra KONSTE – Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja

 

19. maijā Ventspilī, Pārventas jaunajā bibliotēkā, Pārventas svētku ietvarā, notika neparastspasākums: bibliotēkā varēja lasīt ne tikai grāmatas ar papīra lappusēm cietos un mīkstos vāciņos, bet arī pieteikties uz tikšanos ar dzīvo grāmatu. Viena no tām biju es.

Sākumā domāju, ka būs jāatstāsta lasīto grāmatu saturs, un sabijos, ka nāksies pārvākties uz dzīvi skaistajā ēkā vismaz kā Šeherezadei 1001 nakts ilgumā, jo no 5 gadu vecuma lasu nepārtraukti, bet tad bibliotēkas vadītāja Igeta Gredzena mani nomierināja, ka būs jāatbild tikai uz mani lasošo cilvēku jautājumiem. Tas mani kā biežu sarīkojumu vadītāju iepriecināja, jo zināju, ka atbildēt ir vieglāk kā jautāt. Mazliet bažījos, vai būs tie jautātāji, jo latviešiem, un varbūt kurzemniekiem īpaši, laikam šķiet nesmalkjūtīgi cilvēku izprašņāt, ja nestāsta pats, labāk liekamies mierā, tomēr gluži tā vis nebija. Pēc iepriekšēja saraksta ik pa pusstundai nāca visdažādākie cilvēki un tiešām jautāja dažādas lietas – visbiežāk, protams, par manis vadīto Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, par rakstniekiem, vai tiešām viņi tur raksta, kāpēc tieši tur ir labi, ko viņi dara, kad neraksta, kā var saprasties ar citu valstu rakstniekiem…par privāto dzīvi nejautāja gandrīz neko.:) Ne manu, ne rakstnieku…

Un beigās aizrunājāmies par visnotaļ būtiskām lietām, kāpēc tik maz ir jauniešu grāmatu par dzīvi, bet tik daudz par vampīriem, ko darīt, lai lasošo (un, manuprāt, tas ir vienlīdzīgs ar vārdu domājošo) cilvēku skaits augtu, kādas tur būtu valsts funkcijas..nu tā…

Galarezultātā man uzdāvināja spoži dzeltenu krekliņu ar akcijas nosaukumu priekam un kafiju mundrumam, pa starpu dabūju pie viena galdiņa pat ar Lauri Reiniku, kurš uzstājās svētkos, pasēdēt J, redzēju, ka arī ar citiem cilvēkiem – grāmatām noris mundras sarunas, un secināju, ka šis bija viens labs notikums, kurš atjaunoja ticību tam, ka varam tikties ne tikai virtuāli.

Advertisements

BEZ MĪLESTĪBAS NEDZĪVOJIET…

 

Pati jaunākā izstādes apmeklētāja 10 dienas vecā Alise

Lielu darbu izstādes organizēšanā ieguldījusi ARTE studio vadītāja Diāna Strazdiņa. Bērniem bija dāvanas, atrakcijas, priekšnesumi.

Izstādes LATVIJAS BĒRNI autors Valters Poļakovs uzņemts ar iPhone 4

Piektdienas pēcpusdienā, 19. maijā Smiļģa muzejā tika atklāta fotomākslinieka Valtera Poļakova personālizstāde LATVIJAS BĒRNI. Zīmīgi, ka tas notiek dienā, kad Latvijas pašvaldību kongresā izskan aicinājums valdībai pārtraukt pasīvu demogrāfiskās krīzes vērošanu. Valda Dombrovska (Vienotība) valdību laikā notikusi vēl nebijusi Latvijas iedzīvotāju skaita un arī dzimstības samazināšanās.

Valteram ir divi bērni savā ģimenē, bet simtiem viņa uzņemtajās emocionālajās fotogrāfijās.

Bērns ir auglīgas mīlestības turpinājums. Tu, es – mēs visi.

Kas fotogrāfu Valteru trencis grūtību kalnā, – domāt, gatavot, kopēt, pārvarēt, svīst, sadarboties, pārdzīvot, nervozēt, šaubīties…

Kas?

Fotogrāfijas jēga! Tā deg Valtera sirdī kā iecerētās tēmas jēga. Viņš strādājis vairākus gadus, krādams izcilākos kadrus. Bez degšanas nav mīlestības. Bez mīlestības nav turpinājuma. Bez turpinājuma mēs aizejam nebūtībā. Latvijas tauta ir ceļā uz savu nebūtību. Caur savu fotogrāfiju bērnu tēliem, Valters šajā ceļā ir izlicis cerību zīmi. Tiem, kas ievēros mīlestības ceļa noteikumus. Tiem, kas sapratīs, kas ir valsts galvenā vērtība.

Lai mērķtiecības smago nastu atvieglo pelnīts gandarījums!

