GRĒKA NOSLĒPUMS


Tikai jautājumi un viena atbilde.

Pirmais jautājums. No vienas puses sludinot, ka cilvēks dzimis priekam, par kristietības simbolu ir pieņemts un tiek lietots Dieva dēla ciešanu apogejs – krustā sistais Jēzus? Kāda tam motivācija? Man nepārprotami rodas asociācijas ar šausmu filmu produkciju, ar līdzīgu literatūru, ar šausmu notikumu informatīvo izspīlēšanu ziņu avotos visā pasaulē. Uz ko tas vērsts? Lai es sāktu ticēt, ka man nemaz tik slikti neklājas? Lai es uz citu bojāejas un ciešanu rēķina justos komfortablāk?

Otrais jautājums. Vai Dievs bijis naivs muļķis, pasaules atpestīšanai ziedodams savu dēlu Jēzu? Vai pasaule no tā kļuvusi un kļūst labāka? Cilvēks pēc sava būtības nav mainījies uz labo pusi. Drīzāk otrādi. Ir tikai progress tehnoloģijās, kas īsā laikā rada pretējo – regresu. Vai  skaidrojumi par Jēzus upurēšanas jēgu no reliģisku motivu dēļ iztur kritiku? Un, ja neiztur – tad atbilde ir – ticiet! Kari pagātnē un to nepārtrauktie draudi nākotnē. Cik ticīgo ir gājuši un iet bojā reliģisko konfliktu dēļ? Jā, tā ir liecība par katra cilvēka atsevišķi un cilvēces zemo attīstības pakāpi kopumā. Un valstu varu divkosību. Teroristi par tādiem jau piedzimst, vai tie rodas kā nežēlīgu varu nežēlīgs pretmets?

Trešais jautājums. Tiek sludināts – Dievs ir mīlestība! Un neviena reliģiskā konfesija nemēdz runāt par savām lielajām kļūdām, grēkiem. Cik jūs zināt, vai cik esat dzirdējuši par katoļu baznīcas viduslaiku inkvizīciju? Kā tas iet kopā ar – Dievs ir mīlestība! Vai inkvizīcija nav bijusi izmantota kā ideals paraugs totalitārām varām savu tautu izspiegošanai un apspiešanai? Inkvizīcijai bija neapstrīdamā vienīgā taisnība. Kā laicīgai varai, kas izgudro un pieņem tādus likumus, lai tautas un cilvēces aplaupīšana kļūtu likumīga.

Ceturtais jautājums. Vatikāna greznība, kas peld zelta spožumā. Visu sakrālo celtņu arhitektoniskā un mākslinieciskā vērtība iespaida radīšanai. Un nabaga sieviņa Āfrikā vai Aglonā, sažuvušām rociņām trīcot, ziedojumu urnā iemet savu pēdējo santīmu. Bībelē rakstīts un tiek sludināts, ka desmitā daļa jādod baznīcai. Un tad vēl vismaz puse valstij nodokļos un, kas tev pašam? Tikai ticība uz mūžīgu dzīvošanu?

Piektais jautājums. Ko gan visu nav iespējams attaisnot verbāli. Teiksim – Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi… Tad, ja mums trūkst atbildes uz radušos jautājumu. Vai pašos ticības skaidrojumos nav iekodēts strupceļs, divkosība?

Sestais jautājums. Vai reliģiskās konfesijas var uzskatīt par ticības un sirdsmiera  preces piedāvātājiem? Gadsimtu gaitā reliģijā izstrādāti tik daudz cilvēku iespaidošanas rituāli, ko nevar pārspēt paši izcilākie teātra vai kino režisori kopā ņemot. Iespaids tiek radīts uz visiem cilvēka uztveres  un maņu orgāniem. Vai ir atšķirība starp ikdienas preču tirgotājiem, kam neinteresē vai piedāvājamā prece jums vispār vajadzīga. Tirgotāji labi apguvuši reliģisko svētku izmantošanu savu preču noietam. Tad varbūt 10% no ienākumiem, kas gūti šo svētku sakarā, ziedot sakrālo celtņu uzturēšanai?

Septītais jautājums. Kristus krusta ceļa sākums un nāve ir – nodevība. Savējo nodevība. Nāvei nepieciešami dzīvības atņemšanas izpildītāji. Romiešu vara šai lomai labi derēja. Un man uzmācīgi prātā nāk mūsdienīga līdzība – fašisma vara, Hitlers. Vai te nav saskatāma līdzība ar senajiem notikumiem? Tikai mūsdienu izpildītājs to izdarīja attiecībā uz miljoniem dzīvību. Un vai mācībai par Jēzu un holokaustu nav līdzība dividendēs?

Astotais jautājums. Vai ticībai nepieciešams apliecinājums, pamatojums? Vai tādu jautājumu un arī iepriekšējos maz drīkst domās ielaist. Kur nu vēl publiski izteikt? Varbūt arī tas ir kavalificējams kā grēka noslēpums? Vai ticībai kā darbībai nav nepieciešams nedz apliecinājums nedz pamatojums? Tie, kas izlasīs šos jautājumus, varēs mani vainot vēlmē zināt un apjaust to, kas cilvēkam nav lemts. Un jautāt arī man – vai es pats ticu?

Atbilde. Jā. Es ticu. Bet bez starpniekiem. Uz ticību balstītie labākie radošie darbi glezniecībā, mūzikā, tēlniecībā, literaturā iztur laika pārbaudi un sniedz cilvēkiem dievišķu  garīgo attīrīšanos. Un mani jautājumi nav vērsti ticīgo konfrontācijai. Ja jau katra reliģija ir brīvs piedāvājums bez aprobētām dogmām, tad ticīgajiem, lai ir prieks ticēt. Bet ticēt patiesi un no sirds, ne sava naivuma dēļ.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s