Ciparu ceļa ceļiniekiem…


I

Salīdzinoša atkāpe
Tie varēja būt 1970. gadi, kad paslepen no Amerikas atvestajos fotožurnālos arī dzelzs priekškara šajā pusē varēja aplūkot Kodak reklāmu pa visu žurnāla lappusi – bildi ar sudraba stieņiem un apgalvojumu, ka firmas krājumā esošais sudrabs pietiks Kodak fotomateriālu izgatavošanai vēl vismaz 25 gadiem! Sudraba savienojumu emulsija, fotoķīmija, filmu un kopiju attīstīšanas ietaises, palielināšanas aparatūra un galvenais – zināšanas, lai ar visu to prastu pareizi rīkoties, bija pamatā vairāk nekā 150 gadus pastāvošajai analogai fotogrāfijai. Šādi apstākļi deva iespēju fotogrāfiem nozari turēt savās rokās un pat piešķirt tādu kā noslēpumainības plīvuru fotogrāfiju tapšanas procesam. Mūsdienās fotoattēla veidojošais mikroskopiskās sastāvdaļas sudraba savienojuma grauds aizstāts ar pikseli. Digitālās fotokameras (DgFk) sensors sastāv no mikroskopiskiem gaismjutīgiem elemetiem, kas nosaka pikseļu skaitu. Katrā DgFk to skaits sniedzas miljonos, kas to vien tik gaida, – nospiežiet kameras slēdzi! Katra jauna tehnoloģija savai priekštecei ierāda vietu progresa vēsturē. Un tagad, gandrīz it viss, kas saistīts ar analogo fotogrāfiju, jau kļuvis par fotogrāfijas attīstības vēsturisko sadaļu. Atliek tikai secināt, ka zaudējot iepriekšējā posma praktisko lietojumu, tiek zaudēts arī daudz materiālo un enerģētisko resursu. Bet kā aprēķināt digitālās fotogrāfijas ieguvumus sadzīviskajā paātrinājumā, – operatīvāks un lētāks rezultāts, mobils pārsūtīšanas veids, enerģētisko resursu ekonomija, vides saglabāšana. Ja agrāk, lai iegūtu fotoattēlu, fotogrāfam bija jāstrādā pilnīgā tumsā un sarkanā gaismā, tad tagad fotolaboratorija ar lielākām iespējām – dators ar attiecīgām programmām ir gaismā uz rakstāmgalda. Pēdējie mohikāņi, kas vēl lieto filmu aparātus, ar katru dienu kļūst aizvien mazāk un mazāk…
Diemžēl, viss nav tik vienkārši, kā šķiet. Tie, kas izgudro, ražo un realizē fotoattēlu iegūšanas, apstrādes un saglabāšanas produkciju, tos vairāk par visu interesē peļņa.
Nenoliedzamais fotogrāfijas nozares profanizēšanās process progresējis proporcionāli tās pieejamībai, izplatībai. Pasaulē saražoti mazvajadzīgu vai pilnīgi nevajadzīgu fotogrāfiju kalni. Interneta mājas lapas slīkst nekritiski izvēlētos attēlos, kuru vieta visdrīzāk būtu atkritumu tvertne. Cilvēce ir pārblīvēta ar bildētājiem. Ar DgFk viņu uz priekšu izstieptajās rokās! Kaut dzīvojam izteikti vizuāla plaukuma laikmetā, vispārējo fotogrāfijas kultūras līmeni un izpratni par augstu nenosauksi. Arī mūsdienu vizuālā materiāla iegūšanas metode pieļauj paviršāku pieeju, nekā analogais fotogrāfijas veids, kad uzņēmums tapa nopietnāku iepriekšēju apsvērumu un pārdomu rezultātā. Laikā, kad lietoja fotoplates, fotogrāfs gāja uz uzņemšanu ar 6, nu 12 platēm; šaurfilmu ēras laikā ar 36 un vairāk kadriem, bet šodien DkFk vienā atmiņas kartē iespējams saglabāt simtiem uzņēmumu. Arī no tehniskā viedokļa mūsdienu ātrais vizuālais ieguvums nav ar ilgstošas noturības garantiju. Izvērst plašāk šo diskursu nez vai ir jēga, jo mums nākas lietot tos fotouzņemšanas un attēlu apstrādes rīkus, ko jaunās tehnoloģijas mums piedāvā un, ko mēs uzskatām par – labāk un izdevīgāk. Mūsdienās lielākā daļa fotogrāfiju rodas drīzāk kā atraktīvas akcijas rezultāts, un tikai neliels procents, kā paliekoši atzīstams vizuāls produkts. Fotografēšanas process suģestē, piešķir individam varenības šķietamību – apstādināt mirkli…