 

 

PIEMINEKLI CELTU

1945. gada 8. maija vakars bija īpašs, jo sprāgstošo lādiņu duna bija pierimusi, gaisā virmoja kara beigas. Vācieši kapitulēja. Kaut arī Kurzemes katls vēl nebija ieņemts, naktī no astotā uz devīto maiju, karotāji apskurbušā priekā šāva gaisā no visa, no kā tik varēja šaut. Tas bija viens nepārtraukti nerimstošs haotisku šāvienu troksnis. Visā kara laikā tādā noskaņā un izpildījumā nedzirdēts. Dažādu kaujas ieroču koptroksnis tumsā, – uz zemes, debesīs.

Iepriekšējā vakarā pāri mūsu mājai ļoti zemā lidojomā, dīvaini skaļi aizrēca krievu lidmašīna. Es tajā laikā pēc motoru skaņas pazinu  vācu, krievu un amerikāņu piederības lidmašīnas. Tajā brīdī biju istabā, bet, kad izskrēju pagalmā, lidmašīna jau šķīda gabalos purvainās pļavas mežmalā. Tās lidmašīnas atliekas zeme glabā vēl šodien. Kara laika puikām krītoša lidmašīna bija sevišķs notikums. Un, ja tā nokrīt ar paša kājām sasniedzamā attālumā. Katastrofas vietās lūžņos ir ko pētīt un atrast. Visādu verķu papilnam – no kondensatoriem gari, jo gari sudraboti staniola papīri, visādi vadiņi, kas noderīgi zivju ķeršanai ar cilpu, ja laimējas, gadās arī kāds ložmetējs. Un tas īpatnējais smārds, kas nekļūdīgi norāda, ka te tuvumā noteikti ir vraks. Bojā gājušas lidmašīnas vraks. Jožu uz eksplozijas vietu, kāda nepilna kilometra attālumā.

Manu skrējienu aptur lidmašīnas nolūzušā dubultaste un spārns, kas nokrituši dažus metrus aiz mūsu ģimenes gruntsgabala robežas. Kad ātrumā esmu ticis galā ar lidaparāta detaļu apskati, turpat netālu, jau dīgt sākušajā zaļajā zālē ieraugu kādu citu priekšmetu. Tas ir melns zābaks, kas  arī tikko no debesīm novēlies. Gribu to pacelt, bet izrādās aizdomīgi smags. Zābaks ir pilns. Ar kāju, kas vēl silta un rēnajā vakarā garo…

Kad esmu notikuma vietā, tur jau pilns ar  interesentiem, kas mani apsteiguši. Kāds veikls zellis lūžņos atradis apskaužami labu guvumu – pistoli makstī pie lidotāja krēsla, bet viņam nepaveicas. Pieaugušie zelli aiztur un atbruņo. Citi tajā pašā laikā aizņemti ar gabalos sarauto lidotāju ķermeņu daļu savākšanu baltā zīda izpletņa drānā, kas izplāta uz zemes. Tā pamazām krāsojas asinskrāsā. Krūmājā un priežu zaros vējš šūpo uzvarētāju homo sapiens sovjeticos zarnas…

Tās ir kara beigas tiem, kas vēl pirms nedaudz minūtēm, uz pretinieka kapitulācijas priekiem, iespējams, bija ieķēruši sīvo (tā zināja teikt pieaugušie), un tad gājuši bojā, izšķīstot gabalu gabalos.

Tās ir kara beigas ne tikai divu tirānu apmātām tautām un tiem padomju cilvēkiem, kas līdz sava mūža beigām būs iesprūduši kara atmiņās, – kinofilmās un grāmatās.

Tās ir kara beigas, un reizē pilnīgi ačgārnas dzīves sākums mums, kas vēl dzīvos savā zemē pirmskara Latvijas atmiņās, kā arī viņi tur tālumā prom no savas dzimtenes – trimdā.

Tad es vēl nezināju, ka šajā astotā maija vakarā, bēgļu pilnas laivas steidza atstāt Latvijas krastu. Bēgļu vidū ir arī dzejniece Veronika Strēlerte, kas motorlaivā dodas pāri Baltijas  jūrai uz Zviedriju. Ar visiem saviem dzejoļiem – uzrakstītajiem un vēl rakstāmajiem. Cita starpā viņas skopajā bagāžā ir tam laikam un situācijai ne sevišķi  piemērots apģērba gabals – krāšņa vakarkleita…

Tajā vakarā es vēl nezināju, ka bēgļu pārpildītajām laivām no Kurzemes krasta saviem saimniekiem peldus līdzi seko viņu uzticamākie draugi –  suņi. Un spēkiem izsīkstot, tie cits pēc cita nogrimst jūras dzelmē…

Es viņiem pieminekli celtu.

 


 

 

 

%d bloggers like this: