INDE – “ZIEMEĻU ZVAIGZNE”

Vārīti cīsiņi VISIEM

Sastāvs: mehāniski atdalīta vistas gaļa, ūdens, cūkgaļas ādiņu emulsija, vistu ādiņas, manna 3,5%, sāls, garšvielas, stabilizators E452, antioksidants E300, aromātvielas, aromāta un garšas pastiprinātāji: E621, E631: biezinātājs E412, krāsviela E120, konservants-natrija nitrīts. Pagatavošanas veids: vārīt 3 minūtes.

Ražotājs: Tootja: ŽUB “Nematekas”  Lietuva.

 Teksts kā parasti, lai būtu grūti salasāms, uz rastrēta laukuma.

Šos “Ziemeļu zvaignes” “cīsiņus” nopirku vārņu barošanai un tagad, tekstu izburtojot, sāku bažīties, ka nenoindēju putnus. Cilvēkiem, pareizāk sakot mazturīgajiem, jau nekas. Tie kļuvuši imūni pret visām indēm, ko tirgo pārtikas veikalos…

E-E-E-EH!

 

Jautājums par Nacionālās bibliotēkas nepieciešamību joprojām ir aktuāls, jo tik daudz lasāmvielas ir lielveikalos par katra produkta sastāvu, kas prasa laiku, lielu pacietību un tekstu atšifrēšanas iemaņas. Saskaitīt visas E piedevas un citas veselībai kaitīgās vielas ir tikpat kā neiespējami, jo teksti uz iepakojumiem ir veidoti speciāli tā, lai vēlme par izlasīšanu jums pārietu tajā pašā mirklī, kad to iedomājāties darīt.

Visas E piedevas, kas aizkavē produktu bojāšanās procesus ir kā galvenais lielveikalu priekšnosacījums garākam realizācijas termiņam. Pozitīvais ir tas, ka E piedevas pircēju ķermeņos pasargās tos no ātras satrūdēšanas, kad viņiem pircēja statuss būs galā.

Bet, ja kāds nevēlas visus E nosauktos un nenosauktos tik bieži un tik lielā daudzumā uzturā lietot, tad uz veikalu ejot, līdzi jāņem pavairojamā lēca. Bet tā vēl negarantēs teksta apgūšanu. Uzskatamībai pievienoju biezpiena krēma “Emma” ar rozīnēm kārbiņas noplēšamo vāku. Produkts pirkts veikalā Stockmann Rīgā, ražots Tere Igaunijā.

Mirušās dvēseles

Sapnis par Latviju...

Vienmēr gatavs!?

Atsaucoties uz šajās dienās Vienotības sapulcē izskanējušo aicinājumu – katram latvietim integrēt vienu krievu, – esmu sācis priekšdarbus uzdevuma realizācijai. Cik nenopietni paviršs un bērnišķīgi dumjš ir šis aicinājums, teorētiski sapratu uzreiz pēc tā izskanēšanas ziņu portālos. Praksē par to pārliecinājos, līdz ko ķēros pie “katra latvieša uzdevuma” īstenošanas.