Kādu fotoaparātu izvēlēties?
Šis jautājums var attiekties uz trijām fotografēt gribošām interesentu grupām. Pirmā, kas filmu aparātu vēlas nomainīt pret digitālo; otrā, kuru neapmierina jau esošā digitālā kamera; trešā, kas vēlas sākt fotografēšanu ar digitālo ierīci. Un tie ceturtie būs tie, kas vēlēsies, lai viņus fotografē, skatīs un vērtēs citu uzņemto. Ja esat nolēmuši iegādāties DgFk, tad 1) kāda ir summa, ko varat atļauties; 2) kāda veida fotouzņēmumiem un cik bieži to lietosiet (sadzīves, ceļojumu bildēm, savas profesijas vai radošām vajadzībām); 3) vai jums ir dators un daudzmaz protat fotouzņēmumu apstrādi.
Te būtu vietā paskaidrot, ka ir divu veidu DgFk – kompaktās un spoguļkameras. Kompaktās ir ar iebūvētu objektīvu, spoguļkameras ar maināmu optiku. Visas kompaktās DgFk strādā ar lielāku vai mazāku nokavējumu, par digitālo spoguļkameru nokavējumu praktiski nav jāuztraucas. Kas ir nokavējums? Piemēram, slēdzi nospiežat situācijā, kad portretējamais žāvājas, bet bildē redzamā persona jau guļ… Gluži tik traki nav, bet piemērs raksturo kompakto kameru grupu.
Kā orientēties lielajā daudzumā? Vispirms salīdzināt un analizēt attiecīgos modeļus, cenas, konsultēties, nonākt pie argumentēta secinājuma, izvēles. Pēdējā laikā visā pasaulē vispieprasītākā ir firmas Canon produkcija. Canon EOS 7D, EOS 550D, EOS 5D Mark II, EOS 60D. Izziņas procesam var noderēt internets, bet iegādei tas nebūs pats labākais veids, jo pirms iespējamā pirkuma jūsu pacietība tiks pārbaudīta ar  solījumiem. Tas tādēļ, ka internetā bieži vien jums sola pārdot to, kas solītāju noliktavā nemaz neatrodas.

Arhiva veidošana.
Tas ir darbs, kas obligāti darāms paralēli uzņemšanas procesam. Arhīva sistēmai jābūt tādai, lai jebkuru meklējamo kadru iespējams atrast dažu minūšu laikā. Uzņemtais materiāls haosa stāvoklī zaudē savu jēgu. Kādas sazarojošās arhīva sadaļas veidot, – tas atkarīgs no uzņēmumu tematikas. Iekārtojiet arī atsevišķu sadaļu saviem labākajiem attēliem.
Digitālā procesa speciālisti šodien nespēj pasacīt, – kas būs pēc gadiem desmit, kur nu vēl pēc 100 gadiem? Cik ilgi saglabāsies CD vai DVD plastmasas kompaktdiskos ierakstītā informācija? Kā digitālās fotogrāfijas saglabāt nākamajām paudzēm? No savas personīgās pieredzes vēlos lasītāju darīt uzmanīgu, – plastmasai uzticēties nevar! Ne visi, tikai pirms trīs gadiem ierakstītie CD kompaktdiski šodien ir nolasāmi. Tas nozīmē, ka diskā ierakstītais ir zudis neatgriezeniski. Vislabāko CD kompaktdisku ilglaicīgumu uzrāda Verbatim markas produkcija. Drošākai attēlu uzglabāšanai iesaku lietot Verbatim DVD-R 8x Archival Grade matricas, kas klātas ar plānu zelta kārtiņu. Tā aizsargā plastmasu no oksidēšanās. Lai arhīva saglabāšanu padarītu drošāku un termiņu ilglaicīgāku (vismaz gadi desmit), jālieto cietais ārējais disks. Pašu vērtīgāko materiālu izlasi būtu jāuzglabā dublētā veidā un dažādās vietās.

Literatūra.
Iesākumliteratūra ir jūsu fotokameras lietošanas pamācība. Pret lietošanas instrukciju esiet iecietīgi. Praksē DgFk lietotāji bieži vien nezina, kā ar kameru apieties, un tad vēlamais kadrs nav iegūstams. Ar kameru jāprot rīkoties. Viena lieta ir iemācīties rīkoties ar DgFk, bet otra – prast fotografēt. Daudziem šķiet, ka tas ir viens un tas pats. Fotografēt prasmes attīstīšanai – speciālā literatūra, kursi, prakse, savu bilžu veiksmju un neveiksmju analīze. Tiem, kuri prot angliski vai krieviski, literatūras izvēle ir plašāka. Latviski labākais pēdējā laikā laists klajā izdevniecībā Zvaigzne ABC. Pārdošanā ir no angļu valodas tulkotā Maikla Raita Digitālā fotogrāfija. Apakšvirsrakstā paskaidrojums – Vienkārša ilustrēta rokasgrāmata, kas soli pa solim iemāca uzņemt lieliskas fotogrāfijas un apstrādāt tās datorā ar Photoshop programmu.Šī programma vienlaicīgi ir fotolaboratorija uzņemtā fotomateriāla attīstīšanai un arī skaistumindustrijas līdzeklis realitātes izskaistināšanai. Rokasgrāmata patiesi ir vienkārši saprotama un mācību sākumposmā var būt sevišķi noderīga. Te iespējams rast atbildes uz digitālās fotogrāfijas rašanās principiem, DgFk izvēlņu skaidrojumu, sniegti padomi kā rezultatīvi tikt galā ar dažādiem fotografēšanas žanriem, veidiem. Grāmatas liela daļa veltīta fotoattēlu apstrādes iespējām un paņēmieniem. Klajā laists arī Džona Hedžko Fotografēšana atjaunots izdevums. Līdzās padomiem par fotografēšanas mākas apgūšanu, zināšanām par gaismu, formu un kompozīciju, šajā izdevumā sniegts ieskats par attēlu apstrādi. Tiem, kas fotografē regulāri, silti ieteiktu attēlu atlases, apstrādes un arhivēšanas programmu Adobe Lightroom 3 jaunāko versiju. Nenožēlosiet!


II

Atceraties.
Digitālo fotokameru mēs saīsināti nosaucām DgFk, pie tā arī paliksim. Un tagad, liekot roku uz sirds – vai varat apgalvot, ka savu attēlu radīšanas instrumenta darbības instrukciju esat izstudējuši. Ja atbilde ir apstiprinoša, – tad fotouzņemšanas process jums būs apzināti vieglāks nekā līdz šim. No tehniskā viedokļa raugoties. Un padomāt, – kādu objektu vai notikumu izvēlēties, kā labāk un interesantāk to parādīt, būs vairāk laika. Ko uzņemt, lai paliek jūsu ziņā, bet padoms kā iegūt kompozicionāli izteiksmīgāku attēlu, var noderēt.

Zelta griezums.
Līdzsvars, līdzsvara likumu ievērošana mums sniedz estētisku gandarījumu, – mēdzam uzsvērt – zelta vidusceļš, zinām pieņēmumu par ideālām ķermeņa proporcijām, slavējam ideālu mūžu. Savukārt kompozīcijas līdzsvars veidojas no pareizām proporcijām, spēka vai smaguma samēriem. Dabas formas, kas veidojušās zemes pievilkšanas spēka iespaidā, vēja, ūdens, saules iedarbībā, ir mūsu estētiskās uztveres pieredzes pamatā. Izcilības mēraukla nepieļauj veselus lielumus dalīt vienādās daļās. Var sacīt, ne tik sen, 1951. gadā, modernās arhitektūras pārstāvis francūzis Lekorbizjē pilnveidoja priekšstatus par antīkās pasaules, renesanses un klasicisma arhitektūras paraugiem. Viņš apkopoja harmonijas atziņas, kur lietu dizaina un arhitektūras formu proporcijas ir nedalāmā saskaņā ar ar cilvēka augumu. Ar zelta griezuma pamatmoduli, Vācijā tapušo A4 papīra standartformātu, sastopamies vai ikdienu. Zelta griezuma principu mēdz ievērot tipogrāfijas darbos, burtu proporcijās, grāmatu noformējumā. Zelta griezuma formula skan tā – Lielākais nogrieznis attiecas pret visu garumu, kā mazākais pret lielāko. Zelta griezuma koeficients ir 1,618. (0,618+0,382=1) 0,618:0,382=1,618 Vienkaršoti 1/3 pret 2/3
Visu šo formulu un pieņēmumu pamats ir ilgstoša cilvēku prasme novērot, salīdzināt, analizēt, izdarīt secinājumus. Arī ikviena radoša cilvēka pirmie soļi zināšanu uzkrāšanā sākas ar elementāru pamatprincipu un iemaņu apguvi – salīdzināšanu, mērīšanu, galvenā un mazsvarīgā pareizu izvietojumu kadrā, ar izteiksmes līdzekļu atlasi noteikta uzdevuma veikšanai. Pasaules antīkajā mākslā, arhitektūrā zelta griezums ir atklāts jau sen, tikai līdz šodienai neviens nespēj precīzi izskaidrot šo harmonijas likuma darbību, iespaidu uz cilvēka uztveri.

Laiks paisumam un laiks bēgumam.
Parādoties jaunajām tehnoloģijām, it sevišķi krāsu fotogrāfijai mūsu sadzīvē, kad unificētais process radīja neierobežotu filmu attīstīšanas un kopiju izgatavošanas pieejamību, – amatieri un arī profesionālie fotogrāfi meklēja ceļu uz fotolaboratoriju, kas aprīkota ar modernām attīstīšanas un kopēšanas ierīcēm. Tas bija bēguma laiks, – prom no savas fotolaboratorijas, prom no palielinātāja un fotoķimikālijām, prom no sava filmu attīstīšanas tanka un trim kopiju apstrādes vanniņām. Pagājuši tikai 10-15 gadi, kad vērojams pretējais process, – atgriešanās savā laboratorijā, tikai tehnoloģiski citā pakāpē, ar DgFk un datoru, ar tādu kopiju drukāšanas iekārtu, ko iespējams darbināt dienas gaismā uz gaismas nejutīgiem fotopapīriem. Pēdējā laikā runa vairs nav par A4, A3, vai portatīvi operatīvo spēlīti 10×15 kopiju izmēru, bet, ja jums ir līdzekļi, variet uzstādīt savā fotodarbnīcā 12 tinšu drukiekārtu, tā iegūstot izstādes kvalitātes kopijas kaut vai 1m x 3m, vai arī lielākas. Katra individa atkarība no centralizētas fotoapstrādes darbnīcas strauji samazinās, bet vajadzība pēc zināšanām, lai iegūtu labu rezultātu, palielinās. Paisumam un bēgumam ir savas likumsakarības, savas plusi un minusi, ko katrs var novērtēt un izlemt, kā rīkoties.

Diagnoze.
Fotografēšanas un fotografēšanās sērga. Bija tāds diapozitīvu laiks. Tas radās no ārzemju ceļojumos gūtajiem kadriem, kad padomju cilvēks pabijis ārzemēs vēlējās parādīt citiem, ko tur redzējis. Šajās diapozitīvu skatēs pats rādītājs beidzot ieraudzīja arī to vietu, kur pats bija bijis. Ir līdzība ar mūsdienu japāņu tūristu Doma laukumā, kam kamera pielipusi pie acs. DgFk izstieptajās rokās ir kā sevis apzagšanas tehnoloģiskā laikmeta zīme, it visu ko ieraugi, mūžini nost! Bet, kas paliek tev pašam, iespaidiem, tavai redzes atmiņai, tavu jūtu un emociju krātuvei, sevis garīgai bagātināšanai? Jo oriģinālu – ainavu, objektu, cilvēku vai notikumu nebūsi īsti apskatījis, tik kopiju no tā visa vēlāk ieraudzījis. Un arī ne vienmēr, jo par galveno kļūst fotoakcija – uzņemt, vai arī uzņemties pašam, – es te biju! Šos trīs vārdus kādreiz skrāpēja uz tūrisma objektiem.Tagad skrāpējumus aizstāj DgFk. Cik daudz laika šķiežam veltīgam fotografēšanas procesam, ko būtu daudz lietderīgāk izlietot savu garīgo emociju papildināšanai, nevis sevis apmānam, ka neuzņemtais būs zaudēts uz mūžu. Neuzfotografē saulrietu, kaut DgFk tev rokās! Izjūti ar visiem maņu orgāniem saules rieta skaistumu! Ieraksti to nevis DgFk atmiņas kartē, bet savā personīgajā – uz pasaules vienīgajā uztveres diskā, savās smadzenēs!

Mizanscēnas. Tas ir bijis…
Tās varēsiet stādīties priekšā, ja jūsu vizuālās pieredzes bagažā būs vēsturiski vizuālas detaļas. Pamēģiniet uzburt savā iztēlē ar vārdiem vien uzskicētās vēsturiskās ainas…
…Jomas iela Majoros 1896.g. Ielas skats, pa kreisi rati un iejūgtā zirga mugurdaļa. Dārza žogs ar ieeju kafejnīcas dārzā, virs kura uz ielas izkārtne: liels kliņģeris. Pa labi veikals; „Thee, Fruckt, Colonialwaren Handlung“. Veikala priekšā sēž kāda sieviete. Pa ielu iet policists.
…Brētliņu un bušu žāvēšana Mellužos. Pa kreisi maza zema būdiņa. Pie tās stāv sieviete, lakatiņu galvā, priekšautu priekšā. Pa labi – starp diviem zemiem jauniem vītoliem uz kārts uzkārtas plekstes. Smiltīs grozs. Tālumā skats uz jūru. 19.g.s. beigas.
…Zemnieka saimniecība Bulduros 1902.g. Trīs salmiem segtas celtnes, ap vienu žogs un dārzs. Pagalma vidū augstā konusveidīgā grēdā sakrauta malka. Pa kreisi pie šķūnīša siena guba.
…Zemeņu iekraušana vagonos sūtīšanai uz Pēterpili. Priekšplānā svari, uz kuriem novietoti skalu groziņi, apsprausti zariem. Pie svariem viens vīrietis ar papīri un zīmuli rokā. Pa labi un pa kreisi stāv vīrieši ar kurvjiem, kas apsprausti zariem. Pakaļējā fonā viens preču vagons.
…Dūņu piegāde peldu iestādei Ķemeros ap 1900. gadu. Pa labi pie garas koka ēkas korpusa uz riteņiem vairākas vannas. Uzņēmuma priekšplānā viens zirgs velk pa sliedēm divus truļus ar kūdru.
…Divi skati jūras krastā Dubultos ap 20.g.s. sākumu. Uz pirmā redzamas zvejnieku laivas ar zvejas piederumiem un uz vabām izkārtiem tīkliem. Steķi iet jūrā līdz peldu kabīnēm. Uz otrās plūdmale ar svītrotām kabīnēm uz riteņiem – „peldu ratiem“. Pa plūdmali brauc vairāki ormaņi, redzama pastaigājamies kāda sieviete ar bērnu un viens vīrietis.
…Vingrošana pludmalē. 20.g.s. sāk. Vidū vingrošanas skolotāja, pa kreisi un pa labi no viņas skolnieces, garās kleitās, melniem priekšautiem, rokās stīpas, kas paceltas augsti virs galvām.
Šie teksti nāk no Rīgas pilsētas vēstures muzeja eksponātu aprakstu kartiņām, kas 1950. gados bijušas pievienotas attiecīgajiem attēliem. Vai līdzīgi arī literatūru lasot, (mūziku klausoties) darbojas mūsu iztēle – iekšējā redze. Ainas, ko redzam nevis ar acīm, bet ar atmiņu. Vēl tikai atļaušos piebildi par to, ka katrs nopietns fotogrāfs ir arī režisors saviem uzņēmumiem, tādiem uzņēmumiem, kas izteiksmīgi runā par bijušo. Fotogrāfija ir vēstures lieciniecei. Fotogrāfijā viss ir bijušais.

Līdzdomāšana.

Tiem, kas fotografē, arī tiem, kas nefotografē, bet interesējas par fotogrāfiju un ir nobrieduši izzinoši paplašinātai domai – „Kas tā Fotogrāfija tāda īsti ir“, derētu iepazīties ar Laikmetīgās mākslas centra izdoto Rolāna Barta pētījumu „Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju“ latviskā tulkojumā. Ir vērts nolikt malā DgFk līdz vajadzīgajam momentam un kopā ar autoru, (piekrītot viņam vai nē) iegremdēties filosofisku atziņu pasaulē, kas var izrādīties ļoti būtiska mūsu sapratnei par Fotogrāfiju.

…fotogrāfam kā akrobātam jāizaicina ticamības un pat iespējamības likumi, galējā gadījumā viņam jāizaicina arī interesantā likumi: foto kļūst „pārsteidzošs“, kad vairs nav skaidrs, kāpēc tas ticis uzņemts – kāds iemesls, kāda interese pret gaismu fotografēt plikni durvju ailē, veca auto priekšgalu zālē, kravas kuģi piestātnē, divus solus pļavā, sievietes gūžas aiz lauku mājas loga, olu uz kaila vēdera (amatieru konkursos godalgoti darbi). Vispirms Fotogrāfija, lai pārsteigtu, fotografē ievērojamo, bet drīz vien, pēc mums zināmā pavērsiena, tā pasludina par ievērojamu to, ko tā fotografē. Un tā „jebkas“ kļūst par izsmalcinātas vērtības kalngalu.
Rolāns Barts. Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. 45.lpp.


III

Fantastika.

Ko mūsu laikā fantazētu Žils Verns? Kurš gan to var paredzēt? Iespējams, ja fantāzija attiektos uz digitālo fotogrāfiju, tad realitāte, ko skata fotogrāfs kļūst par attēlu nepilnā sekundē. Par slēdzi kalpo acu plakstiņu saspiešana nedaudz ilgāk, kā parastā mirkšķināšana. Kur atrodas kamera, objektīvs? Cik tie mikroskopiski un kā tie izskatās? Nav ne kameras, ne objektīva – fotografēšana notiek ar redzes gravēšanas metodi, kas gala rezultātā dod trīsdimensiju attēlu. Fantastiska varētu šķist iespēja uzņemšanas punktu izvēlēties tikai domās – no 3 vai 10 metru augstuma, vai pat putna lidojuma, no zemes virsmas, vai vēl zemāk. Unikāli kadri vairs nav retums. Ir arī garām laiks, kad par fotokameru kalpoja viss speciālais apģērbs un kadrus varēja iegūt 360 grādu leņķī. Visi kadri bez šaubām tiek vienlaicīgi saglabāti gredzenveida ierīcē uz pirksta vai auskaros un arī noraidīti personīgajās attēlu glabātuvēs. Digitālā fotogrāfija un tās darbība tiek eksponēta tehnoloģiju vēsturiskajos muzejos, skatītājiem neizejot no mājas. Demostrācijas sajūsmina skatītājus ar digitālo attēlu primitīvo iegūšanas iespēju un nepilnīgo kvalitāti. Klasiskā, analogā fotogrāfija no vēsturiska viedokļa atgādina kaut ko līdzīgu faraonu laikiem Ēģiptē mūsdienās. Tomēr ir arī kāds mīnuss. Process ir pietiekoši dārgs un to var atļauties tikai profesionālie fotogrāfi. Un viens liels pluss. Globālā mērogā rēķinot, vidēji katram pasaules iedzīvotājam radies brīvs tas laiks, ko līdz tam viņš izlietoja digitālo attēlu iegūšanai, apstrādei un nelietderīgai uzkrāšanai. Var rasties jautājums, bet kā tiks iespiesti, lietoti trīsdimensiju attēli? Bet tā jau ir fantāzijas turpinājuma sadaļa. Vai vispār kaut kas tiks iespiests tādā veidā, kādu to saprotam mūsdienās?

Agresija.

Pirms izrādes sākuma operā, teātros, koncertos skatītājiem atgādina izslēgt mobilos telefonus un liegumu fotografēt. Bet, kas notiek citos sarīkojumos, kur spieto milzums skaits digitālo fotografētāju? Jebkura sarīkojuma dalībnieki dalāmi divās daļās, –vieni, kas uzstājas un otri, kas sarīkojumu skatās, klausās. Par divām, savstarpēji ieinteresētām daļām varam runāt tajos gadījumos, ja sarīkojuma rīkotāji ir rūpējušies par notikuma netraucētu norisi. Teātros un koncertos tas jau notiek. Es vēlos pievērst īpašu uzmanību trešajiem. Un tie ir fotografētāji, kuriem skatītāji redz tikai dibenpuses, bet neredz nekā no paša sarīkojuma. Lielais skaits nekontrolēto digitālo fotografētāju jebkuru sarīkojumu spēj pārverst bezjēdzīgi alerģiskā putrā. Kameru čirkstoņa, zibšņu zibināšana un vispārēja stumdīšanās. To vidū gadās arī košļeni žļembājošs profesionālis, kam par uzvedības ētiku un savstarpējo cieņu uzņemšanas laukumā nav nekādas sajēgas. Viņš uzvedās kā paša organizētā fotosesijā. Ja jau lielveikalos pastāv fotografēšanas liegums, kādēļ tas katram ir atļauts izstādes atklāšanā? Jebkura pasākumu rīkotājiem jārada likumīgs pamats vizuālā materiāla iegūšanai, akreditējot profesionālus fotoreportierus pieņemamā skaitā. Pretējā gadījumā nekontrolēta fotografētāju bara iejaukšanās, kļūstot par neparedzētiem norises dalībniekiem, pašos pamatos sagrauj notikuma jēgu, noskaņu un būtību. Īstenībā tā ir agresija kā pret fotografējamo objektu, tā arī pret lūgtajiem viesiem vai skatītājiem, kas maksājuši par ieejas biļeti. Pārliecināties par manu vārdu patiesumu jūs varēsiet tad, ja sarīkojumu vēlēsities baudīt bez savas digitālās kameras lietošanas. Var minēt arī skaistus izņēmumus uzņēmumu izdarīšanas sekmēšanai. Piemēram, kādā augskolas izlaidumā pati rektore aicināja visus fotografēt gribētājus uzņemt svinīgo brīdi, diplomu pasniegšanas procesu darot tā, lai katram fotoamatierim dotu laiku kameras fokusēšanai, kadra iegūšanai. Bet tas jau ir tāds sarīkojums, kur valda savstarpēja sapratne, kur fotografēšanas process nav uztverams kā traucēklis, bet gan kā sarīkojuma sastāvdaļa.

Intelektuālais īpašums.

Katrs jūsu uzņemtais attēls vienlaicīgi ir jūsu intelektuālais īpašums. Jums ir tiesības to izdzēst, dāvināt, pārdot un arī atsaukties aicinājumam ievietot kādā interneta portālā par baltu velti. Nebeidzamie aicinājumi piedalīties fotokonkursos, tagad interneta vidē ir ļoti bieža parādība. Ievietojot savu attēlu internetā, jūs esat laprātīgi iesaistījies portāla apmeklētāju reitinga paaugstināšanā. Par pašu labāko bildi tiek solīts kāds nieks, kas jums īpaši nav vajadzīgs. Bieži vien nav publiskots nedz žūrijas satāvs, nedz kritēriji pēc kādiem nosaka labāko attēlu. Kā prēmija varētu būt arī 10 braucieni sabiedriskajā transportā bez maksas. It sevišķi tiem, kas sabiedrisko transportu nelieto. Jūsu bezhonorāra bilde sekmē portāla īpašnieku ienākumus par reklāmu. Vai kāda procenta daļa par to nepienākas arī jums? Portālam varētu būt savs arguments, – mēs taču reklamējam fotografētāju un viņa bildi! Tik sūtiet, sūtiet, sūtiet! Tas ir arī tirgus māns, kā pārdevējiem papildināt savu patērētāju informatīvo bāzi. Ar jūsu intelektuālā īpašuma starpniecību, ziedojumu. Peļņas gūšanai.

Ir tevī viss, ko vēlies
Ir tevī paša debess, tevī elles mokas;
Ko izraugies un vēlies, viss ir tavās rokās.

Tavs cietums esi tu pats
Ne pasaule tur tevi – pasaule ir gribā,
Kas tevi tevī tur ar tevi vienotībā.

Mūžība
Kas gan ir mūžība? Tā nav ne šis, ne tas,
Ne tagad, ne nekas. Nē, nezinu es, kas.

Par mūžīgo kustību
Tev dzinējs mūžīgais ik brīdi prātā nāk,
Man prātā mūžīgs miers. Tad kas ir svarīgāk?

Nepaliec uz vietas stāvot
Ja esi kaut ko sasniedzis, tad neapstājies;
No vienas gaismas otrā iedams, turpinājies!

No atziņu krājuma – Angeluss Silēziuss. Ķerubu ceļinieks. Izdevniecība Neputns.
Vai spējat šīs prātulas ilustrēt ar savām fotogrāfijām? Pamēģiniet!


IV

Fotogrāfijas nozīmība.

Es fotogrāfijai piedēvētu dzīvības ūdens īpašības vizuālajā pasaulē. Tikai fotogrāfija un nekas cits ilgstoši saglabā laikmeta vizuālo tēlu sabiedrības, individa, valsts un pat globālā nozīmē. Protams, to papildina senie priekšmeti, senās celtnes, kas saglabājušās līdz mūsu dienām. Bet atkal fotogrāfija ir tā, kurai pateicoties mēs varam redzēt seno inku brīnumbūves Meksikas dzungļos, paši tur nebūdami. Priekštatu radīšanas piramīdas augstākā virsotne, manuprāt, ir žurnāla National Geography ilgstoši mērķtiecīgā pastāvēšana un… arī jūsu ģimenes albums. Cilvēks, kas savā mūžā ne reizi nav redzējis jūru, bet ir to skatījis tikai fotogrāfijās, to stādās priekšā savā iztēlē. Līdzīgā kārtā tā ir ar visu bijušo, ko mūsdienās varam skatīt fotogrāfijās. Mūsu priekštati par to, kāda pagātnē izskatījusies tā vieta vai cilvēki, vai notikumi, veidojas no senām fotogrāfijām. Kādēļ vispār cilvēks interesējas par to, kas bijis, kā bijis?

Fotogrāfija katra dzīvē.

Vai maz atradīsies cilvēks, kuru dzīvē nebūs skārusi fotogrāfija kā rezultāts, kurā sevi ieraudzīt pagātnes formā, – kāds es tad biju, kāds es tad izskatījos. Paņemiet savu (vai jums tāds ir?) vai savu vecāku fotoalbumu, pašķirstiet to. To gan parasti mēdz darīt kopā sanākot dzimšanas dienās vai bēru godos, tuvam cilvēkam aizejot. Tajā melnbaltajā bildē vecmammai klēpī ir mūsu rudais runcis Murka, kas apvainošanās reizēs iemanījās iečurāt pieliekamā atstātajā galertā. Pati vecmamma uz mums no bildes noraugās kā dzīva statuja. Un te ir viņas bēres. Fotogrāfs viņu uzņēmis šķirstā guļot. Zārkam gar malu tādas baltas cakiņas un margrietiņas mirušai uz krūtīm. Jā, es atceros! Tad, kad viņu apbēra ar zemi, atskanēja tādi dobji būkšķi, un man, aiz pieaugušo mugurām stāvot šķita, ka vecāmamma vēl spārdās. Filosofiski praktiski ņemot, cilvēka dzīve pēc savas būtības ir bez īpašas jēgas. Cilvēks piedzimst (pirmā bilde mammas krūti zīžot), pabeidz kādu skolu (bildē pirmā skolas diena ar neziņas vaibstiem sejā), iepērkās lielveikalā (bildes nav, jo tur fotografēt liegts!) un tad… atkal cilvēka vairs nav. Dzīvie skata aizgājušo attēlus. Arī savus. Paskatoties fotogrāfijās kā esam dzīvojuši, mēs atceramies to laiku un apzināmies, ka TAD patiesi esam dzīvojuši. Apzināmies ka, lūk, TAD un arī vēl TAD esam bijuši laimīgi. Kā ar albumiem un to skatīšanu būs pēc gadiem, digitālajā laikmetā? Vai jums ir ģimenes fotoattēlu faili? Vai jums ir izveidota tāda sistēma, ka varat parādīt savas dzimtas gaitas un notikumus? Vai tikai, – te es pie Eifeļa torņa, te es Ēģiptē pie piramīdām, te es peldos Turcijā. Bet kur ir jūsu māte dārzā, kur jūsu tēvs avīzi lasot, kur jūs visi esat kopā izbraukumā pie Daugavas. Var jau jautāt, kam tas viss vajadzīgs, vai arī pēc mums kādam tas būs vajadzīgs? Bet, ja nu reiz esam, dzīvojam, tad arī bildēs paliekam ilgāk par savu fizisko dzīvi. Jo kādēļ mēs fotografējam?

Vizuālā atmiņa.

Varētu domāt, ka vizuālā atmiņa ir tikai paša piedzīvotais, kas iegulst smadzeņu šūnās. Bet ir pamats apgalvot, ka vizuālā atmiņa, vizuālie priekšstati veidojas no arī no spilgtiem dzirdētiem stāstiem, no literatūras. Ko tik visu uzglabā mūsu vizuālā atmiņa! Pašu piedzīvoto, fotoattēlos un filmās redzēto, citu stāstīto.
Kāda dzirdēta epizode. Agra celšanās un došanās uz tālajām pļavām sienu pļaut. Jaunie, celdamies pāri upei, jārēdamies apgāž laivu. Izkaptis un ēdiens trim dienām no laivas sakrīt ūdenī. Krastā sāvošie šausmās kliedz, ka asās izkaptis kaklus pārgriezīs. Pa straumi peldot, grimst maize, putraimu kulīte… Esmu dzirdējis, ka cilvēkam dzīvības apdraudējuma brīžos, acu priekšā līdzīgi kinohronikai ātri aizņirbj visa dzīve līdz tam. Ka tas patiesi tā ir, esmu pārliecinājies pats uz savas ādas, atrodoties slīkšanas situācijā Daugavā pie Staburaga, kad tas nebija vēl appludināts.
Klausoties mūziku aizvērtām acīm, jūs pārceļaties savā personīgajā vizuālajā pasaulē, kur jūs netraucē pat mūzikas izpildītāji.
Kura ir tā pirmā epizode savā mūžā, ko atceraties?

Redzēt un ieraudzīt.

Tas nav viens un tas pats. Ieraudzīšana jau robežojas ar pētniecību un pētniecība ar tēlaini radošu procesu. Protams, redz visi, kas nav akli, bet ierauga tikai tie, kas redz ar jūtu līdzdalību. Vai ir tā, ka es redzu to, ko saprotu? Ierauga tie, kas prot analizēt, ievērot pašu vienkāršāko lietu un notikumu smalkumus, būtību. Vēl tik jābūt talantam un prasmei to visu tēlaini atainot.
Par redzes uztveres psiholoģiju sarakstīts milzum daudz grāmatu, jo 90% no visas informācijas, ko iegūstam, nāk ar redzes, ar acu palīdzību. Jaundzimušais zīdainis savus vecākus redz otrādi. Tas ir optikas likums. Tikai ar laiku attēls smadzenēs, gluži kā Photoshop programmā tiek apgriezts par 180 grādiem. Māksla ir saskatīt un prast priecāties, brīnīties par ieraudzīto.

Fotogrāfijas kritika, publikācijas, terminoloģija.

Vairāk nav, kā ir. Nav sistēmas, regularitātes, objektivitātes, atskaites punkta. Nav kas strādā pie terminoloģijas, ņemot vērā tehnoloģijas maiņu un attīstību, nav terminoloģijas, kas ļauj saprasties, nepārprast vienam otru. Fotokritikā aprakstošie materiāli nāk no aprakstītājbūtnēm, kas izvēlas savu aprakstāmo objektu, visbiežāk atrautu no kopējā konteksta, simpatizējot tikai kādai personai vai modes novirzienam, nespēdami kritiski analītiskāk raudzīties uz kopējo attīstības fonu. Aprakstāmo cildināšana līdzinās sava privātīpašuma slavināšanai. Vai agrākais vispārpieņemtais kritikas stils ir atbilstoši lietojams mūsdienās, vai mūsdienās vajadzīgais un piemērotākais vēl nav izveidojies? Man uz to atbildes nav, izņemot faktu, ka fotokritiku veidojošie speciālisti un laukums, kur to izvietot ir bez finansiālas pamatnes. Bez tās objektīva būve nav uzbūvējama un var izveidoties izkropļota kritikas aina, izceļot nebūtiski īslaicīgas vai noklusējot būtiskas vērtības. Tulkojumos par fotogrāfiju no svešvalodām parādās komiskas muļķības.
Latviešu fotogrāfi netiek lutināti ar autorpublikācijām, ar autoralbumiem. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas piedzīvojuši savus autoralbumus. Un kur ir vecmeistaru Viļa Rīdzenieka, Roberta Johansona, Jāņa Rieksta, Kārļa Baula, Lūcijas Kreicbergas, pirmkara lauku un provinču fotogrāfu Gustava Žakerta, Strenču darbnīcas un vēl citu nozīmīgu fotogrāfu albumi? Latvijas apstākļos fotogrāfs ar savu darbu, ar saviem attēliem parasti ir tikai kalps tekstam par citām nozarēm – rakstniecībai, teātrim, arhitektūrai, tēlotājai mākslai. Tad kādēļ, vismaz reizi mūžā nedot/neradīt iespēju latviešu fotomeistariem veidot savus autoralbumus vizuālās pārmantotības sekmēšanai.

Laikmetīgā atkarība.

Opera. Izrāde. Karmenas fināls. Mobilais telefons par laimi visiem skatītājiem zālē skan tikai viens, bet citiem izslēgtajiem par zvana pienākšanu signalizē mirgojošā gaisma displejā. Skan fināla mūzika. Elīna Garanča savainota noplūst asinīm, bet displejs uzstājīgi mirgo. Mobilais ziņo zvanītāja vārdu vai numuru. Nāvīgi ievainotais Karmenas stāvs ļogās pēdējam kritienam. Displejs izgaismo skatītājas seju, kas pievērsusies telefonam. Viņa nervozē, ka nevar atbildēt. Es nervozēju, ka svešā blakussēdētāja traucē man izrādes baudīšanu. Karmena beidzot nokrīt. Pēc īsa brīža tai pievienojas izmisumā esošais Hozē. Priekškars. Nu var atviegloti uzelpot. Tūdaļ varēs ieslēgt mobilo. Atbildēt neatlaidīgajam zvanītājam. Jā, bet kas notika uz skatuves? Pēc visiem zināmā sižeta, – ar neatkarīgo brīvības būtni Karmenu ir cauri. Bet kā ar ar mums pašiem, kas esam kļuvuši kā narko atkarīgi no tehnoloģijām? No TV seriāliem, šoviem, datorspēlēm, portāliem, mobilajiem un arī digitālajām fotoierīcēm.Var jau iebilst – kāds tam sakars ar fotogrāfiju. Es šo raksturīgo novērojumu jums stāstu kā nožēlojamu piemēru, kad vairs nav svarīgi pašam ne dzirdēt, pašam ne redzēt, pašam ne izjust, bet sasaitēt sevi laikmeta tehnoloģiju atkarībās, tajā skaitā visur un visu mēģināt nofotografēt un pēc tam uzņemto … aizmirst un izmest čužās. Jo kādā vērtē ir manis uzņemtais, ja pats esmu atkarību iztukšots?
Jā, kā tur īsti palika ar to dzelteno superziņu – vai Elizabete Teilore apprecēsies devīto reizi? Mums visiem tas taču ļoti svarīgi…

P.S.

Pieliekot punktu šai atziņu gūzmai, novēlu Ciparu ceļa ceļiniekiem nesapīties tehniskajos sīkumos, bet prast ieraudzīt izjusti, domāt tēlaini. Radīt attēlu par prieku sev un citiem.

Es elpu aizturu; cik skatiens zilgs,
Cik īsa mūžība, cik mirklis ilgs,
Kad tas ir apturēts, kad bezspēcīgs kļūst laiks…
Tā bērnu bērniem uzsmaidīs tavs vaigs:
Tā bērzi viļņosies, tā rudzi šalks.
Mūs droši sasies tīmeklītis smalks –
Tas pats, kas smilgas rudens rītā sien.
Es nebūšu vairs viena, nedz tu viens.

Mazliet kā pieskaršanās mūžībai.
Es negribu šo mirkli projām laist!

Olga Lisovska. Fragments no veltījuma dzejoļa Mirklis. 1987.
Raksts pirms ievietošanas blogā TādaIrDzīve nedaudz rediģēts.
Pirmatnējā publikācija žurnālā „FotoKvartāls“ 2007. gada 1– 4 numurā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s