Savu integrējamo izraudzījos no Rēzeknes. It sevišķi pēdējo notikumu gaismā tas man šķita vislietderīgāk, nekā jebkurā citā Latvijas pilsētā. (Saprotu, ka Lindermani integrēs pati Sarmīte Ēlerte.) Domāju, ko es te pa Rīgu citiem pa kājām maisīšos. Ar integrējamo personu man sestdien bija sākumsaruna 27 minūšu ilgumā un mēs jau tikām tuvu integrācijas uzdevuma sākumrobežai. Piebildīšu, ka mēs sapratāmies pietiekoši labi, bez naida un viltus, savstarpējās cieņas robežās lietojot abas valodas – krievu un latviešu. Bet, lūk, parādījās iepriekš neparedzēti apstākļi, uz kuriem no Vienotības tribīnes izskanējušajā aicinājumā nebija dotas atbildes. Sāksim ar to – kas man atmaksās šo un turpmākās telefonsarunas? Kas atlīdzinās mūsu kopējo pusdienu tēriņus (iespējams ar vīnu vai ko stiprāku integrācijas labā) Rēzeknē un Rīgā? Esmu domājis integrējamai personai parādīt vismaz pa vienai lugai latviešu teātros. Teātrī viņa nav bijusi pēdējos 20 gadus un viņas intelekta pakāpe veidojusies tikai no ziņām par Latvijas ilgspējīgo attīstību. Tālāk. Latviešu valodas apmācības kursi un mācību materiāli, viesnīcu izdevumi, latvisko suvenīru iegāde, latviešu prozas un dzejas grāmatu iegāde. Un transports. Izmantojot savu auto – degvielas apmaksa, sabiedriskajā – biļetes cena. Arī laiku, kas nepieciešams šī valstiskā uzdevuma veikšanai, man diemžēl nav iespējas ziedot tikai no sava maciņa. Tā būs stundu apmaksa? Kā sapratāt, jebkuras idejas realizēšanai jāparedz līdzekļi (cik lieli un no kurienes), tādēļ arī Sarmītes Ēlertes aicinājums/ideja, līdz ko sāku to kustināt, uzkārās kā dators. Kursors nekust no vietas.

Vienīgi jāpiezīmē, ka ar integrējamo personu Allu (vārds pārveidots) mēs jau nonācām pie abpusējas saskaņas, ka vispirms tomēr vajadzētu integrēt valdību tautā, tās centienos patiesā valsts attīstībā. Ja tik daudzskaitlīgi, kā vēl nekad notikusi latviešu emigrācija, vai integrējamie krievi būtu domāti aizbraukušo latviešu vietā?

Bez tam Alla piekrita, ka integrācijai pienākošos līdzekļus mēs varētu dalīt uz pusēm, jo tādā gadījumā viņa gatava parakstīt apliecinošu dokumentu par sevis integrēšanu. Tik sarunu beidzot viņa  pajautāja vai integrētajiem valsts varētu piešķirt atlaidi sirdspilieniem.

SEPTIŅI KRUSTI VIENLAIKUS. Pārējie vēlāk…

Nespēju izskaidrot, kādēļ man domās kā dadzis ieķeras ziņas par tiem neatgriezeniski traģiskajiem notikumiem, kur cēloņi meklējami cilvēku  bezatbildīgā rīcībā, pārgalvībā vai stulbumā. Vārdu sakot notikumiem, kas pie pilna saprāta nebūtu notikuši. Iespējams, kamēr nebūšu izteicis savas atziņas par “avāriju Krāslavas  pusē”, man galvā miera nebūs.

 Tātad brīnums nenotika, jo CSN pārkāpumu virkne bija virs 100%, alkohola lietošanu ieskaitot. Seši atjaunotās Latvijas paaudzes jaunieši, dažas stundas pēc Jaunā gada laimes vēlējumiem, bezrūpīgā eiforijā devās liktenīgi/likumsakarīgā pašnāvībā, ko garantēja septītais – nozieguma izraisītājs. 2012. sācies ar sevišķi skaudru zīmi Latvijas sabiedrībai, – brīdinājumu par visaptverošu atbildības ignoranci un likumu neievērošanu visā vertikālē – sākot no valdošās elites tur augšā, līdz daudziem pavalstniekiem tur lejā. Traģiskas nelaimes ir bijušas un būs kā sekas bezatbildīgai/paviršai rīcībai, kas noved pie cilvēku upuriem un materiāliem zaudējumiem. Tikai pēkšņas, neparedzamas dabas katastrofas (sausums, plūdi, orkāni, zemestrīces) var būt par attaisnojumu visaptverošām traģēdijām.

Varētu jau izsaukties – kāda gan sakarība traģēdijai Krāslavas pusē ar 17 kravas vilciena cisternu noskriešanu no sliedēm Naujienā, radot ekoloģisku bīstamību un miljons latu zaudējumu. Ja rūpīgi analizētu pēdējos gados notikušās nelaimes (ugunsgrēki, ceļu satiksmes negadījumi, darba drošības pārkāpumi, pašnāvības), droši vien mēs nonāktu pie bezatbildības cēloņsakarībām visā vertikālē. Uzskatu, ka bojā gājušie likumpārkāpēji vienlaicīgi ir arī upuri tam, kas notiek valstī.

 Manuprāt pastāv divi atbildības līmeņi – valsts atbildība un personas atbildība. Abas atbildības Latvijas valstī ir devalvējies jēdziens. Ja par ceļiem, tad daudzviet tie neatbilst normatīviem.  Mēs nekad neuzzināsim, cik cilvēku aizgājuši bojā tieši drošai braukšanai neatbilstošā stāvoklī esošo ceļu dēļ. Vai autoīpašnieku samaksātie 220 miljoni ceļu uzturēšanai šogad  nokonsolidēti par labu kopbudžetam uz 140 miljoniem? Tad jau ceļiem, kas daudzviet ir braukšanai nepiemērotā stāvoklī, atņemti vēl 80 miljoni! Vai taisnība, ka valsts budžetā paredzēta ienākumu sadaļa, – autovadītāju soda nauda miljonos? Ja tā, tad tas ir amorāls plāns, kura izpildei es pats ne ko daudz līdzēt nevarēšu. Augsto degvielas cenu dēļ šīs prognozes izrādīsies greizas un valsts kasē radīs  iztrūkumu.  Arī sociālā budžeta iekrājumi esot nulle. Un, vai trūkumā novestie pret savu gribu netiek padarīti par likumpārkāpējiem? Es neaizstāvu ne CSN pārkāpējus, ne policistus uzglūnam no slēpņiem. Viens likums un viena taisnība visiem – ikdienas praksē kļuvusi par parodiju. Finansiālā krīze iet roku rokā ar morālo. Kādēļ Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā satiksmes negadījumu ziņā? Kur es varu iegūt patiesu informāciju par cēloņsakarībām/statistiku, un, kas tiek darīts, lai situāciju reāli uzlabotu? Jo biežāk TV sižetos redzam zīmēties gribošas amatpersonas, jo stāvoklis kļūst sliktāks. Mana pārliecība, ka galvenā krīze ir Latvijas valsts pārvaldes un likumdošanas sistēmā. Valdību un Saeimu uzņēmēji uzskata par visnegodīgākajiem. Tādēļ iespēju nevienlīdzība ar katru dienu palielinās. Dubultmorāle. Nihilisms. Demokrātija uz skatuves, bet kas notiek aizkulisēs?

Septiņi krusti vienā mirklī. Tā ir atbildības trūkuma zīme. Izaicināt likteni nav tas drošākais veids, kā palikt dzīvam. “Dzīve ir īsa – pārkāp noteikumus!”, tā savā profilā draugiem.lv esot ieteikusi Maija. Tā izrādijās viņas baisā prognoze sev pašai. Jaunieši jau nevēlējās neko daudz, tikai papriecāties… bez skaidras domas par sekām, bez riska novērtēšanas, bez iebildumiem par CSN likumu neievērošanu. Uzdrošinos apgalvot, ka tā nav tikai šo bojā gājušo jauniešu ģimeņu lieta, tā ir visas valsts lieta. Mediju uzmanība tikai sensācijas gultnē, nereti ar aplamu piegaršu, bez nopietnas analīzes. Vienīgi Aivara Kļavja raksts bija pēc būtības, gan ar vislielāko komentētāju polarizāciju. Tie, kuri bija gatavi viņu gabalos saraut, savā domāšanā uzrādīja savu atpalicību. Intelekta trūkumu agresīvajos komentāros, var salīdzināt ar intelekta trūkumu un  agresivitāti satiksmē uz ceļiem. Kā neievērot/ignorēt likumu, kā uzspļaut pārējiem satiksmes dalībniekiem. Individa atbildība? Muļķības.

Būtu rūpīgi jāizmeklē, jāizanalizē visi cēloņi, visu atbildība, beidzot ar katras personas atbildību, kas iesaistīti šajā traģiskajā notikumā un izdarīt secinājumus. Kur viņi ņēma vai kurš iedeva aizdedzes atslēgas? Vajadzētu būt skaidrai un pārredzamai   notikuma secība pa minūtēm, no sākuma līdz traģiskajām beigām. Pat datorsimulāciju izveidot, lai tā liktu aizdomāties un vēl daudziem dzīviem palikt. Un nevainosim bebrus upē, bet gan tos bebrus valsts pārvaldē, kas ceļ bezatbildības līmeni sabiedrībā.

Valsts vienā mirklī zaudēja septiņus savus pavalstniekus. Kā aprēķināt morālo un finansiālo kaitējumu? Un cilvēciski neizmērojamās sāpes? Vai vainīgi tikai bojā gājušie likumpārkāpēji? Vai arī neriktīga ir tā mūsdienu taka, pa kuru ejot viņi tādi kļuva?

Būtu noticis brīnums, ja tā nenotiktu, kā notika…

Rozes sniegā. Vējš aizputeņo piemiņas sveču liesmas… Bet traģiskās zīmes Latvijā turpina pienākt. No pārdzīvojumiem mirusi viena no bojā gājušo jauniešu vecmāmiņām. Laukos apsnigušās krāsmatās atrod divu cilvēku sadegušus līķus un izbadējušus lopus kūtī… Ciemi izmirst. Darba spējīgie turpina emigrēt. Latviešu valoda bez cilvēkiem, kas to lieto, pati par sevi nepastāvēs. Konsolidācija. Konfrontācija. Mums jābūt gudrākiem…

Pūres viltības

Šokolādes trifeļu izlases (9 trifeles) neto ir 70 g – 56% no kopsvara.

Iepakojums (plēve, apdrukāts kartons, kur 6x atkārtojas trifeļu attēli, plastmasas veidne, kārba, segmateriāls) 55 g – 44% no kopsvara.

Viens iepakojums maksā – Ls,- 1,65. Šādu trifeļu cena kilogramā sanāk – Ls,- 23,57 Ievērojami dārgāk par labas kvalitātes beļģu ražoto rūgto šokolādi.

Iznāk tā. Par 9 trifelēm – 92 santīmi. Par iepakojumu plus 73 santīmi. Izmešanai.

Savukārt šokolādes trifeļu pildījums sastāda turpat pusi – 40%. Tas veidots no augu taukiem, cukura, glikozes sīrupa, pilnpiena pulvera, kondensētā piena, vājpiena pulvera, jogurta pulvera, degvīna, pektīna, vaniļas desertpastas, sāls, invertsīrupa, aromatizētājiem, sojas lecitīna, dekoriem. Vai tas izklausās ļoti garšīgi?

Šis nav vienīgais Pūrē ražotais produkts, kam iepakojuma izvērsums optiskajam apmānam ir stipri pārspīlēts. Ar domu mānīt pircējus.

MARLĒNAS KONTS

• 

Dailes teātrī savu fotoattēlu miniekspozīciju “Septiņi mirkļi no izrādes “Marlēna”” papildināju ar šādu tekstu –

Mūsu planētas iedzīvotāju miljardu vidū laika gaitā sevi pieteikušas izcilas personības.  Ar ģenialitāti, ar sevišķām zināšanām savā profesijā, ar atstāto veikumu cilvēces kultūrā. Viņi visi ir izveidojuši Savu Kontu, no kura smelties nākošajām paaudzēm. Šo personību vidū ir arī Marlēna Dītriha, kas sava dīvas vārda veidošanai/uzturēšanai/spodrināšanai bez žēlastības ziedojusi visu dzīvi.Esmu dzirdējis sakām – cik Rēzija līdzīga Marlēnai! Bet nesaka, cik Marlēna varētu būt bijusi līdzīga Rēzijai.Brīnos par tām teātra kritiķēm, kuras kā neapstrīdama žūrija spēj noteikt, – kas ir māksla un kas nav māksla. Un cik tālu vai tuvu Dailes izcilajai aktrisei vajadzētu vai nevajadzētu izstiept lūpas tūtiņā, lai kļūtu par Marlēnas tēlu…Provinciālā visu nopelšanas sērga uz tiem skatītājiem, kas gūst gandarījumu no izrādes un aplaudē, kājās stāvot, neattiecas.

Bloga ietvaros šo domu nolēmu nedaudz paplašināt, citējot arī skatītāju komentāros paustos viedokļus.

Lai pats nekļūtu līdzīgs skolnieciski didaktiskā nopēluma autorei Ditai Eglītei, (saucamā recenzija droši vien vēl atrodama portāla DELFI arhīvā) es pat nemēģināšu atspēkot viņas pieņēmumiem pārpilno, neargumentēti kritisko pārmetumu tekstu par izrādes veidotājiem/izpildītājiem. Tā vien šķiet, ka recenzente ir Marlēnas Dītrihas laikabiedre vai arī bijusi personīgi pazīstama ar noslēpumaino dīvu, jo zina visu patiesību par viņu daudz vairāk, nekā izrādes veidotāji kopā. Vēlreiz pārlasot teksta izdruku pārliecinos, ka rakstītais patiesi ir vēl neatbilstošāks izrādes vērtējumam, kā sākotnēji likās. Šāds teksts ir skatītājus un izpildītājus apvainojošs. Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā varētu izteikties skarbi/pamatoti, bet taktiski. Ko tas nozīmē, – taktiskā veidā – tā kritiķei pagaidām ir miglā tīta mīkla.

Vai maz Latvijā pastāv profesionāla, objektīva, lietpratīga teātra kritika?

Šīs aizdomas man rada apstāklis, ka  DT izrāde Amadejs Spēlmaņu naktī pat netika nominēta.  

Tomēr pēc maniem novērojumiem, pārmēra izrāžu kritizētāji dara labu darbu, – jo izrāde tiek vairāk nolikta, jo pilnāka zāle. Viņi palīdz radīt situāciju, kas apgrūtina biļešu iegādi uz viņuprāt sliktām izrādēm.

 Komentāriem portālā ievietotajam tekstam vēlams organizēt savas draudzenes/draugus, ja tādi ir. Tādā veidā iespējams radīt publicētā teksta lielāku efektu/iespaidu. Tikai, diemžēl, tas nav vienrocīgi regulējams process, jo uzrodas vairāk skatītāju/komentētāju, kuriem izrāde patikusi.

 LS…nav skaidrs, ko izrādes veidotāji gribējuši pateikt. (Bet, ja nu skatītājs nav sapratis, ko viņam saka?)

Izrādi redzējusi…visiem iesaku noskatīties, laba izrāde. Kritiķi jau vienmēr atradīs, ko kritizēt – tas taču viņu darbs. Bet, ja noriskēsiet, nenožēlosiet…

jau vemju. Man jau no šīs bildes palika šķērmi ap dūšu. Uz izrādi neiešu. (Prātīgs lēmums. Ja pievemta tastatūra un pats rakstītājs, tad ko tādam teātrī darīt?)

cilvēks parastais. Esmu bijusi uz šo izrādi! Varbūt es kā cilvēks parastais neko daudz no mākslas nesaprotu, taču man šī izrāde ĻOTI patika! Jo īpaši Rēzijas aktierspēle…

Māra. Man nav kauns teikt, ka es pieņēmu spēles noteikumus un mani šī izrāde uzrunāja. Sākumā biju skeptiska, bet tad nemanot sajutu, ka Rēzija ir “pienākusi” man klāt un aizkustinājusi mani līdz sirds dziļumiem. Nezinu kā ar deju soļiem, bet Robežnieks šajā reizē bija tāds kā nekad. Bravo DT!

super izrāde. Recenzija ir slikta. Atgādina vāju vidusskolnieka sacerējumu, kad gribas parādīt sevi un savu ĪPAŠO attieksmi, taču sanāk kā sanāk…

skatītājs. … gaumes taču ir tik dažādas, bet nevar piekrist recenzijai, izrāde tiešām laba!

ticība šim teātrim ir atgūta…Amadejs un tagad arī Marlēna liek mainīt priekšstatu par šo teātri. Bet mums latviešiem patīk kritizēt un meklēt visādus trūkumus. …šeit viss bija savā vietā un piemērots katrai attiecīgajai situācijai. Nu beigsim vienreiz meklēt tās “utis” un mācīsimies priecāties par kaut ko labu! Un tas nu gan dzīvē ir pierādījies – lielāks kritizētājs ir tas, kurš pats nav izdarījis neko ievērības cienīgu.

nika. Laikam visi tie 900 skatītāji, kas piecēlās pirmizrādē kājās, ir kaut kāds dums aunu bars un tikai recenzente ir spējīga saprast “lielo mākslu”. Vai Jūs uzskatāt, ka Raimonds Pauls ir pazaudējis krūmos savu godu un ir sācis ļaut dziedāt savas dziesmas tiem, kas to nemāk darīt?

Atbilde XXX …Mēs jau esam tik tālu aizgājuši ar kritiku, kritizēšanu un jēgas meklējumiem, ka vairs nemaz nemākam saredzēt un sajust kaut ko gaišu un sirsnīgu!!!

Luna. …Skaista izrāde un profesionāli paveikts darbs! Paldies Rēzijai un Ilzei! Nedomāju, ka zālē bija sanākuši liekuļi un dumiķi vien?!

Apsis. Dažiem gan tendence visur saskatīt partijas un to biedrus! Tad jau uz Alvi Hermani arī jāskatās kā uz Vienotības biedru…

I. Grūti laikam tādiem kritiķiem un nez kāda izsmalcināta teātra pazinējiem dzīvot, nekas nav labi. Bet man patika un šķiet, ka lielākajai daļai skatītāju arī patika. Visbiežāk interesantākas ir tās izrādes, ko izsmalcinātās kritiķu kundzes nokritizē, neaizmirstot skatītājus apsaukāt visādos nesmukos vārdos, pēc principa – es viena tāda gudra, gudra, tikai visi pārējie tādi stulbi.

 Varētu sacīt gala punkts ir klāt – esam atbraukuši…

 

 

 

LAIKS MUMS BŪT

 

 

Ir LAIKS ! – mēs sakām.

Nav LAIKA ! – vēl biežāk atkārtojam.

LAIKS sākt un LAIKS  beigt…

LAIKS sēt un LAIKS pļaut…

LAIKS dzīvot un LAIKS mirt…

Kā Remarka grāmatas virsraksts…

Mums dotais LAIKS…

LAIKS kā fizikāls un eksistenciāls jēdziens.

Pagātne. Tagadne. Nākotne.

Mēs  sekundes daļā, stundā, diennaktī, mēnesī, gados.

Ne visi – gadsimtā.

Mirklis un mūžība. Visa mūsu esība telpā un LAIKĀ.

 Vai ir tā, ka liela daļa cilvēku neapzinās sevi LAIKĀ? Bet ko nozīmē – apzināties sevi LAIKĀ? Vai nepārtraukti domāt un nervozēt, ka  mūžam nevienam netveramais un neapstādināmais LAIKS izslīd kā smiltis caur pirkstiem, ka nav iespējams atgriezties bijušajā LAIKĀ, nepārtraukti apgrūtināt sevi ar zūdoša LAIKA izjūtu, būt konfliktā vai pakļauties  LAIKAM, kurā dzīvojam.

Vai LAIKS  būtībā eksistē? Iespējams cilvēks laika jēdzienu ir pielīdzinājis sava mūža LAIKMĒRAM, sadalot šo LAIKU sadzīvē praktiski lietojamās mērvienībās. Aizgājušo pagātni  sadalot gadsimtos, LAIKMETOS?

 Kristīgajos priekšstatos LAIKS ir providence – augstākā griba, kas lemj pasaules likteni LAIKĀ. Lai atceramies, ka kristīgā pasaule LAIKU skaita kopš Kristus dzimšanas. Bet gadu mija tautām pasaulē nav vienā un tajā pašā LAIKĀ.  Vai mūsu LAIKS beigsies ar sludināto Kristus otrreizējo atnākšanu? Vai ar pasaules bojā eju? Kur tādā gadījumā palIks LAIKS LAIKU LAIKOS reģistrētais?

 Nākotne ir tā neziņa, kuras dēļ vērts dzīvot, lai to uzzinātu. Burvji pasakās pareģo nākotnes aprises. Pārmaiņu LAIKOS aug pieprasījums pēc zīlniekiem un astrologiem.

Un bībele, kā LAIKA tulks.

 Austrumu filosofija piedāvā arī tādu uzskatu, ka nav ne nākotnes, ne pagātnes. Ir tikai viena mūžīga tagadne. Man ir pilnīgi pretējs viedoklis, ka  tagadnes vispār nav vai pareizāk sakot tā ir, kā neizmērojami īss slīdošs mirklis no tagadnes uz pagātni. Ja teikumu sākot Jūs esat nonākuši tā vidusdaļā, tad tā sākums ir jau pagātnē, bet nepasacītās domas beigas  – nākotnē.

LAIKA īstā daba esot tāda, kā cilvēks to savās sajūtās piedzīvo. LAIKS subjektīvi spēj būt saspiesti īsā vai izstiepti garā stāvoklī. Laimīgie stundas neskaita… Un, cik neticami ilgi var vilkties LAIKS, ja Jūsu dzīvībai draud briesmas! Arī intensīvi sabiedriskie notikumi un personīgie pārdzīvojumi LAIKU dara blīvāku. Un katrs būs piedzīvojis mirkļus, kad LAIKS it kā apstājas. Tas tik tā – mūsu izjūtās. Patiesîbå LAIKS ir nežēlīgs tieši tādēļ, ka  nav apstādināms.

 Tagad un nekad vairs!

 LAIKA  līnija, kas nāk no kosmiskās, vēl neizzinātās pagātnes – pasaules rašanās, mūs šķērsodama, turpināsies nākotnē. Pagātne, kas mums šķiet zināma kā notikusi, LAIKA virzībā spēj mainīties novērtējumā. Mēs nemitīgi ceram un reizē šaubāmies, ka nākotne būs labāka un tā veltīgi cerot rit no gada gads. Nāk pirmdiena, kad kārtējo reizi esam nolēmuši sākt jaunu dzīvi. Ar gada sākumu jau nu gan noteikti! Jaunu dzīvi sākt bieži piedāvā reklāmteksti, kas zīmuli/tastatūru graužot, sacerēti reklāmaģentūrās. Jaunu dzīvi cilvēkams, diemžēl, nav lemts sākt. Tikai turpināt iesākto.

Tā LAIKS māna mūs, tā mānam sevi. Dzīve rit. Mēs turpināmies nākotnē mūsu bērnos, paši nākdami no savu vecāku pagātnes.

 Mēs ejam uz gadu miju. Ja cilvēces politiķu un sociālās nesaticības neprāts nepārtrauks daudzu cilvēku LAIKA līniju, ja mums katram būs lemts, mēs sasniegsim 2012. gadu.

Gadi gan tiek skaitīti ar sekunžu precizitāti, kaut pats LAIKS ir bezgalīgs.

LAIKS beigt.

 Kamēr es rakstīju šīs rindas, gāja mans LAIKS, kamēr Jūs lasījāt manis rakstīto, gāja Jūsu LAIKS… Veiksmīgu Jauno gadu!

 

Jēzusbērniņa notirgošanas svētki…

Jēzusbērniņa tirgošanās svētki ir sākušies…”Klusa nakts, svēta nakts” pavadījumā veikalu kases pildās ar latiem. Priecīgus Ziemassvētkus!

 

 

Cepu, cepu kukulīti…

 

Senākos laikos vecā māte mazbērnus klēpī ucinot to darīja arī šāda sakāmpantiņa ritmā: „Cepu, cepu kukulīti, spudūkš krāsnī! Tam došu, tam došu, tam nedošu.“

Tagad savu kukulīti var izcept kā ucinātie, tā neucinātie. Maizes cepamā elektriskā krāsniņa veikalā nopērkama bez rindas. Nenoturējāmies un nodomājām izmēģināt.

Pirmie secinājumi.

Pirmkārt.Tik svaigu maizi lielveikalā nenopirksi, jo tur cep no saldētas mīklas, kas atvesta no kaimiņu zemes. Latvijā nav arī maizes nocenošanas tradīcijas. Tā maksā vienādi dārgi svaigāka un ne tik svaiga.  Cena nemainās pat nākošajā dienā. Piemēram, Zviedrijā maizes cena krīt tās pašas dienas pēcpusdienā, jo kritis ir maizes svaigums. Pie mums ne.

Otrkārt. Pašizmaksa. Pie mums maizes cenas tik uz augšu vien, uz augšu vien. Piemēram, „Ķelmēnu“ saldskābais kukulītis jau ripo virs lata. Un kur vēl ražotāju iecienītais  paņēmiens, – produkts saraujas mazāks! Kaut gan nenobīstaties! Pirmais pašceptais kukulītis izmaksās 60, – latu! Otrais jau „tikai“ 30! Kad būsit izcepuši vairāk nekā sešdesmit kukulīšus, krāsniņa jau būs atmaksājusies. Protams ir maizes krāsniņas arī par 35,- latiem. Tajā gadījumā atmaksāšanās robežu iespējams sasniegt ātrāk.

Treškārt. Ieteikumi. Visām receptēm raugs nepieciešams. Vēlams lietot franču izcelsmes sauso raugu saf-instant (ar bezdelīgu). Pats redzējis neesmu, bet dzirdējis, ka Zvaigzne ABC laidusi klajā mājas maizes cepšanas recepšu grāmatu. Sameklēšu. Milti – vēlams Hercogs (sarkanā iepakojumā). Der arī citi. Ja krāsniņa jums būs, tad maizes cepšanas un ēšanas liktenis būs jūsu pašu rokās.

Ceturtkārt. Pirmo kukulīti cepot, visu procesu uzmanījām, klāt stāvot. Bet izrādās tas nav nepieciešams. Uz ierīci var paļauties. Tās programma zina, ko darīt. Cepamā krāsniņa no veļas mašīnas atšķiras tikai ar to, ka veļas mašīna mazgā veļu/drēbes, bet cepamā ierīce cep maizi. Un vēl viena laba priekšrocība, – iespējams saliet/sabērt visas sastāvdaļas un uzlikt cepšanās sākumlaiku tā, lai brokastīs ir svaiga un kraukšķīga maize. Bez braukšanas uz lielveikalu.

P.S. Mani neviens nav algojis mājas maizes cepamo krāsniņu reklāmai. To es pats no sava brīva prāta. Kā ieteikumu svētdienas vakarā.